Rīgas Ģipša fabrikas pirmsākumi meklējami jau 19. gadsimta otrajā pusē. Šeit ražoja krāsns podiņus, krītu, ģipsi un tā izstrādājumus, darbību turpinot līdz pat Otrajam pasaules karam. Ģipša fabrika ilgu laiku bija nosaukta tās vadītāja – vācbaltieša Paula Bēma – vārdā. Firmas pirmsākumi meklējami 1859. gadā – Paula Bēma vectēva dibinātajās ģipšakmens lauztuvēs tagadējā Salas pagastā. Uzņēmumam bija vairākas saistītas ražotnes, tomēr zināmākais objekts – krīta un ģipša fabrika, kas atradās Ķīpsalā, Balasta dambī. Vēsturiski ģipša fabrika ar nolūku tika izveidota pašā Daugavas krastā, lai baržās pa upi uz rūpnīcu varētu vest nepieciešamos materiālus.
Gadsimtu mijā uzņēmums “Pauls Bēms” jau kļuva par vienu no līderiem krāsns podiņu. Fabrikas ražojumi bija izstādīti Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901.gadā. Viens no šādiem eksponātiem – podiņu krāsns Jaunmoku pilī – iekļauts valsts kultūras pieminekļu sarakstā.
Pirmā pasaules kara laikā kompānija darbību apturēja, taču vēlāk to atkal atsāka. Jauns pavērsiens fabrikas darbībā notika pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad sāka ražot ģipškartona sienas plātnes jeb rīģipsi. Šis daudzviet pasaulē populārais būvmateriāls rīģipsis savu nosaukumu guvis no vārdiem “Rīga” un “ģipsis”. Šī bija pirmā rūpnīca Eiropā, kur sāka ražot šādu lētu, relatīvi vieglu celtniecības materiālu.
Bēmu ģimene uzņēmumu vadīja vairākās paaudzēs, taču, sākoties Otrajam pasaules karam, izceļoja un pēcāk savus īpašumus zaudēja, kad padomju okupāccijas vara tos nacionalizēja.
Padomju okupācijas gados Rīgas ģipša fabrikas ēkās atradās padomju armijas veļas mazgātava, bet, Latvijai neatkarību atgūstot, darbība tās teritorijā vairs nenotika. Tomēr ar to fabrikas stāsts nebeidzās. Tā ir pirmā vieta Latvijā, kur šāda kādreizējā rūpnieciskā teritorija pārveidota modernos apartamentos. Šo projektu attīstīja un šī gadsimta sākumā pabeidza uzņēmējs, bijušais politiķis Māris Gailis.
Adrese: Rīga, Balasta dambis 70b, 70c, 70e
