Miervaldis Ķemers - mācītājs un gleznotājs. Cilvēks, kura vārds šobrīd diemžēl ir pavisam nezināms, un ir pienācis laiks, pēdējais laiks, 1980. gadā mūžībā aizgājušā mākslinieka balsi atsaukt dzīvē. Diez vai latviešu glezniecībā ir par Miervaldi Ķemeru lielāks pilsētainavu gleznotājs, tā saka tēlotājmākslas entuziasts jūrmalnieks Guntis Bērziņš, piebilzdams, ka par noteicošo, protams, jākļūst mākslas zinātnieku vērtējumam. Taču mākslas lietpratēji Miervalda Ķemera mantojumu nav apzinājuši.
Par to, ka varam laikrakstā pastāstīt par Miervaldi Ķemeru, ir jāpateicas lauksaimniecības neklātienes tehnikuma pasniedzējam Guntim Bērziņam. Tas bijis, šķiet, astoņdesmit pirmajā gadā. kad komisijas veikalā G. Bērziņš iegādājies divas gleznas, kuras viņam iepatikušās to smalkuma dēļ. Mākslinieka vārds viņam neko nav izteicis. Pamazām vaļīgākos brīžos noskaidrojis, ka Miervaldis Ķemers ir mūsu Mākslas akadēmijas organizētāja Vilhelma Purvīša audzēknis, ka viņš pirms mācīšanās Akadēmijā ir beidzis Teoloģijas institūtu un strādājis par mācītāju Lutera draudzēs, un tikai šovasar G. Bērziņam radās laiks paintere sēties par mākslinieku vairāk. Konsistorijā viņš uzzinājis, ka Sarkandaugavas Trīsvienības draudzē par vecāko ir Vitolds Doze, kuram ar māti pirms gadu desmitiem Miervaldis Ķemers devis pajumti. V. Doze Gunti Bērziņu savedis kopā ar mākslinieka māsu Austru Ķemeri, kura ir ģimenes pēdējā dzīvē atvase. Saviem vecākiem viņi bijuši trīs bērni - 1902. gadā piedzimis Miervaldis, divus gadus pēcāk Tautgodis un 1907. gadā Austra. Mākslinieka māsa tagad, tāpat kā savas dzīves lielāko daļu, dzīvo vecāku mājā Ķemeros, tiesa, pēc atsavināšanas 1947.gadā nams Durbes ielā 21 pieder Jūrmalas pilsētai.
Austra Ķemere stāsta: „Redzot, ka Miervaldim padodas zīmēšana, papītis ar mammīti sarunāja vest viņu pie mākslinieka mācīties. Devās pie Purvīša. Kamēr zvanījuši pie dzīvokļa durvīm, brālis nobijies un sācis gandrīz vai raudāt; tā kā meistars ilgi nav nācis, viņi griezušies prom un gājuši mājās. Tad tēvs sadabūja vācu mākslinieku Angeru, kuru arī es atceros, jo viņš nāca uz mūsu dzīvokli Rīgā. Tas bija 1913. vai 1914. gads, kad Miervaldis sāka pie viņa mācīties gleznošanu. Tikko pilnīgi pabeidzām mājas būvi Ķemeros (visu savām rokām vien!), sākās karš. Frontes līnijai tuvojoties Smārdei, kopā ar tās puses radiem bēgām prom no vāciešiem uz Krieviju. Nonācām Petropavlovskas pusē. Kur Miervaldis gāja, tur ņēma līdzi albumu un zīmēja, es sēdēju blakus un skatījos. Atceros, netālu atradās tatāru kapi, kuros nedrīkstēja iet, bet brālītis gāja un pindzelēja, savukārt es stāvēju uz vakts. Karu pagaidām tikpat kā nejutām, pat krāsas Miervaldim varējām nopirkt. Latvieši dzīvoja diezgan savrupi, un vietējos iedzīvotājus interesēja, kas tad mēs īsti esam par tautu. Sešpadsmitā gada vasarā tika nolemts, ka bēgļi sarīkos rokdarbu un mākslas darbu izstādi. Lielu izstādi iztaisīja pilsētas dārza paviljonā, pat katalogu nodrukāja, zināms, krieviski; tas man ir saglabāts. Bēgļi nesa ko nu kurš. Tautgodis pagatavoja koka zēģeļkuģi, Miervaldis deva apmēram 60 darbus eļļā, pastelī. Cik viņam toreiz bija gadu? Kādi četrpadsmit. Jā, var teikt, ka sākums glezniecībā brālim sanāca raits - viņam bija dotumi, viņš daudz zīmēja . . . Tad nāca grūti laiki. 1919. gadā jau pavisam nebija ko ēst, bet divdesmitajā iestājās bads. Es, mazākā, biju rindās stāvētāja, jo tēvs un brāļi gāja darbā. Izcēlās tīfs, kurš paņēma mūsu papiņu un brālīti Tautgodi. Inficējās arī Miervaldis, tomēr viņš piecēlās no slimības gultas. Divdesmit pirmā gada vasarā visi trīs iekāpām bēgļu ešelonā, braucām mēnesi, līdz nonācām Latvijā. 1.augustā iebraucām Rīgā tāpat kā 1. augustā pirms pieciem gadiem Krievijā. Viss bija izpostīts. Mūsu mājai Ķemeros nebija ne logu, ne durvju, ne grīdas. Viss grūtums par ģimenes dzīvošanu un iztiku gūlās uz Miervaldi. Gleznošanai viņam atlika maz laika, jo vajadzēja strādāt gan pie mājas, gan dažādus darbus ārpusē. Tā pienāca dienesta laiks, kuru brālītis aizvadīja 7. Siguldas kājnieku pulka mīnmetēju rotā. Tā kā brālis nebija iesvētīts, tad dienestā notika viņa imatrikulācija, un zināms, ka viņam uzdāvināja Dievvārdu grāmatiņu; viena viņam piederēja jau pirms tam. Miervaldim atļāva pulcināt dienesta biedrus uz Bībeles stundām. Atgriezies mājās, Miervaldis sāka strādāt par kasieri kūrortā - pārdeva viesiem, kas gāja uz vannām, biļetes. Pēc sezonas brālis mums ar mammu darīja zināmu, ka ies studēt teoloģiju. Ticība dievam mums nāk no ģimenes. Atceros, kad Miervaldis Krievijā gulēja slims, viņam pagalvī bija Mazā grāmatiņa, tā mēs saucām Jauno derību. Otram brālītim ne. Studiju laikā brālim galvenais bija mācības, gleznoja viņš tikai pa starpām. Pēc Teoloģijas institūta beigšanas viņu nosūtīja darbā uz Ludzas pusi, un mēs ar mammu aizbraucām līdzi. Brāli ordinēja 1929. gadā. Vieglas dienas te viņu nesagaidīja - vairākas draudzes, ceļi slikti, vairāk ar kājām vajadzēja iet nekā ar zirgu; katolicisma novads ...
Brāļa atvaļinājumu laikā braucām uz Ķemeriem, kur nodzīvojām vasaru, lai rudenī atgrieztos Latgalē, un tā septiņus gadus. Šajā dzīves posmā viņš gleznoja un zīmēja ļoti daudz. Zinājām, ja nav atgriezies mūsu mācītājmājā, palicis kādā no draudzēm, lai nodotos vaļaspriekam. Uzticējis nenožuvušās gleznas draudzes locekļiem, viņš devās atkal tālāk pildīt amata pienākumu. Radās iespēja pārcelties uz Jelgavu. Nu, galvaspilsētas tuvumā, varēja arī sākt domāt par mākslas studijām. Brālis bija ļoti strādīgs, viņš gleznodams un zīmēdams izstaigāja visu Jelgavu. Otrā pasaules kara laikā, kā zināms, gandrīz visa pilsēta tika no postīta, un tā šiem brāļa zīmējumiem ir arī uzziņas vērtība. Daudz zīmējumu viņš ir uzdāvinājis Jelgavas muzejam. Taču es esmu aizsteigusies notikumiem priekšā, jo pirms tam bija liktenīgais 1936. gads, kad brālis satika . . . profesoru Purvīti. Profesors bija pienācis Miervaldim klāt, kad tas dabā gleznoja. Purvītis paskatījies, parunājušies, un brālis uzaicinājis viņu pie mums uz mācītājmāju. Izcilais mākslinieks par viņa darbiem izteicās atzinīgi, uzsvēra, ka brālim ir talants, ka viņam jāstājas Akadēmijā. Miervaldis, atceros, bija ļoti samulsis. 1938. gadā 36 gadu vecumā mans brālis Miervaldis Ķemers tad arī iestājās Akadēmijā un mācījās glezniecību pie paša Purvīša, taču mācītāja darbu viņš nepameta. 1944. gada rudenī, kad mūsu izcilais gleznotājs izceļoja uz Vāciju, brālis viņu pavadīja. Purvītis viņam pateicībā un piemiņai atstāja savas otas un krāsas. Diplomdarbu Miervaldis aizstāvēja 1947. gadā. Pie oficiālas atzinības gan savas dzīves tālākajos gados brālītis nekad netika, jo bija taču sācies laikmets, kad vajāja i ticību, i ticīgos. Vairākkārt Miervaldis mēģināja iestāties Mākslinieku savienībā, taču vienmēr velti. Atradu iesniegumu - vēl 1977. gadā viņš sūtījis lūgumu uzņemt savienībā. Uz viņa darbiem jau neskatījās, redzēja tikai to, ka viņš ir mācītājs. Sarkandaugavas Trīsvienības baznīcā kā prāvesta Irbes māceklis viņš nostrādāja līdz vecumam. Piedzīvoja infarktu, kad kādu nakti padomju varas traktors nostūma veco mācītājmāju no zemes. Brālis dzīvē bija devējs, nevis ņēmējs. Arī savas gleznas viņš nekad nav pārdevis, tikai dāvinājis cilvēkiem, kuri «dega» par mākslu vai vienkārši cienīja to. Jūs jautājat, kā tad gleznas, kuras iegādājās Bērziņa kungs, nonāca veikalā? Pavisam vienkārši. Viena no tām bija dāvināta prāvestam Kauliņam, otra Tukuma mācītājam. Un pēc viņu nāves tās bija nokļuvušas komisijas veikalā.”
Miervalda Ķemera rocība visu dzīvi bijusi stipri pieticīga. Ar mācītāja algu tik vien sanācis, lai paēdinātu sevi un tuviniekus, kā arī nopirktu krāsas un grāmatas. Viņam nekad nav bijusi darbnīca šā vārda īstā nozīmē ar gaismām, plašumu. Tas bija guļamistabas kaktiņš, kur tika veidotas studijas. Viņam trūcis arī naudas kartona un rāmju iegādei. Nereti tikušas apgleznotas kartona abas puses. Austra Ķemere rēķina, ka pie viņas ir kādi trīs simti brāļa darbu. G. Bērziņš dažām gleznām sarūpējis rāmjus, izkārtojis gleznas pie Durbes ielas nama divu istabiņu sienām. Sabiedriskā muzeja iekārtošana - tādu uzdevumu sev izvirzījis latviešu mākslas cienītājs. Taču tāds darbs nav pa spēkam vienam cilvēkam, tāpēc Guntis Bērziņš Jūrmalas sabiedrību mudina nodibināt Miervalda Ķemera draugu biedrību. Par tās biedriem jākļūst gan cilvēkiem, kas pa zina mākslinieku, gan tiem, kuriem ir vēlēšanās propagandēt mākslinieka daiļradi, palīdzēt saglabāt viņa radošo mantojumu. Mantojums ir plašs. Saglabājušās piezīmju klades, kurās Miervaldis Ķemers ne tikai aprakstījis savus darbus, bet arī pievienojis to fotogrāfijas. Tāpat mūsu rīcībā ir akti, kas liecina, ka daudz mākslinieka darbu atrodas dažādu republikas muzeju fondos. Mākslas zinātniekiem M. Ķemera mantojums jāizvērtē, lai noteiktu, kas tajā ir latviešu kultūrā paliekošs. Nesen, Ķemeru kūrorta 150 gadu jubilejas reizē, 20 darbus Austra Ķemere uzdāvināja arī Jūrmalas Vēstures un mākslas muzejam. Ķemers no Ķemeriem ... Austra atceras, ka viņi vienmēr bijuši lepni uz šo sakritību.
Otrs Jūrmalas sabiedrības uzdevums - nosargāt Durbes ielas namu, lai varētu tajā iekārtot mākslinieka muzeju. Gadsimta sākumā celtā māja ir avārijas stāvoklī, jo tai visus pēckara gadus nav bijis saimnieka. Austra Ķemere dzīvo tikai tās vienā stūrītī, blakus dzīvokļos vienmēr bijuši citi īrnieki, kas mainījušies bieži kā gadalaiki. Nu no vecās mājas visi ir aizbēguši, tikai Austra palikusi to sargāt... Viņa ir griezusies izpildkomitejā ar lūgumu atdot viņai īpašumu, taču saņēmusi atteikumu. Pašlaik nosūtīta jauna vēstule, kurā aprakstīta iecere te iekārtot sabiedrisku muzeju. Atbildes vēl nav. Kāda tā būs tas ir atkarīgs arī no jūrmalnieku spējas pacelties aizstāvībai. Kaimiņi saka - mājas un zemes gabalu iespējamie pircēji jau staigājot apkārt... (Jūrmala, 30.11.1989)
1990.gada 14.jīnija „Jūrmalā” Ķemeru deputātes Ilona Beitāne un Lilija Frīdenberga, kā arī Ķemeru iedzīvotāju komitejas priekšsēdētājs Imants Mežapuķe raksta: „21. maijā apmeklējām Miervalža Ķemera (1902.—1980.) dzimtās mājas Ķemeros. Bijām patīkami pārsteigtas. Pateicamies par skaistuma izpratni un brāļa mākslas saglabāšanu Austrai Ķemerei, kura ir ar mieru pēc mājas remonta to nodot mākslinieku vajadzībām. Šeit jāpiemin gleznotāja Miervalža Ķemera darbu piemiņas izstāde Rīgā (izstāžu zālē «Ezerciems»), kuru pēc vienošanās ar mākslas biedrību pārvietosim uz sanatoriju «Ķemeri».
Man nav zināms, kāds ir tālākais šīs mākslinieka dzimtas mājas liktenis. Internetā atrodams foto un informācija, ka tur tiešām ir muzejs, bet nav pievienots gadskaitlis, kad šī informācija ievietota. Bet Ķemeru vecajos Fazānu kapos atrodams kapakmens, kas veltīts Ķemeru dzimtai. Kurš no Ķemeriem tur apbedīts? Cik zināms, tad Miervaldis atdusas Sarkandaugavas kapos.
Adrese: Ķemeri, Durbes iela 21 un Fazānu kapi
