Kalnrēžu dolomītsmilšakmens atsegums

                                                    (Fotografēts 2018.gadā, V.S. foto)

Ainaviskais dolomītsmilšakmens atsegums ir valsts aizsargājamais ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais piemineklis. Atrodas Ogres upes krastā posmā no Asariem līdz Jauntulkiem. Tā augstums 4,5 m, garums 150 m.

Kalnrēžu ala ir vienīgā zināmā ala Ogres upes krastos, Kalnrēžu dolomītsmilšakmens klintīs Ogres kreisajā krastā lejpus Glāžšķūņa, iepretim Kalnrēžu mājām, apmēram 3 km lejpus Siguldas - Ķeguma šosejas tilta. Ala ir šaura 3,2 m gara plaisveidīga sprauga starp diviem dolomītsmilšakmens bluķiem, tās augstums - 1 m. Atrodas privātīpašumā.

1937.gada “Latvijas kareivis” raksta: “Dolomitizētais smilšakmens, kuru uzrādīja J. Šiliņš Rembates pagastā, Ogres upes krastā, pie «Kalnrēžas» mājām, izrādījies par ļoti noderīgu arī skulptūrai. Mākslinieks A. Miške zemes bagātību pētīšanas komitejas uzdevumā izveidojis no šā smilšakmena lielu rakstnieka R.Blaumaņa bareljefu. Minētais smilšakmens ļoti viegli apstrādājams un tādēļ īsti noderīgs skulptūru ciršanai. Rembatē pie Ogres upes krasta atrodami lieli daudzumi šā smilšakmena, kurš sastāv no 3 - 4 metru gariem un masīviem bluķiem. Zemes bagātību pētīšanas komiteja atzinusi, ka smilšakmens lietojams arī tecilu un galodu pagatavošanai, kuras tagad pa lielākai daļai ieved no Zviedrijas.” 

Adrese: Ogres novads, Rembates pagasts (koordinātes -56.800434, 24.820128 )

 

 
 

Priekules ūdensdzirnavas

 

                                                                 (1920-to gadu foto)

                                                                (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

1930-os gados piederēja K. Ozolam.

1941.gada decembrī „Kurzemes vārds” raksta: „Priekules valsts saimniecības ūdensdzirnavās trešdien izcēlās ugunsgrēks. Ieradās Priekules brīvprātīgie ugunsdzēsēji. Uguni izdevās nodzēst. Izdega vienīgi gāzes ģeneratora telpas. Cēlušies zaudējumi par apmēram 500 RM. Uguns izcēlusies no gāzes ģeneratora krāsns.”

1947.gada “Komunists” raksta: “Priekules dzirnavas, kas pirms kara apkalpoja daudzu apkārtējo pagastu zemniekus, kara laikā stipri sapostītas. Piecgadē šīs dzirnavas paredzēts atjaunot un paplašināt, iekārtojot pie tām arī galdnieku, vilnas apstrādāšanas un mehāniskās darbnīcas.”

Vēlāk gan ar to atjaunošanu tik spīdoši nav gājis. Presē vēlākos gados daudz nosodošu rakstu par nekārtībām dzirnavu atjaunošanā.

 

Adrese: Dienvidkurzemes novads, Priekule (koordinātes - 56.440832, 21.586277 )

 

Pumpuru dzelzceļa stacija

 

                                             (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)
 

                                                        (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

                                                 (1920-to gadu foto, ar nosaukumu Melluži I)

Dzelzceļa platforma ar nosaukumu Karlsbāde atklāta 1877. gadā uz tajā pašā gadā atklātās Rīgas - Tukuma dzelzceļa līnijas vasarnieku, kūrmājas, pansionātu un vannas iestāžu atpūtnieku vajadzībām. 1914. gadā tā pārdēvēta par staciju Karlsbad I, 1919. gadā tās nosaukums ir Melluži, 1922. gadā - Melluži I, bet kopš 1939. gada pieturas punkta nosaukums ir Pumpuri. Stacijas sākotnējā ēka saglabājusies līdz mūsdienām.

Adrese: Jūrmala, Kronvalda iela 17

 

Pungas kapi (Pungu kapi) Sērenes pagastā

 

                                                               (1930-to gadu karte)

                                                                                   (2023.gada karte) 

                                         (Sludinājums 1964.gada laikrakstā "Padomju Daugava")

Kapi pastāvēja līdz 1964.gadam, kad tos appludināja Pļaviņu HES ūdeņi. 1964.gada “Padomju Daugavā” bija sludinājums, kas aicina pieteikties kapos apglabāto tuviniekus, lai veiktu apbedījumu pārvietošanu. Man nav zināms, uz kurieni apbedītie tika pārvietoti un šaubos vai visi. Dzelmē palikuši gan šie kapi, gan tur pat Pungas silā atrastie latviešu senkapi, kurus vēl 1960-os gados pētīja arheologi.

1939.gada izdevums “Ugunskurs” raksta: “No Aizkraukles stacijas ved ceļš uz Sēreni. Ceļu šķērso Daugava. Gājienu labāk sākt pa Zemgales krasta priežu mežu, uz Kokneses pusi. Vietējie iedzīvotāji to sauc par Pungas mežu. Mežā gar krastu ir kara laika ierakumi, betona blindāžas, munīcijas noliktavas u. c. Vairākās vietās redzami sūnaini pauguri, virs kuriem nolūzis koka krustiņš. Tur dus par tēvzemi kritušie.
Ejot arvien tālāk, krasts paliek stāvāks. Redzamas dolomīta klintis. Vislabākā iešana tad gar ūdens malu. Vairākus gadus atpakaļ te atrastas senlatvju kapenes, arī ieroči. Nemanot esam piegājuši pie lielas gravas, kuras dibenā tek strautiņš. Šī grava visai īpatnēja, jo kaut cik līdzīgas viņai nav citur. Gravā nekad neiespīd saule. Augšā, krastā beidzas mežs. Blakus gravai atrodas Pungas kapi.
Ejot tālāk strauji mainās augu dažādība. Dažādi lapu koki, vairumā lazdas. Krasts stāvs, vietām ar kailām, klintīm. Pēkšņi acij parādās kaut kas balts. Vai krīta klintis? Nē. Tie ir milzīgi avotkaļķa krājumi. Krasts balts, avotains. Pēdējā laikā šo dabas bagātību sāk izmantot. Kaļķis lielāko daļu rupjgraudains. Ir gan arī lieli šūnaini gabali, līdzīgi šūnakmenim pie Staburaga. Priekšā redzamas mājas. Aiz tām Sērenes un Seces pagastu robežas. Pēc neliela gabala noiešanas esam atkal pie lielas gravas. Šinī gravā tek pastāvīgi ūdens, ne tikvien gravas dibenā, bet arī no klintssienas, kas atgādina smilšakmens klinti Lorupes gravā Siguldā. Gravā līdz ar tekošā ūdens līmeni klintī redzama apmēram 20 cm plata, brūni pelēka, melni svītrota josla. Tā līdzīga radzei. Zem tās dažus cm bieza kārta tumšas, ķepīgas vielas. Abas šīs joslas ir degšīfers jeb degakmens. Šī degšīfera īpašības nav vēi zināmas, jo atrodas izmeklēšanā.”

1960.gada laikraksts “Ausma” raksta: “Daudz sirmu pagātnes teiku glabā gleznainais Pungu sils, kas stiepjas gar Daugavas kreiso krastu iepretim Aizkrauklei. Simtgadīgu egļu ieskauti, te paceļas mūsu ēras 3. - 5. gadsimta senlatviešu kapu uzkalni. To noslēpumus šovasar pētī Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta arheoloģiskā ekspedīcija vēsturēs zinātņu kandidātes Elvīras Šņores vadība. Jau izpētītajos piecos Pungu sila kapu uzkalniņos iegūtie bagātie materiāli ļauj noteikt, kādā laikā un kā izdarīti apbedījumi, raksturo toreiz lietotos darba un medību rīkus, ieročus, rotas lietas, traukus, mūsu senču mirušo vai kaujās kritušo tuvinieku apbedīšanas parašas. Pēdējās dienas ekspedīcijas dalībniekiem bija ļoti veiksmīgas: atrokot līdz šim neskartu kapu uzkalniņu, tajā atrada divus kaujas cirvjus, vairākus šķēpu uzgaļus un rotas lietas. Paredzēts izpētīt vēl piecus kapu uzkalniņus.”

Adrese: Aizkraukles novads, Sērenes pagasts (koordinātes - 56.586296, 25.295437 )

 

Zolitūdes muiža (Solitūde, Solitüde, Bērzmuiža, Swanenborgshoff)

 

                                                              (1785.gada zīmējums)

                                                                          (Muiža 1930-to gadu kartē) 

                                                (Viena no iespējamām muižas vietām 2015.gadā)

Muižiņas nosaukums - "solitude" - aizgūts no franču valodas vārda un nozīmē - vientulība. No muižiņas nosaukuma cēlies arī tuvējās Zolitūdes apkaimes nosaukums.

17.gadsimtā muiža saukta par Swanenborgshoff. 18.gadsimtā Zolitūde piederēja Hermanim Frīdriham, zviedru armijas rotmistram un krievu armijas padomniekam, slepenpadomniekam. Viņam piederēja trīs muižas, taču Frīdrihs visbiežāk uzturējās tieši Zolitūdē.

18.gadsimta beigās muižā saimniekoja veiksmīgais uzņēmējs un cara valdības padomnieks Oto fon Fītinghofs Šēls, kam piederēja vairāk kā 20 muižas. Fītinghofi ir sena dzimta, kas Latvijā ienākusi ne vēlāk kā 14.gadsimtā, Konrads fon Fītinghofs bija Livonijas ordeņa mestrs laikā no 1401. līdz 1413.gadam.

Kā stāsta, Fītinghofa plašos īpašumus (ap 30 bruņniecības muižas) vairāk pārvaldījusi viņa sieva, kamēr pats Fītinghofs aizrāvies ar mākslu un reprezentāciju. Lai izveidotu pēc iespējas krāšņu pili, viņš tās izveidē iesaistīja K.Hāberlandu un virkni lielisku amatnieku un mākslinieku. 1772.gadā, par spīti savai lielajai varai, Fītinghofs kļuva par Rīgas teātra direktoru - šāds amats 18.gadsimta beigās tika uzskatīts par nenozīmīgu. Būtībā šāda rīcība lieliski iederas tajā laikā populārajā rokoko stila pasaules uztverē, kurā apvienojās izsmalcinātība, intimitāte un greznums. Šāda bija arī Zolitūdes muiža, kura agrākās Svanenburgas muižas vietā ieguva tagadējo nosaukumu – Solitude.

1780.gadā Oto fon Fītinghofs Šēls aizvien biežāk dzīvoja Vecrīgā, K.Hāberlanda uzceltajā Fītinghofa namā. Miris Pēterburgā 19.gadsimta beigās.

1795.gadā muiža pārdota Oto Heinriham fon Igelstrēmam (Igelström). 1877.gadā muižas teritorija (tajā laikā platība bijusi 1600 pūrvietu) tika pakļauta pilsētas pārvaldei, daļa zemju tika sadalīta apbūvei. 20.gadsimta sākumā muižas zemēm bija aptuveni 235 nomnieki, muižā darbojās kūdras fabrika. Pēc dzelzceļa līnijas Rīga—Tukums uzbūvēšanas daļa no Zolitūdes muižas zemēm palika otrā dzelzceļa pusē.

Zolitūdes muižas apbūve līdz mūsdienām nav saglabājusies, saglabājusies tikai viena bijušā muižas parka aleja. Teritorija muižai bijusi liela, tagad grūti kādu konkrētu vietu atrast Mazās Zolitūdes ielas un Tālavas gatves rajonos.

J.K.Broce muižu attēlojis 1785.gadā - zīmējumā redzama pārsteidzoši grezna rokoko - baroka stila pils ar franču muižu arhitektūras iezīmēm. Kungu namam pieslējās ar marmora skulptūrām greznota oranžērija.

Ēkai bijis stāvs jumts. Uz pili veda divkārša aleja, tai vidū dekoratīvs elements - vāze. Muiža atradās smilšainā augsnē, kurā bija iekopts parks ar zālieniem, alejām, dīķiem, parkam bija gan regulārs, gan brīvais plānojums. Dārzā atradās izpriecu namiņi.

Adrese: Rīga, Mazās Zolitūdes ielas un Tālavas gatves apkārtne

 

Rīga, Iļģuciema alus darītava (Ilgezeem)

 

                                                      (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

Alus darītava „Ilgezeem” savu vēsturi sāk skaitīt no 1863. gada, kad tika dibināta pirmā alus darītava. Tolaik bija vērojams alus ražošanas bums. Un jau 1870. gadā pretim rūpnīcai tika atvērta alus darītava „Tanheizers”. Šīs alus darītavas nosaukums nebija nejaušs, tieši tolaik Rīgā atpūtās izcilais vācu komponists Rihards Vāgners, kurš bija autors operai „Tanheizers” (1845). Tāpēc rīdzinieki saskatīja acīmredzamu alus darītavas nosaukuma saistību ar leģendāro komponistu. 19. gadsimta beigās alus darītavu skaits strauji auga, un 1913. gadā tās visas apvienojās akciju sabiedrībā. Šajā laika periodā rūpnīca „Ilgezeem” izgatavoja iesalu arī citu alus darītavu vajadzībām.

Pirmā pasaules kara laikā lielākā daļa alus darītavu bija izdemolētas un bija spiestas pārtraukt savu darbu. Šāds liktenis piemeklēja arī rūpnīcu „Ilgezeem”, kuras pagrabi bija daļēji sagrauti, vārīšanas ceha iekārtas – demontētas. 1915. gadā abas alus darītavas slēdza un ražošanas iekārtas izveda uz Krieviju.
1930-tajos gados alus darītavas „Ilgezeem” un „Tanheizers” nacionalizēja, un laika periodā no 1938. līdz 1939. gadam notika pilnīga to rekonstrukcija.

Atjaunotās rūpnīcas „Ilgezeem” darbība atsākās pēc 2. pasaules kara, ražojot alu un bezalkoholiskos dzērienus. Tika izstrādātas un ieviestas ražošanā tādas pazīstamas alus šķirnes kā “Iļģuciema tumšais” alus un “Dižalus”. Šajā laikā atsākās iesala ekstrakta ražošana. 1970-os gados alus darītavu pievieno “Aldarim”, bet 1990-os tas atkal iegūst patstāvību. 2007. gadā uzņēmums atguva savu vēsturisko nosaukumu – SIA „Ilgezeem”.

Adrese: Rīga, Daugavgrīvas iela 82

 

 

Rēzekne, piemineklis "Vienoti Latvijai" jeb Latgales Māra

 

                                                                    (1939.gada foto)

                                                          (Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto) 

                                                (Fotografēts 2021.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Nedaudz no Rēzeknes skaistā pieminekļa vēstures. 2022. gada augustā apritēja 30 gadi, kopš Rēzeknē tika atklāts otro reizi atjaunotais piemineklis “Vienoti Latvijai”, tautā dēvēts par Latgales Māru. To pamatoti uzskata par vienu no Latgales simboliem. Pieminekli atklāja 1939. gada 8. septembrī, un tas simbolizēja Latvijas cīņas Neatkarības karā, uzvaru pār lieliniekiem un tautas vēlmi saglabāt brīvību.

Taču 1939. gadā Latvijas liktenis jau bija izlemts, Latvijā 1940. gadā ienāca PSRS armija, un vietējā okupācijas vara 1940. gada vasarā pieminekli nogāza. Vācu okupācijas laikā piemineklis tika atjaunots. Līdz 1950. gadam tas atradās vecajā vietā, no Māras rokas gan bija izlauzts krustiņš, un roka izskatījās pēc dūres. Vietējai varai tas nepatika, un 1950. gadā pieminekli kārtējo reizi nogāza. No 1960. gada Māras vietā slējās ļeņineklis, ko nojauca pēc 1991. gada augusta puča.

Mākslinieks Osvalds Zvejsalnieks, kurš bija viens no pieminekļa atjaunošanas iniciatoriem, kopā ar rēzekniešiem sāka meklēt 1950. gadā nogāzto Māras pieminekli. Piedalījušies pat ekstrasensi, taču - piemineklis bija pazudis bez pēdām. Tad kāds bijušais čekists ieteica velti netērēt spēkus meklēšanai, jo piemineklis esot aizvests un iznīcināts.

Tāpēc Latgales Māru nolēma radīt no jauna. Iznīcinātās Māras autors - tēlnieks Kārlis Jansons - jau bija mūžībā, tāpēc šis darbs - izveidot jauno Māru - tika uzticēts viņa dēlam tēlniekam Andrejam Jansonam un kolēģim - tēlniekam Indulim Folkmanim.

1992. gada 13. augustā, kad Rēzeknē notika Pirmais pasaules latgaliešu saiets, Latgales atbrīvošanas pieminekli “Vienoti Latvijai” atklāja no jauna. Tas notika, pateicoties Latvijas Tautas frontes (LTF) aktīvistu centieniem. Naudu pieminekļa atjaunošanai savāca ļoti ātri: bija gan tieši ziedojumi, gan ziedojumu kastītes LTF pasākumos. Pieminekļa atjaunošanā nozīmīga loma bija Rēzeknes latgaliešu kultūras biedrībai, ko toreiz vadīja Pēteris Keišs.

1939.gada 9.septembra “Latvijas kareivja” numurā rakstīts: “Rēzekne vakar saistīja visu latviešu brīvības cīnītāju domas. No tuvas un tālas apkārtnes ar vilcieniem, pajūgiem un kājām ieradās tauta un pašvaldību delegācijas, lai piedalītos Latgales atbrīvošanas pieminekļa atklāšanas svinībās. Godinot tos karavīrus, kas Latgales atbrīvošanas cīņās nolikuši galvas uz Latgales zilo ezeru krastiem, lai atgūtu tautas un valsts brīvību, tauta viņiem uzcēlusi pieminekli Rēzeknē, kas atrodas pašā Latgales sirdī. Latgales brīvības pieminekļa celšanas doma radusies 1929. gadā, rīkojot Latgales 10 gadu atbrīvošanas svētkus. Pieminekļa pamati likti 1930. gada 8. jūnijā. Tagad Rēzeknē uzceltais piemineklis vēlreiz atgādina kopīgos ceļus, kas sākti pirms 20 gadiem.”

Izdevums “Universitas” 1939.gada 18.septembrī cita starpā raksta: “Piemineklis sastāv no divām daļām - tēlnieciskās
grupas un arhitektoniskā postamenta. Tēlnieciskās grupas trīs tēli simbolizē Latgales atbrīvošanu. Karavīrs ar savu fizisko un morālo spēku pārcērt vecās saistības ar pagātni. Latgales jaunava palīdz viņam atraisīt šīs saites, vainagojot atbrīvoto Latgali. Latgale, sajūsmā par iegūto brīvību, traucas uz augšu pretim labākiem laikiem, stipri turot rokā ticības zīmi krustu, it kā izteicot: ar krustu uzvarēsi. Krusts, liekas, ir šī pieminekļa lielākā īpatnība tas raksturo ticīgo Latgales tautu, kas ar baznīcu ir nedalāmi saaugusi, tas atgādina arī neseno pagātni, kad tauta tikai baznīcā no lūgšanu grāmatām drīkstēja lasīt rakstus savā dzimtajā valodā, tā pasargājot latvisko garu no pārkrievošanas spaidiem.”

1943.gada “Rēzeknes ziņas” raksta: “1941. gadā, pēc otrreizējās boļševiku padzīšanas, vietējā sabiedrībā un iestāžu vadītājos atkal paceļas jautājums par Latgales atbrīvošanas pieminekļa atjaunošanu, kurš iepriekš tika nogāzts. Tiek savāktas piemineklim nolauztās daļas un ievadītas sarunas ar pieminekļa autoru — tēlnieku K. Jansonu, kurš arī uzņemas pieminekli restaurēt. Pemineklis restaurēts pirmatnējā izskatā un stāvoklī un 1943.gada 22. augustā Rēzeknē noltiks atjaunotā Latgales atbrīvošanas pieminekļa svinības.”

Adrese: Rēzekne, Atbrīvošanas aleja 93 (koordinātes - 56.506551, 27.330805 )