.JPG)
.JPG)
Salacgrīvas pilsētas pirmais vadītājs, pilsētas galva Jānis Liepiņš (1876. -1942.) 1906.gadā 30 gadu vecumā kā profesionāls farmaceits, tikko absolvējis Tērbatas universitāti, ieradās Salacgrīvā un uzsāka darbu toreiz vienīgajā Salacgrīvas aptiekā Rīgas ielā 6.
Pēc sešiem šeit pavadītajiem gadiem jaunais provizors, kā tolaik parasti sauca farmaceitus, aptieku Rīgas ielā līdz ar visu namu iegādājās savā īpašumā, jo bija Salacgrīvu noskatījis par savu turpmāko dzīves vietu. Salacgrīvā, kas tolaik vēl bija tik mazs miestiņš, ka nebija pat vēl ieguvis likumīgas miesta tiesības, pagāja Tērbatas universitātes absolventa profesionālais darba mūžs. Salacgrīva kļuva arī par vietu, kurai viņš, kā cilvēks ar lieliskām organizatora spējām un labu reputāciju, ļaudīs cienīts un godāts, veltīja savu laiku un spēkus, lai piedalītos miesta darbā un pēc tam - lai vadītu pilsētas darbu no pirmās tās dibināšanas dienas 1928.gada 11.februārī līdz pat 1940.gada padomju okupācijai.
Meklējot precīzas ziņas par Jāņa Liepiņa izcelsmi, atklājās, ka Jānis Liepiņš dzimis 1876.gada 6.oktobrī Turaidā, Namšķenu mājās. Jāņa tēvs Miķelis (ap 1846.-1930.) un māte Līze par Namšķenu saimniekiem kļuvuši 1860.gados. Jānis beidza Nikolaja ģimnāziju Rīgā un no 1903. līdz 1906.gadam studēja Tērbatas universitātes Farmācijas institūtā, ko absolvēja, iegūstot provizora grādu. Viņš bija iestājies trešā vecākajā latviešu studentu korporācijā Lettgallia, ko 1899.gadā nodibināja deviņi Farmācijas institūta latviešu studenti.
Aptiekas telpas toreiz bija turpat, kur tagad - ēkas labajā spārnā. Liepiņu dzīvoklis atradās aptiekai pretējās durvīs, kur padomju okupācijas gados bija iekārtota ambulance, bet augšstāvā – palīgtelpas, kas tika izmantotas saimnieciskos nolūkos, piemēram, ārstniecisko augu žāvēšanai un sagatavošanai aptiekas vajadzībām.
Arī ar savu nākamo sievu Mildu Šillingu Jānis iepazinās Salacgrīvā. Viņa kļuva par Mildu Liepiņu, atdodot savu roku un sirdi Jānim, kas bija 21 gadu vecāks par viņu, tomēr izskatīgs un iznesīgs cilvēks. Ģimenē piedzima meita Irma un dēls Arnis.
Kad 1926.gada 18.decembra Salacgrīvas miesta domes sēdē tika nolemts uzklausīt Saeimas pašvaldību komisijas ierosinājumu pārdēvēt miestu par pilsētu, Jānis Liepiņš jau bija iesaistījies pašvaldības darbā un bija viens no miesta domes 12 locekļiem. Pēc gada, 1927.gada 23.decembra miesta domes sēdē dienas kārtības pirmais punkts bija valdes priekšsēdētāja vēlēšanas, kurās tika ievēlēts Jānis Liepiņš, budžeta projektā paredzot atalgojumu Ls 50 mēnesī. Ilgus gadus Jānis Liepiņš bija arī Salacgrīvas saviesīgās biedrības(1909.g.1.februāris – 1922.g. 12.marts) un Brīvprātīgo ugunsdzēsēju organizācijas (1920.g.25.jūlijs – 1929.g.29.marts) priekšnieks.
Pilsētas galvas pienākumus Jānis Liepiņš pilda 12 gadus - līdz pat padomju okupācijai 1940. gadā, kad viņa namu ar aptieku nacionalizēja un pašu no amata atstādināja. 1941.gada 14.jūnija izsūtāmo sarakstā Salacgrīvā bija trīs mazpilsētiņā labi pazīstamas personas - uzņēmējs Mārtiņš Pikše un pilsētas galva Jānis Liepiņš ar kundzi Mildu. Valmierā Mildu un Jāni izšķīra, un viņi viens otru nekad vairs nesatika. Jānis Liepiņš tika notiesāts ar augstāko soda mēru nošaušanu. Nāves sods Salacgrīvas vadītājam tika piespriests par to, ka viņš esot spiegojis pret Krieviju, t.i., realizējis naidīgas darbības pret Padomju Savienību, par ko pienākas augstākais sociālās aizsardzības līdzeklis - nošaušana. Spriedums netika izpildīts, jo 1942.gada 2.februārī Jānis Liepiņš mira ieslodzījumā, Molotovas apgabala Usoļlagā. 65 gadu vecais vīrs, visticamāk, nebija izturējis kādā nopratināšanā, pareizāk būtu teikt – spīdzināšanā, kas parasti notika naktīs.
Milda nonāca nometinājumā kādā no kolhoziem Tomskas apgabala Parabeļas rajonā, no kurienes viņai izdevās aizbraukt uz Novosibirsku un iekārtoties mūzikas skolā par pasniedzēju. 1947.gadā atlaista mājās, bet 1950.gadā atkal saņemta ciet un aizsūtīta atpakaļ uz Novosibirsku. Dokumentos parādās ieraksts par bēgšanu uz Latviju. Taču tas bija tikai vēl viens Staļina politikas viltīgais gājiens. Milda Liepiņa atbrīvota 1957.gadā, kad arī atgriezusies Latvijā pavisam. Apglabāta Limbažu kapos.
Liepiņu bērni Arnis un Irma ar meitu Ilzi devās bēgļu gaitās 1944.gadā. Meita Irma bija apprecējusies, tādēļ nebija iekļauta izvedamo sarakstā. Mācījusies par farmaceiti, viņa vācu okupācijas gados turpināja vadīt aptieku. Tomēr Irmai ar meitu Ilzi nācās bēgt uz Vāciju 1944.gadā, jo vīrs dienēja vācu armijā. 1988.gadā Irma apmeklējusi Latviju, tomēr atgriezusies Amerikā, kur 1990.gadu sākumā gājusi bojā autokatastrofā. Arnis, ilgus gadus nodzīvojis Austrālijā, pēc tam Indonēzijā, Salacgrīvā bija iegriezies 1992.gadā. Par viņa turpmāko likteni nekas nav zināms. Tāpat kā par Jāņa Liepiņa brāļu Pētera un Riharda ģimenēm, kas 1944.gadā devās bēgļu gaitās. Namšķenu pēcteči zemes īpašumu gan ir atguvuši, tomēr paši šeit nav atgriezušies un pati mājvieta vairs nav apdzīvota.
Toties dzīve turpinās Salacgrīvā Rīgas ielā 6, kur kādreizējā Jāņa Liepiņa aptieka, kas atvērta jau 1880.gadā, darbojas arī šodien. Par namu rūpējas Irmas Baumanes (dzim. Liepiņas) vīra brāļa meita Anita. Pateicoties viņai tas ir sakārtots un atjaunots, un ar savu sarkano ķieģeļu fasādi, kas raksturo Salacgrīvas 20.gadsimta sākuma apbūvi, ir viens no jaukākajiem namiem Rīgas ielā. (no Salacgrīvas muzeja materiāliem)
Adrese: Limbažu novads, Salacgrīva, Rīgas iela 6
