Rīga, Fon Stricka villa un alus darītava

 

                                                            (Fon Stricka villa senāk)

                                                    (Fon Stricka villa 2022.gadā, V.S. foto)

                                                      (Fon Stricka alus darītavas korpusi 2022.gadā, V.S. foto)

1854. gadā dibināto alus darītavu 1868. gadā pārņēma K. Strickis. Alus ražošana tika pārtraukta 1914. gadā, pēc tam uzņēmums izmantots vīnu un citu alkoholisko dzērienu ražošanai. Dzelteno ķieģeļu ražošanas un noliktavu ēkas izvietotas gar Aristīda Briāna un Palīdzības ielām, bet īpašnieka K.Stricka savrupmāja un pārvaldes ēka - Aristīda Briāna ielā 9.

Fon Stricka villa būvēta pēc arhitekta K. J. Felsko projekta kā blakus esošās alusdarītavas īpašnieka Karla Kristofa fon Stricka savrupnams. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā Stricka alusdarītava bija otra lielākā Baltijā. Sākotnēji tika uzbūvēta administratīvā ēka, bet vēlāk pasūtīts arī dzīvojamais nams. 1891. gadā jaunuzcelto savrupnamu un fabrikas administrācijas ēku savienoja ar mūra žogu un grezni dekorētiem vārtiem, ko rotāja tirgotāju patrona Merkura tēls. Starp dzīvojamo māju un pārējām fabrikas ēkām atradās labi iekopts dārzs, kura vidū bija izveidota strūklaka. 1901. gadā fabrikā ražoja 12 dažādu veidu alu un iesala dzērienu, un tajā strādāja ap 150 cilvēku.

Pirmā pasaules kara laikā alus darītavas iekārtas tika aizvestas uz Krieviju, pēc kara fabrikā ražoja vīnu un citus alkoholiskos dzērienus, bet īpašnieka namā darbojās Annas Ašmanes mūzikas un ritmiskās vingrošanas skola, vēlāk Latvijas Jauno sieviešu kristīgās savienības skolnieču internāts-pansija, vācu ziņu aģentūras Ullstein-Nachrichtendienst pārstāvniecība un Rumānijas Karalistes sūtniecība. Pirms vācbaltiešu repatriācijas K. K. Stricka dēls 1939. gadā zemesgabalu pārdeva a/s "Latvijas kredītbanka".

Padomju okupācijas laikā bijušā dārza vietā Palīdzības ielas stūrī 1958. gadā ierīkoja skvēru, bet ēkās no 1950. līdz 1995. gadam darbojās Civilās aviācijas 85. eksperimentālā rūpnīca un Valsts autoinspekcija.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas līdz 2000. gadam ēkā bija Baltijas Drošības skolas mācību centrs, vēlāk ēka netika izmantota. Kopš 2009. gada bijušās fabrikas telpās ierīkots biznesa centrs "Valdemāra Pasāža".

Pēc daļējas atjaunošanas 2015. gada vasarā fon Stricka villā tiek rīkoti dažādi kultūras pasākumi.

Adrese: Rīga, Aristīda Briāna iela 9, Palīdzības iela

 

Cīruļu iezis

 

                                                        (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

Cīruļu iezis ir apmēram 8 m augsts smilšakmeņu atsegums. 1991. gadā tā piekājē atklāta un no aizbiruma atrakta Blusu ala, kas ir sarežģīts eju un strupceļu tīkls 55 m kopgarumā.

Adrese: Sigulda (koordinātes - +/-  57.185361, 24.866120 )

 

Neļķu kintis

 

                                                      (Fotografēts 2019.gadā, V.S. foto)

Trīs kilometrus no Valtenberģu muižas atrodas Neļķu klintis, kas ir viens no Latvijas gleznainākajiem sarkanā smilšakmens atsegumiem. Tās 20 m augstumā un 300 m garumā stiepjas gar Salacas labo krastu. Uz irstošās klintssienas augušas baltas, smaržīgas neļķes (Dianthus superbus) ar plūksnotām ziedlapām. Tās 60-os gados izrautas ar saknēm un tagad vairs nav sastopamas. Upes dziļums pie Neļķu klintīm ir 6—8 metri. Tautā saglabājušies vēl citi šo klinšu nosaukumi – Suņu klintis, Velnalas klintis.

Adrese: Valmieras novads, Mazsalacas pagasts (koordinātes - 57.871659, 25.005516 )

 

Dauderu parka mākslīgās pilsdrupas

 

                                                                  (Tornis senāk)

                                                        (Fotografēts 2017.gadā, V.S. foto)

                                                        (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

 

                                                                     (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Dauderu parks ir viens no vecākajiem parkiem Rīgā, kas veidots 19.gadsimta beigās kā alus darītavas „Meža pils” (mūsdienās – A/S „Aldaris”) īpašnieka sākotnēji slēgtais savrupmājas dārzs ar dīķi un mākslīgajām pilsdrupām. 20.gadsimta trīsdesmitajos gados parks tika pārbūvēts un izmantots valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa vajadzībām, bet pēc Otrā pasaules kara parks kļuva par publiski pieejamu teritoriju. Šis tornis parkā ir būvēts 19. gadsimta beigās kā mākslīgās pilsdrupas. No 1968.gada tornis bija nodots alpīnistu rīcībā, kur var trenēties kāpšanā.

2023.gadā tornim apkārt ir uzbūvētas sastatnes un ir atvesti materiāli, torņa augšā strādā būvnieki. Ir atsākti darbi pie torņa, kas tiek atjaunots plašāka projekta ietvaros. Apkārt esošajā parkā notiek plaši labiekārtošanas darbi vairākās kārtās, un torņa atjaunošana ir būvniecības trešā kārta. Tiks izbūvētas vītņu kāpnes, kas savienos trīs stāvus. Torņa iekšpuse turpmāk arī būs labiekārtota. Tur būs apskatāma informatīva ekspozīcija par alpīnisma vēsturi Latvijā. Tornī virsotnē varēs nokļūt ne vien klinšu kāpēji, bet arī pārējie parka apmeklētāji. 

2024.gada jūnijā atklāts atjaunotais tornis un parks.

Alus darītavu “Meža pils” (Waldschlossen) uzbūvēja gleznainā vietā netālu no Daugavas grīvas. Vācu tirgotājs Hanss Dauders savam jaunajam uzņēmumam izvēlējās ērtu vietu: tālāk no pilsētas un tuvāk pie jūras. 1865. gada rudenī alus darītava deva pirmo produkciju. 

 

Adrese: Rīga, Sliežu iela 21a (koordinātes - 57.004746, 24.122553 )

 

Cīravas ūdensdzirnavas

 

                                                        (Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto)

                                                        (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)
 

Cīravas ūdensdzirnavas celtas kā Cīravas muižas sastāvdaļa. Tās atrodas līdzās luterāņu baznīcai un pilij. Dzirnavu ēka ir arhitektoniski izteiksmīga akmens mūra celtne ar sarkanu ķieģeļu logailu apmūrējumu. Līdzās ir dzirnavu dīķis un dambis ar brīvslūžām un arkveida tiltu pār tām. Dzirnavās apskatāma 20.gadsimta pirmās puses dzirnavu iekārta: rupjā maluma skrēja, grūbotājs, putraimu skaldītājs, valču krēsls, plānsijātājs, iesala maļamā skrēja un 1883.gadā izgatavotie svari. 1930-os gados dzirnavu īpašnieks bija Fricis Sprūde.

1938.gada jūnija “Kurzemes vārds” raksta: “Šinīs dienas uzsākta Cīravas ūdensdzirnavu brīvslūžu tilta pārbūve. Tiltam izbūvēs jaunas mūra sienas un uzdambējumu. Satiksme pa minēto tiltu līdz tā pārbūvei slēgta. Apbraucamais ceļš pa jaunizbūvēto koka tiltu pāri dzirnavu dīķim. Vecā, nolietotā koka tilta vietā, šoseju un zemesceļu departaments izbūvējis pilnīgu jaunu, kas arī turpmāk kalpos cīravnieku vajadzībām.” 

Adrese: Dienvidkurzemes novads, Cīravas pagasts, Cīrava (koordinātes -  56.736333, 21.384507 ) 

 

Rīga, kinoteātris "Daile"

 

                                                        (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

Kinoteātra pirmsākumi meklējami 1913. gadā, kad zemes gabala īpašnieks Vilhelms Posselts, Iļģuciema vērpšanas un aušanas uzņēmuma īpašnieks, nolēma tur celt kinoteātri. Tomēr toreiz šis projekts netika realizēts, jo to izjauca Pirmais pasaules karš. Kinoteātra projektu toreiz izstrādāja arhitekts Pauls Mandelštams. Pēc kara teritorija nonāca Kārļa Baumaņa īpašumā, kurš tur iekārtoja pirmās klases restorānu, maizes ceptuvi un konditorejas cehu.

1936. gadā celtniecību atsāka toreizējais zemes īpašnieks Fricis Nāruns un būvinženieris Teodors Hermanovskis (pēc viņa projekta būvēts arī kinoteātris “Teika”), kurš Latvijas arhitektūras vēsturē ir iegājis kā izteikts funkcionālisma piekritējs un realizētājs. Fricis Nāruns nolēma nojaukt veco celtni un Krišjāņa Barona un Lāčplēša ielas stūrī uzbūvēt sešstāvu dzīvojamo ēku ar veikaliem un kinoteātri. No sākotnējās ieceres būvēt daudzstāvu ēku uzņēmējs atteicās, un tā vietā tika uzcelta divstāvu ēka.

Kinoteātris "Daile" tika atvērts 1936. gada 19. decembrī ar filmu "Iemīlējušās meitenes" Edvarda H. Griffita režijā. Skatītāju zāle bija paredzēta vairāk nekā 660 skatītāju vietām, kas bija aprīkotas ar mīkstiem krēsliem. Jaunā kinoteātra apdarē un interjerā bija racionāla atturība un pieticīgs rotājums. Ēka būvēra speciāli skaņu filmu izrādīšanai un tāds kiteātirs bija pirmais Latvijā.

1988.gadā kinoteātris kļuva par platekrāna kinoteātri.

1993. gadā kinoteātri "Daile" pārņēma kompānija Baltic Cinema (vēlāk Forum Cinemas) un pēc pārbūves tas tika atvērts skatītājiem 1997. gadā. Šajā pašā gadā uzņēmums Elkor tur atvēra mūzikas veikalu "MDaile", kur tika piedāvāts plašs audio un video ierakstu klāsts. 2007. gadā tika pieņemts lēmums par kinoteātra slēgšanu, jo tirgū ienāca jauni konkurenti. Pēdējo seansu kinoteātris “Daile” piedāvāja apmeklētājiem 2007. gada 22. novembrī, ar filmas "Spriedze 3" vakara seansu.

2013. gadā kinoteātrim bija 100 gadu jubileja. Par jaunā kinoteātra apsaimniekotāju kļuva muzikālais teātris Ars Nova, kas noslēdza īres līgumu ar ASV dzīvojošo īpašnieku Juri Nārunu un 13. novembrī kinoteātra telpas tika pārveidotas par daudzfunkcionālu mūzikas koncertzāli - mūzikas namu “Daile”.

1936.gada decembra prese raksta: “Sestdien, 19. decembrī, Rīgas kino publikai atvērs durvis jauns kino „Daile“. Kr. Barona ielas jaunbūvē, kur atrodas arī K. Baumaņa kafejnīca, jaunajam kino būs sevišķi ērtas sēdvietas 700 apmeklētājiem. Kino „Daile“ izbūvē ņemti vērā vismodernākie kino būvtehnikas sasniegumi. Pateicoties lieliskajam skaņu aparātam un zāles akustikai jaunais kino panāks visskaidrāko skaņu sadzirdamību un ar pilnu tiesību varēs skaitīties kā viens no labākiem kino mūsu galvaspilsētā.
Kino atklāšanai direkcija izvēlējusies filmu sabiedrības „Fox“ jaunāko filmu „lemīlējušās meitenes“, kuras darbība norisinās Budapeštā. Šī filma jau ļoti intriģējoša ar to vien, ka tajā piedalās četras pazīstamas filmu zvaigznes: Lorete Jonga, Žanete Gainore, Konstance Benete un Simona Simone. Tamlīdzīga filma, kurā uzstājas reizē četras pazīstamas aktrises, negadās bieži, var pat sacīt, ka tas ir retums.”

Adrese: Rīga, Krišjāņa Barona iela 31

 

Jelgava, kultūras nams "Rota"

 

                                                                     (1937.gada foto)

                                                      (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Pirmo reizi kultūras nams «Rota» savas durvis vēra 1963. gadā. Pirms tam ēkā, kas uzcelta 1937. gadā pēc Paula Kundziņa projekta, atradās Valsts bankas paviljons Zemgales izstādē Jelgavā. Ēka tika renovēta ap 2013.gadu.

Klasiskās proporcijās veidotajai celtnei zināmu atraktīvismu dod savdabīgā ieejas izbūve ar īpatnējām ķieģelī veidotām it ka vītām kolonnām. To pretenciozais krāšņums veiksmīgi papildina fasādi, radot ieejas daļai viegluma noskaņu. Paviljona iekšējais veidojums risināts daudz smagnējāk, ar masīviem koka kasešu griestiem, it kā uzsverot banku stabilitāti un cienīgumu. Ēkas veidolā nav izmantotas tautas celtniecības etnogrāfiskās formas, taču detaļu veidojums tautas arhitektūrai neraksturīgā materiālā un proporcijās tomēr dod celtnei zināmu nacionālu kolorītu, raksturīgu sava laikmeta celtniecības idejiskajiem centieniem.

1937.gada augusta “Zemgales balss” publicē izstādes direktora, agronoma V.Skubiņa atskatu par izstādes tapšanu: “Izstādes sarīkošanas vieta — Jelgava ir sena vēsturiska vieta, kur cīnījušies mūsu varonīgie senči – zemgaļi, lai aizstāvētu savu neatkarību. Dažu desmit kilometru atstatumā no Jelgavas atrodošies senie pilskalni — Tērvetes un Mežotnes - pauž diženo Zemgales dēlu varonību un izturību. Mūsu tautas vadonis Dr. K. Ulmanis, zem kura pro tektorāta Latvijas Lauksaimniecības kamera rīko šo izstādi, ir izvēlējies Jelgavu par Latvijas lauksaimniecības turpmākās attīstības centru.
Šis laukums, uz kura mēs tagad stāvam, pirms viena gada bija vēl aizņemts ar cukurbiešu laukiem un ganībām. Lai pārvērstu šo laukumu par izstādi, bija jāveic lieli sagatavošanas priekšdarbi. Izstādes izbūvei izlietoti 150 vagoni grants, 70 vagoni kokmateriālu, ķieģeļu, akmeņu un cementa. Bez tam iestādes un privātas firmas izlietojušas lielā daudzumā savus materiālus. Pateicoties Jelgavas pilsētas un Finansu ministrijas labvēlībai, šis laukums uzdāvināts Latvijas Lauksaimniecības kamerai, par ko dāvinātājiem pienākas vissiltākā pateicība.
Lai ikviens darbs būtu paliekošs un kalpotu ne tikai vienai dienai, bet tālākai nākotnei, Latvijas Lauksaimniecības kamera, valsts iestādes un citi izstādītāji ir centušies izveidot izstādes celtnes par paliekošām, lai pēc izstādes slēgšanas tās nebūtu jānojauc, bet kalpotu citiem svarīgiem uzdevumiem. Iekšlietu ministrija . Zemkopības ministrija, Latvijas Hipotēku un Zemes bankas savus greznos paviljonus pēc izstādes slēgšanas kā paliekošas ēkas nodod Latvijas Lauksaimniecības kamerai.

Privātās firmas un iestādes bez tam uzcēlušas arī 81 paviljonu ar 1400 kv/m lielu apbūves platību. Latvijas Lauksaimniecības kamera rūpniecības eksponātu novietošanai uzcēlusi 2400 metru lielu paviljonu un pāri par 100 tekošiem metriem nojumes rūpniecības vajadzībām. Izstādes laukums iežogots ar 1700 m garu žogu un 8200 m garu ce}u tīklu, no kuriem 1400 metru ir šosejas. Izstādes apgādāšanai ar ūdeni ierīkota 80 metru dziļa artēziska aka un ūdensvadi. Kā jau modernā pilsētā ir gādāts arī par atpūtu, un atpūtas vajadzībām celtās telpas aizņem 1681 kv/m.”

Līdz mūsdienām saglabājusies tikai kultūras nama “Rota” ēka. Ap to vēlākos gados sabūvētas nepievilcīgas būves, cietumu ieskaitot. 

Adrese: Jelgava, Garozas iela 15