Liepājas jūras cietokšņa pasažieru dzelzceļa stacija

 

                                                         (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Ēka Ložmetējnieku ielā 6 ir arhitektoniski unikāla. To 19.gadsimta beigās projektējis Polijā dzimušais slavenais franku-beļģu virziena krievu jugenda arhitekts Semjons Gaļenzovskis (1863.–1922?). Stacija celta 1890.-96 gados. Tās būvuzraudzību vadījis pats arhitekts, gandrīz divus gadus kopā ar ģimeni laiku pa laikam no Pēterburgas ierazdamies Liepājā. Kompleksa celtniecības sākotnējā tāme bijusi 177 tūkstoši krievu rubļu.

Karostas dzelzceļa stacijas ēka veido apbūves grupu, kurā atradušās dažādas cietokšņa dzelzceļa ekspluatācijas iestādes, mantu glabātavas, žandarmērijas mācību un aģentūras telpas. Divi pāri dzelzceļa sliežu, kas caur bijušās betona rūpnīcas teritoriju(blakām Ziemeļu molam)bija iekārtotas līdz stacijai, izbeidzās strupceļā pretī ēkas sānu fasādei tagadējās Ložmetējnieku ielas, bijušās Admirāļu ielas pretējā pusē. Patlaban šajā vietā atrodas mazstāvu dzīvojamā apbūve. Piestātņu peroni bija ieklāti ar platiem dēļu trotuāriem.

1903.–1904. gadā stacijas ēka pārbūvēta un tajā iekārtojusies cariskās Krievijas politiskās žandarmērijas kanceleja un Pēterburgas Jūras kara tiesas palāta. 1903.gada 19.jūlijā stacijā uzsāka ventilācijas un apkures kapitālo remontu, bet 1913/14.gadā veica pārbūves, lai tajā iekārtotu lidotāju vienības štābu, jo tagadējās 15.vidusskolas teritorijā jau bija noplanēts laukums lidlaukam.

Pēc Pirmā pasaules kara stacijas ēku kompleksā darbojās  Kalpaka latviešu pamatskola un stacijas ēkā tika iekārtota sporta zēle.

Kā vairums Karostas ēku, kas 1990.gadu sākumā atstātas tukšas, arī šī apbrīnojami īsā laikā novesta līdz postažai – iebrukušas kāpnes, izdauzītas sienas, izgrieztas caurules, radiatori.

Ēkai atradušies arī vairāki “glābēji” - Karostas kultūras centrs K@2 un Vilmārs Bogdanovs. Ēku iekārojis arī “Liepājas metalurga” īpašnieks Zaharjins, bet tomēr gribēšana laikam pārgāja. Arī Dome un Kultūras pieminekļu aizsardzības birojs neko nedarīja, lai iekonservētu šo unikālo ēku.

2014.gada rudenī parādās informācija, ka īpašums nosolīts par cenu 79 045 eiro (sākumcena bija 78 545 eiro), un to iegādājusies katoļu organizācija “Chemin Neuf”, kura pirms diviem gadiem jau nopirka nekustamo īpašumu Atmodas bulvārī 15. Nu jau pagājuši 10 gadi, bet ēka joprojām turpina brukt.

 

Adrese: Liepāja, Ložmetējnieku iela 6

Liepājas krasta aizsardzības baterija Nr.27 Pērkonē

 

                                                         (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

 

Aptuveni sešus kilometrus no Liepājas (Pērkonē) atrodas 27. krasta aizsardzības baterija.

1938. gadā šajā vietā bija uzsākti projektēšanas darbi zvejnieku bākai, uzrauga mājai, pievedceļam. Pēc pilnīgas Latvijas okupācijas zeme tika atsavināta un kara celtnieki uzsāka veidot  vietējiem nesaprotamu zemes vaļņu, ieplaku un uzbērumu darbus. 1940. gada bargā sala ziemā uzsāka betonēšanas darbus lielgabalu pozīciju pamatnēm, elektrostacijai, munīcijas noliktavai, ugunsdzēsības baseinam, pazemes komandpunktam un artilērijas tālmēra tornim. Viss notika visvienkāršākajā veidā – ar cērtni, lāpstu, ķerru un zirga pajūgu, jo stingrā NKVD uzraudzībā darbā pieņēma arī vietējos. Tiem labi maksāja, domājams, arī kā "lojalitātes" piemaksu, jo darbā pieņēma "rozīgos", PSRS simpatizējošos. Stiprajā salā betonēšanas laukumus sildīja ugunskuri, kuru iekšējā četrstūrī vīri lāpstoja betona masu kreklos, kā siena laikā.

Baterijas celtniecība notika pēc tāda pat tipveida projekta kā 23. krasta aizsardzības baterija. Baterijas celtniecībā izmantoti paju sabiedrības “Luips” ķieģeļi, kas ražoti Latvijā. Netālu no baterijas, tuvāk šosejai, uzbūvēja arī kara pilsētiņu. Baterijā tika izvietoti četri 130mm lielgabali. Līdz kara sākumam baterijas celtniecība bija pabeigta.

Lai lielgabali nenonāktu pretinieka rokās, padomju armijai atkāpjoties, tie tika saspridzināti un detaļas iemestas jūrā. 1950. gadā baterija tika atjaunota un jau esošajās pozīcijās uzstādīti lielgabali B-13. Baterijas numurs tika nomainīts uz Nr. 461. 1963. gadā lielgabali tika demontēti un novietoti glabāšanā noliktavā. Krasta aizsardzības bateriju ēra Baltijas jūras krastos bija beigusies. (irliepaja.lv un militaryheritagetourism.info)

 

Adrese: Dienvidkurzemes novads, Nīcas pagasts, Grīnvalti (koordinātes - 56.459334, 21.004522 )

Liepājas Redans jeb Redana forts

 

                                                                 (2020.gada foto)

                                                         (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

 

Redans, jeb Redana forts atrodas Karostā, 14. novembra ielā, aptuveni 1,5 km no Ziemeļu fortiem, dabas liegumā "Tosmare".

Vēsturiski par redaniem dēvēja fortifikāciju elementus, kad garākus cietokšņu sienu posmus sadalīja īsākās sekcijās, uzbūvējot pret pretinieku izvirzītas V veida pozīcijas, kas ļāva labāk aizsargāt nocietinājumu sienu. Karostas Redans ir 19. gadsimta beigās celtā Liepājas Jūras cietokšņa forts, kas izvirzīta pret Tosmares ezeru. Karostai zaudējot savu cietokšņa nozīmi arī ap to izvietotie nocietinājumi un forti tika daļēji uzspridzināti un padarīti nelietojami. Tomēr Redans palika gandrīz neskarts.

1919. gada novembrī, pēc neveiksmes pie Rīgas, Pāvila-Bermonta Avalova spēki uzsāka intensīvu uzbrukumu Liepājai. Kaujas norisinājās arī pie Redana, kur cīnījās Liepājas Kara ostas komandantūras 80 karavīri virsleitnanta Radziņa vadībā. 14. novembra straujajā uzbrukumā bermontiešiem izdevās Redanu ieņemt. Tam sekoja Latvijas bruņoto vienību pretuzbrukums un Redans tika atgūts.

2022. gadā Redanā tika atklāts Karostas un Neatkarības kara muzejs, kurā apskatāmas vairākas ekspozīcijas. Redanā mūsdienās notiek dažādi ar mākslu un mūziku saistīti pasākumi.

 

Adrese:  Liepāja, 14.novembra bulvāris (koordinātes - 56.578730, 21.041546 )

Liepājas Dienvidu forts, 8.baterija

 

                                                         (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

 

Ostas aizsardzībai no dienvidiem, divus kilometrus no pilsētas dienvidu robežas, plānoja izbūvēt fortu. Forts bija novietots starp Liepājas ezeru un jūru uz rietumiem no Pērkones upes iztekas, pastiprinot dzelzsbetona nocietinājumus ar grāvi. Lai gan fortifikācijas būves gandrīz pilnībā pabeidza, bruņojums nebija izvietots. Izbūvētos pagrabus izmantoja kā noliktavas gan Pirmajā pasaules karā, gan arī Otrā pasaules kara laikā. 1920. – 30. gados nocietinājuma teritorijā izvietojās dažādas ražotnes. Dienvidu forts nekad karadarbībā nav piedalījies, jo visos karos iebrucēji apgāja Liepājas ezeru pa austrumu krastu un mēģināja iebrukt Liepāj” starp Tosmares un Liepājas ezeriem.

1930.gada decembrī privātā dzīvoklī Dzintara ielā notika A/S " Liepājas pulvera fabrika" dibināšanas sapulce. Iepriekš bija saņemtas ministru prezidenta K.Ulmaņa un Latvijas Armijas štāba atļaujas. Fabrikas dibināšanā ļoti ieinteresēta bija arī Liepājas pašvaldība un personīgi Leonhards Lapa. Tieši ar viņa protekciju ticis pieņemts lēmums fabrikas vajadzībām bez maksas nodot lietošanā bijušo fortu teritoriju Klaipēdas šosejā pie Pērkones kanāla. Pulvera fabrikas akcionāri bija četri – pulkvedis, Liepājas artilērijas laboratorijas priekšnieks Pēteris Miķelsons (1878.–1958.), pulkvežleitnants Andrejs Gūtmanis (1894.–1954.), viņa brālis, karakuģa "Virsaitis" komandkapteinis Jānis Gūtmanis (1896.–1941.) un armijas Artilērijas laboratorijas pirotehniķis Jūlijs Putna (1892.–1954). Katram akcionāram piederēja 25% akciju. Izņemot Jāni Gūtmani, pārējiem kungiem bija diplomētu Pirmā pasaules kara pirotehniķu pieredze vēl cariskās Krievijas artilērijas laboratorijās un artilērijas parkos.

Pieprasījums pēc Liepājas dūmu pulvera bija liels. To lietoja jaunsaimnieki savu tīrumu atbrīvošanā no celmiem un akmeņu spridzināšanā. Pulveri pirka mednieki, kam bija par dārgu iegādāties vācu jau gatavo munīciju. 1932.gadā fabrika sāka ražot salūta un gaismas raķetes un mājas apstākļos pagatavojamus uguņošanas komplektus. 1936.gadā fabrika saņēma Latvijas Armijas pasūtījumu brizanto amonīta sprāgstvielu eksperimentālas partijas izstrādei, kā arī bigforda auklu un spridzināmo kapseļu piegādei. 1938.gadā, sākoties Ķeguma hidroelektrostacijas celtniecībai, bija nepieciešamas 6 tonnas sprāgstvielu. Zviedru inženieri, kas projektēja un vadīja celtniecību, ieteica tās pirkt viņu valstī. Taču Latvijas valdība šo produktu iegādājās no liepājniekiem par Ls 17 kilogramā, kas bija par 60% lētāks.

Augot fabrikas peļņai, tika iegādāts nekustamais īpašums Liepājā un Rīgā, celtas mājas, nopirkta Liepājas Tenisa kluba zeme un auto. Andrejs Gūtmanis uzbūvēja skaistu ģimenes māju Dzintaru ielā 15, kas arī šodien vērtējama kā arhitektūras pērle ar Austras koka fasādes dekora motīviem.

Domstarpību dēļ 1935.gadā fabrikas vadītāja vietu atstāja J. Putna, kas Lielā ielā 5 atvēra savu medību piederumu un ieroču veikalu. Turpmāk fabrikas direktors bija Jānis Gūtmanis, kas 1939.gadā vairākus mēnešus mācījās pirotehniķu kursos Francijā. Arī fabriku, kurā strādāja 19 cilvēki, piemeklēja dažādas ķibeles un pat nelaimes. Par ražotni pastiprināti interesējas komunistiskās PSRS spiegi, Vācijas un Polijas izlūkdienesti. 1937.gada 20. februāra agrā rītā liepājniekus pamodināja divi apdullinoši sprādzieni. Dzīvokļos no sienām krita gleznas, apstājās pulksteņi... Eksplozijas spēks salauza kanāla ledu. Sprādziens izdzēsa fabrikas mehāniķa Jāņa Sukuta dzīvību un fabrikai nodarīja ap Ls 10 000 zaudējumu. Līdzīgā negadījumā gāja bojā strādnieks Žanis Dārznieks. Laikrakstā "Kurzemes Vārds", rakstot par šīm nelaimēm, citēja A/S valdes viedokli, ka "ļaunprātība nav konstatēta" – acīmredzami norādot, ka tā ir bijusi iespējama.

A/S "Liepājas pulvera fabriku" pēc okupācijas nacionalizēja jau 1940.gada augustā. Mašīnas un iekārtas izveda uz Kara Ostu, un, tā kā tām vairs neatrada pielietojumu, tās iznīcināja. Arī fabrikas akcionārus piemeklēja līdzīgs liktenis.

Jāni Gūtmani, kas 1939.gada janvārī bija iecelts par Latvijas Kara flotes zemūdeņu bāzes komandieri Liepājā, NKVD arestēja 1941.gada sākumā un viņš pazuda čekas moku kambaros. Pēteris Valdemārs Miķelsons ar ģimeni 1944.gadā devās bēgļu gaitās un mira Adelaidā, Austrālijā. Andrejs Gūtmanis mūža novakari pavadīja trimdā Ņujorkā, ASV. Jūlijs Putna palika Liepājā, strādāja par sakņu bāzes inspektoru un "Metalurgā". Miris 1954.gada 6.jūlijā.

 

Adrese: Liepāja (koordinātes - 56.478537, 21.006658)