(Ēka sanatorijas laikā)
(Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)
Vairākas cēsnieku paaudzes atceras, ka Cēsīs, Vaļņu ielā 21
sarkanu ķieģeļu namā ar balti krāsotām logu apmalēm un tornīti ilgus gadus bija
pienotava. Tikai retais dzirdējis par bijušo Smilgas sanatoriju, kas sākotnēji
atradusies šajā namā. Nama fasādes frontonā redzams būvniecības gadskaitlis
1902.
Augusts Smilga (1867 1922) Cēsīs bija ienācējs no Ungurpils pagasta. 1881. gadā
viņš devās uz Cēsīm un sāka mācīties Cēsu apriņķa skolā. Mācības A. Smilga
turpināja Bērzaines ģimnāzijas 1883.gadā jaunuzceltajā ēkā. Pēc tās beigšanas viņš
devās uz Tērbatas Universitāti, kur studējot medicīnu ieguva augstāko
izglītības pakāpi - medicīnas doktors. Dažus gadus A. Smilga bija ārsts Kurzemē
un Zemgalē, bet 1899. gada decembrī viņš ar ģimeni sāka dzīvot un strādāt
Cēsīs. Līdztekus ārsta praksei, no 1900. gada viņš bija ārsts tajā pašā skolā,
kurā pats bija mācījies un kurā par skolotāju strādāja brālis Miķelis.
Pēc pāris gadiem A. Smilga sāka realizēt ieceri par jauna
tipa ārstniecības iestādes - sanatorijas izveidi. 1902. gada sākumā viņš no
Iekšlietu ministrijas medicīnas departamenta saņēma atļauju dibināt privātu
ārstētavu reimatisma un nervu slimniekiem. A. Smilga ieguva zemes gabalu Vaļņu
ielā, uz kura gada laikā uzcēla sanatorijas ēku. Par to kāds vietējais
korespondents 1903. gada marta sākumā pēc sanatorijas atklāšanas rakstīja
laikrakstā Pēterburgas Avīzes: “Pie atklāšanas akta piedalīties bija uzlūgta vai
visa vietējā inteliģence. Iestāde ierīkota pēc visiem jaunlaiku prasījumiem,
kā: centrālu apkurināšanu un elektrisku apgaismošanu. Maksa par ārstēšanu līdz
ar ēdienu un apkalpošanu samērā ar to, kas tiek dots, ir visai lēta. Ar šo
iestādi Dr. A. Smilgas k-gs uzstādījis Cēsīs pieminekli, ar kuru arī lielākas
pilsētas varētu lepoties”.
Sākoties krievu japāņu karam, drīz viņu iesauca militārajā
dienestā un viņam bija jādodas uz gandrīz vai pasaules otru malu, proti, uz
tagadējās Ķīnas ziemeļaustrumiem, kur viņš bija nosūtīts par hospitāļa ārstu
lauka lazaretē pie Mukdenas. Pēc krievu armijas sakāves A. Smilgam izdevās
atgriezties Cēsīs pie ģimenes un turpināt darbu sanatorijā.
Kādā 1912.gada Cēsu ceļvedī lasāms par A.Smilgas
sanatoriju. Tur norādīts, ka, pielietojot dažādus ārstniecības līdzekļus -
elektriskās gaismas peldi, sauso sviedrēšanos, ogļskābās, kliju, sāls vannas,
saules un gaisa peldes, peldbaseinu, dušu, masāžu, vingrošanu, ārstē
reimatismu, anēmiju, nervu saslimšanas, podagru, sirdsslimības, paralīzi,
skrofulozi, nieru, aknu un citas slimības. A. Smilga pacientiem stāstījis arī
par uzturu, dažādu augu tēju un paņēmienu lietošanu veselības traucējumu
gadījumos. Veselības saglabāšanai un uzlabošanai ārsts A. Smilga ieteicis arī
vingrošanu un sauļošanos, ko varēja darīt sanatorijas dārzā vai katrs pats
mājās.
Sanatorijas darbību pārtrauca Pirmais pasaules karš. 1919.
gada maijā A. Smilgas sanatorijas ēkā atradās Otrā Padomes slimnīca, kur
ārstēja lipīgo slimību slimniekus.
Augusts Smilga nomira pēkšņi ar trieku 1922. gada 14. septembrī apglabāts Cēsīs
Vācu kapos. Viņa atraitne Alise Smilga bijušās sanatorijas telpas 1927. gadā
iznomāja Cēsu piensaimnieku sabiedrības pienotavai, kas šo namu 1933.gadā nopirka.
Piena pārstrāde šajā ēkā notika līdz pat 2003. gada sākumam.
Vēl 2010. gadā šis Vaļņu ielas nams bija labi pamanāms un
saglabājis savu arhitektonisko un kultūras vērtību. Arhitektūras eksperti
rekomendēja piešķirt ēkai vietējas nozīmes valsts aizsargājamā kultūras
pieminekļa statusu. 2011.gadā ēkā bija izcēlies ugunsgrēks. Diemžēl jau 2016.
gadā nams ir kļuvis par graustu.
1936.gadā “Cēsu vēstis” raksta: “Cēsīs, Vaļņu ieiā 21, jau
gadu desmitiem, spītēdams laiku viesulim, lepni stāv ķieģeļu nams, kuram
vienmēr piekritusi ievērojama loma mūsu pilsētas saimnieciskās dzīves
attīstībā. Kādreiz šinī namā bija slavena dziedniecības iestāde, bet kopš 1926.
gada tur rosīgi darbojas ne mazāk slavenā Cēsu piensaimnieku sabiedrība. Kādā
dienā žurnālista ziņkārība spiež mani pārkāpt piensaimnieku nama slieksni un
palūkoties, kas notiek aiz šī nama sienām. Izrādās, ka mana ziņkārība
pamodusies diezgan neizdevīgā brīdī: uzņēmuma vadītājs J. Rullis dienesta darīšanās
aizbraucis uz Rīgu, un tātad man nav lemts sarunāties ar cilvēku, kas vada un
pārzin visus noslēpumainos piena pārvēršanās ceļus. Ar uzņēmuma iekārtu mani
laipni iepazīstina sviesta ražošanas meistars P. Bogdanovs. Krustām šķērsām
savītas caurules, lieli un mazi kubli, milzīgas riņķojošas mucas — viss tas
sastāda to mehānismu, kas pienu pārvērš krējumā, sviestā, kefirā un citos
produktos. Par to, lai šis mehānisms vienmēr būtu labā kārtībā, rūpējas mašīnmeistars
A. Rullis. Pie pienotavas pastāv arī laborātorija un veikals, kur dabūjami visi
piena produkti. Darbs pienotavā rit noteiktā, negrozāmā kārtībā. Plašais mehānisms
darbojas kā uzvilkts pulkstenis. Vislielākā rosība pienotavā valda rītos, kad
zemnieki no plašās Cēsu apkārtnes pieved pienu. Rīta stundās pie pienotavas
nama drūzmējas arī Cēsu sievas ar kannām, spaiņiem un citiem traukiem. Viņas
nāk pēc sūkalām, kuras ļoti noderīgas cūku un citu mājkustoņu barošanai.
Dažreiz pieprasījums pēc sūkalām lielāks nekā piedāvājums — tad sievu starpā
izceļas spēkošanās. Katra cenšas tikt pirmā pie sūkalu mucas, un tādās reizēs
nav jābrīnās, ja pasprūk viens otrs asāks vārds un roka izdara vienu otru neatļautu
kustību. Kad sūkalas izdalītas un sievas ar pilniem traukiem izklīdušas, ap
pienotavu iestājas it kā miers. Bet iekšā klaudz mašīnas, griežas sviesta
kuļamās mucas, un noliktavā krājas saražotie produkti, kurus pārdod vietējā
tirgū vai eksportē. Kad esmu jau uz ielas, vēl uzmetu skatu staltajam namam un
saku sev : Lūk, iestāde, kas ražo zeltu!”
Adrese: Cēsis, Vaļņu iela 21