(Foto no interneta)
Žanis Skudra dzimis 1924. gada 19. jūnijā bijušajā Vecauces pagastā
(tagad Vadakstes pagasts), Bileiķu „Elgučos”, mācījies Vecauces pagasta Vītiņu
6-gadīgajā pamatskolā un Auces vidusskolā, papildinājis zināšanas Latvijas
universitātē, iegūdams ķīmijas tehnoloģijas sabiedriskā instruktora
kvalifikāciju, strādājis Rīgas bioloģisko preparātu eksperimentālajā rūpnīcā,
kādu laiku arī par autobusa šoferi.
No 1934. gada
sācis vākt un arhivizēt dažādas ziņas par Latviju - lauku sētu likteņiem,
baznīcām, vēsturiskām celtnēm, krogiem, dzirnavām un arī dabu. Visu savu brīvo
laiku Žanis Skudra ziedo novadpētniecībai, visus atvaļinājumus - Latvijas
apceļojumiem. Tā krājās materiāli, fotouzņēmumi, tapa „Okupētās Latvijas dienas
grāmata”, kuru izdod Latviešu Nacionālais fonds Stokholmā ar pseidonīmu Jānis
Dzintars.
1978. gada 7.
jūnijā Tallinā Žani Skudru apcietina un tā paša gada novembrī Rīgas Augstākā
tiesa notiesā uz divpadsmit gadiem ieslodzījuma par Dzimtenes nodevību un
spiegošanu, kuru viņš izcieš Permas apgabala Čusovajas rajona nometnē. 1988.
gada rudenī no apcietinājuma Žanis atgriežas dzimtajos „Elgučos” un turpina
strādāt pie Bileiķu vēstures rakstīšanas, taču darbs paliek nepabeigts.
Žanis Skudra miris 1994. gada 14. jūnijā un atdusas Bileiķos Lanku kapsētā.
Žanim Skudram bija sieva Rita, bērni – Dace, Mārtiņš, Andrejs.
“Londonas avīze” 1978.gada 22.decembrī raksta: “Laimonis Niedre ir pirmais trimdinieks, kas pēc 35 gadiem kļuvis par
čekas upuri. Viņš un Žanis Skudra notiesāti par to, ka mīlējuši savu tēvzemi,
gribējuši tās pazīstamas un nepazīstamas vietas skatīt attēlos, bijuši dziļi
ievainoti par dievnamu izpostīšanu un Latvijas dabas piesārņošanu. Radies
dīvains stāvoklis, ka krievu okupācijas vara grib aizliegt latviešiem skatīt
savu zemi un vākt par to attēlus. Laimonis Niedra un Žanis Skudra mums visiem
spēkiem aizstāvami kā divi klusi darba vīri, kas gādājuši, lai Latvijas
izpostīšana netiktu noklusēta. legaumēsim nedaudzos par viņu dzīvi zināmos
faktus. Laimonis Žanis Niedre dzimis 1924. gada 20. aprilī Aucē kā
lauksaimnieka dēls. Pēc pamatskolas beigšanas turpinājis mācības Rīgā, tehnikuma
kultūrtehnikas nodaļā. Okupācijas laikā (1943. gada rudenī vai 1944. gada
pavasarī) iesaukts vācu darba dienestā un aizsūtīts uz Vāciju, pārcelts uz
Latviešu leģionu 1944. gada rudenī. Pēc kara 1945. gada maijā nonācis angļu
gūstā un paturēts kādu laiku gūstekņu nometnēs Šlēzvig-Holšteinā un Frīzlandē.
Pēc atbrīvošanas no gūsta bijis latviešu bēgļu nometnēs Lībekas apgabalā.
Pārbraucis uz Zviedriju 1947. gada vasarā. Pirmajos gados Zviedrijā strādājis
fabrikā, pie dārznieka u.t.t. 1949. gadā konstatēta plaušu tuberkuloze. Pēc
kāda pusgada sanatorijā sekojusi trīs četru gadu konvalescence, kuras laikā
dzīvojis gan atpūtas namā "Sigridsgarden" Utranā, gan kā apakšīrnieks
Bulingē. Piecdesmito gadu sākumā sācis strādāt savā profesijā par mērnieku
apbūves nodaļā, Būtčirkas pašvaldības kantorī. Šai laikā arī pirmo reizi
apprecējies. Šķīries sešdesmito gadu sākumā. Tuberkuloze dēļ Niedre atkal
ievietots sanatorijā. Šoreiz izoperēta viena plauša. Pēc operācijas pensionēts.
Sešdesmito gadu vidū apprecējies no jauna, šoreiz ar somieti Marju. Niedre visu
laiku savus brīvos brīžus aizpildījis ar fotografēšanu, zīmēšanu un gleznošanu.
Daudz arī lasījis. No sešdesmito gadu vidus dzīvojis Tumbā. Veselības stāvoklī
radušās jaunas komplikācijas - sākusies alerģija pret piena
cukuru. Apstākļu dēļ Niedres ģimene nolemj draudzīgā veidā izdarīt laulības šķiršanu 1975. gada decembrī. Niedres vecāki dzīvo Aucē. Mājas kara laikā nopostītas, atjaunotas daudz šaurākā veidā. Tēvs izsūtīts uz Sibiriju 1949. gadā, atgriezies Latvijā piecdes mito gadu beigās. Jaunākais brālis 1944. gada beigās iesaukts sarkanarmijā un karā pazudis vai kritis. Māsa ar ģimeni dzīvo Latvijā. Žanis Skudra ir apmēram 50 gadus vecs. Sieva Rita, dēli Mārtiņš un An drejs, meita Dace. Dzīvo bijušajā Bileiķu ciemā Elguču mājās, kādreizējā Vecauces pagastā. Tagad māja iekļauta kolhozā "Priedula". Ilgus gadus strādājis par smagās mašīnas šoferi. Skudras lielā kaislība ir Latvijas apceļošana, kurai viņš veltījis katru savu brīvo dienu un pazinis katru mazāko Latvijas stūrīti.”
cukuru. Apstākļu dēļ Niedres ģimene nolemj draudzīgā veidā izdarīt laulības šķiršanu 1975. gada decembrī. Niedres vecāki dzīvo Aucē. Mājas kara laikā nopostītas, atjaunotas daudz šaurākā veidā. Tēvs izsūtīts uz Sibiriju 1949. gadā, atgriezies Latvijā piecdes mito gadu beigās. Jaunākais brālis 1944. gada beigās iesaukts sarkanarmijā un karā pazudis vai kritis. Māsa ar ģimeni dzīvo Latvijā. Žanis Skudra ir apmēram 50 gadus vecs. Sieva Rita, dēli Mārtiņš un An drejs, meita Dace. Dzīvo bijušajā Bileiķu ciemā Elguču mājās, kādreizējā Vecauces pagastā. Tagad māja iekļauta kolhozā "Priedula". Ilgus gadus strādājis par smagās mašīnas šoferi. Skudras lielā kaislība ir Latvijas apceļošana, kurai viņš veltījis katru savu brīvo dienu un pazinis katru mazāko Latvijas stūrīti.”
Savukārt “Brīvība” 1978.gadā raksta garu
rakstu: “Kā zināms, L. Niedri notiesāja Rīgā š.g. 3.novembrī ar brīvības atņemšanu
uz 10 gadiem pēc LPSR Kriminālkodeka 60. p. Žanis Skudra dabūja 12 gadus par
„dzimtenes nodevību". Noziegums bijis militāru noslēpumu nodošana ārzemju
izlūkdienestiem.
KUR ATRODAS NIEDRE UN KUR „PAZUDIS"
SPRIEDUMS? Pagājis jau vairāk nekā pusotra mēneša, bet PSRS nav nodevusi sprieduma
protokolu Zviedrijas ārlietu ministrijai (ĀM), kaut tā atkārtoti to
pieprasījusi, un tas arī bija solīts tūlīt pēc sprieduma. No kā tad padom ju
vara baidās? Ka tā lieta nemaz tik skaidra nav? Turklāt jāpiezīmē, ka jau
septembrī Zviedrijas ģenerālkonsulātam Ļeņingradā bija zināms, ka militārais
prokurors apsūdzības sagatavošanā vairs nepiedalās. Kādi varēja būt tie
militārie noslēpumi, ja prāvā nav vajadzīgs militārais prokurors? Pasaule par
spriedumu uzzināja jau tūlīt pēc tā nolasīšanas, Latvijas pilsoņi to dabūja
lasīt Cīņā tikai 16. un 17. novembrī, un tur arī nebija nekā konkrēta par kaut
kādiem militāriem noslēpumiem. Raksta autors Ozolzars parastajā padomju avīžu
bulvāra stilā nekā vairāk kā par graustiem un kožļājamgumiju cenām nevarēja pateikt.
To konstatēja arī Zviedrijas otra lielākā rīta avīze „Svenska Dagbladet”, kā
arī to, ka PSRS ĀM ziņojusi Zviedrijas ĀM, ka Niedres Latvijā vairs nav. Tāpēc
Zviedrijas ĀM pārstāvji viņu nevarot apmeklēt. Kāpēc tad Niedri nevarēja
apmeklēt citur, un kāpēc neinformē Zviedrijas ĀM, kur viņš tagad atrodas, un
vēlreiz, kāpēc neizsniedz sprieduma protokolu? Dzirdētas nepārbaudītas ziņas,
ka Niedre sēž kādā cietumā Maskavā.
PADOMJU MELI Bez tam, PSRS ĀM pienāktos izskaidrot
Zviedrijas ĀM, kāpēc tā melojusi, it kā Niedre apcietināts Rīgā 23. jūnijā, un
ne, kā „Cīņā" atzīstas, jau pašā pirmajā dienā Tallinā 7. jūnijā? Te
jāaizrāda, ka Zviedrijas ĀM sākotnēji rīkojās neticami naivi, bez faktu
pārbaudīšanas noticot padomju iestādēm, ka Niedre Tallinā pieprasījis vīzu uz
Rīgu un aizbraucis apciemot savu māti. Zviedrijas ĀM pat nepūlējās pārbaudīt
apstākļus, iztaujājot Niedres ceļojuma grupas locekļus, nesazinājās ar grupas
vadītāju, nedz mēģināja dabūt kontaktu ar Niedres vecākiem Aucē. Šo rīcību un
padomju iestāžu melošanu par to, ka Niedre apcietināts Rīgā, atklāja Zviedrijas
prese, kas sāka veltīt plašu uzmanību Niedres spriedumam. Vislielāko
saviļņojumu radīja ģenerālkonsula Alfa Rūsa izteicieni Zviedrijas preses
aģentūrai, TV utt. Viņu pielaida klāt spriedumu nolasot, un kaut viņš nesaprot
ne vārda latviski, viņš vērtēja, ka prāva bijusi korekta, Niedre
„atzinies" un viss kārtībā. Pierādījums — viņš ticies ar Niedres advokātu
pirms un pēc sprieduma nolasīšanas, un tas atstājis ļoti simpātisku iespaidu!
GUNĀRS RODE TELEVĪZIJĀ Niedres lieta arī
deva iespēju Zviedrijai pirmo reizi kārtīgi iepazīties ar Gunāru Rodi. Zviedrijas
TV pirmās programmas ziņu redakcija intervēja Rodi vairākas minūtes (Rode
atbildēja latviski, teksts zviedriski) un “Expressen" veltīja viņam veselu
lappusi par apstākļiem koncentrācijas nometnēs PSRS. Ilgāku sodu tur Niedrēm
nav nekādu izredžu pārdzīvot. Gunārs Rode analizēja Niedres apcietināšanu un
norāda, ka PSRS pārkāpusi virkni kriminālkodeka noteikumu, ka visa
apcietināšanas procedūra bijusi viena liela blēdība no sākuma līdz galam. Šīs
analizes teksts tika tulkots arī zviedriski, un nodots ārlietu ministrijai un
presei. Zīmīgi, ka sakarā ar šo analīzi, ko Rode nosūtīja kā protestu Latvijas
prokuroram, Rode saņēma draudu vēstuli no Oklandes Kalifornijā, ar parakstu
„Krusttēvs". „Krusttēvs", kā zināms, ir koncentrācijas nometņu
ieslodzīto apzīmējums čekistiem. Vēstules teksts tika tulkots un nodots arī ĀM.
Par Niedres lietu raksta arī provinces laikraksti, piemēram, ,»Göteborgs
Tidningen". Par L. Niedri zviedru prese turpinās rakstīt. Par to rūpēsies
arī baltieši.
INFORMĀCIJA ZVIEDRU SABIEDRĪBĀ PAR PADOMJU
„TIESU UN TAISNĪBU" Labai daļai zviedru sāk ataust gaisma, kas notiek viņu
vistuvākajos kaimiņos. Niedres lieta ir sarunu temats daudzās darba vietās,
iestādēs. Zviedru darba biedri lūdz baltiešus (arī igauņi mums palīdz)
izskaidrot tuvāk viņiem neizprotamo barbarisko sistēmu, kas taču sakoties ceļam
kaut kādu «sociālismu" ? ! Tas, kas notika Niedrem, var notikt jebkuram
trimdas cilvēkam. Nožmiegusi Helsinku komiteju locekļus savās robežās, Maskava
ķeras klāt aizrobežu pilsoņiem, lai galīgi padarītu Helsinku nobeiguma akta
vienošanos attiecībā uz informācijas abpusējo plūsmu par nevērtīgu papīra
skrandu. Veca lieta. Latviešiem visā pasaulē vajadzētu sekot PBLA aicinājumam
protestēt pret Niedres un Skudras apcietināšanu, izveidot mašinēriju, kas apgaismotu
PSRS patieso antihumāno raksturu. Par Niedres lietu runāts arī Zviedrijas
riksdagā, kur ārlietu ministrs, atbildot vairāku deputātu jautājumiem,
paskaidroja, ka Zviedrija darīs visu, kas tās spēkos, lai panāktu Niedres
atbrīvošanu.
NIEDRES LIETA ZVIEDRU PRESĒ Pirmās rubrikas
zviedru presē tātad bija tādas, kas apmierinātu aģitpropu, taču lielās avīzes
blakus šīm ziņām ievietoja arī trimdinieku uzskatus, piemēram, Latviešu nac.
fonda, Bruno Kalniņa un citu, ka visa lieta ir atriebība par bojāto baznīcu
bildēm un Latvijas patiesās ikdienas atklāšanu fotogrāfijās, jo tās
diskreditēja padomju propagandu. Nevar būt runas par spiegošanu. Rūsa
izteicieni bija tik muļķīgi, ka zviedru prese ieinteresējās un Niedres lieta
tagad parādās avīzēs vai ik pārdienas. Pazīstamais rakstnieks Kārlis
Seterstrems lielākajā vakara laikrakstā »Expressen" (7.11) iznīcinoši
kritizēja Rūsu, jautājot arī, vai Zviedrija būtu reaģējusi tāpat, ja Niedre
nebūtu bijis ieceļotājs? Zviedrijas lielākās rīta avīzes iespaidīgais feļetonists
«Klusā Marija" ņirgājās par Rūsa latviešu valodas «zināšanām": kā
cilvēks, kas labi ja prot kaut ko krieviski pateikt, drīkst izteikt savu
spriedumu par to, ko viņš nesaprot ! ? Zviedrijas ĀM jutās spiesta atbildēt uz
pazīstamā igauņu rakstnieka A. Kinga (grāmatu autors „Kas no tiek
Baltijā?") rakstu „Svenska Dagbladet", ka tā darījusi, ko varējusi,
bet par Rūsa izteicieniem nedod nekādas piebildes. Vēlāk parādījās raksti, ka
Rūsam uzlikts «uzpurnis", jo viņa izturēšanās sagādājusi AM lielas
nepatikšanas. Ārlietu ministrija šodien ietur viedokli, ka tās ģenerālkonsula
teiktais uzskatāms par viņa personīgām domām, kas neatbilst zviedru ārlietu
vadības uzskatiem. Visvairāk publicitātes Niedres lietai veltīja
„Expressen". Tā slejās, starp citu, Andrejs Eglītis un V. Ģinters varēja
izteikt savu viedokli par LNF „izspiedzes" darbību, kam pievienots attēls
ar kādu lauku ceļu tiltu Latvijā. Avīze ironizē, vai tas skaitās militārs
noslēpums? Šeit nav vietas visus rakstus uzskaitīt, tikai atzīmēt, ka apsūdzība
par spiegošanu izraisīja plašu ievadrakstu „Expressen" 23. nov. ar
virsrakstu «Spiegošana padomju uztverē", kur redakcija ar saistošiem
salīdzinājumiem (kā strādā zviedru fotografi) lieku reizi atklāj padomju
iekārtas reakcionāro raksturu. Otra lielākā vakara avīze „Aftonbladet"
publicēja arī sēriju fotogrāfiju par nopostītām baznīcām Latvijā, resp.,
bildes, kas “sakaitināja" Padomiju. Daudz rakstu presē parādījās latviešu
iniciatīvas rezultātā; tie rūpējās un piestrādāja, lai Niedres lietu neaizmirstu.
Valentīna Lasmane deva liecības 1. decembrī „Expressen", kā viņu pratināja
10 dienas Rīgā 1970. g., par ko, un kā pēc tādām metodēm jūtas “spiegi".
ĪSTAIS VAINĪGAIS — ĶĪNA Lai saka, ko grib —
Rīgas “Dzintarkrasta" raidījumos dažkārt saklausāmi tīri neiedomājami atklājumi.
3. decembrī raidījuma noslēgumā bija īsi izvilkumi no Skudras un Niedres “pēdējā
vārda". Skudra likās salauzts, vairākkārt nožēloja savu “noziedzīgo
rīcību" un lūdza sodu mīkstināt. Kādi tie noziegumi, tas netika minēts.
Niedre nožēloja, ka stājies sakaros ar Nacionālo fondu, tāpat izvedis Skudras
manuskriptu, iepriekš ar to neiepazīstoties. Tagad saprotot, ka tas varējis
kaitēt padomju varai. (Patiesības atklāšana vienmēr kaitē padomju varai.) Par
kādiem noziegumiem un spionāžu ne vārda! Vai tad labāka teksta ko noraidīt
nebija? Zviedru prese lielos virsrakstos konstatēja, ka Niedre nekādā spionāžā
nav atzinies. «Goteborgs Tidning" komentēja, ka līdzīgos gadījumos
atzīšanās visos piekārtajos “noziegumos" padomju tiesas priekšā ir
visparastākā lieta, sensācija gan ir pretējais. Un Niedres vārdi ir tieši
sensācija šinī virzienā. Īsti interesantais beigās. Esot gan jājautā, vai visas
lietas iniciatori un īstie vainīgie nebūtu jāmeklē citā vietā. Nacionālajam
Fondam Zviedrijā taču esot cieši sakari ar Ķīnas vēstniecību. Un uz Ķīnas
robežām dienot arī daudzi latviešu jaunekļi. Ja nu izceltos sadursmes, tie
tiktu saņemti gūstā vai pārbēgtu, tad būtu labi nodrošināt tiem labvēlīgu
uzņemšanu priekšsēdētāja Kuo zemē. Tā domājot fonds, bet vai idejas devēji neesot
citi? Kā redzams, gaidāmo «dzelteno briesmu" baiļu psihoze pārstaigā visu
lielo dzimteni un ieperinājusies arī Kremļa gauleiteru galvās Rīgā.
«Dzintarkrasta" mazie gariņi jau paši ar tik bīstamiem lielumiem
nespēlētos.
MĒRĶIS — lEBAIDĪT Nav jāaizmirst, ka šis ir
pirmais gadījums, kad čeka apcietina kādu latvieti, kam dota iebraukšanas
atļauja Padomju Savienībā. Līdz ar to lauzta līdzšinējā prakse tā saucamo
kultsakaru apmaiņā, kur līdz šim mēģināja strādāt uz ārieni ar lišķīgu,
glaimīgu ģīmi. Aizmugurē, protams, vervējot ziņu devējus un citus “labas gribas
cilvēkus", kas varētu būt noderīgi padomju propagandas mērķiem. Notikušais
neapšaubāmi ietekmēs turpmākā šī “darba" ievirzi. Niedres un Skudras
notiesāšanai var saskatīt tikai vienu mērķi: iebaidīt trimdiniekus, dzimtenes
apmeklētājus. Viltīgie, kroplīgie smaidi iesaluši, parādās kulaks un čekista
īstais, brutālais vieplis. Uzvarējusi tā saucamā cietā falanga. Kultsakarnieku
darbu (padomju mērķu uztverē) tas apgrūtinās, bet skaidrā gaismā parāda kultsakaru
komitejas īsto vērtību tās uzdevumu devēju acīs. Augstu tā nekad nav vērtēta.
Notikušais pierāda arī to, cik lielas rūpes čekai sagādā dzimtenes apmeklētāji.
Ne jau Niedre vien, lai arī viņš ir tas, kas tagad dabū smagi ciest. Taču vienu
varam teikt, tāpat kā daudzkārt agrāk «Brīvībā": neiebaidīsit, jo “cīņai
tūkstoš jaunu pulku no verdzinātās tautas augs"!”
“Laiks” 1978.gada decembrī raksta: “Latviešu
cilvēka tiesību kustības Klīvlandes nodaļa aicināja starptautisko organizāciju
"Amnesty International" uzņemt savā aizbildnībā kā sirdsapziņas cietumniekus
Laimoni Niedri un Žani Skudru, kas, okupētajā Latvijā netaisnīgi apcietināti,
notiesāti ar ieslodzījumu uz vairākiem gadiem vergu darbu nometnēs. Kā informē
Latviešu cilvēka tiesību kustības Klivlandes nodaļas vadība, jau saņemta no
"Amnesty International" galvenās mītnes Londonā atbilde, norādot, ka
Laimoni Niedri un Žani Skudru adoptēs par sirdsapziņas cietumniekiem. Organizācija
prasa arī plašu informāciju par abu cietumnieku apcietināšanu un tiesāšanu.”
Tajā pat laikā 1978.gada beigās visos
Latvijas reģionālajos laikrakstos tiek publicēts viens un tas pats grandiozu apmelojumu
rakstelis: “Tas notika šovasar, tanī jūnija dienā, kad Tallina sagaidīja mājās
savu «Tallinu». Jūras ostā piestāja tūristu iecienītais kārtējais pasažieru
reisa kuģis no Helsinkiem. Krastmalā ārzemniekus gaidīja Intūrista autobusi.
Gidi rūpējās, lai atbraucēji justos pēc iespējas labāk, gūtu vairāk iespaidu,
tuvāk iepazītu Tallinas kultūras un mākslas pieminekļus. Drīz pēc tam, kad
zviedru tūristi bija iekārtojušies «Viru» numuros, pa viesnīcas durvīm iznāca
pastaigāties divi jau padzīvojuši un sirmuma skarti vīri. Viens ar brūnu
portfeli rokās. Otrs ar siksnā iekārtu melnu plecusomu. Cilpu cilpas mezdami,
viņi aizklejoja līdz pašai pilsētas austrumu nomalei un Kadriorga parka
ēnainajos celiņos meklēja vientuļu soliņu. Tikai te, kad labi bija aplūkota
apkārtne, no brūnā portfeļa uz melno plecusomu pārceļoja divi polietilēna
maisiņi. Savs sainītis portfeļa saimniekam bija glabājies arī melnajā plecusomā.
Ja tevi aiztur, saki, ka ārzemju filmas tev atsūtīja onkulis no Amerikas,
skaidrā latviešu valodā teica ārzemnieks. Bet kas tam noticēs!, atteicaa vīrs
ar brūno portfeli, taču Izskaidroties un pārliecināt viens otru viņi vairs
nepaguva. Tanī brīdī, kad sainīši mainīja īpašniekus, vīrus pārsteidza valsts
drošības iestāžu darbinieki un notika tas, par ko juristi mēdz sacīt:
«Aizturēti nozieguma vietā ar lietiskiem pierādījumiem.» Zviedrijas
pavalstnieks Laimonis Niedre uzrādīja, ka saņēmis no PSRS piisoņa Žaņa Skudras
četrpadsmit kasetēs iesaiņotas fotofilmas, kurās, kā to vēlāk konstatēja
izmeklēšanas orgāni, bija nofotografēti teksti ar militāru objektu aprakstiem
Baltijas republikās un Krievijas Federācijā. Bet šādas informācijas slepenību
jebkurā valstī stingri sargā likums. Tās vākšanu un izpaušanu ārzemēm uzskata
par vistiešāko valsts aizsardzības apdraudējumu. Tāpēc republikas Augstākajā tiesā
uz apsūdzēto sola sēž Žanis Skudra un Laimonis Niedre. Par viņiem apsūdzība
spiegošanā uz tiesnešu galda vairāk nekā divdesmit izmeklēšanas sējumos.
Patiesībā šie jau ir tikai taustekļi. Īstā sēdvieta uz apsūdzēto sola būtu tai
firmai, kas imperiālistiskās pasaules tirgū specializējusies spiegošanas
informācijas biznesā un nezin kāpēc sevi dēvē par kaut kādu «latviešu nacionālo
fondu». Kā par šo «fondu» teikts emigrantu enciklopēdijā, tam «praksē par
galveno izvirzījies informācijas darbs». Šim nolūkam «fondam» ir speciāla
aģentūra, kuras uzdevums ir piegādāt ārzemju izlūkdienestiem informāciju par
Latviju, visām Baltijas republikām un citiem PSRS rajoniem. Acīmredzot «fonda»
ģenerālsekretārs Eglītis un priekšsēdētājs Ginters uzskata, ka viņu
«apstrādātā» Latvijas preses un radio kritisko materiālu informācija pietiekami
neuzbudina pasauli, tāpēc tūristu grupās uz Padomju Savienību viņi iefiltrē
savu speciāli apmācītu un atalgotu emisāru Laimoni Niedri, kurš brauc pēc
efektīgāka materiāla. Un emisāra fotoaparātā allaž ir instrukcijas «fonda»
savervētajam spiegam Žanim Skudram, kuram prasa ziņas par PSRS Aizsardzības
ministrijas objektiem, karaspēka daļu izvietojumu, poligoniem un aerodromiem,
pierobežas joslām, militāra rakstura noliktavām, dzelzceļa mezgliem, jauniem
ceļiem, tiltiem, elektrostacijām, radio un televīzijas torņiem. “Fonds” reizēm nav
noniecinājis arī Žaņa Skudras “civilo” informāciju. Fotoattēlos, kas šad un tad
ir parādījušies latviešu emigrantu presē ar parakstu «LNF arhīvs», labi varam
spriest par paša fotografētāja Žaņa Skudras gaumes izjūtu un dzimtās zemes
«mīlestību». Attēlos tlkai noārdīšanai paredzētās ēkas, nekopti pagalmi, sagruvušas
malkas grēdas, cauri jumti un izdangāti ceļa posmi. Tiesa nu ir noskaidrojusi,
ka zviedru «tūrista» Laimoņa Niedres un PSRS apceļotāja un aprakstītāja Žaņa
Skudras kopējo darījumu aritmētika ir vienkārša. Uz Padomju Savienību Niedre
brauca regulāri. Sastapšanās reizēs Žanis Skudra nodeva Laimonim Niedrem
izvešanai uz ārzemēm «fondam» ap tūkstoti filmas kadru, par ko pretī saņēma
attiecīgu materiālu atlīdzību. Katrs emisāra brauciens uz Rīgu vai Tallinu
«fondā» bija sevišķs notikums, kam ceļanaudas netika skopotas. Un alkatība
auga. Sākumā «ģenerālsekretārs» skubināja Niedri braukt katru gadu. Pēc tam
divas reizes gadā. Pēdējā laikā jau «fondam» atmaksājies, ja pēc Skudras
«informācijas» brauc reizē divi «tūristi». «Fondā» gluži labi saprata, ka
tūrists, kam līdzi vairāk nekā divi fotoaparāti, nav vairs nekāds tūrists, bet
gan potenciāls spekulants. Tāpat bija jāapzinās, ka normāls tūrists nespēj
vienā vai dažās dienās piefotografēt vairāk nekā desmit filmu. Tāpēc «fonda»
emisārs iesaistīja savā noziedzīgajā darbībā spiegošanas instrukciju un savāktās
militārās informācijas pārvešanā pāri robežai arī savus ceja biedrus. No tā,
cik uzmanīgi pirms katra Niedres «dzimtenes apmeklējuma» «fonda» ģenerālsekretārs
Eglitis instruēja emisāru un ar kādu skubu pēc katra brauciena viņu atkal iztincināja,
bija skaidrs, ka Skudra bija kļuvis par sevišķi svarīgu spiegu. Pat emisārs
nojauta, cik strauji krīt cena Skudras fotografētajam Latvijas ūdens un vējdzirnavu
drupām, muižām un vecajiem krogiem, muižnieku kapenēm un nojaukšanai paredzētajām
ēkām, bet ceļas vērtība viņa militārajai informācijai. Grausti laiku pa laikam
varēja ieinteresēt tikai latviešu reakcionāro emigrantu visai trūcīgo presi,
taču par militāro informāciju imperiālistiskās pasaules izlūkdienests maksāja
pavisam citās cenās. Šie līdzekļi noteica «fondam» plaukt vai nonīkt. SPIEGS AR
lESAUKU FOTOGRĀFS Pasaulē nav daudz tādu cilvēku, _ kuri, apmaldījušies trijās
priedēs, lielā niknumā tām tūdaļ zagsies klāt ar zāģi. Tā gan ir izrīkojies šis
vīrs, kam pretpadomju spiegošanas aģentūras centrā tā sauktais «latviešu
nacionālais fonds» bija devis iesauku Fotogrāfs. No kurienes uz apsūdzēto sola
bija uzradies šis cilvēks, kurš, intensīvi apceļodams savu dzimto novadu, bija
meklējis vietas, kur sprāgt NATO atomraķešu lādiņiem? Kādas domas bija
izauklējušas šo smago noziegumu? Kādā sulā barojusies šāda cilvēka vērtību
sistēma? Šoreiz bez savas vainas nav ne mātes piens, ne tēva saimniecības
rēķinu grāmata. Laiskam un izlepušam saimniekdēlam pasaulē bija pavisam citi
svētumi nekā viņa desmit kalpiem. . . . Žaņa Skudras tēvs bija viens no tiem
«saimnieciska talanta» vīriem, kura «Kārļi» Vadakstes krastos plauka tad, kad
citās mājās klaudzēja ūtrupnieka āmurs. Viņš trīsdesmito gadu nogalē savam
vienīgajam dēlam mantojumā varēja nodot ne vienus vien «Kārļus», bet arī «Mežus»
un «Elgučus», simt hektāru aramzemes, 12 zirgus, ap 30 govju, vairāk nekā 20 cūku.
Tikai pašma mantiniekam gan nācās rūgti vilties. Žanim Skudram nepatika strādāt,
nepatika pašam kopt zemi. Skudra iestājās Auces vidusskolā, bet arī to tūdaļ
pameta. Arī mācīties viņam nepatika. Tad nu tēvs ņēmās pierunāt savas dzimtas
atvasi, lai iziet vismaz grāmatvedības kursus. Tikai liktenis nebija lēmis jaunajam
lielsaimniekam nodarboties ar zemes rentes un tīras peļņas rēķiniem. 1940. gadā
Latvijā darba tauta izcīnīja padomju varu. Tās Konstitūcijā bija ierakstīts
stingrs un noteikts pants, kurš aizliedza cilvēkam ekspluatēt cilvēku. Žanim
Skudram neviens vairs rentes naudas negatavojās maksāt, nācās vien mācīties par
šoferi un strādāt pašam. Bet tiesā Skudra atzinās, ka arī šofera darbs viņam
nekad nav paticis. Vietējais pasta vedējs līdz 1948. gada rudenim bija tā
paspējis izmīlēt pēckara lauku romantiku, ka devās maizi bez garozas meklēt
Rīgā, kļūt par pilsētnieku. Žanim Skudram atkal lauku sagribējās tikai 1973. gadā,
kad tur darbs vairs nebija tik smags un varēja jau arī kaut ko vairāk nopelnīt.
Pamestajos un brūkošajos «Elgučos» sāka klaudzēt amatnieka veseris. Žanis
Skudra ar ģimeni iestājās kolhozā, bet darbā gāja reti. Kaimiņi nevarēja vien
nobrīnīties, kur tāds slinks cilvēks ņem līdzekļus mājas būvei. Gandrīz visiem Žaņa
Skudras tuvākajiem radiniekiem un paziņām bija radies priekšstats par viņu kā par
kaislīgu fotogrāfu, tūristu un novadpētnieku. Patiešām, Latvijā nebija tādu
vietu, ko viņš reižu reizēm nebūtu izložņājis, nofotografējis un savās melnajās
kladēs aprakstījis. «Elguču» otrā stāva istabās, kur Skudra nevienu nelaida,
bija sācis veidoties gan foto, gan preses izgriezumu arhīvs. Bet liecinieki
tiesā deva liecības, ka sava dzimtā novada vēsturi Skudra zina ļoti virspusēji
un daudzos vēstures jautājumos ir pilnīgs profāns. Arī darbabiedriem kolhozāa
par Žani Skudru ir radies iespaids kā par cilvēku, kurš ne par ko neinteresējas
un neko nezina. Zināšanu bagāžu, ko kādreiz ne visai uzcītīgajam skolniekam
devušas buržuāziskās skolas 6 klases, diez vai var pielīdzināt zināšanām, ko
tagad gūst mūsu bērni desmit gadu vecumā. Tāpēc Žanim Skudram vēsture sastāv no
vecām pilsdrupām, muižām, krogiem, vēja un ūdensdzirnavām. Skudras visai
aprobežotajā garīgajā apvārsnītī, kurā laiku pa laikam iespraucās tikai «Amerikas
balss» propagandas raidījumi, likās, ka kapitālisma pasaulē vēl joprojām valda
tikai vecā Skudras patriarhālās lielsaimnieka mājas puķu dārza puses verandas
idille un romantika. Viņš tik maz zināja par pasauli, ka domāja, ka meliorāciju
un mākslīgos mēslus ir izgudrojusi tikai padomju vara, tikai sociālismā zemi
apstrādā ar traktoriem, nojauc vecas mājas, iztaisno un asfaltē ceļus.
«Cilvēkos Žanis Skudra ir kluss un noslēpumains,» par viņu saka kaimiņi un
darbabiedri. «Pēc rakstura tēvs ir straujš un nervozs,» savukārt liecina dēls.
«Dažkārt viņam uznāk tā saucamie «melnie», kad viņš bļaustās un ārdās par
visu.» Žaņa Skudras sieva Rita kolhozā bija viena no cītīgākajām cūkkopēm,
strādāja apzinīgi, ar darba mīlestību. Bet tad šo darbu pameta. Tagad laukkopībā
darbā iziet no gadījuma uz gadījumu. Bērniem viņš aizliedza darboties sabiedriskās
organizācijās. Dēlam neatļāva precēties ar lietuviešu meiteni. Šis ārēji
klusais un noslēgtais cilvēks pa pasauli staigāja pilns ļaunu, atriebīgu domu.
Mūsu zeme visapkārt plauka un ziedēja, bet tai cauri gāja apmāts cilvēks, kurš
to nīda un neieredzēja. Viņš nekad nebija izjutis muižkunga pātagas cirtienu,
bet gribēja, lai muižnieku ligzdas spodrinātu kā acuraugu. Viņš nekad nebija
vēja un ūdensdzirnavās staipījis graudu maisus, bet gribēja, lai vēl tagad
cilvēki miltus maļ akmens dzirnakmeņos. Pa zemi klīda cilvēks, kurš vēlējās
veco ceļmalas krogu zirgu pastu. Viņš bija šoferis, bet apraudāja katru
iztaisnotu un noasfaltētu ce]a līkumu. Viņš nekad nebija centies izprast zemes
auglības noslēpumus, bet viņš nīda drenu cauruli un, tāpat kā viņa «saimnieki»
Stokholmā, jūsmoja par pa vasara palu romantiku, kad ūdens stihija nesa prom
tiltus un siena šķūnīšus ar kādu mājas vai meža dzīvnieku uz jumta. Pasaule bija
izaugusi, un šim cilvēkam bezspēcīgās dusmās neizdevās tās gaitu apstādināt.
Šis cilvēks bija piedzimis vismaz pusi gadsimta par vēlu. - Tēvs bija aplam
vecmodīgs, - sprieda dēli. - Viņš bija atpalicis no visām mūsdienu problēmām. Pretpadomju
spiegošanas «fonds» Stokholmā bija ieguvis Latvijā čaklu, centīgu un
iniciatīvas bagātu aģentu. Žaņa Skudras ekskursiju maršrutus noteica gan
«fonda» mutvārdu un rakstveida instrukcijas, gan viņa paša ierosme. Skudra
neskopoja spēkus, vākdams tendenciozu informāciju un apmelojumus. Kādā vēstulē
Laimonim Niedrem Skudra raksta: «To visu, kā trūkst jūsu nac. fonda arhīvā,
visu safotografēšu un daļu jau tagad esmu uzfotografējis.» Žaņa Skudras
piezīmju grāmatiņā rodas aizvien vairāk tādu ierakstu «Uz darbu neeju, fotografēju, fotografēju,
fotografēju, rakstu, rakstu, rakstu.» Ko nozīmē šie ieraksti? Izrādās, Skudra bija sēdies, kā viņš saka,
«literāri apstrādāt» savas melnās ekskursiju hroniku klades. Tas nozīmēja, ka
tās Skudra pārrakstīja tādā manierē, lai «fonds» nopirktu. Un Žanis Skudra,
ieslēdzies «Elguču» augšstāva istabā, kļuva par tenku vāceli, par apzinātu
krāpnieku, sabiedriskās domas maldinātāju. ”Ko tik vien viņš nesarakstīja,
iztapdams savu saimnieku gaumei? Komjaunieši staigā apkārt, logus sizdami.
Komunisti pieņēmuši plānu Latviju pārvērst par stepi. Pededzes lejasteci viņi
pārvērtuši par kanālu. Pērses ūdenskritumu uzspridzinājuši. Kolhozos represē
godīgus darba cilvēkus. Jauniešus fiziski spīdzina ar sportu. Frizētavās bārdu
plēšus noplēš. Neapkoptu pagalmu citi uzskatīja par estētikas jautājumu, Žanis
Skudra taisīja politiku. Protams, Žanis Skudra noklusēja, ka par koku zāģēšanu
tuvējos Priedulas kapos viņš bija administratīvi sodīts, un, apmeklēdams
kultūras pieminekļus, allaž savā somā bāza «par piemiņu» kādus atlauztus
suvenīrus. Pēc tam, kad no Skudras pierakstītajām lappusēm «fonds» tomēr izdeva
grāmatu, pat emigrantu recenzenti V. Akacis un Ed. Ķikulis nespēja noslēpt tās
grafomānisko raksturu: «Autora literārie dotumi necili, viņa mēģinājums ir
redzēto tēlot stereotipi, tāpēc grāmatas galvenā vērtība ir faktu (!)
reģistrēšana.» Patiesības labā vēl jāpiebilst, ka, tāpat kā Žaņa Skudras rokai,
arī viņa fotogrāfa acij daba bija liegusi to dievišķo dzirksti, no kuras var
sākties vismaz fotoamatieris. Tāpēc «Elguču» durvis vienmēr bija noslēgtas gan
kaimiņiem, gan darba devējiem, kaut arī reizēm varēja just, ka pa telpām staigā
cilvēki. Kaimiņi pukojās par nevīžīgo Skudru, kolhoza vadība par kūtro
kolhoznieku. Vai veselā gadā iziet darbā tikai 86, 217, 236 vai 177 dienas nav
par maz? Šogad līdz apcietināšanai (7. jūnijā) Žanis Skudra kolhoza darbā vēl
ne reizi nebija bijis. Arī sava liecība par cilvēku uz apsūdzēto sola.
Mums laikam katram ļoti grūti būtu saprast cilvēku, kurš pēc gadsimta ceturkšņa ilgiem svešuma gadiem, apmeklējis savu dzimto pusi, tūdaļ steidzīgi meklētu iestādi, kam pārdot savus fotouzņēmumus. Tomēr Laimonis Niedre pēc sava pirmā brauciena uz Rīgu uzskatījis, ka tas esot pats piemērotākais veids, kā saņemt atpakaļ izlietoto filmiņu naudu. Latviešu emigrantu palīdzības komiteja ar viņu šajā darījumā nav ielaidusies, taču ieteikusi «Latviešu nacionālā fonda» adresi. Tur pats ģenerālsekretārs Eglītis no viņa ne vien nopircis simt uzņēmumu par trim kronām gabalā, bet arī sīki iztincināja atbraucēju par itin visu, par ko neraksta vietējās avīzes. Drīz pēc tam no Niedres aizvestajiem «faktiem» emigrantu presē parādījās kāda Aleksandra ceļojuma iespaidi «Nobružātā pelēcība un kara histērija». llustrācijai un lasītāju uzjautrināšanai pieminēsim kaut dažus šīs rakstu sērijas «faktus» par Latviju. «lk dienas jūtama kara histērija, cilvēki tiek turēti satrauktā stāvoklī un neziņā par rītdienu. Tā vien liekas, ka karš jebkuru brīdi var sākties.» «Latvijas meži ir izcirsti un nopostīti. Vienīgi gar lielajiem ceļiem ir atstātas 0.5 km platas koku joslas, lai tādā veidā radītu iespaidu par mežu bagātību.»
Šāda publikācija rādīja, ka divdesmit piecos gados kapitāla pasaules pirkšanas un pārdošanas likumu un emigrantu preses izskolotais Laimonis Niedre izrādījās ideoloģiski pietiekami sagatavots «fonda» emisāra uzdevumiem. Pēc katra Padomju Savienības apmeklējuma «fondā» bija «norēķinu» pārruna, pēc kuras no atvestajām ziņām allaž tapa kāds «Aleksandra», «Erikas», «Ziemeļnieka», «Novērotāja» vai «LNF» svaigs šausmu materiāls emigrantu izdevumiem par Latvijas restorānu un pludmales atejām, Rīgas smakām un apbružāto pelēcību. Ģenerālsekretārs Eglītis «faktu literārajā apstrādāšanā» roku bija ievingrinājis jau tad, kad nēsāja vācu armijas SS kara korespondenta unitormu un aprakstīja hitleriešu «varoņdarbus» okupētajā teritorijā Padomju Savienībā. Pāri jūrai regulāri sāka braukāt švītīgs kungs, kurš vīzdegunīgi šņaukājās par nemoderno dzimteni un ar augstprātīgu smīniņu stāstīja, «kā mēs pa Eiropu dzīvojam». «Tikšanās reizēs Niedre pret saviem radiniekiem vienmēr ir bijis vēss, atturīgs, nevērīgs un nevaļīgs,» tiesājamo raksturoja viņa radiniece. «Personīgi man ir radies iespaids, ka viņš ir aprēķina cilvēks, kurš, izmantojot citus, cenšas gūt labumu sev.» Citi viņas teikto papildināja:
«Nekad neesmu redzējis, ka Niedre saviem vecākiem un tantei Mildai Caunei, kura Niedri uzskata tikpat kā par savu dēlu, būtu atvedis kādu vērtīgāku mantu. Parasti viņš saviem radiem ved dažādus reklāmas žurnālus, skatu kartiņas un citus mazvērtīgus priekšmetus. Saviem vecākiem uz zelta kāzām Niedre uzdāvināja emaljētu skārda tējkannu. Pēdējos gados Niedre par saviem vecākiem tikpat kā neliekas zinis. Mums radies iespaids, ka viņš ir pašlabuma meklētājs.» Ar māti Laimonis Niedre bija ticies tikai reizi. Bet, kad Žanis Skudra dāvāja viņam magnetofona lenti ar mātes stāstījumu par ģimeni un tuvākās apkārtnes notikumiem, galantais ārzemnieks atteicās ņemt. Viņš neizjuta vajadzību klausīties mātes balsi. Bet pārdot? Jā. Cilvēks, kurš pārdod dzimteni, spētu tirgot arī mātes balsi. Taču svešajā pusē nebija nevienas firmas, kas to pērk. Niedres mātes divi dēli vēl aizvien turpina karot katrs savā frontes pusē - Imants Niedre, ar hitleriešu lodi krūtis gulēdams padomju karavīru brāļu kapos, Laimonis Niedre, pie krūtīm glabādams naudu par Padomju Armijas aizsardzības objektu izspiegošanu.
Mums laikam katram ļoti grūti būtu saprast cilvēku, kurš pēc gadsimta ceturkšņa ilgiem svešuma gadiem, apmeklējis savu dzimto pusi, tūdaļ steidzīgi meklētu iestādi, kam pārdot savus fotouzņēmumus. Tomēr Laimonis Niedre pēc sava pirmā brauciena uz Rīgu uzskatījis, ka tas esot pats piemērotākais veids, kā saņemt atpakaļ izlietoto filmiņu naudu. Latviešu emigrantu palīdzības komiteja ar viņu šajā darījumā nav ielaidusies, taču ieteikusi «Latviešu nacionālā fonda» adresi. Tur pats ģenerālsekretārs Eglītis no viņa ne vien nopircis simt uzņēmumu par trim kronām gabalā, bet arī sīki iztincināja atbraucēju par itin visu, par ko neraksta vietējās avīzes. Drīz pēc tam no Niedres aizvestajiem «faktiem» emigrantu presē parādījās kāda Aleksandra ceļojuma iespaidi «Nobružātā pelēcība un kara histērija». llustrācijai un lasītāju uzjautrināšanai pieminēsim kaut dažus šīs rakstu sērijas «faktus» par Latviju. «lk dienas jūtama kara histērija, cilvēki tiek turēti satrauktā stāvoklī un neziņā par rītdienu. Tā vien liekas, ka karš jebkuru brīdi var sākties.» «Latvijas meži ir izcirsti un nopostīti. Vienīgi gar lielajiem ceļiem ir atstātas 0.5 km platas koku joslas, lai tādā veidā radītu iespaidu par mežu bagātību.»
Šāda publikācija rādīja, ka divdesmit piecos gados kapitāla pasaules pirkšanas un pārdošanas likumu un emigrantu preses izskolotais Laimonis Niedre izrādījās ideoloģiski pietiekami sagatavots «fonda» emisāra uzdevumiem. Pēc katra Padomju Savienības apmeklējuma «fondā» bija «norēķinu» pārruna, pēc kuras no atvestajām ziņām allaž tapa kāds «Aleksandra», «Erikas», «Ziemeļnieka», «Novērotāja» vai «LNF» svaigs šausmu materiāls emigrantu izdevumiem par Latvijas restorānu un pludmales atejām, Rīgas smakām un apbružāto pelēcību. Ģenerālsekretārs Eglītis «faktu literārajā apstrādāšanā» roku bija ievingrinājis jau tad, kad nēsāja vācu armijas SS kara korespondenta unitormu un aprakstīja hitleriešu «varoņdarbus» okupētajā teritorijā Padomju Savienībā. Pāri jūrai regulāri sāka braukāt švītīgs kungs, kurš vīzdegunīgi šņaukājās par nemoderno dzimteni un ar augstprātīgu smīniņu stāstīja, «kā mēs pa Eiropu dzīvojam». «Tikšanās reizēs Niedre pret saviem radiniekiem vienmēr ir bijis vēss, atturīgs, nevērīgs un nevaļīgs,» tiesājamo raksturoja viņa radiniece. «Personīgi man ir radies iespaids, ka viņš ir aprēķina cilvēks, kurš, izmantojot citus, cenšas gūt labumu sev.» Citi viņas teikto papildināja:
«Nekad neesmu redzējis, ka Niedre saviem vecākiem un tantei Mildai Caunei, kura Niedri uzskata tikpat kā par savu dēlu, būtu atvedis kādu vērtīgāku mantu. Parasti viņš saviem radiem ved dažādus reklāmas žurnālus, skatu kartiņas un citus mazvērtīgus priekšmetus. Saviem vecākiem uz zelta kāzām Niedre uzdāvināja emaljētu skārda tējkannu. Pēdējos gados Niedre par saviem vecākiem tikpat kā neliekas zinis. Mums radies iespaids, ka viņš ir pašlabuma meklētājs.» Ar māti Laimonis Niedre bija ticies tikai reizi. Bet, kad Žanis Skudra dāvāja viņam magnetofona lenti ar mātes stāstījumu par ģimeni un tuvākās apkārtnes notikumiem, galantais ārzemnieks atteicās ņemt. Viņš neizjuta vajadzību klausīties mātes balsi. Bet pārdot? Jā. Cilvēks, kurš pārdod dzimteni, spētu tirgot arī mātes balsi. Taču svešajā pusē nebija nevienas firmas, kas to pērk. Niedres mātes divi dēli vēl aizvien turpina karot katrs savā frontes pusē - Imants Niedre, ar hitleriešu lodi krūtis gulēdams padomju karavīru brāļu kapos, Laimonis Niedre, pie krūtīm glabādams naudu par Padomju Armijas aizsardzības objektu izspiegošanu.
Stokholmā tā sauktajā «latviešu nacionālajā
fondā» ir spēkā tie paši biznesa pasaules likumi, kas citur - «lēti pirkt,
dārgi pārdot». Un imperiālistisko valstu izlūkdienesti šajā informācijas tirgū
allaž viesuši lielas cerības tiem, kuri grib nopelnīt. Kad «fonda»
ģenerālsekretāru Eglīti neapmierina amerikāņu izlūkdienesta aģents-starpnieks,
viņš dodas kārtējā braucienā uz ASV pats. Gan jau drīz pēc tam «fondā» ienāks prāvākas
naudas summas. «Fonda» valdē pastāv Slepenais sektors, kurā ir pats priekšsēdis
Ginters un ģenerālsekretārs Eglītis. Valdes slepenajam sektoram ir savi līdzekļi,
taču nekādām kontrolēm tas nepakļaujas un arī darbības pārskatus nevienam
nesniedz. Tikai tad, kad pēc emisāra brauciena uz Padomju Savienību «fonda»
valdes slepenā sektora dalibnieki Niedri kārtējo reizi iztincināja,
noklausīties šīs sarunas dažkārt bija pieaicinātas īpašas personas, kuras
citkārt oficiālajās «fonda» sanāksmēs un sēdēs nemēdza piedalīties. «Latviešu
nacionālā fonda» priekšsēdis Ginters emigrantu izdevumos gan tiek nogodāts par
vēsturnieku, kurš savā laikā guvis laurus, pētot skitu un sarmatu zobengalus.
Taču jācer, ka nākamajās jubilejas rindās šī vienpusība tiks novērsta un
ārzemju lasītāji uzzinās arī par viņa lielajiem nopelniem kādas
imperiālistiskas valsts izlūkdienestā. 1946. gadā Ginters vervēja un sagatavoja
aģentus Zandi un Tomsonu angļu izlūkdienestam «Secret lntelligence Service»,
tagad amerikāņu izlūkdienests spiegošanas teorētiskos un praktiskos kursus
sniedzis Niedrem. Pēc tam, ieradies Padomju savienībā, Niedre savukārt
profesionālas spiegu metodes, instrukciju un informāciju pārsūtīšanas
paņēmienus un «valodu» mācīja tālāk. Vēstulēs, ko Niedre sūtīja Skudram uz kaut
kādas radu večiņas vārdu un adresi Rīgā, spiegs tika dēvēts par «tanti», viņa
filmas par «konfektēm». Pēc emisāra uzslavas par to garšu tika vērtēta Skudras “informācija”.
«Tante labi zināja, ka man ļoti patīk krējuma konfektes, un tā arī bija
ielikusi plastmasas tūtiņā 5 gabalas - man kā ciema kukuli”, - Niedre rakstīja
Skudram kādā vēstulē. “Es gan labprāt būtu apēdis div un trīs tik daudz. To es
tad viņai palūgšu nākošo reizi.» Niedre apmācīja Skudru neglabāt mājās nekādu
arhīvu. Tiem vispiemērotākā vieta kādas baznīcas altārī. Bet, tā kā altāris neradās,
no tā laika Skudras koferi sāka stāvēt piecu paziņu un radinieku dzīvokļos. Niedre
mācīja par spiegošanas tematu apspriesties tikai parkos, lai sarunas nevar
noklausīties. Telpās viņš ieteica skaļi izrunāt tikai atsevišķas frāzes, no
kurām neviens nespētu nojaust sarunas patieso raksturu. Galveno izteikt nevis
balsī, bet uzrakstīt. Žanis Skudra «fondam» bija ne tikai uzticīgs, iniciatīvas
bagāts, bet arī lēts spiegs, jo neapjauta savu «pakalpojumu» īsto cenu pasaules
tirgū. Izrādās, «fonda» ģenerālsekretārs Eglītis bija izrīkojies gluži tāpat kā
kādreiz Skudras tēvs ar saviem kalpiem – lauvas tiesu pievācis sev. Bet tā nu
bija pasaule, pēc kuras «taisnīguma» tiecās pats Skudra. Arī emisārs nebija
ieinteresēts atklāt melnā darba darītājam īsto stāvokli. Niedre bija iedomājies,
ka «provinciālajā» Latvijā neatšķirt labu fotoaparātu no slikta, un tāpēc
honorāram par saņemto militāro informāciju importēja šurp bojātus un lietotus
krāmus, ko tik vien lētāk Stokholmā varēja nopirkt. Nelīdzēja Skudras vaimanas
par grūtajiem materiālajiem apstākļiem, par riskantajiem uzdevumiem, kas sagādā
viņam milzīgu fizisko slodzi, rada mūžīgu nogurumu, ko vispār ne ar kādu naudu
nevarot atlīdzināt. Taču nekas Niedri un Eglīti iežēlināt nespēja. Jūdasa
grašus dalot, katrs no viņiem vispirms vairāk domāja pats par sevi. Riskantajā
spiegošanas biznesā nu piedzīvojuši bankrotu gan «fonda» saimnieki, gan viņu
krāptie sulaiņi. Tiesa Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vārdā
pasludinäjusi spriedumu. Tas ir lakonisks un stingrs. Skudra sodīts ar brīvības
atņemšanu uz 12 gadiem, Niedre - uz 10 gadiem.”
Lūk, kāda melu propaganda tika uzlieta cilvēkiem,
kuri mīl savu Latviju, kuri vēlas to redzēt neizpostītu, neizdemolētu,
nepārkrievotu. Pēdējo rakstu saraktījis kāds J.Ozolzars (nez, vai tas ir īstais
vārds?), kas tapis īstā padomju “žurnālistikas” stilā, noķengājot un nomelnojot cilvēkus, izgudrojot nepatiesus faktus. Bet mēs joprojām, pat
vēl tagad, jau divtūkstošajos gados, priecājamies par Žaņa Skudras veikumu, par
fotogrāfijām, kuras ir neaizstājamas laikmeta liecinieces, jo tolaik jau
neviens nefotografēja baznīcas, dzirnavas, muižas. Tolaik fotografēja dižos
padomju “sasniegumus”, kuriem nebija un
joprojām nav nekāds arhitektoniskas, kultūrvēsturiskas vērtības. Žaņa
Skudras “Okupētās Latvijas dienas grāmatas” ir neaizstājams informācijas
materiāls vēl joprojām, kas palīdz redzēt un saprast kroplo padomju okupācijas režīmu
Latvijā.