(Fotografēts 2021.gadā, Līgas Landsbergas foto)
1928. gadā notika skolas jaunās ēkas iesvētīšana. Pēc Otrā
pasaules kara ēka tika izmantota kā vidusskola, kultūras nams un bērnunams.
1980. gadā dibināta sanatorijas internātskola bērniem ar psihoneiroloģiskām
saslimšanām. 2005. gadā izglītības iestāde pārdēvēta par Jelgavas 2.
sanatorijas internātpamatskolu. 2008. gada 1. augustā skola reorganizēta par
Jelgavas speciālo internātpamatskolu. 2019. gada 1. jūlijā skolai piešķirts
nosaukums — Jelgavas Paula Bendrupa pamatskola. Pauls Bendrups dzimis
1887. gada 30. martā Līvbērzes pagasta «Mežsargos». Pamatizglītība iegūta
Līvbērzes pagasta skolā. Pēc pagasta skolas iestājies par mācekli pie Jelgavas
tirgotāja Viļa Gotharda. Esot bēgļu gaitās Krievijā, apmeklē kurlmēmo skolotāju
sagatavošanās kursus. 1920. gadā atgriežas Latvijā un 15. septembrī uzņemas
Jelgavas kurlmēmo skolas vadību. Paralēli pienākumiem skolā aktīvi darbojas
sabiedriskajās organizācijās. Par piedalīšanos brīvības cīņās bija spiests
emigrēt uz Austrāliju. Miris 1967 .gada 20. jūnijā Melnburnā, Austrālijā.
Par skolas vēsturi no tās pašiem pirmsākumiem lasāms surdopedagoga
Aleksandra Pārupes rakstā izdevumā “Kopsolī” 1960.gadā: “Grūts bija mūsu kurlmēmo skolu sākuma periods. Visas
Latvijas kurlmēmo skolas dibinātas kā labdarības iestādes. Par katru bērnu, ko
ievietoja skolā, galvenais jautājums bija: kas maksās par skolu — internātu? Ja
šāda maksātāja nebija, kurlmēmais palika mājās. Kad 1877. gadā Kurzemes
gubernators lika saskaitīt vi sus Kurzemes kurlmēmos latviešus, izrādījās, ka
visā Kurzemē dzīvo 783 kurlmēmo, no tiem skolas gados 125 bērni, bet skolā
mācās tikai 20. Tāds pats stāvoklis bija Vidzemē.
Tūliņ pēc Rīgas skolas atklāšanas
(1839.gada rudenī) sāka domāt par kurlmēmo skolu atvēršanu arī Vidzemē un Kurzemē.
Skolām bija vajadzīgas telpas, bet līdzekļu šai vajadzībai nebija. Atrisināt
skolas atvēršanas jautājumu pirmajai izdevās Jelgavai. Skolai tika piešķirtas
bijušā Salaspils zirgu pasta ēkas, ar noteikumu, ka, tiklīdz radīsies iespēja,
skola jāpārceļ uz Jelgavu. Skola sāka darboties 1870. gada 4. augustā. No sākuma
skola bija baznīcas sinodes pārziņā, bet 1879. gadā tika nodibināta un no
valdības apstiprinātā biedrība, kas skolu uzturēja līdz 1914. gadam. Par pirmo
skolas direktoru strādāja bijušais Rīgas skolas skolotājs Āboliņš. Vājas veselības dēļ viņš no šī amata
drīz atteicās, un viņa vietā nāca Linde (no 1873.—1882. gadam). Linde bija
enerģisks cilvēks un centās skolu iekārtot pēc iespējas labāk. Ar 1873. gada
13. aprīli skolai atrada telpas Jelgavā,
kur nopirka bijušās ziepju fabrikas ēkas un zemi (16 pūr vietas). Ēkas pielāgoja skolas
vajadzībām, uzcēla otro stāvu, tomēr drīz vien izrādījās, ka šīs telpas skolas
vajadzībām ir par šaurām. Telpu jautājumu galīgi atrisināt izdevās tikai 1928.
gadā, kad skolas vajadzībām Filozofu ielā uzcēla speciālu ēku. Rēķinoties ar ierobežotiem
līdzekļiem, skolā audzēkņus katru gadu neuzņēma.
Kā jau teikts, Linde skolas
labā darīja daudz, bet viņš bija latvietis un neprata vāciešiem iztapt. Kad
Linde dabūja zināt, ka priekšniecība ar viņu nemierā, viņš no darba pats
atteicās un aizbrauca uz Pēterburgu par ģimnāzijas vācu valodas skolotāju. Par
direktoru Jelgavas kurlmēmo skolā iecēla vācieti Krauzi (no 1882.-1891. gadam),
kurš bija gan patīkams vāciešiem, bet skolas labā darīja visai maz. Skolā viņš
atvēra vācu klases paralēli latviešu klasēm. 1891. gadā Krauze mira, un
biedrība par skolas vadītāju no Vācijas izsauca īstu prūšu junkuru — Gotlību
Miggi. Viņš skolu vadīja veselus 25 gadus. Ne acu galā viņš ieieredzēja
latviešus un visu latvisko. Skolu Migge vadīja neierobežoti, bez kādas
kontroles, jo biedlrības kuratorija viņa norēķiniem pilnīgi ticēja. Skolas
saimniecību pēc saviem ieskatiem faktiski vadīja Migges sieva. No Migges
laikiem dzīvs vēl ir skolotājs, profesors A. Ķēniņš, kura pamatprofesija ir
surdopedagoģija. Bēdīgā Migges valdīšana izbeidzās 1914. gadā, kad, karam
sākoties, viņš kā Vācijas pavalstnieks tika izsūtīts uz Arhangeļskas guberņu.
Ar Migges aiziešanu arī skolas darbība tika pārtraukta, jo skolas telpas paņēma
karaspēka vajadzībām. Skolas darbu atjaunoja 1920.gadā, un tās vadību uz laiku
uzņēmās skolotājs Zemtautis. Tad no Astrahaņas pārbrauca turienes kurlmēmo
skolas direktors Pauls Bendrups, kurš arī uzņēmās direktora pienākumus. Skolu
viņš vadīja līdz 1944.gada rudenim. Pirmā skolotāja pēc 1920. gada bija Emīlija
Gruma-Lagimova, kas tagad strādā Rīgas kurlmēmo skolā. Skolēnu un klašu skaits
skolā auga un sasniedza 90. 1944. gada rudenī skolu no pilsētas pārcēla uz
Lielvircavas pagasta «Kabjiem». 1957.gadā skolu pārvērta par pirmsskolas vecuma
bērnu internātu, bet 1960. gadā to pievienoja Rēzeknes kurlmēmo bērnu skolai —
internātam. Jelgavas kurlmēmo skola savos 90 pastāvēšanas gados devusi valodu
un zināšanas daudziem kurlmēmiem, daudzi šīs skolas audzēkņi tagad strādā dažādos
Latvijas PSR Kurlmēmo biedrības arteļos un darbnīcās gan Rīgā, gan arī rajonos.”
Kad skolas darbību pārcēla uz
Lielvircavas “Kabju” mājām, 1945.gada “Zemgales komunists” publicē atgādinājumu,
ko skolēniem jāņem līdzi: “Jelgavas valsts kurlmēmo skola
atjauno savu darbību Lielvircavas pag. Kabju mājās. Mācību
sākums 1945. g. 15. janvārī. Bijušiem audzēkņiem ierasties skolā, ņemot līdzi personīgos
un skolas izdotos dokumentus. Jāņem bez tam līdzi tukšs gultas maiss, sega, vismaz
2 palagus, galvas maisiņš ar pārvelkamiem, personīgā veļa, apavi un apģērbi.
Tāpat jāņem līdzi šķīvis vai bļodiņa, karote, nazis, dakšiņa. Vēlams pirmām
dienām arī uzturs.”
1928.gada “Latvijas
kareivis” raksta: “Valsts Jelgavas kurlmēmo skolas jaunā nama
iesvētīšana notika 15. decembrī. Garīgo aktu noturēja prāvests Reinhards.
Apsveikumus piesūtījuši valsts prezidents, Saeimas prezidents, valdības locekji
un daudz citi. Sekoja kurlmēmo skolēnu priekšnesumi pie Ziemassvētku eglītes. Jaunais
nams stalti paceļas Filozofa ceļā. Iekšējas telpas gaišas un ērtas.”
Adrese: Jelgava, Filozofu iela 50
