Lielplatones muiža (Groß-Platon, Schönwerder)

                                            (Fotografēts 2013.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                      (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                             (Foto no vesture.eu)

 

                                                                                                           (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

 

                                           (Fotografēts 2021.gadā, Līgas Landsbergas foto)

1623.gadā no hercoga Frīdriha Ketlera kanclers Manteifels nopērk Lieplatones muižu un nosauc to par Šēnverderi jeb Schönwerder - tieši tāpat, kā ģimenei piederošo īpašumu Pomerānijā. 19.gadsimtā muiža piederējusi baronu Hānu dzimtai un viņu īpašumā tā palikusi līdz pat agrārreformai.

Pils celta 1845.-1860.g. Sākotnējo pils projektu izstrādājis Kurzemes guberņas arhitekts E.J.A. Štrauss, bet 1864.gadā nezināms arhitekts pili pārbūvējis, veicot pils pagarināšanu. Muižas kompleksā ietilpst gandrīz 20 ha liels parks, kalpu māja, vešūzis, kapela, dīķis, Hānu dzimtas kapi u.c. Muižas pilī tagad atrodas skola. Kompleksā ir arī klēts, kas celta baronu Hānu laikā. Padomju okupācijas laikā šajā klētī turētas ķimikālijas, tādēļ tā šobrīd ir bēdīgā stāvoklī un cilvēki iekšā netiek laisti drošības apsvērumu dēļ. Interesants muižas kompleksa objekts upītes krastā - divstāvu vešūzis. Agrāk tur mazgāta un žāvēta veļa, bet tagad dzīvo cilvēki. 2018.gadā diezgan nožēlojamā stāvoklī esošais vešūzis tika atjaunots un tagad kalpo kā apskates objekts pils kompleksā.

Ar pili saistās dažādas leģendas. Teika vēsta, ka Lielplatones pils pagrabā atradusies milzīga lāde pilna ar zeltu. Uz lādes sēdējis liels gailis ar asiņainu knābi un sarkanām acīm. Barons šo lādi vēlējies paņemt un dzinis gaili prom, bet gailis skatījies baronā ar indīgu skatienu. Pēkšņi barons kļuvis pavisam jocīgs un pats iegājis gailim rīklē. No tā laika nav redzēts ne barons, ne gailis ar savu lādi.

Muižas parkā ir ozoli ar tajos iecirstiem darbarīkiem, kas glabā leģendu par septiņiem pils celtniekiem. Kad tie namu uzcēluši, barons to izstaigājis un sacījis, ka tieši tādu pili viņš vēlējies. Strādnieki tika uzaicināti uz bagātīgu mielastu, taču barons maltīti bija saindējis, lai neviens neuzzinātu par slepeno eju pagrabā. Strādnieki pēc ēdiena baudīšanas saindējās un nomira. Barons lika tos paglabāt netālu no pils un katram strādniekam uz kapa tika iestādīts ozols. Vēl līdz šai dienai ir redzami ozolos ieaugušie strādnieku darba rīki. Ozoli arī ir izauguši dažādi - viens resns, cits tievs, gluži tādi kā strādnieki.

1937.gada izdevumā “Apriņķu un pagastu apraksti” teikts, ka 1905. gadā Lielplatones muižas pils tika aizdedzināta, nodedzināti 3 labības šķūņi. Pirmā Pasaules karā Lielplatones muižā vācieši ierīkojuši lidmašīnu angārus.

Adrese: Jelgavas novads, Lielplatones pagasts, Lielplatone

Rideļu ūdensdzirnavas

                                              (Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                 (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

Rideļu dzirnavas bijušas jau sen senos laikos – minētas kopš 1750.gada. 1863. gadā Engures ezeru savienoja ar jūras līci un ūdens līmenis ezerā nokritās apmēram 2 metrus. Tad Grāfs Landsdorfs uzbūvēja šīs lielās dzirnavas. Cauri dzirnavām tek Kalnupe, kura ietek Engures ezerā. Agrāk visas dzirnavu mašīnas darbināja ūdens rats. Dzirnavās bija vilnas kāršamās, dzijas vērpjamās un graudu maļamās mašīnas.

Pirmā pasaules kara laikā dzirnavas nodega. Pēc muižu zemes reformas, dzirnavu mūrus un ezeru no valsts nopirka pašreizejā saimnieka, koktēlnieka Oskara Kambala vectēvs, Donāts Kambala, kurš meldera amatu bija apguvis brāļa Staņislava Litenes dzirnavās. Dzirnavas 1924.gada atjaunoja, un ūdens rata vietā ielika turbīnu un ģeneratoru. Pašreiz atjaunots vēsturisks ūdens rats ar graudu maļamo iekārtu, kurš apskatāms kā muzeja eksponāts.

1949.gadā saimniekus no dzirnavu mājas izdzina un 1967.gadā dzirnavas kā kolhoza īpašums nodega. Pilnībā būvi iznīcināja kinofilmas “Cielaviņas armija atkal cīnās” uzņemšanas laikā, jo efektīgākam kadram bija vajadzīgs pamatīgs ugunsgrēks.

Atjaunotajā Latvijā Kambalu dzimta Oskara tēva Jura personā atguva īpašumā tikai dzirnavu drupas un piesārņotu, pielūžņotu apkārtni. Dzirnavas tika atjaunotas, bet Juris to nepiedzīvoja, jo 57 gadu vecumā cieta autobusa katastrofā un mira.  Sākotnēji tās pelnīja ar kafijas grauzdēšanu un tirgošanu, bet jau 1996. gadā tās mala graudus dienu un nakti, pārstrādājot diennaktī 3,5 tonnu graudu. 2002.gadā Rideļu dzirnavas tika iekļautas Eiropas Kultūras Industriālajā Mantojumā.

Šobrīd dzirnavas masveida graudu pārstrādei vairs neizmanto, bet nodemonstrēt kā no graudiem rodas dažādi malumi, te saimnieki vienmēr laipni. Te darbojas “Dzirnavu muzejs”.

Pie dzirnavezera jau daudzus gadus darbojas jauka kafejnīca, kurā iespējams izvēlēties daudz un dažādus pankūku veidus, kā arī paēst citus ēdienus un baudīt vasaras un ezera burvību āra terasē. Kafejnīca šobrīd ir dzirnavu lielākais peļņas avots.

Adrese: Engures novads, Engures pagasts, Rideļu dzirnavas

Leimaņmuiža

                                            (Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Muižiņa nosaukta tās pēdējā īpašnieka vārdā. Šī ēka ir pavisam vienkārša - ar mezonīnu un verandu. Pēc Otrā pasaules kara te bijis prettuberkulozes dispansers.

Adrese: Jaunjelgava, Kalna iela 28

Jaunbebru muiža (Neu-Bewershof)

                                                   

                                                  (Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)

To cēla 1763.gadā Christian von Wilcken (1736-1794). Vēlāk to nopirka dēls Nicolaus Weinhold von Wilcken 1771. gadā par 25000 taleriem.1810.gadā viņš bankrotēja un tā rezultātā muižu pārņēma dēls barons Karls Ādolfs fon Tizenhauzens par 100000 rubļiem. Pēdējais muižas īpašnieks bija Vilhelms fon Tranzē-Rozeneks (1876-1962). Viņš miris atceļā no Baltijas apmeklējuma. Mūsdienās saglabājušās tikai 3 laukakmeņu mūra ēku drupas. 19. gadsimta sākumā celtā kungu māja nodegusi 1944. gadā, vācu karaspēkam atkāpjoties. Kungu māja bijusi gara vienstāva celtne ar augstu cokolstāvu un piecu ailu asu rizalītu centrā. Ēkas priekšā atradies plašs lievenis ar masīvām granīta kolonnām, kuru fragmenti vēl tagad drupās saskatāmi. Uz galveno ieeju veda simetriski lokveida pandusi, kurus abās pusēs norobežoja granīta stabu rinda ar iekārtām metāla ķēdēm. Tuvumā atradusies pārvaldnieka māja, kuras formu un apjomu arhitektoniskais risinājums bijis līdzīgs kungu mājai. Trešās drupas saglabājušās no brūža. Visas celtņu drupas ieskauj parks.
Jaunbebru muižas parka malā atrodas sarkana šķūņa drupas un soda priede. Tās ir vistiešākās liecinieces 1841. gada zemnieku nemieriem, kas guvuši apzīmējumu Bebru kartupeļu dumpis. Jaunbebru zemnieku "Kartupeļu dumpis" notika septembrī - kartupeļu rokamajā laikā, tādēļ vēsturē iegājis ar tādu nosaukumu. Tas bija protests pret muižkungiem un uzlūkojams par pirmo tautas atmodas vēstnesi.

Adrese: Kokneses novads, Bebru pagasts, Jaunbebri

Helēnes muiža

                                             (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Necilā koka ēka ir kādreizējā Helēnes muižiņa. Līdz 1930-to gadu beigām ēkas īpašnieki bija Girgensoni (Jirgensoni). 20.gadsimta sākumā muižas teritorijā darbojās G.Girgensona lakas rūpnīca.
Muižas ēka nelīdzinās pārējām Rīgas muižiņām bet drīzāk atgādina tipisku, vienkāršu Rīgas savrupmāju ar vienkāršiem rotājumiem. Ap muižiņu ēnains parks, aleja.

Adrese: Rīga, Bauskas iela 133
                                        

Gārsenes muiža (Garßen)

                                             (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                    (Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto) 

                                                                    (1914.gada foto)

1563.gadā Gārsenes novadu, kam vēl nebija patreizējā nosaukuma, nopirka baronu fon Budbergu dzimta un viņiem tas piederēja 11 paaudzēs jeb 359 gadus. Pastāv nostāsts, ka barons, kad uzbūvējis pili, nav varējis izdomāt tai nosaukumu un teicis, ka pirmais vārds, ko dzirdēšot no kāda pretimnācēja uz ceļa, tad arī tikšot pilij par nosaukumu. Sagadījies, ka pretim nākusi kāda leišu zemniece un nesusi lielu klēpi ar saplūktām gārsām. Kad viņai jautāts, ko viņa tur nesot, tad, labi neprotot latviešu valodu, atbildējusi: “Gārsenes”. Tā radies pilij un novadam nosaukums. Gārsenes pils celta ap 1856.gadu neogotikas stilā. Pēc fon Budbergu dzimtas vēstures materiāliem, sākumā uzcelta pils divstāvīgā daļa, bet otrs, zemākais spārns, uzcelts 1885.gadā. 1939.gadā ēka pārbūvēta skolas vajadzībām pēc arhitekta Vasiļjeva projekta, un kopš 1940.gada tajā atrodas Gārsenes pamatskola. Pilī ir muzejs, ekspozīcija par Budbergu dzimtu.

Gārsenes muižas pils priekšā atrodas vārtu stabi. Saimniecības ēkas grupējas ap parādes pagalmu, blakus pilij ir sena klēts un stallis ar lieveņa arkādi. Pāri bruģētajam ceļam atrodas dzirnavas. Muižas kompleksā ietilpst arī brūzis ar strādnieku māju un kalpu māja. (izmantoti materiāli no A.Plauža grāmatas “Ceļvedis pa teiksmu pilīm”, 2.daļa)

Adrese: Aknīstes novads, Gārsenes pagasts