Annahites stikla fabrika un medību pils (Annahütte) Stiklos

 

                                             (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                                    (2015.gada foto)
 

Stiklu apkārtne bagāta ne tikai ar purviem un mežiem, bet arī smiltīm. Tās ir bijušas tik kvalitatīvas, lai šajā apkārtnē 1853. gadā barons Štrombergs atvērtu stikla ražošanas jeb „glāžu” fabriku, un šo vietu Puzes apkārtnē vēl līdz mūsu dienām sauc par Vecfabrīķi. Te ražoja pudeles, bet vēlāk galvenokārt logu stiklus. 1861.gadā uzņēmumā strādāja 48 cilvēki.

1897. gadā darbu uzsāka jaunā Annahites stiklu fabrika citā vietā (Stiklos), jo vecajā vietā sāka izsīkt smilšu krājumi. Tā arī šī Latvijas apdzīvotā vieta ieguvusi savu nosaukumu Stikli. Jaunā Stiklu fabrika celta pēc Puzenieku barona Grothusa pavēles. Līdz fabrikas celšanai šajā vietā uzbūvēja zāģētavu un smēdi (vietā, kur mūsdienās garāžas). Te gatavoja izejmateriālus fabrikas būvniecībai. Iesākumā fabrikai uzbūvēja divas koka ēkas tur, kur mūsdienās skola. Fabriku barons nosauca savas sievas Annas vārdā – par Annahiti.

1900.gadā fabriku pārpirka kāda angļu akciju sabiedrība. Sākoties 1.pasaules karam, 1915.gadā fabrika darbu pārtrauca.

1926. gadā Stiklu fabrikā izcēlies ugunsgrēks, kas nodarījis lielus zaudējumus un fabriku 1928. gadā nācās slēgt. Nodega abas fabrikas ēkas un sešas dzīvojamās ēkas. Par apdrošināšanas naudu tika uzcelta jauna stiklu fabrika – Rīgā, Sarkandaugavā. Visi vācu un čehu stikla meistari pārgāja strādāt uz Rīgas fabriku. Annahitē palika tikai zāģētavas.

1927.gada 15.februāra “Valdības vēstnesis” gan raksta: “Pagājušā gada 1.jūlijā galīgi nodega Ventspils apr. Puzes pag. Annahites stikla fabrika, kura nodarbināja vairāk kā 100 strādnieku. Enerģiskais fabrikas īpašnieks rosīgi ķērās pie fabrikas atjaunošanas, un nu jau visas fabrikas ēkas, noliktavas un dažas strādnieku dzīvojamās ēkas ir atjaunotas. Darbi fabrikā turpinās kā agrāk un cerams tos vēl drīzumā paplašināt.”

Līdz mūsdienām fabrika nav saglabājusies.

Ap 1900. gadu, kad fabriku pārpirka angļu akciju sabiedrība, turpat Stiklos ezera krastā uzbūvēta tā dēvētā Annahites medību pils jeb ēka, kurā dzīvojis fabrikas direktors Karlejs un pārvaldnieks Arvīds Rihters. To cēla no apaļiem baļķiem un tajā bijušas 15 istabas. Karlejam interesējusi astronomija, tādēļ tika izbūvēta arī neliela observatorija. Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā te atradās kureliešu štābs. Šī ēka saglabājusies līdz mūsdienām.

1905.gadā direktors Karlejs izveidoja strādnieku biedrību “Annahites klubs”, kurš darbojās jaunuzceltā kluba telpās. Te strādnieki varēja katru vakaru lasīt grāmatas, spēlēt biljardu. Strādniekiem bija divi orķestri, ansamblis, viņi spēlēja teātri. Fabrikas īpašnieks uzbūvējis arī vairākas citas ēkas – veikalu (tagad “Kļavziedi”), pirti (tagad “Upītes”), strādnieku dzīvojamo ēku (tagad meiteņu internāts), tagadējie “Klusumi” sākotnēji celti 1896.gadā kā smilšu kambaris, bet 1957.gadā uz vecajiem pamatiem uzcelta jauna ēka. Tagadējie “Ezerlīči” 1896.gadā celta kā smēde, bet pārbūvēta 1957.gadā. Tagadējā ēka “Cerības” celta kā kantora ēka 1897.gadā. Fabrikas laikā tur atradies arī medpunkts un aptieka.

Annahitē fabrikas laikā bija arī skola 40 latviešu un vācu bērniem. 1936.gadā te atvērta divgadīgā lauksaimniecības skola, bet 1946.gadā Ventspils Augļu koku skola. 1951.gadā izveidoja Lauksaimniecības mehanizācijas skolu, kura pēc tam pārcēlās uz Cīravu. 1954.gadā atver palīgskolu bijušajā zēnu internātā, bet 1961.gadā tiek pabeigta jaunās skolas ēkas celtniecība – Stiklu palīgskola.

Adrese:  Ventspils novads, Puzes pagasts, Stikli (koordinātes 57.324373, 22.261389 un apkārtne)

 

Ķemeru dzimta Ķemeros

 

                                                           (Foto no 1989.gada laikraksta)
                                     

                                                         (Foto no interneta 2000-os gados)

                                                                          (Miervalda Ķemera glezna)

                                              (Ķemeru dzimtas apbedījuma vieta 2023.gadā, Alda Jordāna foto)

Miervaldis Ķemers - mācītājs un gleznotājs. Cilvēks, kura vārds šobrīd diemžēl ir pavisam nezināms, un ir pienācis laiks, pēdējais laiks, 1980. gadā mūžībā aizgājušā mākslinieka balsi atsaukt dzīvē. Diez vai latviešu glezniecībā ir par Miervaldi Ķemeru lielāks pilsētainavu gleznotājs, tā saka tēlotājmākslas entuziasts jūrmalnieks Guntis Bērziņš, piebilzdams, ka par noteicošo, protams, jākļūst mākslas zinātnieku vērtējumam. Taču mākslas lietpratēji Miervalda Ķemera mantojumu nav apzinājuši.

Par to, ka varam laikrakstā pastāstīt par Miervaldi Ķemeru, ir jāpateicas lauksaimniecības neklātienes tehnikuma pasniedzējam Guntim Bērziņam. Tas bijis, šķiet, astoņdesmit pirmajā gadā. kad komisijas veikalā G. Bērziņš iegādājies divas gleznas, kuras viņam iepatikušās to smalkuma dēļ. Mākslinieka vārds viņam neko nav izteicis. Pamazām vaļīgākos brīžos noskaidrojis, ka Miervaldis Ķemers ir mūsu Mākslas akadēmijas organizētāja Vilhelma Purvīša audzēknis, ka viņš pirms mācīšanās Akadēmijā ir beidzis Teoloģijas institūtu un strādājis par mācītāju Lutera draudzēs, un tikai šovasar G. Bērziņam radās laiks paintere sēties par mākslinieku vairāk. Konsistorijā viņš uzzinājis, ka Sarkandaugavas Trīsvienības draudzē par vecāko ir Vitolds Doze, kuram ar māti pirms gadu desmitiem Miervaldis Ķemers devis pajumti. V. Doze Gunti Bērziņu savedis kopā ar mākslinieka māsu Austru Ķemeri, kura ir ģimenes pēdējā dzīvē atvase. Saviem vecākiem viņi bijuši trīs bērni - 1902. gadā piedzimis Miervaldis, divus gadus pēcāk Tautgodis un 1907. gadā Austra. Mākslinieka māsa tagad, tāpat kā savas dzīves lielāko daļu, dzīvo vecāku mājā Ķemeros, tiesa, pēc atsavināšanas 1947.gadā nams Durbes ielā 21 pieder Jūrmalas pilsētai.

Austra Ķemere stāsta: „Redzot, ka Miervaldim padodas zīmēšana, papītis ar mammīti sarunāja vest viņu pie mākslinieka mācīties. Devās pie Purvīša. Kamēr zvanījuši pie dzīvokļa durvīm, brālis nobijies un sācis gandrīz vai raudāt; tā kā meistars ilgi nav nācis, viņi griezušies prom un gājuši mājās. Tad tēvs sadabūja vācu mākslinieku Angeru, kuru arī es atceros, jo viņš nāca uz mūsu dzīvokli Rīgā. Tas bija 1913. vai 1914. gads, kad Miervaldis sāka pie viņa mācīties gleznošanu. Tikko pilnīgi pabeidzām mājas būvi Ķemeros (visu savām rokām vien!), sākās karš. Frontes līnijai tuvojoties Smārdei, kopā ar tās puses radiem bēgām prom no vāciešiem uz Krieviju. Nonācām Petropavlovskas pusē. Kur Miervaldis gāja, tur ņēma līdzi albumu un zīmēja, es sēdēju blakus un skatījos. Atceros, netālu atradās tatāru kapi, kuros nedrīkstēja iet, bet brālītis gāja un pindzelēja, savukārt es stāvēju uz vakts. Karu pagaidām tikpat kā nejutām, pat krāsas Miervaldim varējām nopirkt. Latvieši dzīvoja diezgan savrupi, un vietējos iedzīvotājus interesēja, kas tad mēs īsti esam par tautu. Sešpadsmitā gada vasarā tika nolemts, ka bēgļi sarīkos rokdarbu un mākslas darbu izstādi. Lielu izstādi iztaisīja pilsētas dārza paviljonā, pat katalogu nodrukāja, zināms, krieviski; tas man ir saglabāts. Bēgļi nesa ko nu kurš. Tautgodis pagatavoja koka zēģeļkuģi, Miervaldis deva apmēram 60 darbus eļļā, pastelī. Cik viņam toreiz bija gadu? Kādi četrpadsmit. Jā, var teikt, ka sākums glezniecībā brālim sanāca raits - viņam bija dotumi, viņš daudz zīmēja . . . Tad nāca grūti laiki. 1919. gadā jau pavisam nebija ko ēst, bet divdesmitajā iestājās bads. Es, mazākā, biju rindās stāvētāja, jo tēvs un brāļi gāja darbā. Izcēlās tīfs, kurš paņēma mūsu papiņu un brālīti Tautgodi. Inficējās arī Miervaldis, tomēr viņš piecēlās no slimības gultas. Divdesmit pirmā gada vasarā visi trīs iekāpām bēgļu ešelonā, braucām mēnesi, līdz nonācām Latvijā. 1.augustā iebraucām Rīgā tāpat kā 1. augustā pirms pieciem gadiem Krievijā. Viss bija izpostīts. Mūsu mājai Ķemeros nebija ne logu, ne durvju, ne grīdas. Viss grūtums par ģimenes dzīvošanu un iztiku gūlās uz Miervaldi. Gleznošanai viņam atlika maz laika, jo vajadzēja strādāt gan pie mājas, gan dažādus darbus ārpusē. Tā pienāca dienesta laiks, kuru brālītis aizvadīja 7. Siguldas kājnieku pulka mīnmetēju rotā. Tā kā brālis nebija iesvētīts, tad dienestā notika viņa imatrikulācija, un zināms, ka viņam uzdāvināja Dievvārdu grāmatiņu; viena viņam piederēja jau pirms tam. Miervaldim atļāva pulcināt dienesta biedrus uz Bībeles stundām. Atgriezies mājās, Miervaldis sāka strādāt par kasieri kūrortā - pārdeva viesiem, kas gāja uz vannām, biļetes. Pēc sezonas brālis mums ar mammu darīja zināmu, ka ies studēt teoloģiju. Ticība dievam mums nāk no ģimenes. Atceros, kad Miervaldis Krievijā gulēja slims, viņam pagalvī bija Mazā grāmatiņa, tā mēs saucām Jauno derību. Otram brālītim ne. Studiju laikā brālim galvenais bija mācības, gleznoja viņš tikai pa starpām. Pēc Teoloģijas institūta beigšanas viņu nosūtīja darbā uz Ludzas pusi, un mēs ar mammu aizbraucām līdzi. Brāli ordinēja 1929. gadā. Vieglas dienas te viņu nesagaidīja - vairākas draudzes, ceļi slikti, vairāk ar kājām vajadzēja iet nekā ar zirgu; katolicisma novads ...

Brāļa atvaļinājumu laikā braucām uz Ķemeriem, kur nodzīvojām vasaru, lai rudenī atgrieztos Latgalē, un tā septiņus gadus. Šajā dzīves posmā viņš gleznoja un zīmēja ļoti daudz. Zinājām, ja nav atgriezies mūsu mācītājmājā, palicis kādā no draudzēm, lai nodotos vaļaspriekam. Uzticējis nenožuvušās gleznas draudzes locekļiem, viņš devās atkal tālāk pildīt amata pienākumu. Radās iespēja pārcelties uz Jelgavu. Nu, galvaspilsētas tuvumā, varēja arī sākt domāt par mākslas studijām. Brālis bija ļoti strādīgs, viņš gleznodams un zīmēdams izstaigāja visu Jelgavu. Otrā pasaules kara laikā, kā zināms, gandrīz visa pilsēta tika no postīta, un tā šiem brāļa zīmējumiem ir arī uzziņas vērtība. Daudz zīmējumu viņš ir uzdāvinājis Jelgavas muzejam. Taču es esmu aizsteigusies notikumiem priekšā, jo pirms tam bija liktenīgais 1936. gads, kad brālis satika . . . profesoru Purvīti. Profesors bija pienācis Miervaldim klāt, kad tas dabā gleznoja. Purvītis paskatījies, parunājušies, un brālis uzaicinājis viņu pie mums uz mācītājmāju. Izcilais mākslinieks par viņa darbiem izteicās atzinīgi, uzsvēra, ka brālim ir talants, ka viņam jāstājas Akadēmijā. Miervaldis, atceros, bija ļoti samulsis. 1938. gadā 36 gadu vecumā mans brālis Miervaldis Ķemers tad arī iestājās Akadēmijā un mācījās glezniecību pie paša Purvīša, taču mācītāja darbu viņš nepameta. 1944. gada rudenī, kad mūsu izcilais gleznotājs izceļoja uz Vāciju, brālis viņu pavadīja. Purvītis viņam pateicībā un piemiņai atstāja savas otas un krāsas. Diplomdarbu Miervaldis aizstāvēja 1947. gadā. Pie oficiālas atzinības gan savas dzīves tālākajos gados brālītis nekad netika, jo bija taču sācies laikmets, kad vajāja i ticību, i ticīgos. Vairākkārt Miervaldis mēģināja iestāties Mākslinieku savienībā, taču vienmēr velti. Atradu iesniegumu - vēl 1977. gadā viņš sūtījis lūgumu uzņemt savienībā. Uz viņa darbiem jau neskatījās, redzēja tikai to, ka viņš ir mācītājs. Sarkandaugavas Trīsvienības baznīcā kā prāvesta Irbes māceklis viņš nostrādāja līdz vecumam. Piedzīvoja infarktu, kad kādu nakti padomju varas traktors nostūma veco mācītājmāju no zemes. Brālis dzīvē bija devējs, nevis ņēmējs. Arī savas gleznas viņš nekad nav pārdevis, tikai dāvinājis cilvēkiem, kuri «dega» par mākslu vai vienkārši cienīja to. Jūs jautājat, kā tad gleznas, kuras iegādājās Bērziņa kungs, nonāca veikalā? Pavisam vienkārši. Viena no tām bija dāvināta prāvestam Kauliņam, otra Tukuma mācītājam. Un pēc viņu nāves tās bija nokļuvušas komisijas veikalā.”

Miervalda Ķemera rocība visu dzīvi bijusi stipri pieticīga. Ar mācītāja algu tik vien sanācis, lai paēdinātu sevi un tuviniekus, kā arī nopirktu krāsas un grāmatas. Viņam nekad nav bijusi darbnīca šā vārda īstā nozīmē ar gaismām, plašumu. Tas bija guļamistabas kaktiņš, kur tika veidotas studijas. Viņam trūcis arī naudas kartona un rāmju iegādei. Nereti tikušas apgleznotas kartona abas puses. Austra Ķemere rēķina, ka pie viņas ir kādi trīs simti brāļa darbu. G. Bērziņš dažām gleznām sarūpējis rāmjus, izkārtojis gleznas pie Durbes ielas nama divu istabiņu sienām. Sabiedriskā muzeja iekārtošana - tādu uzdevumu sev izvirzījis latviešu mākslas cienītājs. Taču tāds darbs nav pa spēkam vienam cilvēkam, tāpēc Guntis Bērziņš Jūrmalas sabiedrību mudina nodibināt Miervalda Ķemera draugu biedrību. Par tās biedriem jākļūst gan cilvēkiem, kas pa zina mākslinieku, gan tiem, kuriem ir vēlēšanās propagandēt mākslinieka daiļradi, palīdzēt saglabāt viņa radošo mantojumu. Mantojums ir plašs. Saglabājušās piezīmju klades, kurās Miervaldis Ķemers ne tikai aprakstījis savus darbus, bet arī pievienojis to fotogrāfijas. Tāpat mūsu rīcībā ir akti, kas liecina, ka daudz mākslinieka darbu atrodas dažādu republikas muzeju fondos. Mākslas zinātniekiem M. Ķemera mantojums jāizvērtē, lai noteiktu, kas tajā ir latviešu kultūrā paliekošs. Nesen, Ķemeru kūrorta 150 gadu jubilejas reizē, 20 darbus Austra Ķemere uzdāvināja arī Jūrmalas Vēstures un mākslas muzejam. Ķemers no Ķemeriem ... Austra atceras, ka viņi vienmēr bijuši lepni uz šo sakritību.

Otrs Jūrmalas sabiedrības uzdevums - nosargāt Durbes ielas namu, lai varētu tajā iekārtot mākslinieka muzeju. Gadsimta sākumā celtā māja ir avārijas stāvoklī, jo tai visus pēckara gadus nav bijis saimnieka. Austra Ķemere dzīvo tikai tās vienā stūrītī, blakus dzīvokļos vienmēr bijuši citi īrnieki, kas mainījušies bieži kā gadalaiki. Nu no vecās mājas visi ir aizbēguši, tikai Austra palikusi to sargāt... Viņa ir griezusies izpildkomitejā ar lūgumu atdot viņai īpašumu, taču saņēmusi atteikumu. Pašlaik nosūtīta jauna vēstule, kurā aprakstīta iecere te iekārtot sabiedrisku muzeju. Atbildes vēl nav. Kāda tā būs tas ir atkarīgs arī no jūrmalnieku spējas pacelties aizstāvībai. Kaimiņi saka - mājas un zemes gabalu iespējamie pircēji jau staigājot apkārt... (Jūrmala, 30.11.1989)

1990.gada 14.jīnija „Jūrmalā” Ķemeru deputātes Ilona Beitāne un Lilija Frīdenberga, kā arī Ķemeru iedzīvotāju komitejas priekšsēdētājs Imants Mežapuķe raksta: „21. maijā apmeklējām Miervalža Ķemera (1902.—1980.) dzimtās mājas Ķemeros. Bijām patīkami pārsteigtas. Pateicamies par skaistuma izpratni un brāļa mākslas saglabāšanu Austrai Ķemerei, kura ir ar mieru pēc mājas remonta to nodot mākslinieku vajadzībām. Šeit jāpiemin gleznotāja Miervalža Ķemera darbu piemiņas izstāde Rīgā (izstāžu zālē «Ezerciems»), kuru pēc vienošanās ar mākslas biedrību pārvietosim uz sanatoriju «Ķemeri».

Man nav zināms, kāds ir tālākais šīs mākslinieka dzimtas mājas liktenis. Internetā atrodams foto un informācija, ka tur tiešām ir muzejs, bet nav pievienots gadskaitlis, kad šī informācija ievietota. Bet Ķemeru vecajos Fazānu kapos atrodams kapakmens, kas veltīts Ķemeru dzimtai. Kurš no Ķemeriem tur apbedīts? Cik zināms, tad Miervaldis atdusas Sarkandaugavas kapos.

Adrese: Ķemeri, Durbes iela 21 un Fazānu kapi

                  
                                

 

Bija reiz mājas - Vazdiķi, Bērzes pagasta Šķibē

 

                                          

                                           (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Par šo māju gan pagaidām vēl nevar teikt – bija. Tā ir joprojām un izskatās puslīdz stabila, bet apdzīvota gan laikam nav. Internetā var atrast, ka tā piederējusi Kārļa Vazdiķa ģimenei. Vēlāk, 1949.gadā, lasāms, ka viņš strādājis Dobeles slimnīcas palīgsaimniecībā un nosaukts pēc to laiku modes – par budzi, bet „Vazdiķu” mājā bijis patērētāju biedrības veikals. 1930-to gadu presē pieminētas arī Emīlija Vazdiķe (Šķibes pagasta sekretāre) un Marta Vazdiķe no Šķibes. Iespējams, ka no šīs pašas ģimenes. Iespējams, ka saimnieks 1949.gadā izsūtīts un miris izsūtījumā 1955.gadā.

Adrese: Dobeles novads, Bērzes pagasts, Šķibe (koordinātes - 56.621152, 23.415895 )

 

Kuldīgas Annas kapi - Kurzemes nacionālo partizānu brāļu kapi

 

                                            (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Brāļu kapi tika iekārtoti 1997. gada 11. novembrī, kad Annas kapos tika pārapbedīti seši 1945. gada 24. decembrī kritušie tā dēvētās “Kapteiņa” (Artūra Legzdiņa) grupas partizāni. 2004. gada 3. jūlijā šeit tika pārapbedīti vēl 14 nezināmi komunistiskās okupācijas režīma upuri, domājams, ka nacionālie partizāni, kuru mirstīgās atliekas gadu iepriekš tika atrastas apraktas mežā Padures pagastā.

Sākotnēji Brāļu kapos bija uzstādīts no koka darināts kopīgs Baltais krusts, bet individuālos apbedījumus iezīmēja ar mazākiem baltiem koka kustiem. 2004. gada jūlijā brāļu kapi tika labiekārtoti. Kapulauka priekšpusē uzstādīts kopīgs granīta piemiņas akmens, kurā zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes attēlojuma iekalts teksts: Cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu kritušajiem Kurzemes nacionālajiem partizāniem.

Veicot labiekārtošanu, tika nomainīts arī līdzšinējais koka Baltais krusts, tā vietā uzstādot metāla krustu, bet atsevišķie mazākie krustiņi tika nomainīti pret granīta piemiņas plāksnēm. Vēlāk šajos brāļu kapos apbedīti arī mūsdienās mirušie nacionālie partizāni. Kopumā uz plāksnēm redzami šādi vārdi: Nikolajs Brūveris (28.01.1925.-18.10.2005.), Kristaps Kadiķis (20.06.1920.-25.02.2012.), Leonīds (-1945.), Ādolfs Matīss (-1945.), Jēkabs Vēzis (1919.-1945.), Kārlis Karulis (-1945.), Vilis Brože (-1945.), Artūrs Ernests Legzdiņš (1898.-1945.), Šneiders (-1950.), Hermanis Kalniņš (-1950.), Voldemārs Gulbis (-1950.), Indriķis Heinrihs Zaharovičš (1907.-1946.). Divas plāksnes ir nezināmiem kritušajiem.

Adrese: Kuldīga, Annas kapi (koordinātes - 56.965480, 21.976967 )

 

Kuldīgas svētās Katrīnas baznīca

 

                                           (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīca pirmo reizi dokumentos minēta 1252.gada 18. oktobrī. Pirmais dievnams bija celts no koka, vairākkārt atjaunots un pārbūvēts. Tagadējā baznīca uzcelta pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda Ketlera 1567.gada recesa par baznīcu celtniecību un atjaunošanu. 1606.gada vizitācijas protokolā rakstīts, ka hercogs Vilhelms pirms dažiem gadiem "uzsācis būvēt baznīcu no jauna un to nobeidzis". Tiek uzskatīts, ka tā bijusi koka baznīca ar diviem torņiem. Ēka vairākkārt degusi, bet vienmēr atjaunota. 1610.gada 7. novembrī Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcā kristīja nākošo Kurzemes un Zemgales hercogu Jēkabu. Sv. Katrīnas baznīca bija hercogistes pirmās galvaspilsētas Kuldīgas (Goldingen) galma dievnams. 

Pēc 1939. gada repatriācijām Sv. Katrīnas vācu draudze savu darbību izbeidz. Pēdējais dievkalpojums notika 1945. gada 4. maijā. Pēckara gados dievnamā bija ierīkots zirgu stallis, vēlāk noliktava. No 1969. gada baznīcu izmantoja par Kuldīgas muzeja filiāli — koncertzāli. 1989.gada 13. maijā prāvests Modris Plāte baznīcu atkal iesvēta un kopš Vasarsvētkiem (14. maija) atsākas regulāri dievkalpojumi. 

Adrese: Kuldīga, Baznīcas iela 31/33 

 

Dūru muiža (Dūras muiža, Dūres muiža, Duhren) Vārmes pagastā

 

                                           (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Savulaik šī bijusi hercoga muiža. Te bijušas arī ūdensdzirnavas.

Muiža tiek pieminēta Andrieva Niedras atmiņās: „No Jaunpils aizbraucām steidzīgi. Nākamo nakti pārgulējām Lutriņu apgabalā. Par sevišķi bīstamu turējām Kuldīgas — Saldus šoseju. Pa to mums iznāca braukt no Rūtes dzirnavām līdz Ošeniekiem. Tad nogriezāmies no šosejas uz Irģi aiz Ventas. Ceļā mums bija Dūres muiža. Tai apbraucām apkārt, jo bijām pārliecināti, ka tur katrā ziņā varēja atrasties sarkanarmiešu postenis, lai novērotu meža ceļu no Ventas uz Ošeniekiem vai Vārmi. Bet šī uzmanība bija lieka, kā drīz par to pārliecinājāmies. Neviens te nebija manījis sarkanarmiešus. Jā, ceļā mums stāstīja, ka zemessargi tai pašā rītā ieņēmuši Kuldīgu, to gandrīz no visām pusēm ielenkdami.”

1986.gada „Zinātnē un tehnikā” raksts par demolētajiem muižu parkiem: „Bija gadījumi un, diemžēl, šur tur tāda prakse vēl turpinās, kad veco parku teritorijā ierīkoja cūku fermas (Liepājas raj. Dinsdurbes parkā šī iemesla dēļ aizgāja bojā divi lieli dižskābarži ar purpursarkanām lapām Fagus sylvatica 'Purpurea Latifolia'), traktoru un mašīnu novietnes, degvielu bāzes (tāda vēl pašreiz atrodas Dūru parkā kolhoza «Vārme» teritorijā Kuldīgas rajonā) u.c. Šobrīd gandrīz vai šķiet neticami, ka cilvēki varējuši nocirst atsevišķus parkus tādēļ, ka tos stādījuši baroni . . . Stādīja ne jau baroni, bet latviešu zemnieki. Un parki ir visas tautas īpašums, kas jāsargā un jāglabā kā mūsu kultūras daļa.”

Adrese: Kuldīgas novads, Vārmes pagasts, Dūras (koordinātes - 56.820393, 22.212349 )

 

Dūru skola Vārmes pagastā

 

                                            (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

2013.gadā pēc rekonstrukcijas atklāta Vārmes pagasta Dūru skola, kas tika remontēta sociālo māju siltināšanas programmā. Izdevies seno ēku izglābt no iznīcības un uzlabot iedzīvotāju dzīves apstākļus. Celtniecībai iztērēti ap 89 000 latu, vēsta laikraksts "Kurzemnieks".

Pagasta pārvaldes vadītāja Lelde Ose mudināja mājas iedzīvotājus būt īstiem saimniekiem un solīja, ka pagasts rūpēsies gan par papildu malkas šķūnīšiem, gan jaunu tualeti, kas pagaidām atrodas laukā. Par ūdens un kanalizācijas ievilkšanu šajā ēkā tiks domāts nākotnē. Rekonstrukcijas gaitā māja no ārpuses nosiltināta, nomainīts jumts, logi, durvis, elektroinstalācija, pārmūrētas krāsnis un skursteņi, te ir astoņi dzīvokļi, no kuriem trīs vienistabas dzīvoklīši izveidoti jauni. Pagaidām tie vēl tukši, bet Ose pārliecināta, ka drīz tajos būs iemītnieki: "Kāda dzīvojamā platība vienmēr arī jāpatur rezervē neparedzētam gadījumam."

Bet grāmatā “Vārmes draudzes vēsture”, kas izdota 1940.gadā, rakstīts: “Dūrumuižas Smilgās (kalpa mājas—tagad Smilgu saimniecība)1840.g.darbojusies kāda amatnieku skola (skolotājs bija amatnieks). 1852.g. muižas krogū atvēra skolu, kurai Kuldīgas kambarkungs par skolotāju iecēla Dresmani. Viņš jau savas darbības sākumā sanaidojās ar kādu vietējo saimnieku un drīz viņu atlaida no vietas. 1853.g. kambarkungs par Dūru skolmeistaru iecēla savu rakstvedi – Oto Doniņu. 1855.gadā uzcēla skolas namu. To kopēji cēla Dūru, Ošenieku un Pilenieku pagasti. Šiem pagastiem arī bija pienākums skolu uzturēt. Pēc pagastu apvienošanas 1890.g. (Dūras pievienoja Vārmes, Ošeniekus—Lutriņu un Pileniekus – Raņķu pagastiem). Vārmes pagasts, kopā ar Lutriņu un Raņķu pagastiem uzturēja Dūru skolu. Doniņš bija ilgus gadus Dūru skolotājs. Tikai pārkrievošanās laikmetā Doniņa stāvoklis palika kļūmīgs, jo viņš neprata krievu valodu. Doniņš gan mēģināja izlīdzēties tādi, ka par palīgu pieņēma savu māsas dēlu—krievu valodas pratēju. Bet neskatoties uz visu to, 1893.gadā Doniņu atcēla no amata. Tajā pašā gadā Dūru pagasta pašvaldība par skolotāju ievēlēja Ansi Kronbergu. Kronbergs šeit darbojās līdz 1915.gadam, kad aizgāja uz Zvārdi. No1915.-1918.gadam skola bija slēgta. Pēc tam šeit vienu gadu darbojās Pēteris Brūvers (aizgāja uz Blīdeni). Ar 1919.gadu Dūru skolā darbojās Fricis Bekmanis (pārzinis). Bet ar 1921.gadu par otro skolotāju šeit pieņēma Emīliju Pērkoni (prec.—Žāklis). Skola darbojās kā I pakāpes pamatskola.”

Adrese: Kuldīgas novads, Vārmes pagasts, Dūru skola (koordinātes - 56.823945, 22.214830 )