(Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Rideļu dzirnavas bijušas jau sen senos laikos – minētas kopš 1750.gada. 1863. gadā Engures ezeru savienoja ar jūras līci un ūdens līmenis ezerā nokritās apmēram 2 metrus. Tad Grāfs Landsdorfs uzbūvēja šīs lielās dzirnavas. Cauri dzirnavām tek Kalnupe, kura ietek Engures ezerā. Agrāk visas dzirnavu mašīnas darbināja ūdens rats. Dzirnavās bija vilnas kāršamās, dzijas vērpjamās un graudu maļamās mašīnas.
Pirmā pasaules kara laikā dzirnavas nodega. Pēc muižu zemes reformas, dzirnavu mūrus un ezeru no valsts nopirka pašreizejā saimnieka, koktēlnieka Oskara Kambala vectēvs, Donāts Kambala, kurš meldera amatu bija apguvis brāļa Staņislava Litenes dzirnavās. Dzirnavas 1924.gada atjaunoja, un ūdens rata vietā ielika turbīnu un ģeneratoru. Pašreiz atjaunots vēsturisks ūdens rats ar graudu maļamo iekārtu, kurš apskatāms kā muzeja eksponāts.
1949.gadā saimniekus no dzirnavu mājas izdzina un 1967.gadā dzirnavas kā kolhoza īpašums nodega. Pilnībā būvi iznīcināja kinofilmas “Cielaviņas armija atkal cīnās” uzņemšanas laikā, jo efektīgākam kadram bija vajadzīgs pamatīgs ugunsgrēks.
Atjaunotajā Latvijā Kambalu dzimta Oskara tēva Jura personā atguva īpašumā tikai dzirnavu drupas un piesārņotu, pielūžņotu apkārtni. Dzirnavas tika atjaunotas, bet Juris to nepiedzīvoja, jo 57 gadu vecumā cieta autobusa katastrofā un mira. Sākotnēji tās pelnīja ar kafijas grauzdēšanu un tirgošanu, bet jau 1996. gadā tās mala graudus dienu un nakti, pārstrādājot diennaktī 3,5 tonnu graudu. 2002.gadā Rideļu dzirnavas tika iekļautas Eiropas Kultūras Industriālajā Mantojumā.
Šobrīd dzirnavas masveida graudu pārstrādei vairs neizmanto, bet nodemonstrēt kā no graudiem rodas dažādi malumi, te saimnieki vienmēr laipni. Te darbojas “Dzirnavu muzejs”.
Pie dzirnavezera jau daudzus gadus darbojas jauka kafejnīca, kurā iespējams izvēlēties daudz un dažādus pankūku veidus, kā arī paēst citus ēdienus un baudīt vasaras un ezera burvību āra terasē. Kafejnīca šobrīd ir dzirnavu lielākais peļņas avots.
