Ogresgrīvas muiža (Ogresgrīvas pusmuiža, Oger, Ogersmünde)

                                                 (Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)


Tā ir viena no visjaunākajām Vidzemes pusmuižām. Vēl 1850.gadā Ikšķiles muižai pilnīgi pietika ar vienu pusmuižu – Pikalni. Taču pēc Rīgas-Dinaburgas dzelceļa līnijas atklāšanas 1861.gadā bija pilnīgi skaidrs, ka muižu jātuvina stacijai un steidzīgi tiek izveidota pusmuiža vai lopu muiža  – Ogresgrīvas muiža. Patiesībā tā ir tikai viena zemnieka zeme un lopi tur nekad netiek turēti. 1896.gadā zemi sāk izrentēt un pirmā rentniece ir Cecīlija Mitelhofa, kura vēlas īpašumam dot savu vārdu un tāpēc šī muiža reizēm minēta kā Mitelhofas muiža. Ar laiku vieta – Ogres miests sāk strauju attīstību un tas pāraug pašu radītāju Ikšķili un tādēļ pusmuiža sāk lepni dēvēt par Ogresgrīvas muižu. Šai vietai ir viss, kas pienākas – sava dzelzceļa stacija, mezniecība, pasts, muiža un ir palicis pavisam nedaudz, lai kļūtu par pilsētu. (rakstu un atmiņu krājums “Ogre”, 2002)
Blakus Ogresgrīvas muižai atradusies arī zirgu pasta staciju, kurā uz laiku 1919.gadā, kad karš bija izpostījis Ogri, iekārtoja pamatskolu. Telpās bija nepiemēroti apstākļi, ziemā auksts un 1922.gadā skolu pārcēla uz citām telpām. 1971.gadā šī ēka nojaukta.

Savukārt 2008.gada novembrī fakti.lv raksta: “Ogres novada domes deputāts un uzņēmējs Pēteris Dimants pie Rīga-Daugavpils šosejas, vecās Ogres muižas vietā, blakus jau rekonstruētajam īpašumam Rīgas ielā 14, plāno būvēt atpūtas kompleksu. P.Dimants informē, ka jau trešo nedēļu turpinās ieceres sabiedriskā apspriešana, bet ceturtdien, 20.novembrī, Ogres novada domē, izpilddirektora kabinetā pulksten 17 paredzēta publiskās apspriešanas sanāksme. P.Dimants, kurš ir idejas autors un projekta attīstības konsultants, stāsta, ka vecajā muižā, kas kļuvusi par viņa dzīvesbiedres Evitas Dimantes īpašumu, atradusies arī Ogres pirmā mūra ēka, kas pirmoreiz vēsturisko dokumentos - vāciešu zīmētā kartē - parādījusies 1781.gadā. Pati muiža gan tapusi tikai 1850.gadā. Te atradusies arī Ogres pirmā pasta stacija, vēlāk - Ogres pirmā pamatskola, arī pansija.

"Mēs saglabāsim visus esošos mūrus," sola P.Dimants, "un maksimāli mēģināsim restaurēt esošās būves. Jaunais komplekss tiks būvēts senatnīgā stilā, daudz būvju klāt nebūvējot." P.Dimants teic, ka kompleksā paredzēta ātrā tipa ("bistro") ēstuve 220 kvadrātmetru platībā, kas būšot lielākā Ogres rajonā. Ēdināšanas operators būs  SIA "Ogres muiža" un tās īpašnieks Jānis Štauers, kuru ogrēnieši jau pazīst kā "Štoka picas" īpašnieku.
Atpūtas kompleksā būs arī sporta un atpūtas veikals, kur varēs, piemēram, nopirkt vai iznomāt velosipēdus. Paredzēta arī konferenču un banketu zāle, "zaļais tirdziņš", kur varēs iegādāties svaigi audzētus Latvijas un Ogres rajona dārza labumus. Arī neliela viesnīca ar četriem numuriņiem un vienu lielāku telpu grupas nakšņošanai.”

Šķiet, ka šobrīd nekas no tā nav realizējies. Ēkā atrodas dažas valsts iestādes, frizētava.

Adrese: Ogre, Rīgas iela 14

Neretas muiža (Nerft, Nerften, Nersten, Narriten)

                                                  (Fotografēts 2016.gada, Līgas Landsbergas foto)


Tā bija viena no senākajām Sēlijas muižām tagadējā Neretas novada teritorijā pie Neretaslaukiem.
Muižas apbūves kompleksu veido vecā muižas dzīvojamā ēka, kas celta 16. gadsimtā, nedaudz vēlāk pie tās piebūvētā saimniecības ēka (36 х 14 m) un 18.-19. gadsimtā no ķieģeļiem celtā jaunā muižas kungu māja. Vecā muižas pils ēka ir trīsstāvu celtne (31,7 х 9,2 m) ar līdz 1,2 m biezām laukakmeņu un ķieģeļu sienām. Pirmajā stāvā bijušas šaujamlūkas, kas vēlāk aizmūrētas. Vēlāk vecajā kungu mājā bijušas viesu istabas un guļamistabas, uz kurām no pagalma veda ārdurvis ar greznām baroka stila vērtnēm. Agrāk te atradušās arī vagara un kučiera mājas, kalpu ērberģis, brūzis un riekstu dārzs. Muižas ēkas izkārtojās ap iekšējo pagalmu, ko norobežoja dzelzs sēta ar vārtiem, no kuriem palikuši vienīgi stabiņi. Parku rotāja paviljons — rotonda.
No 1824.gada līdz 1920.gadam muiža piederēja grāfu Šuvalovu dzimtai.
Līdz mūsdienām saglabājusies vecā muižas pils, ēkas pirmā stāva hallē vēl nesen bijušas redzamas koka kāpnes ar dažiem virpotiem margu balustriem, citās telpās — XIX gs. otrās puses krāšņu atliekas. Man gan neizdevās saskatīt neko no tā, izņemot kāda kamīna vietu.  No saimnieciskās piebūves saglabājusies ārējā siena. No jaunās muižas kungu mājas palikušas vienīgi drupas. Mūsdienās tur sākusi darboties kāda īpašniece, attīrījusi apkārtni, bet tagad atkal viss pamests, nezālēs un krūmājos ieaudzis. Arī parks aizaudzis.

2018.gadā internetā atrodami sludinājumi, ka muiža atkal tiek pārdota. Cena - 49 000 eiro.

Adrese: Neretas novads, Neretas pagasts, Neretaslauki, Neretas muiža

Olaines muiža (Olai)

                                       (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)

33 jūdžu attālumā no Rīgas pie Misas upes sākas divu Baudu māju plašie tīrumi. 18. gsadsimta beigās tie bija sadalīti starp četriem mantiniekiem ar māju katrai ģimenei. Kad 1777. gadā Rīgas rāte pieņēma lēmumu atdalīt no Jumpravmuižas Pārdaugavas teritoriju  un ierīkot tajā Olaines muižu, viņus no iekoptās zemes pārvietoja uz tobrīd brīvām teritorijām, mājas nojauca un uzbūvēja muižas ansambli. Par to laiku notikumiem liecina vēl joprojām pagastā atrodamu māju vārdi: Baudas, Andrejbaudas, Miķeļbaudas, Anšbaudas.
Kā pirmais zemes kopējs 1607. gadā minēts Kristofers Jungs, 1637. gadā - Hermanis, bet 1645. gadā zemi dala Bartels un Ansis Jungi. 1662. gadā pirmo reizi parādās nosaukums Baudas: BerendJunge oder Baude ir vienīgais mājas saimnieks. 1689. gadā tās ir pārņēmuši Baude Ansis un Baude Juris ar sievu Edi (1644-1698). Līdz 1708. g. minēti daudzi Baudu ģimenei piederīgie, taču viņu pēdas pagaist Ziemeļu kara un tam sekojošā mēra epidēmijā.
Tai pat laikā Plakanciemā bija vēl vienas Baudas, kurās 1647. gadā saimniekoja Fridrihs un pēc kārtas trīs Hinrihi. Plakanciemā zemniekus karš un mēris pasaudzēja, kara postu pārdzīvoja Baudu Hinrihs (1681-1721), Jānis (1672-1736) ar sievu Dārti (1697-1732), Baudu Jānis (1668-1740) un viņu dokumentāli pierādami pēcteči.
lenācēji Olaines Baudās sāk saukties māju vārdā, taču viņi nav radinieki Plakanciemā Baudām.
1746. gadā visām četrām Baudu mājām ir saimnieki: Matīss, Juris, Andrejs un Jānis. 1750. g. minēti: draudzes vecākais Toms un trīs pasta zemnieki Andrejs, Juris un Jānis. 1773. g.: Toms, Ģederts, Jānis, Ansis.
Kad sākās muižas celtniecība un saimniekus pārvietoja, kopā ar viņiem prom no mājām devās vecāki, brāļi, māsas ar ģimenēm un citi radi, līdz uzvārdu došanai visi tika saukti: "no Baudām". Lai periodiski rīkotajās revīzijās viņus kaut kā atšķirtu, katram bija iedots kārtas numurs, bet mājas vārdam pievienoja saimnieka priekšvārdu, tā radās Miķeļbaudas, Andrejbaudas un Anšbaudas.
Miķeļbaudas saimniekoja Jānis (1711-1786) ar sievu Grietu, pēc tam Miķelis, kurš 1780. g. apprecēja Krūmiņa atraitni Dārti. Nākošais saimnieks Jēkabs (1787-1851), precējis Kleberu Mariju, pieņēma no tēva vārda atvasinātu uzvārdu Miķelsons. Viņiem bija septiņi bērni, vecākais dēls Mārtiņš 1855. g. apprecēja Katrīni un izaudzināja mantinieku Jēkabu (miris 1912. g.). Lai gan viņiem bija vairāki bērni, mājas mantojumā saņēma audžudēls Kārlis Miķelsons. Apprecējis Alpu Paulīni, viņš piedzīvoja cienījamu vecumu - tuvu pie 100 gadiem, viņa dēls Kārlis uzskatāms par pēdējo Mikeļbaudu saimnieku, tagad šajās mājās vairs neskan latviešu valoda.
Andrejbaudas nosaukumu ieguva no saimnieka Andreja (1753-1827), kurš māju mantoja no vecākiem Anša( 1722-1796) un Edes (1727-1791). Kopā ar viņu, sievu Grietu un sešiem bērniem Andrejbaudās dzīvoja jaunākais brālis Jēkabs ar sievu Annu un arī sešiem bērniem. Andreja dēls, māju mantinieks Juris (1792-1841), pieņēma uzvārdu Baumanis. Viņš apprecēja Skrundu Līzi (mirusi 1859. g.). Kad ģimenē jau bija piedzimušas četras meitas, 1838. g. pasaulē ieradās dēls, māju mantinieks Jēkabs (miris pirms 1890. g.). Pēc vīra nāves gandrīz 15 gadus uzņēmīgā atraitne Līze sekmīgi apsaimniekoja mājas, līdz izaudzināja dēlu. Kad Jēkaba pirmā sieva Katrīna, dzim. Pāvuls, 1870. g. nomira, viņš pārveda mājās otru sievu, Mazālupu saimnieku Jāņa Mangola un Katrīnas Amālijas meitu Annu. Katrīnai bija divi dēli Jēkabs un nākošais saimnieks Mārtiņš (1862-1928?), kurš 1896. g. apprecēja Annu Doroteju Jansoni. Viņu dēls Teodors (1901-1957) emigrēja uz ASV, dēls Uldis ir šobrīd neapdzīvoto Andrejbaudu mantinieks.
Jēkaba un Annas pēcteči pēc 1. pasaules kara palika Rīgā un Olainē vairs neatgriezās. Viņu dzimtai piederīgs ir pazīstamais molekulārbiologs Viesturs Baumanis (*1942).
Olaines muiža vairs nav saglabājusies, tās atrašanās vietu iezīmē iepretī dzelzceļa stacijai Rīgas - Jelgavas ceļa kreisajā pusē lielu koku alejas paliekas, viens no dzīvojamās ēkas pagrabiem un dažu saimniecības ēku atliekas.
Ziņas par Olaines muižas rentniekiem nekad nav īpaši sistematizētas, jo, atšķirībā no dzimtsmuižām, to par zināmu summu iznomāja gan Baltijas muižnieku ģimenēm, gan Rīgas Lielās ģildes tirgotājiem, vēlāk arī namniekiem, tādēļ te nekad nav dzīvojušas slavenas dzimtas ar paliekošu nozīmi novada vēsturē. Dažādās arhīva lietās izkaisītie nomas līgumi liecina, ka 17. gs. Olaine kā Jumpravmuižas sastāvdaļa bija nonākusi Rīgas tirgotāja Fridriha Veselinga pārvaldījumā:
"Svētās Trīsvienības vārdā Karaļa pilsētas Rīgas birģermeistars un rāte dara zināmu visiem un katram, ka 1678. gada 12. jūnijā starp šo pilsētu, ko pārstāv Kases kolēģijas kungi un augstdzimušais godājamais kungs Johans Reiterns no vienas puses, un Fridrihu Veselingu, pilsoni un tirgotāju, no otras puses, uz sešiem gadiem — līdz 1684. gadam, par 2500 valsts dālderiem gadā, noslēgts rentes kontrakts par Blūmendāles jeb Jumpravmuižas iznomāšanu". Līguma 28 punktos ir formulēti nomas noteikumi, tos papildina rātskungu nosauktām personām - ierēdņiem un atraitnēm no muižas bez maksas izsniedzamo un piegādājāmo pārtikas produktu, siena un malkas saraksts.
Muižas nomnieks dzīvoja viņā pusē Daugavai, satiksmei kalpoja prāmis un laivas iepretī Katlakalnam, Olaines zemnieki pildīja klaušu darbus un maksāja nodevas muižkunga pārvaldniekam. Tā tas notika līdz 1777. gadam. Lai sekmīgāk organizētu saimniecisko darbību, Rīgas rāte nolēma izveidot Olaines muižu kā patstāvīgu vienību.
Tā bija viena no piecām Rīgas patrimoniālā apgabala muižām, t.s. valsts rentes muiža, kas pastāvēja līdz Latvijas brīvvalsts dibināšanai.
Starp lielceļu un Misas upi uz Baudu saimnieku iekoptās zemes pēc mērnieka B. Rozenpflancera izstrādāta projekta uzcēla muižas kompleksu. Spriežot pēc visai shematiskā zīmējuma un tā nedaudzā, kas saglabājies šajā vietā vēlāk uzceltajā jaunsaimniecībā Liepiņas, Olaines muižas dzīvojamā māja bijusi vienstāva koka ēka uz mūra pamatiem ar diviem skursteņiem. Galvenajai ieejai sekoja diezgan plaša priekštelpa, no tās durvis veda uz virtuvi, pieliekamo kambari un tualeti. Otrā mājas spārnā atradās zāle un divas dzīvojamās istabas. Akmeņu un tepat Olainē dedzinātu ķieģeļu pamatu atliekas vēl tagad ļauj atrast kādreizējo saimniecības ēku izvietojumu. Projekts liecina, ka muižas dzīvē liela nozīme bijusi alus darītavai, kuras vajadzībām līdzās sakņu dārzam un augļu koku stādījumiem paredzēta paprāva apīņu audzētava.
1842. gada muižas apraksts liecina, ka tā tiešām bijusi uzbūvēta pēc Rozenpflancera plāna: guļbaļķu "kaķupēdas būve" uz mūrētiem pamatiem ar kārniņu jumtu. Ēka bijusi 16 asis gara un 5 asis plata, tātad ap 25x8 metri liela. Zem ēkas katrā galā bija izmūrēti velvēti pagrabi ar lūkām. Galvenā ieeja - lievenis ar nojumi un diviem soliem. Plašajā priekštelpā bija divi logi, stiklotas durvis veda uz trim telpām labajā pusē. Tām bijuši seši divdaļīgi logi un četras durvis. Telpas apsildīja divas melnu un baltu glazētu podiņu krāsnis Aiz priekštelpas atradās virtuve ar pavardu un pieliekamo. No virtuves durvis veda uz piebūvi, kurai ir atsevišķa ieeja. Mājas kreisajā pusē - četras istabas ar astoņām durvīm un septiņiem logiem, logi bijuši ar slēģiem. Divas istabas apsildīja neglazētu podiņu krāsnis, vienā istabā bija neglazētu podiņu sienas krāsns, kurai siltumu deva pavards. No virtuves kāpnes veda uz bēniņu jumtgales istabu, tajā bija brūni glazētu podiņu krāsns. Līdzās virtuvei bija kalpotāju istaba ar maizes krāsni. lekštelpas bija balsinātas, grīdas klāja dēļu segums. 19. gs. vidū no sākotnējām ēkām minēts stallis ar ratnīcu, alus darītava un spirta brūzis, šķūnis, graudu klēts, viena kūts un klēts. Gadu gaitā muižas ansamblis papildināts ar vairākām jaunām saimniecības ēkām: pirti un vešūzi, diviem nobarojamo lopu staļļiem, otru zirgu stalli, ledus pagrabu, divām akām. īpaši gribas pieminēt moderniecību: masīva, ar kārniņu jumtu, zem mājas velvēts ledus pagrabs, priekšistaba izlikta ar flīzēm, apakšdaļā mūrēta, augšdaļā ar glazētiem podiņiem aplikta krāsns.
Muiža ar savām kūtīm, staļļiem, ratnīcu, klētīm un pagrabu bija ražojoša saimniecība. Tai piederēja pusmuiža - Buļļumuiža un vairāki krogi. lepretī Ālupiem darbojās vējdzirnavas, muižai tuvāk 1779. gadā nolēma uzbūvēt tolaik modernas dzirnavas, darbināmas ar vienu, diviem vai trīs zirgiem. Jaunbūves projektu un tāmi taisīja Karls Neimanis, viņa plānotā dzirnavu izmaksa - 410 dālderi.  Nav zināms, vai tās uzcēla atbilstoši projektam, pašlaik netālu no Liepiņām pie liela bērza saglabājušies pamatu fragmenti un nostāsti par dzirnavām, kas darbinātas ar motoru. 1842. gada aprakstā teikts: zirgu vilktas dzirnavas, masīvas, segtas ar kārniņu jumtu, 12 pēdas augstas, vārti ar eņģēm, divi divdaļīgi logi, dzirnavu mehānisms ar diviem gaņģiem.
1799. gadā muižu savā pārvaldījumā ieguva Rīgas rātskungs, kambarkungs Johans Vilhelms fon Krēgers. Kā nākošais minēts Ralfs fon Hikelhovens. 1806. gadā par ikgadēju samaksu 3510 dālderiem jaunu kontraktu, kas sastāv no ir 38 paragrāfiem, parakstījuši Rīgas rātes ierēdņi un tirgotājs Fridrihs Fokss. Vispirms nosaukts viss, ko nomnieks saņem savā pārvaldījumā: daļu no Rīgas pilsētas patrimoniālapgabala, sauktu par Olaini, kopā ar muižas ēkām un iekārtu, krogiem un citām iestādēm, kā arī zemnieku sētas. No zemniekiem atļauts ievākt tādas nodevas, kādas ir reģistrētas vaku grāmatā. Nomas nauda maksājama katru pusgadu - Lieldienās un Miķeļdienā, pirmajā ziemas ceļā pilsētas magazīnā bija jāieved 100 pūrus rudzu. Zeme un ēkas jāuztur labā stāvoklī, regulāri jātīra grāvji, jālabo tilti un ceļi. Ēku remontam nepieciešamos lietaskokus var saņemt no Olaines mežniecības. Mežā atļautas "mazās medības". īpaši norādīts, ka muižas darbos norīkotam namdarim jādod ēst. Reglamentēta alus darīšana un spirta dzīšana. Katru otro gadu notiek muižas revīzija un nomniekam to visādi jāsekmē. Kontraktu parakstījis Lielās ģildes eltermanis Georgs Konrāds Vigerts, Mazās ģildes eltermanis Francis Karls Donsdorfs un jaunais rentnieks.
1812. gada Lieldienās slēgts jauns kontrakts, Olaines muižu savā pārvaldījumā saņēma Karls Ernsts Zīverts.
1816. gadā muižā kalpoja 16 cilvēki: vagars Andrejs Kļāvis, brūveris Miķelis, kučieris Juris, melderis Mārtiņš, divi kalpi Andrejs un Mārtiņš, istabas puisis Bērtulis, lopu vīrs Andrejs, trīs krodzinieki, uzraugs Jēkabs, modere Dārte, putnu sieva Līze, ķēkša Līze un kalpone Trīne.
Muižai bija nodalīta zeme, kuru apstrādāja klaušinieki. Pārējo zemi kā senākos laikos rentēja zemnieki. Olainē bija ap 60 zemnieku saimniecību. Dažkārt vienā sētā dzīvoja divas ģimenes, parasti radinieki. Ērberģī mitinājās rentnieka, tuva radinieka vai kalpa saime. Savukārt saimnieka ģimenē bez sievas un bērniem bija brāļi, māsas, pašu vecāki. Kopā sanāca 10-20 cilvēki. Palaikam nācās pieņemt kādu pagasta nabagu vai pilsētas bāreni. 1790. gadā slima un nabadzīga rīdziniece Juliāna Šarlote Rezevska lūdza iemitināt viņas ārlaulībā dzimušo meitiņu Annu Elīzabeti kādā rātei piederošā muižā. Meitenīti nolēma nosūtīt uz Olaini. Salīdzinot 1799. gada "dvēseļu" sarakstu ar tur pēc septiņiem gadiem citā rokrakstā izdarītām piezīmēm par izmaiņām, redzams, ka visvairāk tās skārušas kalpu ļaudis. 16 līdz 30 gadus veci, viņi visai bieži mainījuši saimniekus. Savukārt Jura Rutka sētā par saimnieku ielikts Jura Baudes brālis Jēkabs ar sievu un trim bērniem, jo Juris ir saimniekojis slikti un tādēļ pārceļams pie kāda laba saimnieka, bet Mārtiņa Skadiņa dēls Krišjānis aizbēdzis uz pilsētu.
Muižā varēja saņemt atļauju doties uz Rīgu peļņā. 1799. gadā šādas atļaujas saņēma Rutku Jēkaba 19 gadus vecā meita Grieta, 32 gadus vecā Anne un 51 gadīgā Grieta no Mārtiņa Bajāra mājām, 29 gadīgie Indriķis un viņa sieva Anne no Mazķīkuļiem, 31 gadīgais Jēkabs no Lielķīkuļiem un vēl septiņi cilvēki.
1870-os gados tika atzīts, ka klaušu un vēlāk rentes naudas ievākšana no zemniekiem Rīgas pilsētai nav ekonomiski izdevīga, sākās māju izpirkšana, tā turpinājās līdz pat 1. pasaules karam. Muižu sadalīja 66 vienībās, 62 no tām bija rentes mājas. Bija pienākuši mērnieku laiki, tika pārspraustas robežas un zīmēti zemes plāni. Nogulējuši vairāk nekā 100 gadus arhīvā, tie mūsdienās atkal kļuvuši vajadzīgi mantojuma atgūšanai.
1879. gadā Rīgas rātsnamā Olaines zemnieki no Romiem, Rutkiem, Kleberiem, Skadiņiem un Lubaušiern parakstīja līgumu, kurā viņi apņēmās turpmākos 38 gadus līdztekus jau esošajām nodevām maksāt divas reizes gadā 33 zelta rubļus, lai tikai savu kopš gadsimtiem apsaimniekoto zemi iegūtu ģimenes īpašumā. 1905. gadā Jēkabs Jāņa dēls Skadiņš parakstījis līdzīgu līgumu par Lielgailīšu māju izpirkšanu.
1867. gadā nomira muižas rentnieks Jēkabs Kuģa. Viņa vietā nāca barons Pauls fon Šlipenbahs, 1877. g. - Eduards Balduss, 1898. g. - Mārtiņš un Anna Svarcbahi. Liepiņu māju saimniece, nu jau mūžībā aizgājusī Velta Plintmane, zināja stāstīt, ka pēdējais muižas rentnieks bija Eižens Nagels ar sievu Ellu.
Mākslas zinātniece Daina Lāce, pētot Johana Daniela Felsko darbību, Arhitektūras muzejā starp citiem zīmējumiem atrada arhitekta parakstītu Olaines muižas jaunbūves projektu un to publicēja ar nelielu komentāru: "Līdzās kalpu un strādnieku dzīvojamo ēku projektiem saglabājies arī Olaines muižas kungu mājas jaunbūves projekts, kas, domājams, palicis nerealizēts. J. D. Felsko šo celtni bija paredzējis kā plānā, tā fasāžu kompozīcijā izteikti simetrisku, ar askētisku neogotisku dekoru. Galvenās fasādes centrālajam rizalītam, kas noslēdzās ar divslīpu jumtu, vajadzēja piešķirt ēkai majestātiskumu, vienlaikus ļaujot tās centrālajā daļā izbūvēt pilnu otro stāvu. Savukārt trīs ieejas skaidri parāda telpu funkcionālo zonējumu
Ar Olaines novadu saistītu ievērojamu radošu personību saraksts ir visai īss, tādēļ jo patīkamāk ir tam pievienot gleznotāja Paula fon Šlipenbaha (Paul von Schlippenbach) vārdu. Viņš ir dzimis 1869. gadā Olaines muižas rentnieka, senas vācbaltu dzimtas pārstāvja, Paula I Alberta Ulriha Kārļa fon Šlipenbaha un Karlīnes Vilhelmīnes Helēnas Evelīnas, dzimušas fon Kocebū, ģimenē.
Lai iepazītos ar šo gleznotāju, vispirms jāatgādina par mākslas zinātnieces Kristiānas Ābeles ieguldījumu viņa drauga - mākslinieka Jāņa Valtera dzīves un daiļrades pētniecībā. Līdz šim bija zināms, ka J. Valters ir dzimis 1869. gadā Jelgavā, kopš 1906. gada parakstījies kā Valters-Kūraus un apbedīts 1932. gadā Berlīnē. Profesionālo izglītību viņš ieguva Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kurā iesniegto diplomdarbu - liela formāta gleznu ar divām gaiši tērptu dāmu figūrām vecās Jelgavas ainavā "Jelgavas tirgus" katrs būs redzējis Valsts mākslas muzejā Rīgā. 1906. gadā viņš aizbrauca uz Vāciju un Latvijā vairs neatgriezās. Par šo posmu līdz nesenai pagātnei bija maz kas zināms, biogrāfi pieņēma, ka glezniecībā ievērojami darbi vairs nav tapuši un rakstīja: "Viņš pats sev apcirta saknes; svešatnē reti kad uzzied dzimtenes ziedi. Visbiežāk tos nokož salnas.." un tamlīdzīgi. 1990. gadu otrajā pusē Kristiāna Ābele gleznotāja mazmeitas ģimenes arhīvā atrada daļēji izdzisušu 20. gadsimta 20. gados rakstītu dokumentu, kurā J. Valters lūdz Vācijas pavalstniecību, paskaidrodams: "Vecāku nāves un uzliesmojušās revolūcijas dēļ es 1906. gadā devos uz Drēzdeni un 22. februārī apmetos Lošvicā, Mordgrundbrucke 4, kā barona Paula fon Šlipenbaha viesis." Tālākie K. Ābeles pētījumi Berlīnes un Drēzdenes arhīvos atklāja daudz jauna gan par J. Valteru, gan par viņa līdzgaitnieku P. fon Šlipenbahu. Pretēji tradicionālajam uzskatam, ka Valters glezniecības jomā vairs neko nav veicis, atklāta pārsteidzoša faktu bagātība par viņu kā izcilu pedagogu, aktīvu mākslas izstāžu dalībnieku un spožu Drēzdenes salonu aprindu personību. Papildinot nesen publicētās ziņas ar atradumiem Olaines vēstures avotos, iegūts visai pilnīgs priekšstats par šo mūsu novadnieku.
"Gadsimta sākuma Drēzdenes kultūras dzīvē svarīgu lomu spēlēja vairāki skoloti un naudīgi vīri, kuru dzīslās ritēja Baltijas muižnieku asinis. Viņu lokam piederēja arī Olainē dzimušais J. Valtera vienaudzis P. fon Šlipenbahs, kas pēc doktora grāda iegūšanas 19. gs. 90. gadu vidū bija pametis tieslietas, lai mācītos glezniecību Ziljēna akadēmijā un pie Dž. E. M. Vistlera, bet Saksijā izpelnījies ievērību kā dāsns un ļoti zinošs dažādu mākslu, īpaši mūzikas, mecenāts. J. Valters uz Drēzdeni bija devies pēc viņa uzaicinājuma, un barona sakari viņam neapšaubāmi palīdzēja ātri iekļauties vietējā elitē, sagādājot gan izstādīšanās iespējas, gan skolniekus un izdevīgus pasūtījumus. Līdz 1912. gadam, kad P. fon Šlipenbahs pārcēlās uz Berlīni, abu vārdi mākslas notikumu apskatos minēti blakus, un barons vairākos tālaika avotos pat nosaukts par J. Valtera skolnieku. Sagadīšanās dēļ līdzīgas kolīzijas gandrīz vienlaicīgi pieredzēja arī viņu privātā dzīve. Drēzdenes perioda sākumā izjuka P. fon Šlipenbaha laulība ar ievērojama Pētrburgas rūpnieka mantinieci Hildu fon Krauskopfu, bet 1915. gadā J. Valters veicis sev visai neraksturīgu pasūtījuma darbu, gleznojot piemīlīga mazuļa portretu - drauga jaunajā ģimenē dzimušo meitiņu Nīnu Noru /../ tika reklamēta arī J. Valtera un P. fon Šlipenbaha kopīgā mākslas studija, kas ziemu darbojās pilsētā, bet vasaru - Grīnbergā pie Hemsdorfas Alberts Georgs Pauls Šlipenbahs dzimis Olainē 1869. gada 8. aprīlī, miris Berlīnē 1933. gada 9. oktobri, jurists un gleznotājs. Pirmā sieva: Paula Hilda brīvkundze fon Krauzkopfa (Pēterburgas gumijas fabrikas "Treugolnik" direktora meita), otrā sieva: Nora Marietta Terēze Ventiga. 1914. gadā Drēzdenē viņiem piedzima meita Ņina Nora un dēls Kuno Melhiors. Rietumeiropā dzīvo Ņinas Noras pēcteči.  Latvijas mākslinieku un arhitektu rādītājā P. fon Šlipenbaha vārds nav minēts. Dzimtas ģerbonis: melnā vairogā sudraba ķēde no trīs veseliem un 2 pus riņķiem. Augšmalā atkārtota ķēde starp melnu un sudraba lauku. (Valda Vilīte, “Olaines pagasts”, 2008)

Adrese: Olaines novads, Olaines pagasts, Pārolaine, Rīgas-Jelgavas šosejas malā, Liepiņu māju apkārtne

Oleru muiža (Ohlershof)

                                         (Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                 (2018.gada foto)

                                                   (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

Oleru muižas komplekss atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā blakus Oleru purvam. Muiža veidojusies 18. gadsimtā un sākotnēji tajā bijusi koka kungu māja ar saimniecības ēkām. 18.gadsimtā muižas īpašnieks bija barona fon Krīdenera dzimta. Jauns muižas centrs tika uzcelts 18.gadsimta beigās agrā klasicisma stilā ar mūra ēkām, kas novietotas ap parādes pagalmu. Pretī iebraucamajam ceļam bija kungu māja ar mansarda jumtu, abās pagalma malās, viena otrai pretī - klēts un pārvaldnieka māja. Aiz kungu mājas, uz ezera pusi, izveidoja dārzu un parku, kas 20.gadsimta vētrā izpostīts. Kungu mājā interjeru apdari veidoja agrajam klasicismam raksturīgi sienu gleznojumi. Tie bija risināti rāmju paneļu sistēmā ar medaljoniem, ainavām, ziedu vītnēm un supraportiem virs durvīm. Unikālākā bija tā sauktā "gleznu galerija" - uz sienām gleznotas iluzoras gleznas rāmjos. Lielākā daļa gleznojumu ir saglabājušies. 

Padomju okupācijas gados muižas kompleksā darbojās skola. Atrodoties attālu no pašvaldības centra un kolhozu ekonomiskajām aktivitātēm, muižas komplekss un tā apkārtne netika bojāti ar degradējošu arhitektūru.

Astoņdesmito gadu beigās, ar Atmodas sākumu, pašreizējie Oleru muižas īpašnieki nopērk kompleksu. Papildus galdniecībai, kas ir ēkas īpašnieku pamatnodarbošanās, tiek attīstīta durvju, logu un citu būvdetaļu restaurācija. No 2013.gada, domājot par vēsturiskās ainavas bagātināšanu, tiek uzsākta aitkopība. Turpinot dārza atjaunošanas darbus, 2004.gadā tiek nolemts atgriezties pie agrākā dārza plānojuma (kāds tas redzams 1907.gada kartē) un 19.gs. beigu posma koka verandas tapšanas laika stādījumu analogiem. Tiek izmantoti pat Krīdeneru dzimtas nostāsti, ka Oleru muižas dārzā visbiežāk stādītais krūms bija parastais ceriņš.

 

Adrese: Rūjienas novads, Jeru pagasts, Oleri

Ošelejas muiža (Ošlejas muiža, Ohschelei , Oschaly)

                                       (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Par šo muižu informācijas ir diezgan maz. Tā savulaik bijusi hercoga muiža. Ap 1800.gadu muižas nomnieks bija Tukuma apriņķa revizors Johans Gabriels Kuncendorfs.

Adrese:  Tukuma novads, Smārdes pagasts

 

Ozolkalna muiža (Eichenberg) Rīgā

                                             (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                          (Muižas ēkas vieta, fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

 

                                                       (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

Ozolkalna muiža atradās Šmerļupītes labajā krastā, starp Ķīšezera dienvidu krastu un Bābelīti tagadējā Pakalniešu ielā Juglas apkaimē. Daļēji saglabājusies agrākās muižiņas apbūve un parks, krusts arhibīskapa Jāņa Pommera nāves vietā.

19. gadsimta sākumā Ķīšezera dienvidu piekrastē atradās Štopelberga muiža (Stoppelberge), Baloža muiža (Ballod) un Zorgenfreijas muiža, kurā 1820. gadā piedzima gleznotājs Georgs Vilhelms Timms. Vēlāk Timmu zemesīpašumu sadalīja un ierīkoja Ozolkalna muižu, kuru 1842. gadā nopirka tirgotājs Ivans Komarovs un uzdāvināja Rīgas pareizticīgo bīskapam Irinarham. Muižas teritorijā uzcēla Sv. Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīcu. Pēc Pirmā pasaules kara Ozolkalna muižā dzīvoja arhibīskaps Jānis Pommers, kas aizrāvās ar biškopību un galdniecības darbiem, pats pamazām atjaunoja blakus esošo baznīcu.

1934. gada naktī uz 12. oktobrī Ozolkalna muižas ēkas otrā stāva darbnīcā līdz šim nenoskaidrotos apstākļos arhibīskapu Pommeru nogalināja, sadedzināja dokumentus un aizdedzināja ēku. 1937. gadā pabeidza atjaunot baznīcu, kurā dievkalpojumus noturēja Čiekurkalna, Šmerļa un Juglas pareizticīgā latviešu draudze. 1939. gada 26. augustā pilnīgi nodedzināja daļēji atjaunoto muižas ēku, 12. novembrī Sv. Jāņa Kristītāja baznīcas ēku, bet 1940. gada 6. jūnija naktī zvanu torni. Otrā pasaules kara laikā muižiņas palīgēkā mitinājās bīskaps Jānis Garklāvs, bet muižas kungu māja un baznīca vairs netika atjaunotas.

Muižas kungu māja bija divstāvu ēka, kuras pirmajā stāvā atradās guļamistaba, kabinets, pieņemamā telpa un zāle. Otrajā stāvā atradās četras mazākas telpas, ieskaitot kabinetu un darbnīcu.

Šobrīd nodedzinātās baznīcas un muižas vietā uzstādīts balts piemiņas krusts, pie kura katru svētdienu notiekot aizlūgums. Pārējā teritorija, muižas parku ieskaitot, aizaugusi un pārvērsta par izgāztuvi, kaut gan to visu iztīrot, šeit būtu skaista un gleznaina atpūtas vieta, kam cauri vijas Šmerļupīte.

Adrese: Rīga, ap Pakalniešu ielu 24

 

Ozolmuiža (Lappier) Alojas novadā

                                           (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                    (Fotografēts 2019.gadā, V.S. foto)
 

                                                                              (muižas pils senāk)

Iesākumā muižā saimniekoja senā Koskuļu dzimta. Tā piederējusi arī Korfiem un Ungerniem. No 1658.gada līdz 18.gadsimta otrajai pusei muižas īpašnieki bija Mengdenu dzimta. Muiža vairākkārt pirkta un pārdota, līdz 1777.gadā tā nonākusi grāfa Georga Johana Mellina īpašumā. Lepno kungu namu ar klasicisma stila fasādi un mansarda jumtu uzcēla 18.gadsimta 80-os gados. Tās projekta autors varētu būt tā laika Rīgas nozīmīgākais būvmeistars un arhitekts K. Hāberlands. Pils orientēta ar fasādi pret ezeru. 1888.gadā pilij tiek uzcelta piebūve, kura organiski iekļaujas kopējā ansamblī, jo tajā tiek saglabāts stils un mansarda jumts. Piebūvē atradās viesistaba un grāfa kabinets. Muižā esot saglabājušās vairāk kā 100 gadus vecās tapetes un logu aizvērtņi.

Mellinu dzimta pilī saimniekoja līdz pat 1939.gadam, kad grāfa ģimene aizbrauca uz Vāciju. Otrā pasaules kara gados vācieši šeit iekārtoja slimnīcu, bet nepaguva to izmantot. Pēckara gados dažās pils telpās darbojās nespējnieku nams, pārējā daļa ilgstoši netika izmantota. No 1952. gada Ozolu muižā darbojās lauksaimniecības skola, bet no 1993.gada – Ozolu pamatskola. Pie pils daļēji saglabājies 18.gadsimta beigās veidots regulāra plānojuma parks, tā platība – 3,9 ha. Stādījumu pamatā ir ozoli un liepas, no kurām daudzi sasnieguši dižkoku apmērus. Ir arī eksotu sugas. Parks ir kopts, akmens žogs atjaunots. Ozolu muižas parka centrālās daļas kompozīcija bijusi simetriska, sadalīta nogabalos ar taisnos leņķos krustojošos celiņu tīklu. Ģeometriskā plānojuma parka daļu aptvēris koka žogs, kura iekšpusē pa parka perimetru vedis vienīgais cirpta dzīvžoga ietvertais celiņš. Pārējā parkā bijušas stādītas gan koku rindas, gan atsevišķi kompozicionāli savstarpēji saistītas vai arī nesaistītas koku grupas. Kad Ozolu muižas pilij uzcēla piebūvi, parka centrālās daļas plānojumu pārveidoja, izjaucot celiņu tīkla simetriju. Vēlāk parkā vairākkārt mainītas celiņu vietas, tā sākotnējo plānojumu var atšifrēt tikai pēc veciem zīmējumiem un atsevišķām detaļām. Pašlaik centrālajā daļā ap pili saglabājušās parka regulārā plānojuma iezīmes.

Adrese:  Alojas novads, Brīvzemnieku pagasts, Ozolmuižas pamatskola