Mākslīgi veidota niša nelielā smilšakmens atsegumā, par kuru vēsta nostāsts, ka Livonijas laikā kāds jauneklis šeit slēpis savu līgavu. Sirotāji abus uzgājuši un nogalinājuši. No tā radies alas nosaukums.
Adrese: Cēsu novads, Drabešu pagasts (koordinātes +/- 57.298871, 25.222566 )
1815. gadā dibinātā Līgatnes papīrfabrika ir vecākais papīrrūpniecības uzņēmums Latvijā un viena no vecākajām papīrfabrikām Eiropā. Savulaik tā bija arī vecākais rūpniecības uzņēmums Latvijā, kas teju 200 gadus darbojās gandrīz bez pārtraukuma. Pateicoties papīrfabrikai, ap to pamazām tika radīta Līgatnes pilsētiņa – vieta, kur dzīvot papīrfabrikas darbiniekiem.
1814. gada 13. novembrī Konrāds Justus Štrohs un Karls Kibers noslēdza līgumu par Paltmales muižas dzirnavu un apkārtējo zemju rentēšanu pie Līgatnes upes. Vieta tika izvēlēta tādēļ, ka papīra ražošanai nepieciešams ūdens un Līgatnes upe ir straujākā upe visā Latvijā. Gada laikā miltu dzirnavas tika pārbūvēts un pielāgotas papīra ražošanai. Papīra ražošanas vajadzībām tika izbūvēts akvedukts, slūžas un izrakts kanāls. 1815. gadā sāka strādāt 15 strādnieki, kuri papīra ražošanas meistara vadībā saražoja 17,19 tonnas papīra gadā. Līdz 1849. gadam papīra ražošana bija roku darbs – no linu lupatām veidotā papīra masa tika samalta ar ūdeni darbināmās dzirnavās un papīra liešana jeb “smelšana” notika ar rokām. 1849. gadā tika uzstādīta pirmā papīrmašīna Latvijā, kuras piedziņu nodrošināja ūdens turbīna. Tika uzsākta rūpnieciska papīra ražošana.
1856. gadā papīrfabriku nopirka Kārlis Grotgus, kurš uzstādīja otro papīrmašīnu, kas tiek darbināta ar tvaiku. Viņš dibināja akciju sabiedrību “Līgatnes papīru fabriku kompānija”. Gadu ritējumā mainījās papīrfabrikas īpašnieki, bet ražošana nepārtraukti tika modernizēta, atbilstoši tā laika tehnoloģiskajām iespējām.
1879. gadā Viskrievijas manufaktūru izstādē Sanktpēterburgā Līgatnes papīrs saņēma sudraba medaļu. 1844. gadā Līgatnes papīrfabrika nodega, taču gada laikā to izdevās atjaunot, kā arī no vācu firmas “Hemmer” tika iegādāta jauna papīrmašīna. 1892. gadā darbu uzsāka divas un 1895. gadā jau trīs papīrmašīnas. Pirmajā Viskrievijas Ligieviskajā izstādē Sanktpēterburgā 1894. gadā Līgatnes papīrs saņēma zelta medaļu, bet dažus gadus vēlāk, 1896. gadā, rūpniecības un mākslas izstādē Ņižņijnovgorodā, Līgatnei tika piešķirtas tiesības uz produkcijas attēlot valsts ģērboni. Līdz 1913. gadam Līgatnē ražoja augstas kvalitātes papīru dokumentiem.
Pirmā pasaules kara laikā ražošana tika pārtraukta. Visas trīs papīrmašīnas tika evakuētas uz Krieviju, no kurām tikai viena daļēji atgriezta pēc kara. 1920. gadā Latvijas Republikas valdība papīrfabrikas atjaunošanai piešķīra 20 milj. Latvijas rubļu. 1921. gadā ražošana tika atsākta ar vienu papīrmašīnu, taču jau 1923. gadā tika uzstādīta otrā papīrmašīna un 1936. gadā – trešā. Arī citas iekārtas tika iegādātas no jauna, tāpēc Līgatnes papīrfabrika starpkaru periodā uzskatāma par modernu uzņēmumu.
20 gs. 20. – 30. gados Līgatnē bija tā laika modernākās ražošanas iekārtas, un tā bija viena no izcilākajām smalkā papīra ražotnēm visā Eiropā. Papīrs tika eksportēts pa visu pasauli. Ražoja smalkās un vissmalkākās papīra šķirnes, kā arī papīru tehniskajām vajadzībām. Bez rakstāmpapīriem un tipogrāfijas papīriem ražoja arī kartonu, banku čeku papīru, cigarešu papīru, foto papīru, papīru armijas kartēm, ūdens zīmju papīru un citus speciālus papīrus pasaules tirgum. Ražoja ap 100 dažādas papīra šķirnes no 10 – 600 g/ m2. Eksports sasniedza 50 – 60% no visa saražotā.
Otrā pasaules kara laikā ražošana tika pārtraukta, taču jau 1945. gadā papīra ražošana tika atsākta uz trīs papīrmašīnām. Ceturtā mašīna tika uzstādīta 1952. gadā. 1974. gadā divu papīrmašīnu vietā uzstādīja jaunas, taču tehniskā līmeņa ziņā atpalicība no citām rietumu pasaules papīrražotāju valstīm arvien palielinās. Netika veiktas ne investīcijas, ne tehnoloģiju uzlabošana atbilstoši tā laika standartiem un pieejamajām modernajām tehnoloģijām. Šajā laikā tika ražotas vien 20 papīra šķirnes, dažas no tām vienīgi Padomju Savienības vajadzībām.
1993. gada 5. novembrī papīrfabrika daļēji nodega. Tās atjaunošanai iedzīvotāji saziedoja 12 500 latus, savukārt Mežu ministrija piešķīra 34 000 latu.
Sākot ar 1994. gadu, par papīra ražošanas galveno izejvielu kļuva makulatūra. No makulatūras tika ražoti kvalitatīvi zīmēšanas un akvareļu papīri, melnais papīrs, kā arī nelielā apjomā papīrs ar ūdenszīmēm.
2000. gada 26. janvārī tika izveidota SIA “Papīrfabrika “Līgatne””. Darbojās viena no četrām papīrmašīnām, kas gadā saražoja 12 000 tonnas. Galvenais darbības virziens bija saiņojamā papīra ražošana no makulatūras, gadā pārstrādājot apmēram 16 000 tonnas. Lai arī uzņēmums aktīvi strādāja pie iekārtu modernizācijas un tehnoloģiju pilnveidošanas, kā arī pie piektās papīrmašīnas uzstādīšanas, tomēr tas neizturēja pasaules plašo konkurenci un nespēja pašfinansēt papīrfabrikas darbību. 2014. gadā uzņēmums tika slēgts. Pēc astoņu gadu dīkstāves fabrika tiek atjaunota un mūsdienās atdzimst jaunā veidolā. 2024. gada jūnijā atsākās papīra ražošana neliela apjomā – tiek izgatavots akvareļu papīrs.
Attīstoties papīrfabrikas darbībai, 20. gs. sākumā tika uzsākta ciemata būvniecība papīrfabrikas strādniekiem. Tika uzceltas dzīvojamās ēkas, skola, slimnīca, aptieka, klubs, viesu nams, dzemdību nams, veco ļaužu pansionāts un citas saimnieciskas ēkas, kas saglabājušas līdz pat mūsdienām. Tika radīts tam laikam unikāls sociālais modelis: strādniekiem un administrācijas darbiniekiem tika piešķirti bezmaksas dzīvokļi, elektrība, apkure, medicīniskā aprūpe, izglītība bērniem, veco ļaužu aprūpe. Ikvienam papīrfabrikā strādājošajam bija nodrošināti labi dzīves apstākļi un viss nepieciešamais darbam, veselībai, izglītībai un izklaidei.
Adrese: Cēsu novads, Līgatne, Pilsoņu iela 1
.JPG)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
Dzirnavas piederēja komponista Jāņa Norviļa tēvam - dzirnavniekam un kalējam Kārlim Norvilim. Mūsdienās - drupas.
1906. gadā Liepājas ārsts un mecenāts Ernests Ekšteins, kurš jau bija nodibinājis Teātra komisiju, kas sāka organizēt amatierteātra izrādes ne vairs par brīvu, bet par nelielu maksu, kļuva par vienu no aktīvākajiem Liepājas Latviešu dramatiskās biedrības dibinātājiem un neatlaidīgi pauda viedokli par nekavējošu teātra atklāšanu. Runa bija par profesionālu latviešu teātri. Jaunā biedrība panāca, ka 1907. gada 11. martā Suvorova (tagad – Raiņa) ielā 2 notika jaunā Liepājas Latviešu profesionālā teātra atklāšanas izrāde. Ekšteins prata piesaistīt naudīgus ļaudis teātra finansēšanā un ne reizi vien, jau būdams pirmais jaundibinātā Liepājas Latviešu teātra finansiālais un saimnieciskais direktors, arī pats atbalstīja jauno mākslas iestādi ar ārsta praksē nopelnītajiem līdzekļiem.
Ekšteins arī neatlaidīgi cīnījās, lai Liepājas Latviešu teātris iegūtu jaunuzcelto, bet tukšo vācu teātra ēku Hāgedorna (tagad Teātra) ielā 4. Liepājas pilsētas varasvīri, sākot no 1909. gada, sešus gadus ik gadu bija piešķīruši teātra celtniecībai 5000 rubļu. Ēka bija paredzēta 600 skatītāju vietām, arhitekts K. E. Štrandmanis, būvuzņēmējs V. Rīge. Taču kopš 1915. gada ēka stāvēja tukša, jo vācu teātra trupa bija izjukusi. Kad 1918. gada nogalē teātrim ēka tika piešķirta, tas tika pārdēvēts par Liepājas Jauno teātri, bet Ekšteins atstumts malā. Tomēr vēl tagad pie Liepājas teātra dienesta kāpnēm redzams uzraksts, kurš saglabājies no tiem laikiem, kad teātrī vēl varēja sastapt Ernestu Ekšteinu: “Direkcija atrodas vienu trepi augstāk.”
1934.gadā teātri apvienoja ar Liepājas operu un izveidoja Liepājas pilsētas drāmu un operu. Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā teātra ēka izdega, bet drīz tika atjaunota. Teātra nosaukums 1945.—1950. gadā bija Liepājas Muzikāli dramatiskais teātris, to vadīja Kārlis Piesis. 1950. gadā to pārdēvēja par Liepājas drāmas teātri, 1957. gadā atkal par Muzikāli dramatisko teātri, 1963. gadā par Liepājas teātri. Šajā laikā teātri vadīja Žanis Brasla, kinorežisora Vara Braslas tēvs (1950—1952) un N. Mūrnieks (1952—1968). Kopš 1998.gada nosaukums – Liepājas teātris.
Adrese: Liepāja, Teātra iela 4