Vietalvas muiža (Fehteln)

 

                                                                    (Muiža senāk)

                                                                               (Fotografēts 2011.gadā) 

                                             (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Vietalvas muižnieks brīvkungs fon der Pālens bija dižciltīgākāks par Odzienas baronu fon Brimmeru, tomēr nebija tik bagāts. Pāleni nevarēja atļauties uzcelt lepnu pili, tomēr solīdu kungu māju uzcēla un arī labu parku ar retiem kokiem ierīkoja. Pēc Otrā pasules kara Vietalvas muižā ierīkoja mašīnu - traktoru stacijas kantori, bet parka daļu, kas bija starp kungu māju un muižas dīķi, izcirta un tur ierīkoja mehāniskās darbnīcas.

Aiz kungu mājas grausta stāvoklī esoša 2-stāvu ēka ir bijušā muižas pārvaldnieka māja ar skaistiem kokgriezumiem 2. stāva balkona logos. Tajā dzīvoja Juris Boors un šeit 1870.- 1880. gadā notika pirmās atmodas līderu tikšanās Vietalvā.
Var tikai mēģināt iztēloties, kāda bija Vietalvas muiža senos laikos, lasot Emīlijas Prūsas grāmatu par seno Vietalvu "Gaismu sauca, gaisma ausa".

1937.gada izdevums “Aizsargs” raksta: “Vietalvas muiža atrodas Vesetas labā krasta līdzenuma. Tā tagad sadalīta jaunsaimniecībās. No kādreizējiem muižas krāšņumiem vēl pāri palikusi liepu gatve, kas iet gar dārza malu un nobeidzas ar mākslīgi uzbērtu valni, aiz kura izrakta dziļa grava. Vaļņa vidū redzamas pagraba atliekas. Tur bijusi ierīkota krāšņi dekorēta istaba. Pirms kādiem septiņdesmit gadiem istabas iekārtojums (sienu, griestu un citi ornamenti) bijuši vēl labi redzami. Dīvainās apakšzemes istabas izcelšanās tāda: senos laikos kāds no muižas īpašniekiem bijis ārkārtīgi resns. Sava resnuma dēļ viņš vasaras laikā slāpis vai nost. Uz viņa pavēli tad arī izrakts minētais pagrabs un tur ierīkota šī istaba. Tur resnais vīrs pavadījis karstās vasaras dienas. Tauta viņu nokrustījusi par lāci, saprotot to tādā kārtā, ka lācis visu ziemu guļ midzenī, bet barons - visu vasaru pagrabā.
Septiņdesmito gadu sākumā vairākas reizes Vietalvu apmeklēja latvju pašapziņas modinātājs, tautisko ideju paudējs dzejnieks Auseklis. Viņš ar sirsnīgu pārliecību attēloja latvju tautas gaitas, piezīmēdams, ka tauta, kas necenstos iepazīties ar savu sentēvu vēsturi un ar dainām, necenstos arī dzīvot.
1874. gada rudenī, kad Auseklis Rīgā vairs nevarēja dabūt darbu un viņam skolotāja vietu muižnieki liedza arī visā Latvijā, viņš, taisīdamies aizbraukt uz Pēterburgu, vairākas nedēļas pavadīja Vietalvas muižā pie Jura Bora, kā arī kādu laiku pie Odzienas skolotāja Pētera Siliņa (dzejnieka Bangpuša) Draudavās. Vietalvas muižas toreizējais īpašnieks, būdams slimīgs, dzīvoja lielāko daļu gada ārzemēs ārstēšanās nolūkos. Muižu pārvaldīja mēdzulietis Juris Bors, viens no Vietalvas atmodas laikmeta čaklākajiem censoņiem. Viņa dzīvoklī tad arī bija bieži sastopams tā laika latviešu vadonis tautiskās cīņās, pazīstamais Juris Kalniņš ar saviem draugiem un domu biedriem Andrēju Jankavu, Vīlipu Šūlmani u.c. Muižā, kur tās īpašnieks bija Boram atļāvis lietot telpas latviešu biedrības vajadzībām, atmodas laika darbiniekiem bija izdevība noklausīties Ausekļa runas un dzirdēt arī viņa dzejas. Brīžiem Auseklis nozudis. Tad viņu varēja uziet vecā,
pussagrurvušā pagraba tuvumā, kur kādreiz meklējis vasarā patvērumu resnais muižas īpašnieks.
„Šeit tik kluss, tik mierīgs. Neviens te mani netraucē. Tikai pa retam bitīte aizlido garām izlaustajam logam vai durvīm," teicis Auseklis.

Tanī pat gadā Vietalvas dziedāšanas biedrība bija uzņēmusies segt pusi no draudzes skolas jaunās ēkas izdevumiem, kas toreiz pārsniedza 800 rubļus. Biedrībā ritēja drudžains un ražīgs darbs: ik svētdienas tika noturēti jautājumu un saviesīgi vakari muižas ērbērģī un piekopta dziedāšana. Kādā jautājumu izskaidrošanas vakarā, atrasdamies pēdējo reizi vietalviešu vidū, Auseklis, kas visu laiku dziļi klusēdams sekojis priekšlasījumam, pēkšņi cēlies augšā. Viņš izskatījies pārvērties. Viņa skats bijis savāda spožuma pilns, tas it kā lūkojies tālā nākotnē. Laikam tiešam visu tautas nākamību Auseklis tad būs garā redzējis, redzējis Latviju, brīvu, neatkarīgu, svešu kungu nenospiestu, visā pasaulē cienītu un lielu. Tanī reizē Auseklis teicis: „Latvju tauta nemirs, viņai jādzīvo, viņai jābūt . . ."

Uz vakariem no muižas paceļas kalnu grēda (Lazdukalns), kur senos laikos no muižas veduši izkopti celiņi. Lazdukalna galotnē bijusi ierīkota lepna lapene. Izpriecas un pastaigāšanās nolūkā to apmeklējuši ne vien Vietalvas augstmaņi, bet arī pirmie vietalviešu un odzeniešu atmodas laika censoņi. Lazdukalns atrodas apmēram pusceļā starp Vietalvas muižu un draudzes skolu - galveno tautiskās atmodas laika mītni.”

Adrese: Aizkraukles novads, Vietalvas pagasts, Vietalva (koordinātes - 56.738529, 25.767713 un apkārtne)

 

Sāvienas Girļu krogs (Girļa krogs)

 

                                            (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

1909.gada 19.martā laikraksts “Dzimtenes vēstnesis” raksta (saglabāts to laiku rakstības stils): “Vietējo 1905. gadā nodegušo Girļa krogu ceļ atkal no jauna. Noma nolikta tik augsta, ka kroga turētājam vajadzēs izkroģēt 2 mucas alus nedēļā, ja viņš grib cauri tikt, būt paēdis un procentus arī izdabūt par ieguldītiem vairāk simtiem rubļiem zaloga.” 

Adrese: Madonas novads, Ļaudonas pagasts (koordinātes - 56.662314, 26.102222) 

 

Sāvienas muiža (Sawensee)

 

                                                                     (1866.gads)

                                                                                 (Kaut kad senāk ...) 

                                               (1940.gads, kad pilī bija pienotava un tautas nams)

                                                                                   (2010.gada foto)
 

                                                                    (2018.gada foto)

                                                                      (Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto) 

                                                (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                                   (Muižas shēma)

No 1660.gada muiža piederējusi baronu fon Helmersonu dzimtai. Pils bijusi trīsdaļīga. 1905.gadā tā nodedzināta un pēc tam atjaunotas tikai divas trešdaļas. Bijis arī ziemas dārzs. Barons aizrāvies ar retu augu kolekcionēšanu. Līdz pat mūsdienām saglabājušās vēl 15 eksotisku koku un krūmu sugas (tikai žēl, ka viss saaudzis kā džungļos). Barons pats arī veidojis trīs muižas liepu alejas. Muižai apkārtnē bijušas arī 4 lopu muižiņas.

Muižas pils sākotnējais efektīgais veidols redzams tikai Stefenhāgena 19.gadsimta 60-to gadu zīmējumā. Dabā tā diemžēl pārcietusi ievērojamas pābūves – pārveidotas proporcijas, nomainīti jumti. Latvijas brīvvalsts laikā te bijusi koppienotava, vēlāk izbūvēta Tautas nama vajadzībām. Kādā citā muižas ēkā atradusies pagasta valde un pasts ar telegrāfu.

Muižas kompleksa ēkas – magazīna, stallis, pīļu namiņš pie dīķa, pārvaldnieka māja, ratnīca, lopbarības šķūnis, brūzis un alusdarītava ezermalā, rija (tagad nojaukta).

Mūsdienās, ja aizbrauksiet uz Sāvienu vasarā, pili neredzēsiet. Tā ir ieaugusi tā, ka pat tornis nav redzams, kur nu vēl kāds sienu fragments. Pārējās ēkas ir redzamas arī vasarā, bet to stāvoklis ir kritisks.

Baronu kapi - tur ir trīs apbedījumi. Barons Pēteris fon Helmersons kapus iekārtojis ar domu, ka pats tur atdusēsies. Bet 1905.gadā viņš aizbrauca uz ārzemēm un atpakaļ neatgriezās. Kapos apbedīts muižas pārvaldnieks un daži citi muižas iemītnieki. 

Adrese:Madonas novads, Ļaudonas pagasts, Sāviena (koordinātes - 56.669282, 26.101346un apkārtne)