13.10.19

Birzgales baznīca

                                                                     (Fotografēts 2011.gadā)
                                                       (Foto no zudusilatvija.lv)
                                                                 (Foto no Askolda Dreslera foto)
                                                                          (Foto no interneta)


1976.gadā izdotajā “Okupētās Latvijas dienas grāmatā” autors J.Dimants (īstā vārdā Žanis Skudra)  raksta: “Kad apjautājos par Birzgales baznīcu, sieviete stāsta, ka tā karā tikusi izpostīta, pēc kara atjaunota un vēl pirms diviem gadiem tanī iesvētīti jaunieši, bet tagad tā jau esot atkal izpostīta. Pateicos sievietei un dodos tālāk uz centru, un drīz jau esmu pie baznīcas, kur atklājas tiešām bēdīga aina. Koka sienās redzamas ložmetēju un bumbu šķembu pēdas, it īpaši dienvidu pusē un torņa daļā. Abas durvis, kā galvenās, tā ģērbkambara, ir vaļā, un, ieejot baznīcā, atklājas briesmīgs, skats. Ja šurp dodoties vēl domāju, ka tikšu uz pašu Vasarsvētku dievkalpojumu, jo pašreiz ir tieši baznīcas laiks, tad tagad atrodu dievnamu izpostītu, piegānītu un tātad draudzes pamestu. Pie altāra, no kura vēl šis tas palicis pāri, nometos ceļos un noskaitu svēto lūgšanu — un tas arī ir viss no mana iecerētā Vasarsvētku dievkalpojuma Birzgalē. ledomājos, vai kāds no draudzes locekļiem te šajos Vasarsvētkos diez' vai iedrošināsies šo bēdu vietu apmeklēt. Jau pirms diviem gadiem vietējā vara — partijas vīri aizlieguši te noturēt dievkalpojumus, jo baznīca esot nedroša. Jā, kā gan viņi rūpējušies par šo nabaga draudzi, lai kādam kas neuzkristu uz galvas, jeb visiem uz galvas neuzgāztos griesti! Kapos satiktā sieviete teica, ka pirms divi gadiem pēdējā dievkalpojumā izbraucis kāds prāvests no Rīgas, un pēc tam tad arī baznīca slēgta. Tā esot arī vārda pilnā nozīmē tikusi noslēgta. Tad vairākkārt uzlauzta, kamēr izpostīta un piegānīta tā, kā tas tagad ir. Logi izdauzīti, reta kāda rūts vesela palikusi, altāris un ērģeles izpostītas, ērģeļu plēšas uznestas zvanu tornī, ģērbkambarī uz grīdas vēl mētājas dziesmu lapiņas un turpat saplēsts mācītāja talārs. Baznīcā uz grīdas guļ apkārtnēsājamais upuris („ķesele"). Kroņlukturi noplēsti, arī mētājas pa grīdu. Pestītāja altārglezna norauta un sadurstīta, bet vesela kā par brīnumu palikusi kāda neliela glezniņa pie sienas, laikam, kāda mācītāja ģīmetne. Tā nu nevienam vairs nav vajadzīga, un žēl redzēt, ka draudze to nav pievākusi un ka tā piedzīvos tādu pašu likteni kā altārglezna. Gar sienām sakārti skārda kroņi ar lentām. Tie nu savā laikā ir diezgan daudz maksājuši un tak bijuši likti par piemiņu kādam ievērojamam draudzes vīram. Pie altāra uzlauzta grīda, un baznīcas pagrabā redzams viens otrs kauls un uzlauzti zārki.
Birzgalē šodien pēc jaunajām tradicijām esot bērnības svētki ar balli. Turpat pretī baznīcai kādā ēkā notiek šī ceremonija. Kaut kāds transparents, kas apzīmē šīs svinības, izlikts uz goda vārtiem, sabraukušas vairākas mašīnas, un kādi jaunieši pastaigājas ap svinību māju. Kad es fotografēju baznīcas ārpusi, no balles („svētku") puses sanāk bariņš ļaužu, gan vīrieši, vecāki un jaunāki, gan arī dažas sievietes ar pudelēm un vēl šo to ēdamu rokās. Jaunākie atnes Pirmā pasaules karā kritušo vāciešu nolauztos krustus un, sakraujot tos pa vairākiem kopā, ierīko sev ērtus sēdekļus. Viņi nosēžas, un tad sākas pudeļu atkorķēšana un čalošana: smiekli un asprātības. Tā nu šai kompānijai sākas īsti svētki — nevis Vasarsvētku dievkalpojums baznīcā, bet dzeršana un uzdzīvošana lielo koku paēnā un ceriņkrūmos pie baznīcas. Es izvairos un izliekos viņus neredzam, eju projām, vērodams nolauztos vāciešu krustus, kuri tagad mētājas ap baznīcu, galvenokārt komjauniešu un dzērāju aplauzti. Esmu priecīgs, ka paguvu nofotografēt baznīcas ārpusi. Tomēr es netieku sveikā cauri, uzdūros vēl citai tādai pašai kompānijai, kas mani sāk aizskart un izturas pret mani izaicinoši, kad es vēlreiz gribu nofotografēt baznīcas torni. Izeju vēl baznīcai cauri, un man vēl šodien stāv prātā pie soliem pienaglotās meijas, kuras droši vien palikušas no pēdējā dievkalpojuma.”
Birzgales muzeja direktore Iveta Freimane stāsta, ka valsts arhīvā atrasts rīkojums, kuru 1964.gadā tepat vietējā vara izdevusi, kas liek pasteidzināt baznīcas nojaukšanu, lai 1965.gadā uz Padomu Latvijas 25.gadadienu tajā vietā jau būtu estrāde. Lielākā rīkotāja  tajā reizē bijusi kāda biedrene Čūlīte. Muzejā arī glabājies raksts, kurā teikts, ka ar papirosu zobos un kirzas zābakos biedrene Čūlīte izdzenāja  ticīgos un lika nojaukt baznīcu.

Zudusilatvija.Lv raksta: “Birzgalē 1567.gadā tika uzcelta baznīca un atklāts pastorāts. Vēlāk izveidojās Lindes - Birzgales evaņģēliski luteriskā draudze. 1730.- 1740.gadā uzcēla jaunu baznīcu, 1775.gadā baznīcas torni. 1888.gadā baznīcu pārbūvēja, iebūvēja A.Martina ērģeles un iegādājās vācu gleznotāja Junkera altārgleznu "Kristus pie krusta". 1965.gadā baznīcu sagrāva un tās vietā 1975.gadā uzcēla ciema padomes ēku. 1990.gadā darbību atjaunoja Birzgales evaņģēliski luteriskā draudze, ciema padomes ēkā iesvētīja draudzes kapelu, kuru kopš 1994.gada izmanto arī jaundibinātā katoļu draudze.”


Adrese: Ķeguma novads, Birzgales pagasts, Birzgale, Lindes iela