Eversmuiža (Werestmuyża, Eweres muyża, Ewershof)

 

                                                              

                                                                                 (1920-to gadu foto)

                                                                     (Fotografēts 2017.gadā, V.S. foto)
 

                                             (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Eversmuižas apbūves kompleksā ietilpst 1680. gadā klasicisma stilā celtā, vēlāk pārbūvētā kungu māja, vārtu ēka, kalpu māja, un saimniecības ēkas, no kurām vairākums ir drupu stāvoklī. Pilij apkārt ir stādīts parks Ilžas upes krastā, kuru ieskauj mūra žogs un kur var apskatīt šķeltlapu liepas, sarkanās kļavas u.c. Pils-cietoksnis ir iekļauta 100 Eiropas kultūras mantojuma objektu Latvijas sarakstā.

17.gadsimtā Eversmuiža piederēja muižnieku fon Karņicku dzimtai. Polijas karalis Zigmunds III piešķīra muižas zemi par militāriem nopelniem poļu magnātam Kasperam Karņickim, ar kuru tad aizsākās 200 gadu ilgā grāfu Karņicku ēra Eversmuižas vēsturē, un kurš būvējis pili - pirmo mūra ēku Ludzas apriņķī. Ap 1784. gadu muiža nonāca grāfienes fon Borhas valdījumā, 1828.gadā – Rozenšildu fon Paulinu īpašumā, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Eversmuižā saimniekoja ģenerālis Ričards fon Mevess, bet ar 1933. gadu - Karls Gustavs Krīdeners-Strūve (Krüdener).

Pēc Pirmā pasaules kara muiža pārgāja valsts īpašumā, baroni pārcēlās uz dzīvi muižas pārvaldnieka mājā, un viņiem piederēja vairāki zemes īpašumi no bijušās muižas zemēm. 1932. gada 4. janvārī ar vēzi nomira Kārlis Krīdeners-Strūve, apglabāts Ludzas kapos. Pēc vīra nāves viņa sievas Idas Krīdeneres-Strūves (dzim. Vaskez-Pinosa) tuvumā parādījās Felicianovas muižas dārznieks, it kā viņas brālēns Sihudskis, ar kuru kopā 1939. gadā viņa izbrauca uz Vāciju. Par viņu attiecībām līdz mūsu dienām saglabājušās vairākas leģendas.

Vēl 1935. gada 4. oktobrī Ida Krīdenere-Strūve pilnvaroja Felicianovas muižas īpašnieku Mihailu Plenu pārdot viņas īpašumā esošās zemes, ar ko Plens veiksmīgi tika galā, un 1939. gadā uz Idas Krīdeneres-Strūves vārda reģistrētu īpašumu Eversmuižas apkārtnē vairs nebija. Šeit varētu pielikt punktu muižnieku vēsturei Eversmuižā, tomēr ... Pēc Otrā pasaules kara Ida Krīdenere-Strūve atgriezās Ciblā, dzīvoja pie vairākiem zemniekiem, strādāja lauku darbos par ēdienu un guļasvietu un nomira Istras pansionātā 1961. gada 20.oktobrī 81 gada vecumā.

Mūsdienās pils nodota Ciblas vidusskolas rīcībā - tiek izmantota kā internāts. Muižas apbūve ir Valsts aizsargājamais arhitektūras piemineklis.

Grāmatā “Ciblas pagasts” (2004) raksta: “Nepamatoti aizmirsta ir Eversmuižas (Ciblas), kā nocietinātas muižas,
eksistence pirms 300 gadiem, kura, šķiet, ir vienīgais tāda veida arhitektūras piemineklis Latvijas austrumos un salīdzināma ar Slokenbeku pie Tukuma.

Uz austrumiem no Ludzas un 12 km pirms tagadējās valsts robežas atrodas Eversmuiža (tagad Cibla). Arī Livonijas laikos šeit beidzās Ludzas pils novads, Polijas-Lietuvas karalistes laikos bija robeža ar Novgorodas Pleskavas zemi. Visos laikos karagājieni vispirms skāra šo pierobežas zemi un postīja to. Jābaidās bija arī no kaimiņiem - muižniekiem, kuri pie izdevības centās sagrābt kaimiņu zemi un mantu, sevišķi juku laikos. Tā no 1654. gada līdz 1667. gadam, kad Latgalē iebruka Maskavas zemes karapulki un cīņā pret tiem, aizstāvot Ludzu, krita poļu muižnieks Aleksandrs Karņickis, viņa brālis Andrejs tika sagūstīts un atgriezās tikai pēc 7 gadiem, toreizējā Karņicku Bricovščiznas muiža bija bez saimniekiem, un Ozupines muižnieks Bugveckis lietoja Karņicku īpašumus. Pēc atgriešanās no gūsta Andrejam Karņickim sākās strīdi robežu dēļ. Kaut arī 1690. gadā tika noteikta robeža starp Ozupines un Bricovščiznas muižu, tomēr 1693. gadā vairāki muižnieki ar 80 bruņotiem vīriem uzbruka Bricovščiznas muižai, Karņickus piekāva un sašāva, izlaupīto mantu un lopus aizveda uz Ozupini, bet muižu nodedzināja. Polijas karaļa tiesa bija barga - 1695. gadā vainīgie tika izraidīti no dzīves vietām uz mūžu. Karņickiem atlīdzināti zaudējumi: 17122 poļu zloti un 15 graši. Tā bija ļoti liela nauda, kuru varēja ieguldīt muižas atjaunošanā. Drīz sākās Ziemeļu karš (1700-1721), tas gan neskāra Ludzas novadu. Ņemot vērā gan tuvo, gan aizrobežas kaimiņu pastāvīgos draudus, vajadzēja celt drošu patvērumu – īstu cietoksni. Nauda arī bija, bez tam Karņicki bija labos amatos. Tā bijušās Bricovščiznas muižas teritorijā cēla jaunu un stipru muižu ar citu vārdu – Eversmuiža. Nav gan zināms, vai tieši tai pašā vietā, vai tās tuvumā, bet izdevīgā vietā pie Ilžas (Ludzas, Lužas) upes, kur beidzas kritums no Latgales augstienes un upe tālāk plūst pa purvaino un mežaino pierobežas zemieni. Senatnē šeit bijuši vairāki latgaļu pilskalni.

Citur Latvijā muižas - cietokšņi celti senāk. Eversmuiža celta ap 1700. gadu, tikai lielāka un sarežģītāka – ar šaujamlūkām mūra sienās, bet divstāvu mūra pils atradās pagalma vidū, kas vēl ar mūra sienu pārdalīts divās daļās: priekšpils jeb saimniecības – ziemeļu pusē un parādes jeb parka - dienvidu un austrumu pusē. Ziemeļu pusē mūrim piekļāvās saimniecības ēkas un bija iebraucamie vārti (četros stūros pa lielai ēkai un divas mazas vārtu malās). Pēc uzbūves, ir neliela vizuāla līdzība ar seno latgaļu pilskalniem, kuru pastiprina nogāze uz upes pusi. Ēka celta klasicisma stilā, samērā vienkārša, ar balkonu parka pusē, abos ēkas galos bijušas piebūves - tualetes ar ieeju no otrā stāva gaiteņiem. Mūsdienās pils pārbūvēta: uzcelts trešais stāvs, nojaukta piebūve-tualete, aizsargmūris palicis tikai upes pusē, sabrukušas saimniecības ēkas."

Adrese: Ludzas novads, Ciblas pagasts, Cibla (koordinātes - 56.544967, 27.883294 )