Liepājas papīrfabrika

 

                                                               (Fabrikas ēka senāk)

                                                                      (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Pirmais Kartonāžas un spodrpapīra fabrikas, tagad "Liepājas papīrs" īpašnieks bija Vācijas pilsonis Viktors Šmits, kas 1896. gadā Jaunajā tirgū, tagad Rožu laukumā, darbību uzsāka ar kartona šķirņu rakstāmpapīra un fibras darbnīcu, kurā strādāja 15 strādnieki. Nākamajā gadā Šmits, nopircis no pilsētas tai piederošo zemi Vecās Jūrmalas ielā 20, un Krievijas Donas bankā saņēmis gandrīz miljonu rubļu kredīta, sāka būvēt lielus sarkano ķieģeļu korpusus. Tā pilsētas dienvidu nomalē izauga fabrika, kas darbojas vēl šobrīd, – tagadējais "Liepājas papīrs". 

Paplašinot ražošanu, 1899. gadā fabrikas galvenajam korpusam uzbūvēja trešo stāvu un uzstādīja vēl vienu 20 zirgspēku tvaika mašīnu. Fabrikā tajā laikā strādāja 90  strādnieki. Tās produkcija dažādojās. Celulozi un gatavu kartona masu ieveda no Somijas un Karēlijas, bet krāsu materiālu – no Vācijas. 1900. gadā uz modernām vācu iekārtām atsevišķā nodaļā sāka foto atklātņu (pastkaršu) izlaišanu. Par ļoti pieprasītu modes preci kļuva litogrāfijas nodaļā izlaistie biezkartona rāmīši fotogrāfijām. Nelielos daudzumos tika ražoti arī ar krāšņām vinjetēm izcakoti fotogrāfiju albūmi.

Šajā gadā fabrikai sākās jauns darbības pavērsiens. Viktora Šmita īpašumā ienāca čehu rūpnieks Juzefs Pokornijs un 1903. gadā kļuva par fabrikas kapitāla vienīgo īpašnieku. Tajā laikā fabrika saucās: "J. Pokornija Liepājas spodrpapīra, kartona un fotokaršu fabrika".

Fabrikā nodarbināti bija vidēji 86 strādnieki, darbojās 65 dažādas mašīnas un iekārtas. Krievijas-Japānas karš bija krīzes laiks fabrikas īpašniekam. Sadārdzinājās dzelzceļa pārvadājumu tarifi, pieauga izejvielu izmaksas, un bija jāpaceļ galaprodukcijas cena. Tobrīd daudzi pasūtītāji fabrikai palika parādā un daži pat līdz Pirmajam pasaules karam nebija norēķinājušies par pasūtīto.

Juzefa Pokornija uzņēmumi darbojās arī Odesā, Varšavā un Maskavā. 1909. gadā Maskavā darbu par vienkāšu jaunāko komiju uzsāka enerģisks jauneklis no Ukru pagasta Sniķeres Frīdrihs Tumševics. Pokornijs savā Maskavas uzņēmumā nupat bija uzsācis uz stikla pamatnēm uzklātu gaismas jūtīgu fotoplašu ražošanu, un latvietis Fricis Tumševics kļuva par fotoplašu ražošanas laboratorijas vadītāju.

1914. gadā laboratorija sāka izlaist patentētas fotoplates ar zīmolu "Iris", kas lētuma un foto attēlu negatīvu kvalitātes dēļ spēja izkonkurēt vāciešu un krievu bromsudraba un kolodija smalkgrauda produkciju.

Friča Tumševica materiālā rocība bija ievērojama, taču arī liela patriotiskas latvietības apziņa. 1916. gadā Maskavas latviešu biedrība viņu ievēlēja par priekšnieku. Fricis Tumševics savu laiku un naudu veltīja latviešu kara bēgļu piederīgo adresu apzināšanai, viņu sociālajai apgādei un lielpilsētas latviešu kopā saturēšanai. Tumševics bija nopircis Maskavas ārpilsētas muižiņu "Stepanovka", kur iekārtojis tautiešu lauku atpūtas vietu un dārzkopības kooperatīvu latviešu bērniem. Taču 1920. gadā boļševiki šo iekopto saimniecību konfiscēja un tajā ierīkoja "boļševisma kustības veterānu ar garīgām galvas vainām" komūnu. Redzēdams, ka pret fotoplašu laboratoriju un foto piederumu veikalu jaunā vara arī savelk arvien ciešāku cilpu, Fricis Tumševics izmanto esošo “bardaku” un ar “kukuļu” palīdzību saņem atļauju pa dzelzceļu uz Latviju nosūtīt fotoplašu ražošanas iekārtas, lai it kā piedalītos izsludinātajā 1923. gada Latvijas  rūpniecības izstādē Rīgā ar Padomju Krievijas ražojumu paviljonu.   

1922. gada nogalē Friča Tumševica fotoplates jau tiek ražotas Pokornija fabrikā Liepājā, kas formāli pārgājusi dēla Nikolaja Pokornija pārvaldībā. Fotoplašu "Iris" ražošanas jauda līdz 1927. gadam sasniedza līdz pieciem tūkstošiem dubulteksemplāru dienā, un ilgus gadus veiksmīgi konkurēja ar "Agfa" un "Baltā" zīmoliem un vietējā fotogrāfa Leibovica laboratorijas fotoplašu produktiem.    

1927.gadā Tumševics mirst. 1928. gada pavasarī fotoplašu ražošanas ietaises un ķīmijas laboratoriju nopirka Liepājas inženieris Jūlijs Vēzis, reģistrējot to uz sievas Elzas Vēzis vārda. "Iris" zīmols nu iemājoja Riepu ielā 10 un Vēža veikaliņā Riepu ielā 6. 1933.gada novembrī Elzas Vēzis fabrika nodeg.

Uzņēmuma vēsturē vairākkārt ir mainījies nosaukums, notikušas izmaiņas vadības līmenī un izmainījies ražotās produkcijas un sniegto pakalpojumu klāsts. 1993. gadā mainās uzņēmuma statuss, un tiek izveidota akciju sabiedrība „Liepājas Papīrs”. Mainoties līdzi laikam, uzņēmums pakāpeniski palielina poligrāfiskās produkcijas ražošanas apjomus, un 2005. gadā uzņēmums uzsāk pārēju no dažādu baltpreču (klades, kantora grāmatas, zīmēšanas albūmi) ražošanas un attīsta poligrāfiju. 

 

Adrese: Liepāja, Pļavu iela 17 

 

Liepājas kapseļu fabrika

 

                                                       (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Nu jau pilnībā zudušais vēsturiskās Liepājas industriālais objekts bijis liels, pēc strādājošo skaita tā bija viena no lielākajām Liepājas metāla izstrādājumu fabrikām.

1891.gadā tagadējā Dārza ielā 17 nodibināja mazu petrolejas lampu, metāla apdrukas un baltskārda štancēšanas darbnīcu – Rīgas Pārdaugavas Kapseļu fabrikas nodaļu. Pirmajos gados tajā bija nodarbināti 12 strādnieki, tā bija aprīkota ar vienu  12 zirgspēku tvaika katlu, dažām metāla presēm, virpām, un tas viss divās vienstāva ķieģeļu barakās. Liepājas darbnīcas īpašnieks bija Nīcas barons Aleksandrs fon Štempels.

1894. gadā šo vietu Dārza ielā 17, pretī nupat uzceltajam pilsētas cietumam, kardināli izmainīja vērienīgi celtniecības darbi. Tirdzniecības eksporta firma  Hagen & Soldani, nopērkot mazo darbnīcu, šeit sāka celt Liepājas Kapseļu fabrikas korpusus. Jaunā Kapseļu fabrika aizņēma vairākus apbūves kvartālus starp tagadējo Dārza, Franču, Ganību un Baznīcas ielām, ar kopplatību 4717 kvadrātasis, aptuveni 3 ha.  Fabrikas galvenais korpuss – sarkanu ķieģeļu mūra ēka ar apbūves laukumu slējās trijos stāvos. Gar Franču ielu 3/5/7 uzcēla elegantu fabrikas administrācijas un grāmatvedības villu.  

Kopš 1898.gada pavasara Liepājas kapseļu fabrika sāka strādāt ar pilnu jaudu. Līdz 1902.gadam Kapseļu fabrikā bija  nodarbināti aptuveni 3000 strādnieki, pārsvarā jaunas sievietes. Te pārsvarā ražoja kapseles – tradicionāli ar spožu un plānu foliju greznotu šampanieša un dzirkstošo vīnu pudeļu kakliņu ietērpu. Tas gan stipri atšķīrās no dzēriena pudeļu noformējuma mūsdienās, jo pudeles kapsele bija izvalcēta no plānas alvas folijas: pulētas, sudrabotas vai pat zeltītas. Pasūtītājus no Krimas, Dienvidvācijas, Ungārijas un arī Itālijas vīnu pagrabiem ļoti apmierināja arī gaumīgās metāla etiķešu uzdrukas. Bet tas nebija vienīgais Kapseļu fabrikas izstrādājums. Šeit gadā izgatavoja aptuveni 30 tūkstošus metāla kapu vainagus, saucamos „bleķa kroņus”, ar krāsotiem vai emaljētiem ziediem un sarežģītām lapu vītnēm cinkota un iestiklota skārda ietvaros. Tāpat svina plombes vagonu un kuģu kravu aizzīmogošanai, tipogrāfiju iespieddrukas matrices, alvas un cinka galda piederumu komplektus, šķīvjus, biķerus, degvīna mēriņus un baznīcu vīna biķerus, svečturus, eļļas lampiņas, zīmogus, mehānismu detaļas.

1902.gadā fabrika bankrotē un to pārpērk viens no Baku naftas karaļiem, Liepājas Goda pilsonis B. de Būrs. 1904. gada pavasarī, ievērojami modernizēta ar jauniem darbagaldiem, bijusī Kapseļu fabrika atkal strādā. Sortiments ievērojami dažādots: blakus tradicionālajām pudeļu kapselēm ražo degvīna, spirta, vīnu metāla korķus un realizē ievērojamu Krievijas armijas pasūtījumu, cinkotu gaļas konservu kārbu ražošanu. De Būra laikā fabriku nosauca par Liepājas baltmetāla fabriku un tajā līdz pat tās slēgšanai ražoja arī Ziemassvētku eglīšu rotājumus - krāšņas, gaisīgas Ziemassvētku vecīšu  zeltītas „bārdas” un sudrabotus „eņģeļu matus”, eglīšu svečturīšus, alvas folijas bumbas un Betlēmes zvaigznes.  Vispopulārākie tomēr bija autentiskās uniformās izkrāsoti alvas zaldātiņi.

1905.-1906.gadā fabrika atkal bija uz bankrota robežas, bet tās pastāvēšanu izglāba ne jau kapseles, bet tieši rotājumu un spēļu mantiņu pieprasījums. Tomēr vienā daļā cehu tika uzstādītas apavu un to sagatavju ražošanas iekārtas, vēlāk, pēc 1913. gada, kad fabriku slēdza, atsevišķas telpas piemēroja foto plašu ražošanai ar fabrikas "Iriss” preču marku. 1915.gadā daļu darbgaldu  un iekārtu demontēja un aizveda uz Krieviju, bet palikušās – uz Vāciju kara munīcijas ražošanai.

1932.gadā, kad fabrika jau 19 gadus bija stāvējusi tukša, tajā izceļas ugunsgrēks.  Pēc dienu ilgas dzēšanas liesmas apslāpēja, bet glābjams tur vairs nebija nekas. Fabrikas vairs nebija un nākamie gadi soli pa solim no atmiņām izdzēsa gan tās nosaukumu, gan aizmirsās arī šīs Liepājas industriālās vēstures fakti. (no irliepaja.lv)

 

Adrese: Liepāja, Dārza iela 17 

 

Liepāja, Glāzera liķieru fabrika

 

                                                         (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

 

Šajā namā, kas vērtējams kā nozīmīgs 19. gadsimta beigu industriālā mantojuma piemineklis, atradusies Glāzera liķieru fabrika.

1863. gadā Stendera ielā, kura tagad krustojas ar Andreja Pumpura ielu, Pirmās ģildes tirgonis Rūdolfs Egerts (Eggert) savā namīpašumā nodibināja nelielu liķiera fabriku ar trim strādniekiem. 1870. gadā Jaunajā Ostmalā, kur tagad lielveikals "Rimi", sāka kūpēt Paula Helviga (Hellwig) spirta tvaicēšanas fabriciņa vai, pareizāk sakot, šķūnis. Visnopietnāk pie spirta, vēlāk arī degvīna brūvēšanas 1881.gadā ķērās tirgotājs no Vīnes, Arons Glāzers (Glaser). Viņš sāka celt jaunu  spirta tvaicētavu un degvīna pildītavu Aleksandra, tagad Brīvības, un Parka ielu stūrī. Glāzera spirts tika slavēts kā labākais lampām un pagalmu laternām, prīmusiem, krāsu un laku šķīdinātājiem. Bet pamazām par fabrikas galveno produkcija kļuva degvīns. Tajā laikā fabrikas šņabis netika pildīts pudelēs, bet gan speciālās ozola koka mucu, pusmucu vai ceturtdaļmucu tilpumos un važoņi tās izvadāja pa visiem Kurzemes krogiem.

1900. gadā Krievija ieviesa spirta un degvīna monopolu. Dedzināt un tirgot spirtu vairs nedrīkstēja. Liepājā tika uzbūvēts t.s.spirta monopola brūzis Baseina un Meža ielas rajonā. Tur no Kurzemes muižu laukiem nākušos rudzus un kartupeļus pārvērta grādīgā dzeramajā kā monopolizētu nacionālu produktu ar fantastiska apjoma rentabilitāti un cariskās Krievijas kases lielāko finansiālo ieņēmumu.

1908. gadā Glāzers nopirka lielu zemes īpašumu Zāģeru laukumā 13, kas tagad ir Bāriņu iela 1 un 1a. Tā kā spirtu tieši vairs nedrīkstēja pārdot ne vairumā, ne mazumā, A. Glāzers atrada izeju, no spirta tālāk ražojot liķieri. Glāzera fabrika, pateicoties toreiz modernajiem "Sawalle" tvaicēšanas aparātiem no Varšavas firmas "Szwede&Co", izkonkurēja mazās muižu fabriciņas. Saglabājušies liķiera, galvenokārt ķimeņu, ražošanas apraksti. Glāzera fabrikā liķieri ieguva, tvaicējot spirtu zem placinātu ķimeņu šķietiem un iegūto kondensātu filtrējot caur baltā kristāliskā vai apdedzināta, karamelizēta cukura galvām. Restorānu turētāji Glāzera fabrikai pasūtīja arī vērmeļu, olu, purva mirtes vai bērzu pumpuru liķieri, ogu uzlējumus...

Fabrikas lielais skurstenis beidza kūpēt 1914. gada 24. augustā. Pēc Liepājas cietokšņa komandiera pavēles tajā dienā fabrikas pagalmā iesoļoja artilērijas bataljona zaldātu rota un, "strādājot" visu dienu, sasita un kanālā iepludināja ap 20 tūkstoši vedru (krievu metriskā vienība,  šķidruma tilpuma mērs, pielīdzināma 12,3 litriem; vienā vedrā ietilpa 20 pudeles vai 100 čarkas) un sasita ap 10 tūkstoši pudeļu liķiera.

Līdz 1938. gadam Glāzera liķieru fabrika stāvēja tukšiem logiem.

1939.gada pavasarī laikraksts „Rīts” raksta:” Pagājušā gada beigās nodibinājās akciju sabiedrība «Apavi», kuras mērķis — lētu un izturīgu apavu ražošana. Sabiedrība ieguva savā īpašumā bijušo Glāzera liķieru fabriku, kuru pārbūvēja un pārkārtoja Liepājas apavu fabrikas vajadzībām. Sabiedrība iegādājās arī modernas apavu rūpniecības mašīnas, kuru uzstādīšana jau  tikpat kā nobeigta. 29. aprīlī Liepājā notiks a/s «Apavi» akcionāru sapulce, kad paredzēta arī jaunās apavu fabrikas atklāšana”.

2017.gadā arhitekts Agris Padēlis-Līns ir uzsācis rekonstrukcijas būvprojektu "Liķieru fabrikai" – ekskluzīvu 32 dzīvokļu dzīvojamai mājai Bāriņu ielā 1. Tomēr 2023.gadā ēka joprojām stāv nerekonstruēta.        

 

Adrese: Liepāja,  Bāriņu iela 1