29.05.22

Krūmiņu vējdzirnavas

 



                                               (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Netālu no senā Tūteres dižozola vietas ceļa posmā Mazsalaca–Sēļi lauka vidū, uz neliela paaugstinājuma, bezdarbībā snauž senās Krūmiņu dzirnavas. Tās ir piemineklis un vēstures liecinieks tā laika latviešu zemnieka dzīvesveidam. Dzirnavu stāvs, kas, domājams, celts 19.gadsimtā, ir no akmens mūra, bet kupols bija no cinkota skārda. Tas varētu liecināt, ka saimnieki ir bijuši ļoti turīgi, jo ne visi šajā laikā to varēja atļauties. Pirmā pasaules kara laikā vējdzirnavas vēl bīdelējušas miltus, taisījušas grūbas un putraimus, bet Otrā pasaules kara laikā apklusušas, jo pagasta vara draudējusi uzlikt lielu nodokli. Mazsalacietis Kārlis Ore atceras, ka bērns būdams (apmēram 1957. gadā) bieži kāpelējis pa dzirnavām, un vēl tagad atceras vārdus, kurus izlasījis, iegravētus kupolā: “Šodien šeit, kur gan rīt?” Kas tos varēja iegravēt – dzirnavu īpašnieki vai karavīri – par to vēsture klusē.

2021.gadā dzirnavas bijušas pārdošanā. Vai tās kāds nopircis?

Adrese: Valmieras novads, Vecates pagasts (koordinātes - 57.842767, 25.142311 )


 

Idus muiža (Idwen)

 






                                              (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Kopš 1762.gada līdz pat agrārreformai 1920.gadā muiža piederējusi fon Nummersu dzimtai.

Muižas kungu māja bijusi vienstāva koka garenbūve ar kogriezumu rotājumiem. Tā pilnībā gājusi bojā. Saglabājies parks, kurš mūsdienās ir privātīpašums, bet nav kopts. Pie parka nolikts piemiņas akmens, kurš atgādina, ka šeit bijusi muiža. Parks veidots laika posmā no 1880.-1900.gadam. Tajā bijuši grantēti celiņi, kanāls, koka tiltiņi un saliņa. Līdz 1929.gadam tas bijis slēgts parks. Vēlāk Idus parkā bijis biedrības nams ar bibliotēku un sarīkojumu zāli ar skatuvi. Otrā pasaules kara laikā muiža un parks sabombardēti. Parks stipri cieta arī 2005.gada janvāra vētrā.

Baronu kapakmeņi no muižas parka padomju okupācijas gados izlauzti un aizvesti iebūvēt Mašēnu fermas pamatos. 2010.gadā, fermu pārbūvējot, viens no kapakmeņiem atrasts - Lorenca Fridriha Antona fon Nummersa kapakmens ar dzimšanas un miršanas gadiem: 1796 – 1826.

 

Adrese: Valmieras novads, Sēļu pagasts, Idus (koordinātes - 57.901532, 25.167307 )


 

Siguldas Baltā pils

 

                                              (Fotogrāfija no 1936.gada laikraksta "Brīvā zeme")

                                                                                 (2021.gada fotogrāfija)

Šī ēka kā dzīvojamais nams būvēta 19.gadsimta beigās. Sākotnēji tajā dzīvoja kņaza Nikolaja Kropotkina ģimene. Pēc Kropotkinu pārcelšanās uz Jauno pili šo pārveidoja par pansiju un iznomāja. Pēc agrārās reformas pilī saimniekoja Erna Poruka, dzejnieka Jāņa Poruka atraitne, kuras laikā 1927. gadā ēkā notika pārbūve un pansijā uzturējās gan pašmāju, gan ārzemju viesi. 1935. gadā pansija tika pārbūvēta Siguldas ģimnāzijas vajadzībām, būtiski izmainot ēkas ārējo izskatu. Pēc otrā pasaules kara ēkā atrodas dažādas mācību iestādes, sākotnēji Siguldas 1.vidusskola, vēlāk 2.vidusskola ar krievu mācību valodu.

Ilgu laiku Baltā pils stāvējusi nosacīti pamesta, vienīgie tās iemītnieki ilgu laiku bija sikspārņi. No 2006. līdz 2007. gadam Gaujas Nacionālā parka administrācija, saņemot Eiropas Savienības līdzfinansējumu, veikusi ēkas rekonstrukciju, atgriežot namam kādreizējo skaistumu. Šobrīd šajā ēkā atrodas Gaujas Nacionālā parka Dabas izglītības centrs un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības pārvaldes galvenais birojs.

Adrese: Sigulda, Baznīcas iela 7

 

24.04.22

Jaunburtnieku muiža (Burtnieku Jaunā muiža, Sternhof)

 








                                                (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Kā lēņa īpašums līdz 1680.gadam piederējusi Zviedrijas valsts kancleram grāfam Akselam Uksenšernam un Kārlim Gustavam Uksenšernam. Kādreizējie Gustava Ādolfa favorīti, vēl nesen tik ietekmīgie Uksenšerni, nu bija zaudējuši gandrīz visus savus īpašumus Vidzemē, tai skaitā arī šo. Jaunburtnieku muižu pārņēma valsts.1690. gadā Jaunburtniekos kā arendators minēts kāds Šternfelds, no kura uzvārda radās vāciskais nosaukums Sternhof. Pēc Ziemeļu kara muiža pārgāja Krievijas kroņa lietošanā. Mainījās arī tās īpašnieki – pēc skaita desmit. No 1703. līdz 1717. gadam muiža piederēja kapteinim fon Fitinghofam un viņa ģimenei, bet, 1720. gadā apprecot Annu Margaretu fon Fitinghofi, līdz 1748. gadam īpašumus ar stingru kunga roku pārvaldīja viņas laulātais draugs - barons Gustavs Reinholds Mengdens. 1750. gadā muiža piešķirta lietošanā atvaļinātajam kājnieku pulkvedim, Narvas cietokšņa komandantam fon Šteinam, bet divus gadus vēlāk (1752) tā iznomāta tālāk Vīborgas guberņas padomniekam Ābramam Heggem. Viņa atraitne muižas apsaimniekošanu uzticēja kaimiņu muižniekam Budenbrokam. Labākus laikus solīja 1762. gads un nākamais īpašnieks – ģenerālfeldmaršals grāfs Burhards fon Minnihs. Muižu mantoja brālis - brīvkungs Kristofors Minnihs. Viņš bijis ar dāsnu sirdi, ko apliecināja lēmums - Jauno muižu novēlēt sava kambarkunga fon Igelstrēma precētajai meitai Annai, kura pārdevusi īpašumu par 57.600 sudraba rubļiem (1774) ģenerālmajoram Kārlim Gustavam fon Rennem. No 1786. gada īpašums palika ģimenes lietošanā. 1826. gadā Jaunburtnieku mantiniece bija meita - slepenpadomniece, grāfiene Hreptoviča. Apstākļu spiesta, uzņēmīgā dāma Burtnieku Jauno muižu uz desmit gadiem ieķīlāja vācu tautības pilsonim Šikam par 55.500 sudraba rubļu. Ķīlu izpērkot, muižu (1836) iegādājās atraitne Eleonora Šika un īpašumu dāvināja meitai Luīzei un znotam - virsleitnantam Konstantīnam Aleksandram fon Smolianam. Abiem pārceļoties uz jauno mītnes vietu, sākās fon Smolianu dzimtas laiks.

Blakus Jaunburtnieku muižas parkam atrodas divstāvu guļbūves koka klēts, pēc nostāstiem tā celta ap 1900. gadu. Klēts būvēta savdabīgā stilā, ap augšējo stāvu izbūvēts it kā balkons, kas pasargājis ēkas sienas no satrunēšanas, bet zem klēts ir mūrēts pagrabs. Otro stāvu rotā koka dēlīšu izgriezumi, kāpnes uz otro stāvu ir ēkas ārpusē. Klētij abos stāvos ir nelieli lodziņi. Pēc nostāstiem, klētī tika glabāta pārtika, dzeramie un vēl citas vērtīgas lietas. Padomju okupācijas gados vietējais kolhozs klēti izmantojis kā noliktavu.

Izdevums “Latvijas saule” 1925.gadā raksta “Valmieras apr. Jaunburtnieku muižas jaunsaimniecībā atrastas vecākā dzelzslaikmeta akmens krāvuma kapenes ar apakšzemes akmens bruģējumu apm. 1 metru dzijumā. Starp akmeņiem saimnieks atradis vecākā dzelzslaikmeta priekšmetus, kakla gredzenus un aproces. Izrakumus izdara arheologs Fr. Ozoliņš, inspektori A. Štāls un E. Šturms.”

Adrese:  Valmieras novads, Bērzaines pagasts, Bērzaine (koordinātes +/- 57.595053, 25.207327 )

 

Dzelzceļa tilts pie bijušās stacijas "Ozoli" Limbažu novadā

 







                                                (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Kopš daudzas dzelzceļa līnijas mūsdienās ir likvidētas, sliedes demontētas, "zaļie dzelzceļi" ir velo un pārgājienu maršruti pa bijušajām dzelzceļu līnijām. Tie tapuši izmantojot bijušās dzelzceļa līnijas Vidzemē un Dienvidigaunijā, kopumā izveidojot aptuveni 750 km garu kopīgu velo/kājāmgājēju ceļu.

Projekts "Zaļie dzelzceļi" ir izveidots Igaunijas-Latvijas pārrobežu sadarbības programmā, sadarbojoties Vidzemes Tūrisma asociācijai (VTA) ar 25 Vidzemes un Dienvidigaunijas pašvaldībām un organizācijām.

Maršruti: Lāde-Limbaži, Limbaži-Puikule, Aloja-Puikule, Aloja-Īģes stacija, Ainaži-Niedrāju-Pilkas purvs.

Fotogrāfijā redzamais tilts atrodas tuvu bijušajai stacijai Ozoli. Tas būvēts pāri Īģes upītei

Adrese: Limbažu novads, Brīvzemnieku pagasts (koordinātes - 7.639312, 24.941016 )

 

07.03.22

Skaldes krogs

 

                                              (Fotografēts 2021.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Tas ir viens no retajiem krogiem Kurzemē, kurš saglabājies gandrīz nepārveidots. Tagad tā ir dzīvojamā māja. Domājams, ka krogs celts ap 1850.gadu un piederēja Briņķu muižas baronam.

Adrese: Tukuma novads, matkules pagasts (koordinātes - 57.003824, 22.585423 )


04.03.22

Matkules piemineklis deportētajiem iedzīvotājiem

 







                                              (Fotografēts 2021.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Padomju okupācijas laikā deportēto piemiņas vieta atrodas Matkulē Dzirnavu, Centra un Sprīdīšu ielu krustojumā. Uz akmes norādītas pagasta mājas, kuras palika bez saimniekiem, bet blakus esošajos stendos izlasāmi visu izsūtīto vārdi, uzvārdi un dzimšanas gadi.

Pēc internetā atrodamās informācijas var secināt, ka piemiņas vieta ir atjaunota un atklāta 2020.gada martā. Bet sākotnēji šī vieta izveidota 1990.gada martā.

Adrese: Tukuma novads, Matkules pagasts, Matkule (koordinātes - 56.981271, 22.598844 )