Lubezeres jūrskola (Rojas jūrskola)

 

                                                      (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

 

Viens no Kr. Valdemāra lolojumiem — Lubezeres (Rojas) jūrskola. Roja ir tā vieta, kur skolnieka gados viņš pirmo reizi sapņo savu lielo sapni par jūras iekarošanu, uz Roju savus skatus viņš vērš arī vēlāk. Jau students būdams, viņš sāk rakstīt par jauna tipa skolas vajadzību jūrmalas iedzīvotājiem — par zemākām jūrskolām. Labi sagatavoti tautskolotāji bez parastajām pagastskolas mācībām tur mācītu jūrniekiem vajadzīgās matemātikas un ģeogrāfijas zināšanas. Šādas skolas būtu lētas, bet jūrmalas zēniem palīdzētu tikt par krietniem jūrniekiem. 1860.gadā savā komandējumā izpētīt Baltijas piekrasti, viņš izraugās vietas, kas noderētu viņa propagandētajām skolām, un kad pēc pirmajiem praktiskajiem piedzīvojumiem ar Ainažu jūrskolu viņa ideja gūst piekritējus, un cars 1867.gadā apstiprina viņa izstrādāto jūrskolu likumu, viņš jau var norādīt arī uz Enguri un Roju kā uz vienām no pirmajām vietām, kur šādas skolas dibināt. Pateicoties jūrskolām, kuģniecības zināšanas ātri izplatījās apkārtējos iedzīvotājos, kas daudzus pamudināja ķerties arī pie kuģu būves. Tā kā tuvumā bija lēts un teicams koka būvmateriāls un darba spēks, tad šī nozare varēja sekmīgi uzplaukt.

Lubezeres sagatavošanas jūrskola oficiāli pastāvēja no 1873.gada un tur mācījās 11—31 skolēns gadā. Skola saņēma gadā 1000 rbļ. valdības pabalstu un 150 rbļ. no pagasta. Tai bija pilsētas skolas tiesības, to beidzot varēja iestāties 1. šķiras jūrskolā (tālbraucēju kapteiņiem). Skolu vadījuši: Jurševskis un Ernests Freimanis. Par skolotājiem bijuši: kapt. Dunkels, Jēk. Šmits, Rasmanis, Alksnis, kapt. Reinh. Bernhards, Gorkovenko, M. Grotiņš. Vācu armijai okupējot Kurzemi, apvienotās Dundangas, Engures un Lubezeres jūrskolas tika evakuētas uz Hersonu, kur pārmaiņu laikos Ukrainas valdība tās slēdza. (Talsu novads, 1935)

Mūsdienās šajā vietā ir aleja un uzstādīts piemiņas akmens. Pirmā pasaules kara laikā skolas ēku sagrāva, bet ir saglabājusies skolotāju māja, kurā šobrīd iekārtota ambulance.

 

Adrese: Talsu novads, Rojas pagasts, Roja, Selgas iela 7 

 

Lošu ūdensdzirnavas (Loša, Loses) Nīgrandes pagastā

 

                                                                  (Agrāku gadu foto)

                                                                  (2018.gada foto)

 

Dzirnavas atrodas uz Latvijas un Lietuvas robežas. Lai gan Latvijas dzirnavu sarakstā šo dzirnavu īpašnieks 1930-os gados norādīts A.Tomass, nedaudz agrāku gadu presē minēti arī citi īpašnieki.

1924.gada „Policijas vēstnesis” raksta par nelaimes gadījumu: „Nīgrandes pagasta Lošu dzirnavās nezināmā kārtā iekritis dzirnavu ķemratu bedrē un ar ķemratu nogalināts, piespiežot pie zemes, malējs Kārlis Fridrihsons, 38 g. v. Pēc ārsta slēdziena Fridrihsons miris no smadzeņu satricinājuma un asins izplūduma smadzenēs”.

1930.gada martā „Latvijas kareivī” rakstīts: „Nīgrandes pagastā nodegušas Mārtiņa Zīverta Lošu dzirnavas, līdz ar iekārtu, kopvērtībā par ls 15000. Ekā sadega arī dzirnavu nomniekam Viktoram Paeglim piederošā dzīvokļa iekārta un citas mantas. Uguns cēlusies no elektrisko vadu īssavienojuma dzirnavu mašīnu telpās”.

Savukārt 1939.gada pagastu aprakstots minēts, ka Nīgrandes pagastā skaistas ir Losas un Rožu ūdensdzirnavu lejas.

1976.gada „Padomju zeme” raksta: „Citkārt mierīgie Loses ūdeņi pārrāva veco dzirnavu aizsprostu. Atklājās plaša dīķa gultne ar pabiezu dūņu segu. Dūņas taču vērtīgs mēslojums, nosprieda saimniecības speciālisti. Pagāja dažas nedēļas, kamēr vasaras saulē gultne izžuva, un tad tanī sākās liela darba rosme. Diendienā strādāja iekrāvējs, nereti pat divi, un kursēja liels skaits transporta līdzeklu. Tā tas turpinājās, līdz kamēr tehnika izrakās līdz gruntskārtai. Tagad darbs paveikts. Organiskā mēslojuma krājumi tādējādi papildinājušies par apmēram 1000 tonnām. Daļu dīķa dūņu izmantos lopbarības kompleksā un vairāku ciemata dzīvojamo ēku apstādījumu auglības uzlabošanai. Pārējo daudzumu, kas ciemata tuvumā sakrauts lielā kaudzē, pēc vajadzības izmantos rudens pusē”.

 

Adrese: Saldus novads, Nīgrandes pagasts (koordinātes - 56.431919, 22.133419 ) 

 

 

 

Lošu ūdensdzirnavas Ventspils novadā

 

                                                               (20.gadsimta sākuma foto)

                                                                       (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Kompleksā bijušas dzirnavas un dzīvojamā ēka, kas celtas 1820. gadā un smēde, kūts, zāģētava, pirts un pagrabs, kas celti 1927. gadā. Īpašnieks bijis Urlovskis, vēlāk Fricis Asaris. Vietējā avīzē 1940. gada 20. aprīlī atrodams sludinājums: «Lošu dzirnavās notiek malšana otrdienās, trešdienās, ceturtdienās un piektdienās. Zāģēšana pirmdienās un sestdienās. Vilnas apstrādāšana maļamās dienās.»

Ūdensdzirnavās kādreiz ir bijušas trīs ūdens ratu vietas. Tās bijušas būvētas no laukakmeņiem ar kaļķa javu, bet dzīvojamā māja, kas bija tieši dzirnavu galā, būvēta no sarkaniem māla ķieģeļiem (liekas, ka fotogrāfijā redzamā ēka neatbilst nevienam no šiem aprakstiem). Dzirnavu īpašnieks un melderis dzīvojis šajā mājā.

Vasarās trūcis ūdens un tad malt varēja tikai dažas stundas pa dienu. Tāpēc, lai paceltu ūdens līmeni, Būšnieku ezerā tikušas taisītas slūžas. Šo aizsprostu taisīja no laukakmeņiem un smiltīm, bez kādas hidroizolācijas, tāpēc to ātri izskaloja.

Padomju okupācijas laikā 1940-os gados dzirnavas nonāk Ventspils apriņķa rūpkombināta rīcībā. Fricis Asaris kļūst par rūpkombināta štata darbinieku – sākumā par vadītāju, tad pazemināts amatā par melderi, līdz 1952. gadā, saistībā ar pensionēšanās vecuma pienākšanu, atbrīvots no darba un divu nedēļu termiņā izlikts no dzīvokļa, jo dzīvojamā māja kopā ar ūdensdzirnavām nu ir rūpkombināta īpašumā. Savukārt divi viņa brāļi, arī melderi, tika izsūtīti uz Sibīriju.

Pēdējās ziņas par dzirnavām dokumentos atrodamas 1960. gadā. Šajā laikā rūpkombinātu pārveido par Ventspils mehānisko rūpnīcu (vēlāk pārdēvētu par Ventspils ventilatoru rūpnīcu) un dzirnavu, nu jau kā Lošu vilnas pārstrādes ceha, inventāru pārņem jaunizveidotā rūpnīca.



Adrese: Ventspils (koordinātes - 57.456059, 21.616845 ) 

 

Lāčkroga kaļķu ceplis (Lāčukroga kaļķu ceplis, Lielrendas muižas kaļķu ceplis)

 

                                                         (Fotografēts 2026.gadā, V.S. foto)

 

1920-os gados īpašnieks Izidors Grenkovs.

1946.gadā laikrakstā “Padomju Kuldīga” raksta: “Dažus kilometrus aiz Rendas no Kuldīgas-Tukuma ceļa iegriežas šaurāks ceļš mežā. Izejot caur to, priekšā redzams kūpošs tornis — kaļķu dedzinātava. Pa labi atrodas kaļķakmens lauztuves, kur aiz jau izlauztiem un grēdās sakrautiem akmeņiem lokās vīriešu un sieviešu augumi. Tie kaļķakmens lauzēji. Tie, tāpat kā visi pārējie fabrikas strādnieki, strādā uz akorda. Dienas norma 2 kubikmetri. To regulāri pārsniedz daudzi lauzēji.”

 

Adrese: Kuldīgas novads, Rendas pagasts. Kaļķi (koordinātes - 57.083864, 22.333520 )