Liepkalnes baznīca

 

                                                                   (2019.gada foto)

                                                                      (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

 

Šajā mežonīgajā un vientuļajā apvidū daudz kapsētu. Gandrīz vai to varētu nosaukt par “kapu pilsētu”. Maz māju. Otrajā pasaules karā te sagrāva trīs ceturtdaļas ēku. Pēc tam pagastu saukuši par vietu, kur ne suns rej, ne gailis dzied. Te atrodamas Liepkalnes baznīcas drupas. Tā celta 1847.gadā. Draudze beidza pastāvēt 1959. gadā. Liepkalnes senkapos apglabāti Iršu kolonijas vācieši. Iršu pagastā no 1766. līdz 1939. gadam atradās liela vācu zemnieku kolonija. Mūsdienās pagastā nedzīvo neviens vācietis. No lielā Iršu muižas kompleksa palikusi tikai klēts. Liepkalnes kapi ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis. (no Arvīda Plauža grāmatas “Ceļvedis pa Latviju”, 1998)

Liepkalnes evanģēliski luteriskā draudze pastāvējusi jau pirms 1680. gada. To apkalpojuši Ērgļu draudzes mācītāji. 1680. gadā tā kļuva patstāvīgāka, nodibināja mācītājmuižu, uzcēla nelielu baznīciņu, iecēla savu mācītāju. Liepkalnes draudzē ietilpa Liepkalnes-Ozolu pagasts, viss Kroņa-Iršu, vēlāk saukts Pērses pagasts ar Kaivēnu un Siljāņu ciemiem, Āpšu mājām no Bebru pagasta, daļa Ogres pagasta (daļa māju, kas atradās Ogres kreisajā pusē), daļa Sausnējas pagasta. Kad 1766. gadā starp Liepkalnes-Ozolu, Sausnējas, Odzienas, Bebru, Meņģeles, Ogres un Ērgļu pagastiem ķeizariene Katrīna II ietilpināja Iršu vācu koloniju, vācu zemnieki un amatnieki pievienojās Liepkalnes draudzei.

Abas draudzes apkalpoja viens mācītājs, noturēdams dievkalpojumu svētdienās no rīta latviešu valodā, bet pēcpusdienā vācu valodā. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā (līdz 1905. gada notikumiem) par mācītāju strādāja K. Štolls, bet pirms viņa šos pienākumus veica K. Štolla tēvs. Par agrākiem mācītājiem ziņu nav. 1767. gadā Gobiņu kalnā uzcēla jaunu, lielāku baznīcu. Tā nodega. 1772. gadā Liepkalnes draudzi apvienoja ar Vestienas draudzi. Tad dievkalpojumi notika vienu svētdienu Vestienā, otru – Liepkalnē. Mūra baznīca Liepkalnē uzcelta 1847.-1848. gadā. Baznīcas torni rotāja gailis, kas vējā grozījās uz visām pusēm. Baznīcā bija 318 sēdvietas.

Liepkalnes evaņģēliski luteriskā baznīca līdz mūsdienām ir saglabājusies ļoti bēdīgā stāvoklī. Ja dievnams ar maziem postījumiem pārdzīvoja Otro pasaules karu, tad padomju okupācijas varas laikā garīgās vērtības netika sargātas. Liepkalnes baznīcā vietējais kolhozs glabāja minerālmēslus. Baznīca pamazām tika izlaupīta un izpostīta. 2016.gadā pie baznīcas atliekām iesvētīja balto krustu ar cerību, ka baznīca kādreiz tiks atjaunota.

Novadpētnieks Žanis Skudra par savu 1964.gada baznīcas apmeklējumu raksta grāmatā “Okupētās Latvijas dienas grāmata”: “Logi pa daļai aizsisti dēļiem, un pa galveno durvju atslēgas caurumu redzu, ka baznīca jau draudzes atstāta un pie kroņlukturiem pieliktas kāpnes. Laikam tos ņems nost. Kad fotografēju baznīcu ar lielu ozolu priekšplānā, pienāk kāds 30 gadus vecs latvietis un sāk man „piesieties", kāpēc es fotografējot baznīcu. Kas tad no baznīcas esot ko fotografēt. Pie dreiskambara zālē sēd vēl daži vīrieši un dzer. Izrādās, ka arī „mans draugs" pieder pie šīs pašas kompānijas. Kad viņš redz, ka es viņam sevišķas vērības nepiegriežu, viņš aiziet.“

 

Adrese: Madonas novads, Sausnējas pagasts, Liepkalne (koordinātes - 56.815860, 25.559945 ) 

 

Jelgavas ebreju slimnīca

 

                                                                   (2025.gada foto)

                                                            (Fotografēts 2026.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

No 1922.gada šajā ēkā atradās Jelgavas ebreju slimnīca “Bikur-Holim”. Ārstēties šeit varēja visi pacienti, bet trūcīgajiem ebrejiem medicīnisko palīdzību sniedza bez maksas. Pēckara gados šeit atradās pieaugušo poliklīnika, kas vēlāk pārtapa par bērnu slimnīcu. 1972. gada 17. janvārī Jelgavas Tuberkulozes dispansers ar stacionāru no Puškina prospekta 29 pārcēlās uz jaunām izremontētām plašākām telpām Viestura ielā 15. Dispansers šeit darbojās līdz 2007.gada beigām.

 

Adrese: Jelgava, Viestura iela 15 

Liepājas lokomotīvju ūdenstornis

 

                                                        (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

 

Tornis savulaik kalpoja lokomotīvju nodrošināšanai ar ūdeni. Mūsdienās šī celtne ir zaudējusi savu primāro funkciju. Tornis celts pagājušā gadsimta sākumā, bet nav iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā īpašnieka noraidošās attieksmes dēļ. Teritorija pieder uzņēmējam Aivaram Burģim, kurš 2024.gadā vēlas to pārdot dzīvojamo ēku celtniecībai.

 

Adrese: Liepāja, Ezermalas iela 1 

 

Liepājas metalurgs

 

                                                                   (Seni fabrikas foto)

                                                                       (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Par rūpnīcas dibināšanas dienu uzskata 1882. gada 28. septembri, kad Jaunliepājā sāka celt dzelzs velmēšanas, stiepļu un naglu rūpnīcu Böker u. Co. Rūpnīcas celtniecībai starp Aleksandra ielu (mūsdienās Brīvības iela) un dzelzceļa līniju tika iegādāts 933 m2 zemes gabals. 1883. gada februārī tajā bija nodarbināti 260 cilvēki. 1891. gadā tika palaista pirmā martena krāsns, 1899. gadā rūpnīcu par 1,5 miljoniem rubļu pārdeva. 1900. gadā strādājošo skaits sasniedza 1300 cilvēku, 1908. gadā strādājošo skaits sasniedza 1900, bet gada apgrozījums 4 miljonus rubļu. 1907. - 1912. gadā finanšu grūtībās nonākušo uzņēmumu pārstrukturēja un pārveidoja par akciju sabiedrību ar 2,5 miljonus rubļu lielu pamatkapitālu. 1912. gadā akciju sabiedrības Böker u. Co īpašniekiem piederēja sešas ražotnes Liepājā, Rīgā un Tallinā, tai skaitā divas kara kuģu būvētavas.

Pēc Pirmā pasaules kara rūpnīca tupināja darboties kā Liepājas drāšu fabrika, tas bija otrs lielākais pilsētas uzņēmums, kurā ražoja gan dzelzceļa sliedes, gan arī naglas, stiepli, vīles, dakšas, lāpstas un citas plaša patēriņa preces. 1933. gada augustā tā bankrotēja un par 1 miljonu latu pārgāja Liepājas Kara ostas darbnīcas īpašumā.

Otrā pasaules kara laikā 1944. gada rudenī padomju aviācija sabombardēja rūpnīcu, un tās darbība tika apturēta. 1945. gadā to pārdēvēja par "Sarkano metalurgu", tās pirmais direktors bija no PSRS atbraukušais Pēteris Zvaigzne, agrākais metalurģiskās rūpnīcas direktors Donbasā. 1950. gadā skārda velmēšanas stāvā sāka ražot jumta skārdu, 1958. gadā iesāktā rūpnīcas rekonstrukcija tika apturēta. Nacionālkomunistu vajāšanu laikā 1958. — 1959. gadā Komunistiskās partijas Liepājas konferencēs asi kritizēja rūpnīcas attīstības tempus, un 1959. gada beigās P. Zvaigzni atlaida no amata.

No 1960. gada "Liepājas Metalurgs" specializējās tērauda armatūras ražošanā, 1965. gada decembrī darbu sāka martena cehs ar trīs martena krāsnīm, kurā 1970. gadā sāka darboties tērauda nepārtrauktās liešanas iekārta, 1976. gadā ceha gada ražīgums sasniedza 550 tūkstoši tonnu gadā. Otra velmēšanas stāva celtniecība, kā arī abu modernizācija 1978. gadā deva iespēju tēraudvelmēšanas ražošanas jaudu palielināt līdz 700–800 tūkstošiem tonnu gadā.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gadā rūpnīca pārorientēja produkcijas noietu pasaules tērauda tirgū. 1997. gadā "Liepājas Metalurgu" nodeva privatizācijai, tās jaunie īpašnieki 2006. gadā uzbūvēja sagatvju nepārtrauktās liešanas iekārtu, 2011. gadā — elektroloka tēraudkausēšanas krāsni. 2012. gada beigās jaunā elektrotēraudkausēšanas ražotne sasniedza projekta jaudu — gandrīz 850 tūkstošus tonnu gadā.

Pasaules finanšu krīzes iespaidā 2013. gadā "Liepājas Metalurgs" nonāca finanšu grūtībās un pārtrauca ražošanu, 2013. gada 4. novembrī tiesā iesniedza rūpnīcas maksātnespējas pieteikumu.

Bankrotējošo uzņēmumu iegādājās Ukrainas kompānija KVV Group, 2015. gadā rūpnīca atsāka darbu ar nosaukumu AS KVV Liepājas Metalurgs, izmantojot bijušajiem īpašniekiem piederošās ražošanas telpas un iekārtas. Tomēr 2016. gada septembrī KVV Liepājas Metalurgs tika pasludināts par maksātnespējīgu.

2018. gada 15. janvārī, pēc neveiksmīgas investora piesaistes, tika paziņots, ka visa metalurgam piederošā manta tiks pārdota pa daļām. 2021. gada 19. februārī AS "Liepājas Metalurgs" tika likvidēts.

2025.gadā rūpnīcas teritorija ir brīvi pieejama ikvienam, tiek veidotas jaunas ielas un stādīti koki un top industriālais parks.

 

Adrese: Liepāja, starp Brīvības ielu un dzelzceļu ( 56.524956, 21.026742 )

 

Liepājas muzejs

 

                                                                (Muzeja ēka senāk)

                                                                          (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Šo savrupmāju no 1900. līdz 1901.gadam cēla Liepājā pazīstamais arhitekts Pauls Makss Berči pēc Berlīnes arhitekta Ernesta fon Īnes skicēm. Berči noteikti nevarēja iedomāties, ka tālā nākotnē tajā glabāsies viņa būvprojektu arhīvs – neskaitāmi plānu oriģināli, skices, uzņēmumu un darbu grāmatas – viss, kas sakrājies būvmeistara garajā darba mūžā un arī laikā pēc viņa nāves, kad viņa dēls turpināja veiksmīgi vadīt tēva uzņēmumu.

Ēka jau kopš 1935.gada visiem zināma, kā pilsētas muzejs tomēr sākotnēji tā tika celta kā savrupmāja Dr. Nisana Kacenelsona ģimenei. Nams šai dzimtai piederēja līdz pat 20.gadsimta 20.gadiem. Liepājas namīpašnieku sarakstā norādīts, ka jau 1925.gadā ēkai bijis cits īpašnieks – Levins (Lewin). Savukārt no 1936.gada, tāpat kā mūsdienās, ēka bijusi pilsētas īpašums. Tā jau sākotnēji tika iegādāta muzeja vajadzībām, kura mājvieta kopš 1924.gada bija bijušās 8.latviešu pamatskolas telpās.

Lai gan pati ēka veidota neogotikas stilā, ēkas iekšpusē sastopami dažādi arhitektūras stili – vestibils veidots gotikas, agrākā ēdamistaba vācu renesanses, bet abi saloni baroka un rokoko stilā. Latvijas arhitektūrai neparasts ir savrupmājas jumts, kas veidots no ornamentāli izkārtotiem melniem un sarkaniem dakstiņiem. Šāds paņēmiens gan nav svešs dienvidzemju arhitektūrā.

Nama sētā jau vēsturiski atrodas saimniecības ēka, kura tika uzcelta gadu pēc savrupmnama celtniecības. Tās pirmajā stāvā atradās ratnīca, bet otrajā dzīvojamās istabiņas kalpiem. Gan muzeja ēka, gan ratnīca kopš 2007.gada iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

 

Adrese: Liepāja, Kūrmājas prospekts 16