(Fotografēts 2026.gadā, V.S. foto)
Salacgrīvas pilsētas pirmais vadītājs,
pilsētas galva Jānis Liepiņš (1876. -1942.) 1906.gadā 30 gadu vecumā kā
profesionāls farmaceits, tikko absolvējis Tērbatas universitāti, ieradās
Salacgrīvā un uzsāka darbu toreiz vienīgajā Salacgrīvas aptiekā Rīgas ielā
6.
Pēc sešiem šeit pavadītajiem gadiem jaunais
provizors, kā tolaik parasti sauca farmaceitus, aptieku Rīgas ielā līdz ar visu
namu iegādājās savā īpašumā, jo bija Salacgrīvu noskatījis par savu turpmāko
dzīves vietu. Salacgrīvā, kas tolaik vēl bija tik mazs miestiņš, ka nebija pat
vēl ieguvis likumīgas miesta tiesības, pagāja Tērbatas universitātes absolventa
profesionālais darba mūžs. Salacgrīva kļuva arī par vietu, kurai viņš, kā
cilvēks ar lieliskām organizatora spējām un labu reputāciju, ļaudīs cienīts un
godāts, veltīja savu laiku un spēkus, lai piedalītos miesta darbā un pēc tam -
lai vadītu pilsētas darbu no pirmās tās dibināšanas dienas 1928.gada
11.februārī līdz pat 1940.gada padomju okupācijai.
Meklējot precīzas ziņas par Jāņa Liepiņa
izcelsmi, atklājās, ka Jānis Liepiņš dzimis 1876.gada 6.oktobrī
Turaidā, Namšķenu mājās. Jāņa tēvs Miķelis (ap 1846.-1930.) un māte
Līze par Namšķenu saimniekiem kļuvuši 1860.gados. Jānis beidza
Nikolaja ģimnāziju Rīgā un no 1903. līdz 1906.gadam studēja Tērbatas
universitātes Farmācijas institūtā, ko absolvēja, iegūstot provizora grādu. Viņš
bija iestājies trešā vecākajā latviešu studentu
korporācijā Lettgallia, ko 1899.gadā nodibināja deviņi Farmācijas
institūta latviešu studenti.
Aptiekas telpas toreiz bija turpat, kur tagad
- ēkas labajā spārnā. Liepiņu dzīvoklis atradās aptiekai pretējās durvīs, kur
padomju okupācijas gados bija iekārtota ambulance, bet augšstāvā – palīgtelpas,
kas tika izmantotas saimnieciskos nolūkos, piemēram, ārstniecisko augu
žāvēšanai un sagatavošanai aptiekas vajadzībām.
Arī ar savu nākamo sievu Mildu Šillingu Jānis
iepazinās Salacgrīvā. Viņa kļuva par Mildu Liepiņu, atdodot savu roku un sirdi
Jānim, kas bija 21 gadu vecāks par viņu, tomēr izskatīgs un iznesīgs cilvēks.
Ģimenē piedzima meita Irma un dēls Arnis.
Kad 1926.gada 18.decembra Salacgrīvas miesta
domes sēdē tika nolemts uzklausīt Saeimas pašvaldību komisijas ierosinājumu
pārdēvēt miestu par pilsētu, Jānis Liepiņš jau bija iesaistījies pašvaldības
darbā un bija viens no miesta domes 12 locekļiem. Pēc gada, 1927.gada
23.decembra miesta domes sēdē dienas kārtības pirmais punkts bija valdes
priekšsēdētāja vēlēšanas, kurās tika ievēlēts Jānis Liepiņš, budžeta projektā
paredzot atalgojumu Ls 50 mēnesī. Ilgus gadus Jānis Liepiņš bija arī
Salacgrīvas saviesīgās biedrības(1909.g.1.februāris – 1922.g. 12.marts) un
Brīvprātīgo ugunsdzēsēju organizācijas (1920.g.25.jūlijs – 1929.g.29.marts)
priekšnieks.
Pilsētas galvas pienākumus Jānis Liepiņš pilda
12 gadus - līdz pat padomju okupācijai 1940. gadā, kad viņa namu ar aptieku
nacionalizēja un pašu no amata atstādināja. 1941.gada 14.jūnija izsūtāmo
sarakstā Salacgrīvā bija trīs mazpilsētiņā labi pazīstamas personas - uzņēmējs
Mārtiņš Pikše un pilsētas galva Jānis Liepiņš ar kundzi Mildu. Valmierā Mildu
un Jāni izšķīra, un viņi viens otru nekad vairs nesatika. Jānis Liepiņš tika
notiesāts ar augstāko soda mēru nošaušanu. Nāves sods Salacgrīvas vadītājam
tika piespriests par to, ka viņš esot spiegojis pret Krieviju,
t.i., realizējis naidīgas darbības pret Padomju Savienību, par ko
pienākas augstākais sociālās aizsardzības līdzeklis - nošaušana. Spriedums
netika izpildīts, jo 1942.gada 2.februārī Jānis Liepiņš mira ieslodzījumā,
Molotovas apgabala Usoļlagā. 65 gadu vecais vīrs, visticamāk, nebija izturējis
kādā nopratināšanā, pareizāk būtu teikt – spīdzināšanā, kas parasti notika
naktīs.
Milda nonāca nometinājumā kādā no kolhoziem
Tomskas apgabala Parabeļas rajonā, no kurienes viņai izdevās aizbraukt uz
Novosibirsku un iekārtoties mūzikas skolā par pasniedzēju. 1947.gadā atlaista
mājās, bet 1950.gadā atkal saņemta ciet un aizsūtīta atpakaļ uz Novosibirsku.
Dokumentos parādās ieraksts par bēgšanu uz Latviju. Taču tas bija tikai vēl
viens Staļina politikas viltīgais gājiens. Milda Liepiņa atbrīvota 1957.gadā,
kad arī atgriezusies Latvijā pavisam. Apglabāta Limbažu kapos.
Liepiņu bērni Arnis un Irma ar meitu Ilzi
devās bēgļu gaitās 1944.gadā. Meita Irma bija apprecējusies, tādēļ nebija
iekļauta izvedamo sarakstā. Mācījusies par farmaceiti, viņa vācu okupācijas
gados turpināja vadīt aptieku. Tomēr Irmai ar meitu Ilzi nācās bēgt uz Vāciju
1944.gadā, jo vīrs dienēja vācu armijā. 1988.gadā Irma apmeklējusi Latviju,
tomēr atgriezusies Amerikā, kur 1990.gadu sākumā gājusi bojā autokatastrofā.
Arnis, ilgus gadus nodzīvojis Austrālijā, pēc tam Indonēzijā, Salacgrīvā bija
iegriezies 1992.gadā. Par viņa turpmāko likteni nekas nav zināms. Tāpat kā par
Jāņa Liepiņa brāļu Pētera un Riharda ģimenēm, kas 1944.gadā devās bēgļu
gaitās. Namšķenu pēcteči zemes īpašumu gan ir atguvuši, tomēr paši šeit
nav atgriezušies un pati mājvieta vairs nav apdzīvota.
Toties dzīve turpinās Salacgrīvā Rīgas ielā 6,
kur kādreizējā Jāņa Liepiņa aptieka, kas atvērta jau 1880.gadā, darbojas arī
šodien. Par namu rūpējas Irmas Baumanes (dzim. Liepiņas) vīra brāļa meita
Anita. Pateicoties viņai tas ir sakārtots un atjaunots, un ar savu sarkano
ķieģeļu fasādi, kas raksturo Salacgrīvas 20.gadsimta sākuma apbūvi, ir viens no
jaukākajiem namiem Rīgas ielā. (no Salacgrīvas muzeja materiāliem)
Adrese: Limbažu novads, Salacgrīva, Rīgas iela 6
.JPG)
.JPG)