Strūžānu muiža (Strusen, Strushane)

 

                           

                                             (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Muižas īpašnieks ir Ernsts Ludvigs Dālvics (Dahlwitz), kurš ir arī Stružānu luterāņu baznīcas dibinātājs un apglabāts blakus baznīcai.

Kā raksta 1959.gada “Cīņa”, tad Stružānu muižas centrs no muižas drupām pārvērties par kolhoza “Uzvara” ciematu.

Savukārt novadpētnieks Žanis Skudra par 1968.gada Stružānu apmeklējumu raksta: “Strūžānos pils nav bijis. Te ir vecais muižas centrs ar lieliem kokiem un alejām, bet daudzi koki iznīcināti sakarā ar ceļa paplašināšanu un meliorācijas darbiem pie Ičas upes.”

Adrese: Rēzeknes novads, Gaigalavas pagasts, Strūžāni (koordinātes - 56.745210, 27.183967 )

 

Strūžānu luterāņu baznīca

 

                                              (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Gaigalavas pagasta Strūžāni (Strusen) pirmoreiz minēti 16.gadsimtā, kad tos kopā ar Pilceni un Dricāniem iegādājās muižnieks Riks. Latgales revīzijas laikā 1782.gadā kā Strūžānu saimnieki minēti Antons, Felicijans, Johans, Anna, Dominika, Franciska un Leonora Riki. Muižai piederējuši 324 zemnieki. 1825.gadā sākumā Strūžānus vai nu iegādājās, vai mantoja (pastāv dažādas versijas) Benislavsku dzimta no Bērzpils. Tieši Benislavsku laikā Strūžānos tika dibināta pirmā privātā skola Latgales bērniem, kas sākotnēji tika iekārtota iesala kaltētavā Mazičas upes krastā. Mainoties muižas īpašniekiem, mainījās arī ticības lietas. 1865.gadā Benislavsku Leopolds, būdams katolis, Strūžānu muižu pārdeva luterticīgajam vācu baronam Ernstam Dālvicam, kurš pieņēma lēmumu, ka laba vieta evanģēliski luteriskās baznīcas celtniecībai būtu iesala klēts, kas līdz tam tika izmantota skolas vajadzībām. Domāts, darīts! Zemnieku skola tika pārcelta uz katoļu baznīcai piederošo plebaniju un tā pārtapa par katoļu draudzes skolu, savukārt iesala klēts tika pārveidota atbilstoši evanģēliski luteriskas baznīcas prasībām. 1873.gadā koka ēkai tika uzcelts mūra tornis, un baznīca tika iesvētīta. Luterāņu dievnams veiksmīgi pārdzīvoja gan 1905.-1907.gada revolūcijas viļņošanos, gan Pirmo pasaules karu un Brīvības cīņas.

1936.gadā Strūžānu evanģēliski luteriskā baznīca kopā ar Beidziņu kapsētu tika ieskaitīta Valsts nekustamo īpašumu zemes fondā. 1939.gadā baznīcas pārbūvei tika savākti 4500 lati, un tika veikta baznīcas iekšējie un ārējie atjaunošanas darbi, pārbūvēts tornis un atjaunotas ērģeles. Šķiet, ka tas arī bija pēdējais remonts, ko šī necilā baznīciņa piedzīvoja. Vēlāk baznīca vairākkārt tika demolēta, piemēram, 1940.gadā vietējie skolēni tai izsituši logus un nedaudz izpostījuši muižnieka Dālvica atdusas vietu. Līdzās baznīcai, kļavu ieskauts, atdusas tās dibinātājs – muižnieks Ernests Dālvics. Viņa kapa krusts ir zudis, taču kapa plāksne joprojām stāv. (izmantots lopsalapsa.wordpress.com)

Baznīca līdz mūsdienām ir saglabājusies samērā labi, neskatoties uz to, ka tā kopš 1984.gada bijusi pamesta, demolēta, grauta. Iespējams par to jāpateicas tam, ka baznīca grūti pieejama, atrodas purvainā, dubļainā vietā, kuru ieskauj upītes.

1968.gadā baznīcu apmeklējis novadpētnieks Žanis Skudra un apraksta savā grāmatā “Okupētās Latvijas dienas grāmata”: “Tā atrodas Ičas upes lankā, zemā un neizskatīgā vietā, tikai tur, kur pati baznīca, mazliet augstāks. Ap baznīcu veci koki. Ičas upe tagad izbagarēta. Agrāk tā stipri pārplūdusi, tā ka palu vai lietus laikā būs bijis grūti pie baznīcas piekļūt. Uz baznīcu gan bijis uztaisīts dambis un pār kādu vecu grāvi pārlikts tiltiņš. Tiltiņa vairs nav, bet dambis vēl redzams, tas noaudzis ar zāli, jo pa to laikam neviens vairs nebrauc un neiet. Es laipoju pa Ičas malu, lai nesaslapinātu kājas, jo te ir tā kā purvā — tik zemā vietā nekur baznīcu neesmu redzējis. Ap baznīcu daudz vecu koku, arī paresnu bērzu, un vaļņa vietā tai apkārt aug ozoli un liepas. Pret dambīti ir koka vārti, kuru šķērskokā gadskaitlis - 1926. Dievnama vakaru pusē starp 8 liepām kāds dzelzs piemineklis. Šai baznīcas pusē logi izdauzīti, kāds logs izcelts, un pie tā pieliktas kāpnes. Te tikko notikusi postīšana — varbūt vēl tikai pagājušā naktī. Ērģeles, kancele un altāra glezna sabojāta, zvanam izsists robs, lukturi norauti, saplēsti, arī altāra sega noplēsta. Baznīcā stāv kaste ar stikliem. Var redzēt, stikloti agrāk izdauzītie logi, bet tagad, kad dievnams jau tik tālu izpostīts, diez vai te kāds vairs ko stiklos. Logiem pat vairāki rāmji izņemti.”

Adrese: Rēzeknes novads, Gaigalavas pagasts, Strūžāni (koordinātes - 56.744498, 27.186115 )

 

 

Eversmuiža (Werestmuyża, Eweres muyża, Ewershof)

 

                                                              

                                                                                 (1920-to gadu foto)

                                                                     (Fotografēts 2017.gadā, V.S. foto)
 

                                             (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Eversmuižas apbūves kompleksā ietilpst 1680. gadā klasicisma stilā celtā, vēlāk pārbūvētā kungu māja, vārtu ēka, kalpu māja, un saimniecības ēkas, no kurām vairākums ir drupu stāvoklī. Pilij apkārt ir stādīts parks Ilžas upes krastā, kuru ieskauj mūra žogs un kur var apskatīt šķeltlapu liepas, sarkanās kļavas u.c. Pils-cietoksnis ir iekļauta 100 Eiropas kultūras mantojuma objektu Latvijas sarakstā.

17.gadsimtā Eversmuiža piederēja muižnieku fon Karņicku dzimtai. Polijas karalis Zigmunds III piešķīra muižas zemi par militāriem nopelniem poļu magnātam Kasperam Karņickim, ar kuru tad aizsākās 200 gadu ilgā grāfu Karņicku ēra Eversmuižas vēsturē, un kurš būvējis pili - pirmo mūra ēku Ludzas apriņķī. Ap 1784. gadu muiža nonāca grāfienes fon Borhas valdījumā, 1828.gadā – Rozenšildu fon Paulinu īpašumā, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Eversmuižā saimniekoja ģenerālis Ričards fon Mevess, bet ar 1933. gadu - Karls Gustavs Krīdeners-Strūve (Krüdener).

Pēc Pirmā pasaules kara muiža pārgāja valsts īpašumā, baroni pārcēlās uz dzīvi muižas pārvaldnieka mājā, un viņiem piederēja vairāki zemes īpašumi no bijušās muižas zemēm. 1932. gada 4. janvārī ar vēzi nomira Kārlis Krīdeners-Strūve, apglabāts Ludzas kapos. Pēc vīra nāves viņa sievas Idas Krīdeneres-Strūves (dzim. Vaskez-Pinosa) tuvumā parādījās Felicianovas muižas dārznieks, it kā viņas brālēns Sihudskis, ar kuru kopā 1939. gadā viņa izbrauca uz Vāciju. Par viņu attiecībām līdz mūsu dienām saglabājušās vairākas leģendas.

Vēl 1935. gada 4. oktobrī Ida Krīdenere-Strūve pilnvaroja Felicianovas muižas īpašnieku Mihailu Plenu pārdot viņas īpašumā esošās zemes, ar ko Plens veiksmīgi tika galā, un 1939. gadā uz Idas Krīdeneres-Strūves vārda reģistrētu īpašumu Eversmuižas apkārtnē vairs nebija. Šeit varētu pielikt punktu muižnieku vēsturei Eversmuižā, tomēr ... Pēc Otrā pasaules kara Ida Krīdenere-Strūve atgriezās Ciblā, dzīvoja pie vairākiem zemniekiem, strādāja lauku darbos par ēdienu un guļasvietu un nomira Istras pansionātā 1961. gada 20.oktobrī 81 gada vecumā.

Mūsdienās pils nodota Ciblas vidusskolas rīcībā - tiek izmantota kā internāts. Muižas apbūve ir Valsts aizsargājamais arhitektūras piemineklis.

Grāmatā “Ciblas pagasts” (2004) raksta: “Nepamatoti aizmirsta ir Eversmuižas (Ciblas), kā nocietinātas muižas,
eksistence pirms 300 gadiem, kura, šķiet, ir vienīgais tāda veida arhitektūras piemineklis Latvijas austrumos un salīdzināma ar Slokenbeku pie Tukuma.

Uz austrumiem no Ludzas un 12 km pirms tagadējās valsts robežas atrodas Eversmuiža (tagad Cibla). Arī Livonijas laikos šeit beidzās Ludzas pils novads, Polijas-Lietuvas karalistes laikos bija robeža ar Novgorodas Pleskavas zemi. Visos laikos karagājieni vispirms skāra šo pierobežas zemi un postīja to. Jābaidās bija arī no kaimiņiem - muižniekiem, kuri pie izdevības centās sagrābt kaimiņu zemi un mantu, sevišķi juku laikos. Tā no 1654. gada līdz 1667. gadam, kad Latgalē iebruka Maskavas zemes karapulki un cīņā pret tiem, aizstāvot Ludzu, krita poļu muižnieks Aleksandrs Karņickis, viņa brālis Andrejs tika sagūstīts un atgriezās tikai pēc 7 gadiem, toreizējā Karņicku Bricovščiznas muiža bija bez saimniekiem, un Ozupines muižnieks Bugveckis lietoja Karņicku īpašumus. Pēc atgriešanās no gūsta Andrejam Karņickim sākās strīdi robežu dēļ. Kaut arī 1690. gadā tika noteikta robeža starp Ozupines un Bricovščiznas muižu, tomēr 1693. gadā vairāki muižnieki ar 80 bruņotiem vīriem uzbruka Bricovščiznas muižai, Karņickus piekāva un sašāva, izlaupīto mantu un lopus aizveda uz Ozupini, bet muižu nodedzināja. Polijas karaļa tiesa bija barga - 1695. gadā vainīgie tika izraidīti no dzīves vietām uz mūžu. Karņickiem atlīdzināti zaudējumi: 17122 poļu zloti un 15 graši. Tā bija ļoti liela nauda, kuru varēja ieguldīt muižas atjaunošanā. Drīz sākās Ziemeļu karš (1700-1721), tas gan neskāra Ludzas novadu. Ņemot vērā gan tuvo, gan aizrobežas kaimiņu pastāvīgos draudus, vajadzēja celt drošu patvērumu – īstu cietoksni. Nauda arī bija, bez tam Karņicki bija labos amatos. Tā bijušās Bricovščiznas muižas teritorijā cēla jaunu un stipru muižu ar citu vārdu – Eversmuiža. Nav gan zināms, vai tieši tai pašā vietā, vai tās tuvumā, bet izdevīgā vietā pie Ilžas (Ludzas, Lužas) upes, kur beidzas kritums no Latgales augstienes un upe tālāk plūst pa purvaino un mežaino pierobežas zemieni. Senatnē šeit bijuši vairāki latgaļu pilskalni.

Citur Latvijā muižas - cietokšņi celti senāk. Eversmuiža celta ap 1700. gadu, tikai lielāka un sarežģītāka – ar šaujamlūkām mūra sienās, bet divstāvu mūra pils atradās pagalma vidū, kas vēl ar mūra sienu pārdalīts divās daļās: priekšpils jeb saimniecības – ziemeļu pusē un parādes jeb parka - dienvidu un austrumu pusē. Ziemeļu pusē mūrim piekļāvās saimniecības ēkas un bija iebraucamie vārti (četros stūros pa lielai ēkai un divas mazas vārtu malās). Pēc uzbūves, ir neliela vizuāla līdzība ar seno latgaļu pilskalniem, kuru pastiprina nogāze uz upes pusi. Ēka celta klasicisma stilā, samērā vienkārša, ar balkonu parka pusē, abos ēkas galos bijušas piebūves - tualetes ar ieeju no otrā stāva gaiteņiem. Mūsdienās pils pārbūvēta: uzcelts trešais stāvs, nojaukta piebūve-tualete, aizsargmūris palicis tikai upes pusē, sabrukušas saimniecības ēkas."

Adrese: Ludzas novads, Ciblas pagasts, Cibla (koordinātes - 56.544967, 27.883294 )

 

Felicianovas muiža (Fiļcanu muiža, Plena muiža, Pļena muiža)

 

                                                         (Fotografēts 2017.gadā, V.S. foto)

                                                               (Fotografēts 2022.gadā, Paula Rudzīša foto)
 

                                            (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                             (Muižas pils senāk)
 

Muiža ir samērā jauna. 1784. gadā muižu ģenerālās mērīšanas aprakstos tās vēl nav. Ozupines muižas teritorijā minēts folverks Felicianova, kurā atradās tikai viena koka lopu mītne. Arī Felicianovas dzirnavas vēl nav bijušas. Ozupine toreiz piederēja Marijai Zarembai, no kuras zemi 19.gadsimta sākumā nopirka Plenu ģimene. Viņi izveido muižu. 1912. gadā īpašnieki bija Mihails un Vasilijs Pleni. Pēc agrārās reformas Plenu ģimene palika muižā, lai gan zeme tika atsavināta, saglabājot tikai nelielu platību. Plenu ģimene muižu atstāja vāciešu repatriācijas laikā 1939. gadā. Pēc tam atgriezās kara sākumā un galīgi to pameta 1944. gadā.

Muiža veidojās vairāk kā rūp­niecības, nevis lauksaimniecības uzņēmums. Muižas apbūve kārtota ap apaļu parādes pagalmu. Saglabājusies pils un saimniecības ēka. Dažas saimniecības ēkas celtas pie ceļa uz ūdensdzirnavām. Kungu māja celta 19.gadsimta otrajā pusē. Tās iekšējais plāno­jums mainīts, sākotnējā interjeru apdare nav saglabājusies.

Pie muižās kungu mājas 19.gadsimta beigās veidots ainavu parks.

Kādā laika posmā te bijusi bērnu patversme, mašīnu traktoru stacija u.c., bet, lai gan 2012.gadā presē parādījās informācija par muižas izsoli, vēl 2022.gadā ēka ir pamesta.

Adrese: Ludzas novads, Ciblas pagasts, Felicianova (koordinātes - 56.536036, 27.864988 )

 

Pildas katoļu baznīca

 

                                              (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Ņukšos atrodas Pildas Sv. Krusta katoļu baznīca.
1699.gadā Ņukšu centrā mākslīgi veidotā uzkalniņā uzbūvēja kapliču. To cēla Pasienes dominikāņi. 1765.gadā kapličas vietā barona Hilzena vadībā uzcēla jaunu baznīcu. Draudzei, kļūstot lielākai, baznīcas telpas bija par šaurām. Jau pirms Pirmā pasaules kara toreizējais draudzes prāvests Julijans Giedvillo vāca līdzekļus jaunas baznīcas celtniecībai un sagatavoja celtniecības plānus, bet viss, izņemot būvprojektu, gāja bojā kara laikā.

No 1922. līdz 1926. gadā priestera Alberta Uļjana vadībā, izmantojot saglabājušos būvprojektu, uz vecās baznīcas (garums 18 m, platums 9 m) sāka celts jaunu koka baznīcu (garums 24 m, platums 12 m). Kad jaunā bija uzcelta, veco iekšpusē nojauca. Baznīcu iesvētīja 1926. gadā.

Baznīcu ieskauj dārzs. Dārza stūrī, lielceļa malā ir uz augstiem akmens pamatiem būvēts koka zvanu tornis ar trim zvaniem. Dārza labajā pusē atrodas Radzeloviču ģimenes kapi ar čuguna krustiem un akmens obelisku.

Ap 2018.gadu redzams, ka baznīca ir svaigi krāsota - dzeltena. Iepriekšējo gadu fotogrāfijās tā redzama gan pelēkā, gan brūnā krāsā.

Adrese: Ludzas novads, Ņukšu pagasts, Ņukši (koordinātes - 56.453795, 27.732245 )

 

Ludzas katoļu baznīca

 

                                                       (Baznīca līdz 1938.gada ugunsgrēkam)

     

                                                       (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Lai stiprinātu katoļticību, poļi 1687. gadā Livonijas ordeņa priekšpilī uzcēla pirmo katoļu baznīcu. 1738. gadā nodegušās baznīcas vietā kanoniķis Abrickis uzcēla lielāko un skaistāko koka baznīcu tā laika Latvijā. Tā bija majestātiska ēka ar 2 torņiem, 5 altāriem, bagātīgu liturģisko inventāru. 1938. gada 11. jūnijā tā nodega lielajā Ludzas ugunsgrēkā. Pēc tā dievkalpojumus sāka noturēt pagaidu telpās — ēkā, kas atradās blakus baznīcai.

1939. gadā Ludzas dekāns Jānis Gabrāns uzsāka jaunas baznīcas būvi, ko pārtrauca Otrais Pasaules karš, bet vēlāk, padomju okupācijas vara dievnama celšanas darbus aizliedza. Tāpēc dievkalpojumi turpināja noritēt iepriekš minētajās pagaidu telpās līdz 1958. gadam, kad šis nams nodega. Līdz 1963. gadam draudze pulcējās 1738. gadā celtajā oktogoniskas formas koka celtnē, bijušajā Karņicku kapličā. Tā kā tā sākotnēji bija paredzēta kā Karņicku dzimtas apbedījuma vieta, tā bija maza un nepiemērota draudzes dievkalpojumiem. Tāpēc 1959. gadā Ludzas dekāns P. Tumans uzsāka citas māla kleķa kapu kapličas, kas atradās aptuveni 300 metru no nodegušās baznīcas un Karņicku kapličas, paplašināšanu, nojaucot vienu sienu un no ķieģeļiem uzbūvējot divreiz lielāku telpu. No 1963. gada šeit noritēja draudzes dievkalpojumi, baznīcā bija divi sānu altāri, virs kuriem atradās Svētās Terēzijas un Vissvētākās Jēzus Sirds gleznas.

1989. gadā atļāva turpināt 1939. gadā iesākto baznīcas būvniecību, kas notika toreizējā dekāna Jāņa Buļa, vēlāk dekāna Oļģerta Aleksāna vadībā, palīdzot no Polijas uzaicinātam inženierim. Jaunās baznīcas konsekrācija noritēja 1995. gada 24. septembrī, ko veica toreizējais Rīgas arhibīskaps Jānis Pujats, pirms tam novadot pēdējo svēto misi tās pašas dienas rītā vecajā dievnamā un vēlāk procesijā dodoties uz jauno baznīcu.

Vissvētākās Jaunavas Marijas — Māras zemes karalienes statuja pie Ludzas baznīcas atklāta 1934.gada 24. jūnijā, statuju iesvētīja bīskaps J. Rancāns kā piemiņas zīmi ne­atkarīgās Latvija Republikas dibināšanas 16. gadskārtai. Uz statujas postamenta uzraksts “Regina Terrae Marianae, ora pro nobis!” (latīņu val. „Māras zemes Karaliene, lūdz par mums!”). Projektu izstrādāja un uzstādīšanas darbus vadīja ludzānietis, toreizējais Latvijas Mākslas akadēmijas students Leons Tomašickis, pieminekļa “Vienoti Latvijai” Rēzeknē autors.  Baznīckalna nogāzē ir uzstādīts memoriāls akmens Leonam Tomašickim. 

Adrese: Ludzas novads, Ludza, Baznīcas iela 54a (koordinātes - 56.547799, 27.729576 ) 

 

Pildas muiža (Pylda)

 

                                               (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Par Pildas muižu periodikā grūti atrast kādu informāciju, kas pastāstītu kaut ko vairāk par muižu, tās dzīvi un īpašniekiem. Pārsvarā ir 1920-to un 1930-to gadu presē publicētā zemes gabalu pārmērīšanas informācija.

1925.gadā izdevumā “Nedēļa” apraksts par braucienu pa Ludzas apkārtni un cita starpā pieminēta arī Pildas muiža: “Pie Kivdaļu pusmuižas no Ludzas ceļa nogriežamas uz Pildu. Pa ceļam — kāda krietna upīte, pār kuru nav tilta. Andrejs sēžas vezumā un rati šļakstina ūdenī pāri upei. Pārbrauca gan. Tikai spainis, kurš ratu sānos pieākēts, nogrima dibenā un otrs trauks aizpeldēja pa straumei dziļumā. H. Riekstiņam vaiadzēja izģērbties un «zvejot» abus rokā, kas arī izdevās. Virzāmies tālāk. Pa ceļam kāds ciemnieks pastāsta, ka Nukšu pusmuižas «teirumā Jonu naktī gājuši rakt, izrakuši arī vecus medjus, brasļetus un steipas.» Šīs lietas no senkapenēm pārdotas Ludzā. Pieminekļu aizsardzības likumu Latgalē, redzams, tik pat kā nemaz neievēro. Izbraucam caur Pildas muižu. Priekšā atkal upe, pār kuru nav tilta.”

1959.gadā “Ludzas taisneiba” raksta: “Nomazgājuši dienas darba putekļus un paēduši vakariņas, daudzi Kaļiņina kolhoza jaunieši dodas uz kādreizējās Pildas muižas pusi, kur tagad ir Ņukšu ciema klubs.” 

Adrese: Ludzas novads, Ņukšu pagasts, Pilda (koordinātes - 56.471820, 27.748742 )