24.04.22

Jaunburtnieku muiža (Burtnieku Jaunā muiža, Sternhof)

 








                                                (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Kā lēņa īpašums līdz 1680.gadam piederējusi Zviedrijas valsts kancleram grāfam Akselam Uksenšernam un Kārlim Gustavam Uksenšernam. Kādreizējie Gustava Ādolfa favorīti, vēl nesen tik ietekmīgie Uksenšerni, nu bija zaudējuši gandrīz visus savus īpašumus Vidzemē, tai skaitā arī šo. Jaunburtnieku muižu pārņēma valsts.1690. gadā Jaunburtniekos kā arendators minēts kāds Šternfelds, no kura uzvārda radās vāciskais nosaukums Sternhof. Pēc Ziemeļu kara muiža pārgāja Krievijas kroņa lietošanā. Mainījās arī tās īpašnieki – pēc skaita desmit. No 1703. līdz 1717. gadam muiža piederēja kapteinim fon Fitinghofam un viņa ģimenei, bet, 1720. gadā apprecot Annu Margaretu fon Fitinghofi, līdz 1748. gadam īpašumus ar stingru kunga roku pārvaldīja viņas laulātais draugs - barons Gustavs Reinholds Mengdens. 1750. gadā muiža piešķirta lietošanā atvaļinātajam kājnieku pulkvedim, Narvas cietokšņa komandantam fon Šteinam, bet divus gadus vēlāk (1752) tā iznomāta tālāk Vīborgas guberņas padomniekam Ābramam Heggem. Viņa atraitne muižas apsaimniekošanu uzticēja kaimiņu muižniekam Budenbrokam. Labākus laikus solīja 1762. gads un nākamais īpašnieks – ģenerālfeldmaršals grāfs Burhards fon Minnihs. Muižu mantoja brālis - brīvkungs Kristofors Minnihs. Viņš bijis ar dāsnu sirdi, ko apliecināja lēmums - Jauno muižu novēlēt sava kambarkunga fon Igelstrēma precētajai meitai Annai, kura pārdevusi īpašumu par 57.600 sudraba rubļiem (1774) ģenerālmajoram Kārlim Gustavam fon Rennem. No 1786. gada īpašums palika ģimenes lietošanā. 1826. gadā Jaunburtnieku mantiniece bija meita - slepenpadomniece, grāfiene Hreptoviča. Apstākļu spiesta, uzņēmīgā dāma Burtnieku Jauno muižu uz desmit gadiem ieķīlāja vācu tautības pilsonim Šikam par 55.500 sudraba rubļu. Ķīlu izpērkot, muižu (1836) iegādājās atraitne Eleonora Šika un īpašumu dāvināja meitai Luīzei un znotam - virsleitnantam Konstantīnam Aleksandram fon Smolianam. Abiem pārceļoties uz jauno mītnes vietu, sākās fon Smolianu dzimtas laiks.

Blakus Jaunburtnieku muižas parkam atrodas divstāvu guļbūves koka klēts, pēc nostāstiem tā celta ap 1900. gadu. Klēts būvēta savdabīgā stilā, ap augšējo stāvu izbūvēts it kā balkons, kas pasargājis ēkas sienas no satrunēšanas, bet zem klēts ir mūrēts pagrabs. Otro stāvu rotā koka dēlīšu izgriezumi, kāpnes uz otro stāvu ir ēkas ārpusē. Klētij abos stāvos ir nelieli lodziņi. Pēc nostāstiem, klētī tika glabāta pārtika, dzeramie un vēl citas vērtīgas lietas. Padomju okupācijas gados vietējais kolhozs klēti izmantojis kā noliktavu.

Izdevums “Latvijas saule” 1925.gadā raksta “Valmieras apr. Jaunburtnieku muižas jaunsaimniecībā atrastas vecākā dzelzslaikmeta akmens krāvuma kapenes ar apakšzemes akmens bruģējumu apm. 1 metru dzijumā. Starp akmeņiem saimnieks atradis vecākā dzelzslaikmeta priekšmetus, kakla gredzenus un aproces. Izrakumus izdara arheologs Fr. Ozoliņš, inspektori A. Štāls un E. Šturms.”

Adrese:  Valmieras novads, Bērzaines pagasts, Bērzaine (koordinātes +/- 57.595053, 25.207327 )

 

Dzelzceļa tilts pie bijušās stacijas "Ozoli" Limbažu novadā

 







                                                (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Kopš daudzas dzelzceļa līnijas mūsdienās ir likvidētas, sliedes demontētas, "zaļie dzelzceļi" ir velo un pārgājienu maršruti pa bijušajām dzelzceļu līnijām. Tie tapuši izmantojot bijušās dzelzceļa līnijas Vidzemē un Dienvidigaunijā, kopumā izveidojot aptuveni 750 km garu kopīgu velo/kājāmgājēju ceļu.

Projekts "Zaļie dzelzceļi" ir izveidots Igaunijas-Latvijas pārrobežu sadarbības programmā, sadarbojoties Vidzemes Tūrisma asociācijai (VTA) ar 25 Vidzemes un Dienvidigaunijas pašvaldībām un organizācijām.

Maršruti: Lāde-Limbaži, Limbaži-Puikule, Aloja-Puikule, Aloja-Īģes stacija, Ainaži-Niedrāju-Pilkas purvs.

Fotogrāfijā redzamais tilts atrodas tuvu bijušajai stacijai Ozoli. Tas būvēts pāri Īģes upītei

Adrese: Limbažu novads, Brīvzemnieku pagasts (koordinātes - 7.639312, 24.941016 )

 

07.03.22

Skaldes krogs

 

                                              (Fotografēts 2021.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Tas ir viens no retajiem krogiem Kurzemē, kurš saglabājies gandrīz nepārveidots. Tagad tā ir dzīvojamā māja. Domājams, ka krogs celts ap 1850.gadu un piederēja Briņķu muižas baronam.

Adrese: Tukuma novads, matkules pagasts (koordinātes - 57.003824, 22.585423 )


04.03.22

Matkules piemineklis deportētajiem iedzīvotājiem

 







                                              (Fotografēts 2021.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Padomju okupācijas laikā deportēto piemiņas vieta atrodas Matkulē Dzirnavu, Centra un Sprīdīšu ielu krustojumā. Uz akmes norādītas pagasta mājas, kuras palika bez saimniekiem, bet blakus esošajos stendos izlasāmi visu izsūtīto vārdi, uzvārdi un dzimšanas gadi.

Pēc internetā atrodamās informācijas var secināt, ka piemiņas vieta ir atjaunota un atklāta 2020.gada martā. Bet sākotnēji šī vieta izveidota 1990.gada martā.

Adrese: Tukuma novads, Matkules pagasts, Matkule (koordinātes - 56.981271, 22.598844 )


02.03.22

Matkules muiža (Mattecul, Matkuln)

 














                                             (Fotografēts 2021.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Pēc 1562.gada Matkule bija hercoga Jēkaba īpašums. Te atradās linaustuve un darvas ceplis, darbojies arī ķieģeļceplis. No 1802.gada Matkules muižu sāka nomāt Meieni. Muižas vecākās ēkas būvētas 19.gadsimta beigās nomnieka Meiena laikā. Kungu māja pārbūvēta, pilnībā pārveidojot veco ēkas struktūru. Vērtīgākais objekts ir magazīnas klēts. Kungu dzīvojamā ēkā tagad atrodas bērnudārzs “Sprīdīši”.  Rugāju mājās ir muižas kalte, bet Muižkalnos – kalpu māja ar dāri un klēti.

Nostāsts: Senos laikos Matkulē bijis ļoti nikns kungs un vēl niknāks vagars. Visi ļaudis no vagara vairāk baidījušies kā no paša kunga. Reiz, kad vagars braucis ar vīriem uz pilsētu ar labību, kungs tam iedevis līdz kulīti un pieteicis, lai nopērk matu (mēriņš katla veidā, ko melderi agrāk lietojuši). Vagars matu nopircis un ielicis kunga dotajā kulītē. Kāds no vīriem nospriedis, ka viņam pašam derētu tāds trauks, kur ēdienu vārīt. Vagars aiz dusmām, ka trauks ir pazudis, solījis atriebties. Pēc pāris dienām viena sieva nākusi uz muižu pēc miltiem. Vagars kulīti uzreiz atpazinis un licis kalpu atsaukt uz muižu un pērt līdz nāvei. Kad sievai jautājuši, kādēļ vīru perot, tā atteikusi: „Mats kulē!” No tā laika muiža dabūja savu vārdu - Matkule.

Padomju okupācijas laikā nopostīti  baronu kapi Matkules centrā. No kapsētas palicis tikai akmens žogs un piemineklis ar nesalasāmu uzrakstu.

Adrese: Tukuma novads, Matkules pagasts, Matkule  (koordinātes - +/- 56.981719, 22.604035 )