Gaigalavas pagasta Strūžāni (Strusen) pirmoreiz minēti 16.gadsimtā, kad tos kopā ar Pilceni un Dricāniem iegādājās muižnieks Riks. Latgales revīzijas laikā 1782.gadā kā Strūžānu saimnieki minēti Antons, Felicijans, Johans, Anna, Dominika, Franciska un Leonora Riki. Muižai piederējuši 324 zemnieki. 1825.gadā sākumā Strūžānus vai nu iegādājās, vai mantoja (pastāv dažādas versijas) Benislavsku dzimta no Bērzpils. Tieši Benislavsku laikā Strūžānos tika dibināta pirmā privātā skola Latgales bērniem, kas sākotnēji tika iekārtota iesala kaltētavā Mazičas upes krastā. Mainoties muižas īpašniekiem, mainījās arī ticības lietas. 1865.gadā Benislavsku Leopolds, būdams katolis, Strūžānu muižu pārdeva luterticīgajam vācu baronam Ernstam Dālvicam, kurš pieņēma lēmumu, ka laba vieta evanģēliski luteriskās baznīcas celtniecībai būtu iesala klēts, kas līdz tam tika izmantota skolas vajadzībām. Domāts, darīts! Zemnieku skola tika pārcelta uz katoļu baznīcai piederošo plebaniju un tā pārtapa par katoļu draudzes skolu, savukārt iesala klēts tika pārveidota atbilstoši evanģēliski luteriskas baznīcas prasībām. 1873.gadā koka ēkai tika uzcelts mūra tornis, un baznīca tika iesvētīta. Luterāņu dievnams veiksmīgi pārdzīvoja gan 1905.-1907.gada revolūcijas viļņošanos, gan Pirmo pasaules karu un Brīvības cīņas.
1936.gadā Strūžānu evanģēliski luteriskā baznīca kopā ar Beidziņu kapsētu tika ieskaitīta Valsts nekustamo īpašumu zemes fondā. 1939.gadā baznīcas pārbūvei tika savākti 4500 lati, un tika veikta baznīcas iekšējie un ārējie atjaunošanas darbi, pārbūvēts tornis un atjaunotas ērģeles. Šķiet, ka tas arī bija pēdējais remonts, ko šī necilā baznīciņa piedzīvoja. Vēlāk baznīca vairākkārt tika demolēta, piemēram, 1940.gadā vietējie skolēni tai izsituši logus un nedaudz izpostījuši muižnieka Dālvica atdusas vietu. Līdzās baznīcai, kļavu ieskauts, atdusas tās dibinātājs – muižnieks Ernests Dālvics. Viņa kapa krusts ir zudis, taču kapa plāksne joprojām stāv. (izmantots lopsalapsa.wordpress.com)
Baznīca līdz mūsdienām ir saglabājusies samērā labi, neskatoties uz to, ka tā kopš 1984.gada bijusi pamesta, demolēta, grauta. Iespējams par to jāpateicas tam, ka baznīca grūti pieejama, atrodas purvainā, dubļainā vietā, kuru ieskauj upītes.
1968.gadā baznīcu apmeklējis novadpētnieks Žanis Skudra un apraksta savā grāmatā “Okupētās Latvijas dienas grāmata”: “Tā atrodas Ičas upes lankā, zemā un neizskatīgā vietā, tikai tur, kur pati baznīca, mazliet augstāks. Ap baznīcu veci koki. Ičas upe tagad izbagarēta. Agrāk tā stipri pārplūdusi, tā ka palu vai lietus laikā būs bijis grūti pie baznīcas piekļūt. Uz baznīcu gan bijis uztaisīts dambis un pār kādu vecu grāvi pārlikts tiltiņš. Tiltiņa vairs nav, bet dambis vēl redzams, tas noaudzis ar zāli, jo pa to laikam neviens vairs nebrauc un neiet. Es laipoju pa Ičas malu, lai nesaslapinātu kājas, jo te ir tā kā purvā — tik zemā vietā nekur baznīcu neesmu redzējis. Ap baznīcu daudz vecu koku, arī paresnu bērzu, un vaļņa vietā tai apkārt aug ozoli un liepas. Pret dambīti ir koka vārti, kuru šķērskokā gadskaitlis - 1926. Dievnama vakaru pusē starp 8 liepām kāds dzelzs piemineklis. Šai baznīcas pusē logi izdauzīti, kāds logs izcelts, un pie tā pieliktas kāpnes. Te tikko notikusi postīšana — varbūt vēl tikai pagājušā naktī. Ērģeles, kancele un altāra glezna sabojāta, zvanam izsists robs, lukturi norauti, saplēsti, arī altāra sega noplēsta. Baznīcā stāv kaste ar stikliem. Var redzēt, stikloti agrāk izdauzītie logi, bet tagad, kad dievnams jau tik tālu izpostīts, diez vai te kāds vairs ko stiklos. Logiem pat vairāki rāmji izņemti.”
Adrese: Rēzeknes novads, Gaigalavas pagasts, Strūžāni (koordinātes - 56.744498, 27.186115 )
