Rīgas ģipša fabrika Ķīpsalā (Bēma ģipša un krīta fabrika)

 

                                                        (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

                                                                 (1928.gada foto)

Rīgas Ģipša fabrikas pirmsākumi meklējami jau 19. gadsimta otrajā pusē. Šeit ražoja krāsns podiņus, krītu, ģipsi un tā izstrādājumus, darbību turpinot līdz pat Otrajam pasaules karam. Ģipša fabrika ilgu laiku bija nosaukta tās vadītāja – vācbaltieša Paula Bēma – vārdā. Firmas pirmsākumi meklējami 1859. gadā – Paula Bēma vectēva dibinātajās ģipšakmens lauztuvēs tagadējā Salas pagastā. Uzņēmumam bija vairākas saistītas ražotnes, tomēr zināmākais objekts – krīta un ģipša fabrika, kas atradās Ķīpsalā, Balasta dambī. Vēsturiski ģipša fabrika ar nolūku tika izveidota pašā Daugavas krastā, lai baržās pa upi uz rūpnīcu varētu vest nepieciešamos materiālus.

Gadsimtu mijā uzņēmums “Pauls Bēms” jau kļuva par vienu no līderiem krāsns podiņu. Fabrikas ražojumi bija izstādīti Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901.gadā. Viens no šādiem eksponātiem – podiņu krāsns Jaunmoku pilī – iekļauts valsts kultūras pieminekļu sarakstā.

Pirmā pasaules kara laikā kompānija darbību apturēja, taču vēlāk to atkal atsāka. Jauns pavērsiens fabrikas darbībā notika pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad sāka ražot ģipškartona sienas plātnes jeb rīģipsi. Šis daudzviet pasaulē populārais būvmateriāls rīģipsis savu nosaukumu guvis no vārdiem “Rīga” un “ģipsis”. Šī bija pirmā rūpnīca Eiropā, kur sāka ražot šādu lētu, relatīvi vieglu celtniecības materiālu.

Bēmu ģimene uzņēmumu vadīja vairākās paaudzēs, taču, sākoties Otrajam pasaules karam, izceļoja un pēcāk savus īpašumus zaudēja, kad padomju okupāccijas vara tos nacionalizēja.

Padomju okupācijas gados Rīgas ģipša fabrikas ēkās atradās padomju armijas veļas mazgātava, bet, Latvijai neatkarību atgūstot, darbība tās teritorijā vairs nenotika. Tomēr ar to fabrikas stāsts nebeidzās. Tā ir pirmā vieta Latvijā, kur šāda kādreizējā rūpnieciskā teritorija pārveidota modernos apartamentos. Šo projektu attīstīja un šī gadsimta sākumā pabeidza uzņēmējs, bijušais politiķis Māris Gailis.

Adrese: Rīga, Balasta dambis 70b, 70c, 70e

 

Vīganta muiža (Vīgantu muiža, Vīgantes muiža, Wiegandshof, Wigantshof) Ērģemes pagastā

 

                                                                  (2019.gada foto)

Senāka kungu māja tikusi atsvaidzināta ar skaistu, apjomīgu neogotiskas formas verandu-oranžēriju. Piederēja Igaunijas baronam Maidelim. Muižas apkārtnē ik pakalnā bija birzs, bet ielejās – koši zaļas pļavas. Līdz mūsdienām nekas nav saglabājies, tikai dažas saimniecības ēkas un seni koki.

Adrese: Valkas novads,  Ērģemes pagasts, Vīganti (koordinātes - 57.792944, 25.806968 )

 

Vīgantes muiža (Stabes muiža, Stabenes muiža, Stabben, Stabbenhof)

 

                                           (Vīgantes muižas plāns pirms Pirmā pasaules kara)

                                                                        (Vīgantes muižas drupas) 

                                            (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Vīgantes muiža, vācu avotos Stabben, Stabbenhofa — muiža Daugavas kreisajā krastā, 1 km augšpus Staburaga klintij, ~1 km uz Z no Jaunjelgavas — Jēkabpils ceļa.

Stabenes muiža izveidojusies 18. gadsimtā. Tās nosaukums radies no Staburaga klints vārda. Kad muiža kļuva Vīgantu ģimenes īpašums, to sākta saukt par Vīganti. Vīgantes muižas zemju platība bijusi 1116 ha. Agrārās reformas laikā tā sadalīta 95 vienībās, 6 no tām bijušas agrākās rentes mājas. Pirmajā pasaules karā muiža nopostīta. Latvijas laikā atjaunotajā muižas saimniecības ēkā, kas bija piešķirta Staburaga piensaimnieku sabiedrībai, bija krejotava, veikals, pasts un sarīkojumu zāle. Otrajā pasaules karā šī ēka atkal nopostīta. Mūsdienās no Vīgantes muižas atlicis vien robežakmens, mūra žoga fragments un daļa no Vīgantes parka ar dīķiem.
Rakstisku liecību par Vīgantes muižu ir maz. Nozīmīgākie avoti: 1933. gadā publicētā P. Īskalna grāmatiņa „Staburags. Latvijas teiksmainā senvieta un vadonis pa Staburaga kūrortu" un 1986. gadā pēc Alberta Ozola (viņš agrāk dzīvojis Laukārēs) atmiņu stāstījuma zīmētais Vīgantes muižas plāns, kas glabājas Vīgantes pamatskolā .
Ar Vīgantes muižu saistās divu brāļu — Pilskalnes mežsarga dēlu — Ernesta un Pētera Izkalnu dzīve. Trešais brālis Kārlis Izkalns mūža beigās uzrakstījis plašu atmiņu stāstījumu par savu novadu, kurā gūstam ziņas arī par Vīganti. Ernests Izkalns dzimis ap 1880. gadu Pilskalnes muižas mežsarga ģimenē. Barons Lintens -Rekenbergs apdāvināto zēnu pieņem par mācekli. Vēlāk Ernests tiek pārcelts uz baronam piederošo Eķengrāves muižu par muižas pārvaldnieku. Taču pēc kāda romantisku motīvu izraisīta skandāla ir spiests no Eķengrāves aiziet. Barons ieteic E. Izkalnu Vīgantes muižas īpašniekam Bēram, un 1910. gadā viņš kļūst par muižas pārvaldnieku Vīgantē.
Par Ernesta dzīvi un darbu Vīgantē atmiņās dalās brālis Pēteris: „Muižkunga alga Vīgantē bija 600 rubļu gadā. Varēja turēt divus zirgus izbraukšanai, tāpat malka, dzīvoklis, sakņu dārzs bija par velti. Varēja turēt 1 govi, cūku. Viņa laikā no Eķengrāves uz Vīganti pārcēlušās strādāt 8 kalpu ģimenes. Iskalniņš (tā viņu dēvēja laikabiedri) Vīgantē nodibinājis orķestri. Appļāvībās ballējušies 3 dienas. Pats Iskalniņš nemitīgi ķildojies ar sievu Idu, kura aiz spītības nobeigusi govi un cūku un sadedzinājusi 300 rubļu. 1914.gadā Iskalniņš iesaukts kara dienestā. Frontei tuvojoties, Izkalna ģimene dodas bēgļu gaitās uz Vidzemi. Pēc kara viņi atgriežas Vīgantē."
Brālis Pēteris Pauls Alfrēds Izkalns ir 5 gadus jaunāks par Ernestu. Viņš beidzis Jēkabmiesta tirdzniecības skolu. Tad mācījies dzelzceļa tehnikumā Krievijā. Pēc barona Lintena ieteikuma Pēteris dienestā kalpo ķeizara gvardē. Pirmajā pasaules karā ir ķeizara bruņuvilciena lokomotīves vadītājs. Viņš ir ķeizara aresta aculiecinieks 1917.gadā. Ar Neretas mācītāja galvojumu 1920.gadā atgriežas Latvijā un kalpo dzelzceļa dienestā. Tad saslimst ar tuberkulozi. Ciemojoties pie Ernesta, iepazīstas ar Elzu Šteinbergu, agrākās Vīgantes lopu muižiņas Biķernieku (tag. Seces pag.) saimnieci. 1928.gadā viņš aprecas ar Elzu, tādējādi nodrošinot sev brīvu dzīvi — medī, zvejo, iepazīst apkārtni un uzraksta grāmatu „Staburags. Latvijas teiksmainākā senvieta un vadonis pa Staburaga kūrortu". Grāmatu publicē 1933.gadā pēc autora nāves. Savā darbā P. Izkalns sniedz Vīgantes muižas aprakstu:
„Vīgantes muiža nav tik sen nodibinājusies. Vēl šejienes vecākie cilvēki atceras, ka viscaur, kur tagad redzam muižas ēkas un laukus, bijis plašs, liels mežs, apaudzis ar dižiem, veciem kokiem. Mežs tad ticis nocirsts, un tā vietā pa nedaudz gadiem ierīkojusies muiža ar plašiem laukiem, pļavām un attālākiem mežiem. Tas norāda, ka šī muiža ir dibinājusies daudz vēlākos laikos kā citas bruņniecības muižas. Tas pa daļai būtu izskaidrojams ar to, ka pēdējās ir nodibinājušās vispirms tur, kur bija labākas zemes un citi izdevīgāki apstākļi, bet Vīgantes muižas laukos nav tik auglīgas zemes. Sakarā ar to Vīgantes muiža ir pārgājusi no rokas rokā, jo tikusi vairākas reizes pirkta un pārdota. Kā pēdējais no saimniekiem ir pieminams Bērs, kura pēcnācējiem tagad ir pārgājis muižas centrs ar apmēram 50 ha platību. Bet pie šī centra ir piešķirta gandrīz visa pārējā Staburaga parka daļa, kas robežojas tūliņ nelielā attālumā augšpus Liepavota. (..)
Pārejā Vīgantes muižas daļā ierīkotas vairāk kā 30 jaunsaimniecības. (..) Visur tagad redzam saceltas jaunās saimniecību ēkas ar parasto latvisko iekārtu un gaumi.
Vīgantes piensaimnieku sabiedrība ir dibināta 1922. gadā. Šai biedrībai ir piešķirta viena no bijušām muižas saimniecības ēkām. Šī lielā mūra ēka ir bijusi galīgi nopostīta, bet tagad jau gandrīz visumā atjaunota un ierīkots krejošanas punkts, (..) arī Staburaga telefona centrāle un pasta palīgnodaļa. Turpat atrodas koloniālpreču veikals, ērta biedrības saiešanas zāle, un ēkas bēniņu stāvā tiek ierīkota plaša izrāžu un dejas zāle.
(..) Kultūrveicināšanas biedrības nodaļa „Staburags" nodibinājusies 1920. g. (..) Šī biedrība sarīko kārtējos izrīkojumus Staburaga parkā pie Liepavota. Biedrības īpašumā ir piešķirtas Vīgantes pils drupas līdz ar klāt stāvošo pils dārzu un nelielu zemes laukumu, kas kopēji iztaisa apmēram 2 ha platības. Šī laukuma attālākā stūrī ierīkota arī zirgu novietošana izrīkojumu apmeklētājiem. Biedrība jau ir izstrādājusi apstiprinātu Valsts būvvaldē Staburaga (ne Vīgantes?) pils atjaunošanas projekta būvplānu, bet līdzekļu trūkuma dēļ vēl līdz šim nav spējusi to realizēt dzīvē” [Īskalns, 1933] (Pats autors savu uzvārdu raksta Īskalns ). Īskalns arī paredzējis, ka nākotnē Vīgante kļūs par kūrortu, un izstrādājis sīku tā attīstības plānu, kurš diemžēl nav īstenots. (“Staburaga pagasts”, 2007)

Vīgantes muižas parks atrodas pašā Daugavas krastā un vienu tā daļu norobežo fragmentārs mūra žogs. Vīgantes parka 12,5 ha teritorijā saglabājušies eksotisku koku stādījumi. Saglabājušies 4 savstarpēji saistīti dīķi, kurus nepieciešams iztīrīt un veikt apzaļumošanu. Parka daļā pie nogrimušās Staburaga klints atrodas atjaunotā Vienības birzs. Tajā savulaik ozolu iestādījis K. Ulmanis, bet 1995. gadā - G. Ulmanis. 2003.gadā uzstādīta piemiņas zīme Staburagam "Dieva auss" (S. Vasiļjeva). Daugavas malā apskatāma 1978. gadā atjaunotā skulptūra "Daina". Tā sākotnēji atradusies citā vietā, bet pēc HES uzpludināšanas, tā palikusi tiešā saskarē ar ūdens malu, tāpēc pārvietota tālāk. Skulptūras oriģināls (1939. g., tēlniece A. Briede) atrodas Siguldā.

1898.gada laikraksts “Balss” raksta: “Kādu versti no Staburaga uz dienvidus rītiem paceļas Vīgantes jeb Stabes muiža, kura pēdējos trijos gados tikusi jauki apkopta. No pils ir iztīrīts ceļš līdz Staburagam, tā ka pilsgalā uz verandas stāvošiem Staburadzes cietā klinšu siena top redzama. Ceļmalā ir dažādas jaukas ietaises: strūklas un lapenes. Pa piekrasti iet ar granti bruģēts celiņš līdz pat Staburadzes klinšu sienai, kura raud dienām un naktīm, gan prieka, gan bēdu asaras.”

Adrese: Aizkraukles novads, Staburaga pagasts, Vīgante (koordinātes - 56.573750, 25.495920 )

 

Vīdales vējdzirnavas (Vīdāles vējdzirnavas)

 

                                                                   (2012.gada foto)

Dzirnavas celtas 1812.gadā no laukakmeņiem. Savulaik tās darbināja četri spārni, šodien palikušas tikai drupas.

1985.gadā te vēl bijis tāds stāvoklis, ka kaut ko varēts labiekārtot. Tā gada presē aprakstīts kāds Lauksaimniecības akadēmijas studentu salidojums, pirms kura tie devušies talkā labiekārtot Vīdales dzirnavas un baznīcu.

Adrese: Talsu novads, Dundagas pagasts, Vīdale (koordinātes - 57.617473, 22.460686)

 

Viesienas pagasta valdes nams

 

                                               (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                 (1930-to gadu foto)

Ap 2011.gadu uz ēkas vēl bija kādas jumta paliekas, 2019.gadā jumta vairs nav. Var redzēt, ka ēka laika gaitā pārbūvēta, zaudējusi piebūvīti, durvis aizmūrētas. Viesienas pagastu likvidēja 1949.gadā, to pievienojot Madonas rajonam. Mūsdienās Viesienas pagasta teritorija iekļauta Aronas, Bērzaunes un Vestienas pagastos.

1939.gada “Brīvā zemē” rakstīts: “Iekšlietu ministrs K. Veitmanis uzdevis atlūgties no amata Viesienas pagasta vecākam A. Actiņam, kas savu amatu izlietojis personīgas un savu radu pabalstīšanas interesēs. Ministrs sodījis arī līdzzinātājus, atceļot no amata Viesienas pagasta valdes un padomes locekli P. Birku un pagasta sekretāru J. Fricsonu. Pēdējais degradēts par pagasta sekretāra pailgu un pārcelts uz Ceraukstes pagastu. A. Actiņš kādreiz kreditējies Latvijas lauksaimniecības ekonomiskā sabiedrībā un sabiedrībai palicis parādā 150 ls. Šo parādu no A. Actiņa piedzinusi Latvijas banka. Lai izvairītos no parāda samaksas, pagasta vecākais A. Actiņš izņēmis no pagasta valdes apliecību, kurā rakstīts, ka viņš strādā sava tēva īpašumā bez noteikta atalgojuma un viņam nav nekādas mantas, pret kuru varētu vērst piedzīšanu. Apliecībā, kuru A.Actiņam izrakstījuši pagasta valdes loceklis P. Birks un sekretārs J. Fricsons, noslēpts arī tas apstāklis, ka A. Actiņš kā pagasta vecākais, saņem noteiktu atalgojumu. ”

Adrese: Madonas novads, Aronas pagasts (koordinātes - 56.895568, 26.019762 )

 

Salas mācītājmuiža Mārupes pagastā

 

                                             (Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)

1936.gada tūristu ceļvedis “Ekskursants” raksta: “Ejot vēl tālāk gar upes malu apm. 2 klm, nonākam pie Ķīšiem, kas atrodas pretī Dubultiem. Jau pa gabalu redzams uzkalniņš ar stāvu ziemeļmalu. Uz viņa daudz kaļķameņu un ķieģeļu drumslu, jo te atradās kara laikā nopostītās saimniecības ēkas. Ap šo vietu vēsturnieki meklē Salas Sv. Bartolomeja baznīcu, kura jau 17. gs. beigās bijusi drupās. To norāda kāda veca 17. gs. karte, uz kuras atzīmēta arī kādreizējā baznīca. No šejienes iet vecais dambja ceļš uz Sīpolkalnu, kur atradusies vecā Salas mācītājmuiža pie Babītes ezera. Salas pastorāts jau bijis 1584. gadā, tā lielums 1 arkls un 5 zemnieku mājas. Tagadējā mācītāja muiža iesvētīta 1771. gadā, kad vecā muiža Sīpolkalnā bijusi jau 102 gadus veca un apdzīvošanai nederīga. Uz kalna ķieģeļu un dakstiņu drumslas. No šejienes skaists skats uz Babītes ezeru, kas pieaudzis zālēm un piekaisīts neskaitāmām saliņām un ir īsta pīļu mednieku Eldorado.”

Mūsdienās, iespējams, ka vienīgi šī fotogrāfijā redzamā saimniecības ēka saglabājusies no mācītājmuižas ēku kompleksa.

 

Adrese: Mārupes novads, Salas pagasts, Sīpolciems (koordinātes - 56.941939, 23.769942 )

 

 

Salas Jāņa baznīca

 

                                                (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                           (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)
 

Iepretī Spuņciemam no šosejas jānogriežas, lai dotos līdz Salas Jāņa baznīcai.

Pati senākā baznīca, domājams, atradusies Babītes ezera ZA galā, netālu no Babītes pilskalna. Ir arī ziņas par divām kādreizējām kapelām. Pašreizējās baznīcas tuvumā 1694. gadā uzcēla mū­ra baznīcu pēc Ruperta Bindenšū projekta. Tā skatāma Johana Kristofa Broces 1807. gada zīmējumā. Tās samērā īsais mūžs izskaidrojams ar to, ka mūra būve bija celta uz koka brusu pa­matiem.

Tagadējā baznīca pēc arhitekta Kārļa Felsko projekta celta 1869-1870. gadā. Tajā ir Jūliusa Dēringa 1871. gadā gleznotā altārglezna "Jēzus pie krusta". Blakus dzeltenu ķieģeļu ēka - vecā pamatskola. Skola te bijusi 1880-1962. gadā, ilggadīgi skolmeistari bijuši Vismaņi - tēvs, pēc tam dēls. Beigās tā bija vienkomplekta pamatskola ar vienu skolotāju, pēdējā tās pastāvēšanas gadā bija tikai 7 skolēni.

Kad vācieši 1944. gadā atkāpās, pie skolas pāri Lielupei uz­būvēja koka tiltu, ko pēc tam uzspridzināja.

Netālu Salas kapi, kas ierīkoti 1773. gadā, vairākkārt paplašināti. Kapu senākā daļa no ieejas pa labi. Te apglabāti: ērģelnieks Pēteris Sīpolnieks (1913-1984), bij. kopsaimnie­cības "Padomju Latvija" priekšsēdētājs Jānis Sologubovs (1926-1982) - ļaužu cienīts vīrs, kam uzstādīts tēl­nieka Oļega Skaraina veidots kapa piemineklis. Vēl ir skaisti pieminekļi Eleonorai Ķīsis (tēln. Ojārs Feldbergs) un Spe­ru ģimenei. Maijas Valteres pie­mineklim Jāņa Karlova vei­dots cilnis. Kapos apglabāts arī arhitekts V. Ozoliņš, Lāč­plēša Kara ordeņa kavalieris Indriķis Rite (1894-1968), aktiera Eduarda Pāvula vecā­ki un viņš pats. Pagastā dzīvo ļoti senas dzimtas, arī Pāvuli baznīcas grāmatās minēti jau 17. gadsimtā. 

Adrese: Mārupes novads, Salas pagasts, Spuņciems (koordinātes - 56.937152, 23.705823 )