(Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Netālu no Birzgales baznīcas
bija arī Mācītājmuiža, kuras vēsture gandrīz tikpat sena. Izsenis starp baznīcu
un Mācītājmuižu – mazs kapu kalniņš – Mācītāju kapi. Kad dievnams ap 1960.gadu
bija nojaukts, tie nevarēja palikt neizpostīti, jo būtu kā apliecinājums, ka
baznīca te kādreiz ir bijusi.
Tālab krustus laika gaitā nosita, pieminekļus nogāza, bet uz kapiem biezi saaugušo krūmu aizsegā sāka izgāzt atkritumus. Drīz vien nekas neliecināja, ka te bijusi kapsēta. Mainījās arī iedzīvotāji, un jaunajiem bieži nebija ne miņas par pagātni. Taču Kultūras fonda cilvēkiem pie katras sastapšanās to urdīgi uzrādīja pagasta vecākais iedzīvotājs – toreiz jau 104 gadus vecais Jānis Irbe, kas tādu grēka darbu nebija spējis ne piedot, ne attaisnot. Vēlāk, 1991.gadā, Birzgalē uzstādīts Baltais krusts, uz kura minēti to mācītāju uzvārdi, kuru kapa vietas tikušas Birzgalē izpostītas. Un tie ir: 1. Joahīms Pretorijs (1597–1615); 2. Kristaps Helmers (1632–1684); 3. Georgs Vašeta (1685–1688); 4. Fridrihs Kazimirs Hartmans (1720–1722); 5. Heinrihs Kantels (1731–?); 6. Mihaels Teofils Jordāns (1733–1738); 7. Vilhelms Hartmans (1738–1741); 8. Heinrihs Kristofs Bandaus (1742–1743); 9. Gothards Fridrihs Stenders (1744–1753); 10. Reinholds Heinrihs Flūgards (1753–1757); 11. Johanns Eberhards Panks (1757–1768); 12. Heinrihs Ditrihs Kerkovijs II (1768–1801); 13. Lībegots Oto Konrads Šulcs (1801–1841); 14. Kristians Gotfrīds Bušs (1875–1906); 15. Jūlijs Vilhelms Bušs (1875–1906); 16. Jūlijs Teodors Bušs (1907–1914); 17. Vilhelms Bušs (1914–1944). (no Vaidas Villerušas rakstītā)
Tālab krustus laika gaitā nosita, pieminekļus nogāza, bet uz kapiem biezi saaugušo krūmu aizsegā sāka izgāzt atkritumus. Drīz vien nekas neliecināja, ka te bijusi kapsēta. Mainījās arī iedzīvotāji, un jaunajiem bieži nebija ne miņas par pagātni. Taču Kultūras fonda cilvēkiem pie katras sastapšanās to urdīgi uzrādīja pagasta vecākais iedzīvotājs – toreiz jau 104 gadus vecais Jānis Irbe, kas tādu grēka darbu nebija spējis ne piedot, ne attaisnot. Vēlāk, 1991.gadā, Birzgalē uzstādīts Baltais krusts, uz kura minēti to mācītāju uzvārdi, kuru kapa vietas tikušas Birzgalē izpostītas. Un tie ir: 1. Joahīms Pretorijs (1597–1615); 2. Kristaps Helmers (1632–1684); 3. Georgs Vašeta (1685–1688); 4. Fridrihs Kazimirs Hartmans (1720–1722); 5. Heinrihs Kantels (1731–?); 6. Mihaels Teofils Jordāns (1733–1738); 7. Vilhelms Hartmans (1738–1741); 8. Heinrihs Kristofs Bandaus (1742–1743); 9. Gothards Fridrihs Stenders (1744–1753); 10. Reinholds Heinrihs Flūgards (1753–1757); 11. Johanns Eberhards Panks (1757–1768); 12. Heinrihs Ditrihs Kerkovijs II (1768–1801); 13. Lībegots Oto Konrads Šulcs (1801–1841); 14. Kristians Gotfrīds Bušs (1875–1906); 15. Jūlijs Vilhelms Bušs (1875–1906); 16. Jūlijs Teodors Bušs (1907–1914); 17. Vilhelms Bušs (1914–1944). (no Vaidas Villerušas rakstītā)
1976.gadā novadpētnieks ŽanisSkudra savā grāmatā “Okupētās Latvijas dienas grāmata” par Birzgales
apmeklējumu raksta: “Netālu
no mācītājmuižas, šajos pašos skaistajos kokos, kas tagad guļ gar zemi, bijuši to
mācītāju kapi, kuri šajā draudzē darbojušies un šeit miruši. Tagad tie ir
kaili, skaistie marmora krusti aplauzti: citi vēl tepat
guļ gar zemi pie kapu kopiņām, bet citi jau diez kur
aizvazāti, lai gan kara laikā visi kapi palikuši veseli, kara darbības un ļaunu roku neskarti. Starp mācītāju kapiem un pašiem
Birzgales kapiem tagad ierīkoti sarkanarmiešu kapi, kas kaut
cik uzkopti.”
2019.gadā šajā
vietā izskatās, it kā te būtu kāda dabas katastrofa notikusi. Kapu mežs izpostīsts,
tie daži palikušie koki puslūzuši, aizlūzuši, viss aizaudzis ar brikšņiem un
liekas, ka tajos vairs nav pat ne kapu apmalītes, kur nu vēl kāds piemineklis. Viss
ir iznīcināts. Sarkanarmiešu kapi gan stāv kā stāvējuši.
Adrese: Ķeguma novads, Birzgales pagasts, Birzgale