Landzes mācītājmuiža

 

                                              (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Celta 1790.gadā, otrais stāvs uzbūvēts vēlāk, izkropļojot ēku līdz nepazīšanai. Mūsdienās ēkā iekārtots pansionāts. Saglabājusies sena klēts.

“Ventas balss” 1936.gadā raksta: “Ir zināms, ka Landzē bijusi baznīca jau katoļu un ordeņa valdības laikos. Turpat bijusi arī mācītājmuiža, tikai ne tanī vietā, kur tagad, bet baznīcas otrā pusē. Upei ieskalojot krastu, 1790. gadā nācās mācītājmuižu pārcelt tajā pusē, kur tā tagad ir. Mācītājmuiža ievērojama ar to, ka te darbojies par mācītāju no 1804.gada Kārlis Fridrihs Vilhelms Kalmeijers, kurš rakstījis “Latviešu Avīzēs” un sarakstījis lasāmu grāmatu bērniem ar virsrakstu «Bērnu mīļotājs». Šī grāmata iespiesta pie J. V. Stefenhagena Jelgavā 1825. gadā un par pateicības zīmi dāvināta trim dzimtskungiem: Zūru un Laides — Lambsdorfam, Venzavas — Rennem un Leču — Koškulam. Divi raksti šai lasāmā grāmatā ir no Ārlavas mācītāja K. Hugenbergera un Dundagas mācītāja Rodes. Vēsturnieku aprindās vairāk ievērojams par šo Kalmeijeru ir viņa dēls, Jānis Augusts Teodors Kalmeijers, kurš dzimis 1809. gadā Landzes mācītāja muižā un pēc studijām Terbatā ceļojis uz Pēterburgu, Vāciju, Austriju un Šveici un no 1837. gada darbojies kā sava tēva adjunkts, bet no 1855.gada kā pilntiesīgs Landzes mācītājs. Šis Kalmeijers bijis vairāku vēstures un zinātnisku biedrību biedrs, piem. Rīgas vēstures un senatnes pētnieku biedrības. Ievērojams ar saviem vēsturiskiem vācu valodā sarakstītiem darbiem. Landze ievērojama arī ar to, ka šeit savus bērnības gadus pavadījis mūsu literatūrā pazīstamais “sirmais latviešu mīļotājs” Kārlis Hugenbergers, kura tēvs Landzē bijis mācītājs. Par šī «sirmā latviešu tautas mīļotāja» dzīvi Landzē Smiltenes K. Kundziņš kādreiz rakstīja : “Še uz pašas Ventas upes krastiem, lauku dzīves klusumā un jaukumā, mazais Kārlis uzauga un ieņemas savā dabā un saprātībā. Lieliski jauki brīži bērna prātam īpaši bija, kad pavasarī ledus sāka lauzties un kad Ventas ūdeņi līdzīgi vecās Ēģiptes Nīlas upei pļavas un laukus pārpludināja un auglīgus darīja.”

Adrese: Ventspils novads, Piltenes pagasts, Landze (koordinātes - 57.238003, 21.626999 )

 

Landzes baznīca

 

                                                                     (2021.gada foto)

 

                                               (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                    (Foto 1925.gada žurnālā "Atpūta")

Vairāk kā 300 gadus vecā Landzes luterāņu baznīca atrodas gleznainā vietā pašā Ventas krastā. Ainavu baznīcas apkārtnē papildina senu liepu audze (kopumā te ir 7 dižliepas, resnākā koka apkārtmērs 6,4 m). Šo dižo koku dēļ vasarā baznīcu pilnā skatā gandrīz neiespējami nofotografēt.

Sākotnēji Landzes baznīca bija būvēta kā koka ēka, vēlāk to vairākkārt pārbūvēja, mūra baznīcu uzceļot 1701. gadā. Baznīcā atrodas ievērojamā Ventspils koktēlnieku darbnīcas meistara Nikolausa Sēfrensa baroka stilā darinātais altāris, kancele un ķestera pults. Pirmatnējais krāsojums nav saglabājies. Baznīcas ansambli veido mācītājmuiža, klētiņa un draudzes nams.

1925.gada “Atpūtā” teikts, ka Venta Landzes baznīcai pietuvojusies. Senāk upe atradusies pusversti no baznīcas, bet tagad tā esot jau 3-4 asis tuvu. Tāpēc ventas krasts tiekot nostiprināts ar akmeņiem.

“Ventas balss” 1936.gadā raksta: “Ir zināms, ka Landzē bijusi baznīca jau katoļu un ordeņa valdības laikos. Turpat bijusi arī mācītājmuiža, tikai ne tanī vietā, kur tagad, bet baznīcas otrā pusē. Upei ieskalojot krastu, 1790. gadā nācās mācītājmuižu pārcelt tajā pusē, kur tā tagad ir. Reformācijas laikā baznīca sabrukusi, bet 1567.gadā pavēlēts to atkal uzcelt. Pēc tam baznīca vairākreiz pārbūvēta: 1744., 1776., 1847.—1848. un 1878.gadā. Baznīcas iekšiene ievērojama ar kokgriezumiem rotāto baznīcas altāri, kuru ļoti mākslinieciski pagatavojis ventspilietis Nikolajs Seferenss ap 1700. gadu. Baznīcā ir kroņlukturis ar 1707.gada atzīmi un svečturis ar 1710. gada atzīmi. Mācītājmuiža ievērojama ar to, ka te darbojies par mācītāju no 1804.gada Kārlis Fridrihs Vilhelms Kalmeijers, kurš rakstījis “Latviešu Avīzēs” un sarakstījis lasāmu grāmatu bērniem ar virsrakstu «Bērnu mīļotājs». Šī grāmata iespiesta pie J. V. Stefenhagena Jelgavā 1825. gadā un par pateicības zīmi dāvināta trim dzimtskungiem: Zūru un Laides — Lambsdorfam, Venzavas — Rennem un
Leču — Koškulam. Divi raksti šai lasāmā grāmatā ir no Ārlavas mācītāja K. Hugenbergera un Dundagas mācītāja Rodes. Vēsturnieku aprindās vairāk ievērojams par šo Kalmeijeru ir viņa dēls, Jānis Augusts Teodors Kalmeijers, kurš dzimis 1809. gadā Landzes mācītāja muižā un pēc studijām Terbatā ceļojis uz Pēterburgu, Vāciju, Austriju un Šveici un no 1837. gada darbojies kā sava tēva adjunkts, bet no 1855.gada kā pilntiesīgs Landzes mācītājs. Šis Kalmeijers bijis vairāku vēstures un zinātnisku biedrību biedrs, piem. Rīgas vēstures un senatnes pētnieku biedrības. Ievērojams ar saviem vēsturiskiem vācu valodā sarakstītiem darbiem. Landze ievērojama arī ar to, ka šeit savus bērnības gadus pavadījis mūsu literatūrā pazīstamais “sirmais latviešu mīļotājs” Kārlis Hugenbergers, kura tēvs Landzē bijis mācītājs. Par šī «sirmā latviešu tautas mīļotāja» dzīvi Landzē Smiltenes K. Kundziņš kādreiz rakstīja : “Še uz pašas Ventas upes krastiem, lauku dzīves klusumā un jaukumā, mazais Kārlis uzauga un ieņemas savā dabā un saprātībā. Lieliski jauki brīži bērna prātam īpaši bija, kad pavasarī ledus sāka lauzties un kad Ventas ūdeņi līdzīgi vecās Ēģiptes Nīlas upei pļavas un laukus pārpludināja un auglīgus darīja.”

1939.gada aprīlī “Ventas balss” raksta: “Pagājušā nedēļā Landzes mācītājs J. Pilmanis, gribēdams iekļūt pa ārdurvīm baznīcas ģērbkambarī, atradis, ka tās no iekšpuses aizbarikādētas. Paredzēdams ļaunu, viņš cauri baznīcai devies ģērbkambarī. Te atklājies, ka ģērbkambarī iebiruši griesti, sadragādami un aprakdami zem gruvešiem jauno krāsni, masīvo ozola galdu, krēslus, griestu lukturi un citas mazāk vērtīgas mantas. Piecas milzīgās sijas, uz kurām griesti balstījušies, bijušas tik satrunējušas, ka nolūzušas līdz pat sienai, kā ar zāģi pārzāģētas. Draudzei nodarīti zaudējumi par apmēram 500 latiem. Atzīmējams, ka pēc pasaules kara baznīca ilgāku laiku atradusies nolaistā stāvokli. Dakstiņu jumts vairākās vietās laidis ūdeni cauri, tā ka slapjākā laikā baznīcas un ģērbkambara griesti bijuši pilnīgi izmirkuši. Pēc vairākkārtīgi izdarītiem remontiem, jumts tagad savests kārtībā, bet, kā redzams, griestu sijas jau tiktāl paguvušas satrunēt, ka vairs nespēj noturēt griestu smagumu. Ir dibinātas bažas, ka dažā vietā var iebrukt griesti arī baznīcas telpā, sevišķi tur, kur ūdens savā laikā visvairāk cauri sūcies. Vecie ļaudis zin stāstīt, ka nelaiķis mācītājs Resungs iesvētāmiem bērniem stāstījis teiku par baznīcas sabrukšanas paredzēšanu. Baznīcas pamati likti tumšajos viduslaikos, kad bijis paradums pamatā iemūrēt dzīvu cilvēku. Prasība bijusi tāda, ka šim cilvēkam vajadzējis labprātīgi atļaut sevi iemūrēt. Kad Landzes baznīcai likti pamati, šāda labprātīga cilvēka nav gadījies, un tādēļ tās pamatos ar varu iemūrēts kāds zemnieks. Tāpēc radies paredzējums, ka kādreiz baznīcai jāsabrūkot. Kad pirms desmit gadiem baznīcas mūriem tuvojās Ventas palu straume, ārdīdama ar katru gadu krastu, tad šī teika atkal tika vietējos iedzīvotājos stāstīta. Tagad, kad iebrukuši baznīcas ģērbkambara griesti, tā no jauna nākusi ļaužu valodās. Kā zināms, Landzes baznīcu, kā vecu senlaiku celtni, kura sevišķi bagāta ar senlaiku kokgriezumiem, savā zināšanā pārņēmusi pieminekļu valde un aizpērn izveda lielākus remontus baznīcas izdaiļošanā, tā ka tā var skaitīties par vienu no skaistākām baznīcām plašākā apkārtnē. Baznīcas padome lūgusi pieminekļu valdi steidzamības kārtā pārbaudīt baznīcas griestu stiprumu, lai novērstu varbūtēju lielāku nelaimi.”

Adrese: Ventspils novads, Piltenes pagasts, Landze (koordinātes - 57.237127, 21.627396 )

 

Piltenes baznīca

 

                                                 (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Pirmā Piltenes luterāņu baznīca celta 1557. gadā un bijusi no koka. Ziemeļu kara laikā baznīcas ēka sāka brukt un 1708. gadā draudze nolēma uzcelt jaunu dievnamu. 1710. gadā sākās lielais mēris un celšanu pārtrauca. 1719. gadā sabrukušās koka baznīcas vietā pabeidza celt tagadējo mūra baznīcu. Pastāv uzskats, ka baznīca celta no brūkošās pils akmeņiem. 1722. gadā izgatavoja ērģeles ar deviņiem reģistriem, autors bija Liepājas koktēlnieks Joahims Kreicbergs. Baznīcā vēl saglabājušies kokgriezumi no 16. gadsimta. Kokā grieztā Kristus tēla vietā, kā tas bija pirmajā baznīcā, jaunajā bija barona Rennes dāvāta altāra glezna. Jaunā baznīca bija plaša - soli 222 sēdvietām. Kancele ir no 1719. gada, bet Jāņa Rozentāla gleznas kopija no 19. gadsimta.

1925.gadā “Policijas vēstnesis” raksta: “Naktī uz 2. decembrī Piltenes luterāņu baznīcā izdarīta ielaušanās zādzība. Zaglis baznīcā iekļuvis pa logu, atlaužot loga rāmi un nozadzis pie baznīcas izejām piestiprinātās trīs ziedojumu vākšanas kastītes un pa to pašu logu atkal aizgājis. Baznīcas laukumā zem izsistā loga redzamas vairākas pēdas, pēc kurām spriežot, zagļi bijuši trīs.”

Adrese: Ventspils novads, Piltene, Dzirnavu iela 1a (koordinātes - 57.222700, 21.669989 )

 

 

Piltenes viduslaiku pils (Pilten, castrum Pilten)

 

                                                (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                                    (1920-to gadu foto)
 

Piltenes pils celta 13. un 14. gadsimta mijā kā konventa tipa pils Kurzemes jeb Piltenes būskapam un izmantota līdz 16. gadsimtam. No 14. gadsimta līdz 16. gadsimtam Piltene bija Kurzemes bīskapijas administratīvais centrs. 1329. gadā pils izturēja lietuviešu karaspēka aplenkumu, kaut arī pati pilsētiņa tika nodedzināta. Dokumenti liecina, ka jau 1621. gadā pils atradusies pussagruvušā stāvoklī, bet ap 1750. gadu sagāzusies pēdējā vēl apdzīvojamā pils daļa. Kad pils vairs netika apdzīvota, no tās akmeņiem būvēja Piltenes muižas saimniecības ēkas.

Pils drupas atrodamas blakus Piltenes luterāņu baznīcai pie Vecventas (kādreizējās Ventas gultnes). Saglabājušies pamati un divu pils torņu fragmenti - Lielā apaļā un Kauna torņa fragmenti. Piltenes pils bijusi lielākā aizsardzības būve Ziemeļkurzemē. Pilī varēts iekļūt pa diviem vārtiem un diviem paceļamiem tiltiem. Pils drupas aizņem 1 ha lielu platību.

Adrese: Ventspils novads, Piltene (koordinātes - 57.222498, 21.666799 )

 

Piltenes vējdzirnavas

 

                                              (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

1938.gada presē rakstīts: “Piltenē darbojas vējdzirnavas, kas bezvēja gadījumos strādā ar naftas motoru un blokos malšanai ražo arī elektrisko strāvu pilsētiņas apgaismošanai.”

Tā paša gada beigās presē raksta: “17. decembrī ap plkst. 7 Piltenē izcēlās ugunsgrēks elektriskā spēkstacijā, kas atrodas vienkopus ar vējdzirnavām. Jau dažos mirkļos liesmas bija pārņēmušas lielo būvi. Spēkstacijas ēka gan atrodas tikai ap 80 m no Vecventas dīķa, bet lielā karstuma dēl ugunsdzēsēji nevarēja pieiet ugunsgrēka vietai tuvāk par 200 m. Simtiem cilvēku skatijās trakojošās liesmās, tie nespēja aizkavēt bojā ejošo rūpniecības uzņēmumu. Uguns draudēja pārsviesties arī uz tuvumā esošajām koka celtnēm Lielā ielā, kādēļ apdraudēto māju iedzīvotāji bija sakāpuši uz jumtiem un spaiņiem lēja ūdeni. Ugunsgrēka izcelšanās iemesli vēl pilnībā nav noskaidroti. Dzirnavu īpašnieces dēls K. Jēkabsons un vietējais tirgotājs K. Grīntāls ugunsgrēka izcelšanās brīdī atradušies pie bīdelēšanas ierīcēm, kad mašīnu telpās piepeši izdzirduši sprādzienu. Pēc tam telpas tūlīt sākušas piepildīties kodīgiem dūmiem. Noskrējuši apakšējā stāvā, viņi to atraduši jau pilnīgi liesmās. Uguns ātro izplatīšanos veicinājusi naftas krājumu aizdegšanās. Tikai pārdroši izskrejot cauri liesmām, Jēkabsons un Grīntāls izglābušies. Reizē ar dzirnavu nodegšanu pilsēta paliek bez elektriskās apgaismošanas. Uzņēmums bija apdrošināts Latvijas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrībā un Popes un apkārtnes savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrībā, kopā par 32.000 ls. Turpretim zaudējumi pārsniedz 50.000 ls. Liesmām par upuri krituši arī vairāki simti kvintalu labības.”

Adrese: Ventspils novads, Piltene, Lielā iela  (koordinātes -  57.228993, 21.667520 )

Gārzdes muiža (Garsden)

 

                                                  (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                             (Gārzdes muižas pils senāk)

Līdz 1705.gadam muiža piederēja Vilkenu dzimtai. No 1909.gada tā pieder Buholcu dzimtai. Kungu māja celta 19.gadsimta sākumā, bet līdz mūsdienām palikušas tikai drupas. Kungu mājas pārbūvi veicis Teodors Zeilers. Ja neskaita pāris aplikatīvus elementus un naivu tornīti, ēkā izmantots visprimitīvākais apjoms ar stāvu divslīpju jumtu. Muižā bijis arī fazenārijs, kur audzēti dažādu šķirņu fazāni.

“Padomju Venta” 1981.gadā raksta: “Priecēja krāšņā Gārzdes daba, kas pašreiz ir pilnā plaukumā. Katra sēta slīgst violetā ceriņu un baltā ābeļziedu mākonī. Kādreizējā Gārzdes muiža tik priecīgu iespaidu neatstāja. Barona pils savus «ziedu laikus» sen jau pārdzīvojusi un tagad slāv vientuļa un pamesta. Nezināmi «mākslas mīļotāji» ir lauzuši, plēsuši un ārdījuši, ko vien varējuši, sienas izraibinājuši «autogrāfiem». Tikai pils mūri negrib padoties šo postītāju spēkam.”

Adrese: Ventspils novads, Piltenes pagasts, Gārzde (koordinātes - 57.289619, 21.717059 )

 

Māteru muiža (Māteres muiža, Matern)

  

                                               (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                                    (2011.gada foto)
 

Ugāles muižas pusmuiža.

1938.gada presē aprakstīts ugunsgrēks Māteros: “8. marta rītā izcēlās ugunsgrēks Ugāles pagasta Gudrinu mājās, kur nodega līdz pamatiem kūts, klēts un labības šķūnis, kas visi atradās zem viena jumta. Gudriņu mājas pieder Fricim Šefanovskim, kurš tās arī apsaimnieko. Bijušās Māteru muižas rijā tas zem viena jumta iebūvējis visas augstāk minētās ēkas. Otrdienas rītā ap plkst. 4.30 F. Šefanovskis gājis kūtī lopus pabarot; atverot kūts durvis, tas ieraudzījis kūts iekšienē uguni - tur jau degusi lopbarība un salmi. Šefanovskis tūliņ steidzies uz istabu pēc palīgiem, bet tā kā ēkā atradās lopbarība un citas viegli degošas mantas un laiks bija stipri vējains, tad uguns ātri izplatījās un dažos mirkļos pārņēma visu ēku. Mājinieki un atsteigušies kaimiņi steidzās glābt lopus, kas tiem, kaut gan ar lielām grūtībām, izdevās. Mājas šķūnī atradās arī saimnieka dēlam Kārlim Šefanovskim piederošā smagā automašīna. Mašīnas īpašnieks, jau glābjot lopus, bija ievainots galvā ar kādu degošu griestu koku, bet neskatoties uz to tas meties glābt arī savu automašīnu. Šķūnis, kurā mašīna atradās, jau bija liesmu apņemts, dega arī automobīlis, bet Šefanovskis tomēr mēģināja to no degošās ēkas izstumt. Tas tomēr nebija vairs iespējams, jo no automobīļa sāka izplūst benzīns, kurš acumirklī aizdegās. Liesmās cieta arī Kārlis Šefanovskis, kam apdega galva, abas rokas un kājas. Lopus glābjot apdedzināja rokas arī pats māju īpašnieks. Cietušiem palīdzību sniedza Ugāles pag. rajona ārsts Dr. Rāfalsons. Ugunsgrēkā sadega Friča Šefanovska viss nedzīvais lauksaimniecības inventārs — lopbarība, salmi, rati, ragavas, kamanas u. t. t. un Kārļa Šefanovska smagā automašīna 3000 ls vērtībā; kopējie zaudējumi ir 9000 ls. Pastāv aizdomas, ka uguns pielikta ļaunprātīgi.”

Adrese: Ventspils novads, Ugāles pagasts (koordinātes - 57.246160, 21.946280 )