Barona Kampenhauzena vasarnīca Saulkrastos

                                                (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                    (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

Bijusī barona Kampenhauzena vasarnīca, celta 19. gs. pirmajā pusē. Ainažu ielā Saulkrastos.

16.gadsimta vidū Saulkrastu teritorija nonāca Bīriņu (Kolcenes) muižas pārvaldījumā. Bīriņu muižas grāfa Ludviga Augusta Mellina (1754.-1834.) znots Lēdurgas barons Karls fon Reiterns uz ziemeļiem no Pēterupes uzcēla pirmās vasarnīcas un izveidoja jaunu peldvietu, kuru nosauca par Neubad (Neibādi), tulkojumā – Jaunā peldvieta. 1835.gadā no Kārļa fon Reiterna Neibādes kūrortu nopirka viņa svainis, otrs Bīriņu muižas grāfa Ludviga Augusta Mellina znots Aleksis I. Gērans Pistolkorss (1792.-1870.). Vēlme paplašināt Bīriņu īpašumus ar lielu un plašu atpūtas vietu pie jūras veicināja Neibādes kūrorta uzplaukumu no 1857. gada. Kā vienu no pirmajiem uzcēla Neibādes kūrorta klubu – KUHRHAUS. Cēla arī citas ēka kūrorta vajadzībām: viesnīcu HAUSEN, restorānu, vannūzi un vasarnīcu – viesnīcu apkalpojušam personālam. Blakus kūrmājas laukumam iekārtoja parku. Līdz 19. gadsimta vidum Neibāde piederēja tikai Bīriņu muižai. No 1875.gada Bīriņu muižas īpašnieks sāka pārdot zemesgabalus vasarnīcu būvēm. Īsā laikā Neibādes teritorija tika apbūvēta ar lielām, skaistām, greznām vasarnīcām, kas piederēja gandrīz visiem Vidzemes muižu īpašniekiem. Greznas muižas uzbūvēja grāfs Kampenhauzens, firsts Līvens, baroni Adass, Volfs, Klots, Ulrihs un citi. Arī Ērgļu muižas barons Gustavs Rūdolfs fon Tranzē šeit atpūtās ar saviem uzticamākajiem kalpotājiem, starp kuriem bija arī rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa tēvs Matīsu Blaumanis, muižas pavārs.

Adrese: Saulkrasti, Ainažu iela  38

Marinzejas muiža (Mariensee)

                                          (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas fotogrāfija)

                                                                    (Fotografēts 2017.gadā, V.S foto)
 
Marinzejas pils Marinzejas ezera krastā ir Itālijas vācieša, grāfa Borha "vasaras pils". Viņu dzimtai ir daudz īpašumu Latgalē. Galvenā Borhu rezidence atrodas Varakļānos, bet dēliem dāvinātas muižas Barkavā, Atašienē un Varakļānos.

Marinzejas pils, kur tagad atrodas Brāļu Skrindu Atašienes vidusskola, celta 1845. - 1847. gadā klasicisma stilā. Pili cēla grāfs Josefs Kazimirs Pēteris Mihaels fon der Borhs (1804-1881).
Jozefs fon der Borhs bija precējies ar Aleksandra Puškina sievas radinieci - dižciltīgu dāmu Emmu Holinsku.  1868. gadā grāfs Jozefs Borhs apprec savu bijušo dzimtzemnieci Dorotiju Rozāliju Stalidzāni no Nārtas Stalidzānu sādžas. Laulību laikā abiem ir jau bērni un līgava 31 gadu jaunāka par līgavaini. Kopš pirmās sievas Emmas Holinskas nāves nav pagājis pat mēnesis. Grāfa tēvs bija Varakļānu muižas īpašnieks, zinātnieks, literāts un kolekcionārs Mihaels fon der Borhs.
19. gs. celtajai pilij ir bijis skatu tornītis jeb belveders virs centrālās daļas, bet 2. Pasaules kara laikā tornītis nopostīts un vairs nav atjaunots.Tomēr ēkā saglabājušās krāsnis, daļēji arī interjeru apdare. Gar ezeru aiz pils ir paša grāfa veidots ainavu parks, kas pāriet mežaparkā.

Pils īpašniekam bijusi meita Marija, brīnumskaista daiļava, kura iemīlējusies pils kučierī, bet grāfam meitas nodomi šķituši pilnīgi aplami. Viņš tai aizliedzis satikties ar mīļoto un ieslodzījis pils augstākajā istabā. No bēdām Marija ielēkusi pilij blakus esošajā ezerā, kurš arī nes Marijas vārdu. Runā, ka jaunkundze nereti mēdzot parādīties savā karietē, braucot pa ezera virsmu. Savukārt šejienes skolotāji zina teikt, ka dažkārt vakaros pilī nācies dzirdēt dīvainas skaņas, manīt pēkšņu durvju atvēršanos – vecajam grāfam nav miera, viņš staigā pa pili un lūdz meitai piedošanu…

Adrese: Krustpils novads, Atašienes pagasts, Atašienes vidusskola

Nogales muiža (Nogallen)

                                     (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                 (Fotografēts 2017.gadā, V.S. foto)

                                            (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                             (Muižas pils senāk)

Senāk Nogale bijusi pakļauta Kurzemes bīskapijas Ārlavas iecirknim. Kopš 17. gadsimta sākuma tā bija bruņniecības muiža, un tās īpašnieks bija Piltenes landrāts Frīdrihs Brunnovs. Pēc simts gadiem N. G. Brunnovs muižu ieķīlāja Šķēdes un Oktes kungam Georgam Firksam. Firksiem Nogales pils pieder līdz 19. gadsimta beigām, kad Marija Firksa to pārdeva baronam Otto Tranzē no Jaungulbenes. 1910. g. pili nopirka baronese Marija Nolkene. Tiesas dokumentā kā īpašniece tiek minēta arī baronese Koskula. Patreizējā pils celta ap 1880.gadu. Nogales pili mēdz dēvēt arī par mazo Kurzemes Rundāli. Pils krāšņie interjeri mūsdienās ir restaurēti, no pils terases paveras jauks skats uz parku un Nogales dīķi. Parkā pie pils aug vairāki dižozoli, bet dīķa krastā izveidota grota. Ja grotā dziedot 2-3 cilvēki, klausītāji pie pils dzirdot veselu kori. 2014.gadā, kad apmeklēju šo vietu, pārliecinājos, ka parks ir aizaudzis, teritorijā ir nolūzuši un neaizvākti koki, sēta pusizgāzusies.

2014.gada janvārī la.lv bija raksts „Nogales pils pagaidām slēgta”, kurā kāda lasītāja jautā vai pils kādreiz vēl atvērs durvis apmeklētājiem. Atbilde ir sekojoša:
“Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Kurzemes reģionālās nodaļas inspektore Anda Lase paskaidroja, ka pils ir privatizēta kopš deviņdesmitajiem gadiem. Ēkas cokolstāvā nomainīti logi, iekštelpās – daļa durvju, pils daļēji iekonservēta. Telpu stāvoklis, kā atzīst A. Lase, kopumā esot apmierinošs.
Vai Nogales pils kādreiz atvērs savas durvis arī tūristiem un piļu apceļotājiem? A. Lase pieļauj tādu iespēju. Tiesa, ne katru dienu, bet noteiktu pasākumu laikā, piemēram, Eiropas kultūras mantojuma dienās vai Muzeju nakts laikā. Tāda pieredze jau esot, jo vairāku privāto muižu īpašnieki šo sarīkojumu laikā apmeklētājiem ļauj apskatīt arī atjaunoto piļu un kungu māju iekštelpas.
Sazinājos arī ar pašreizējo Nogales pils pārvaldnieku Nikolaju Napolovu. Viņš apstiprināja valsts inspektores teikto, piebilstot, ka muižas apkārtni ceļotāji varot izstaigāt jau tagad jebkurā laikā, taču informēja, ka ēkai pievienota signalizācija. Savukārt E. Jākobsones kundze aicināta sazināties ar pārvaldnieku (tālruņa numurs redakcijā), lai vienotos par Nogales pils apmeklējumu šovasar.”

Reālā aina gan ir savādāka. Ieiet teritorijā var tikai caur vienu izgāztu sētas posmu un tad, brienot caur nezāļu lauku, kurš ir teju vai līdz padusēm, var aiziet līdz pilij. Neizskatās, ka tur kāds uzturētos vai kaut ko remontētu. Teritorijā ir arī kādās vētrās jeb no vecuma lūzuši un neaizvākti koki. Tomēr ir izvietotas kameras. Varbūt butaforija?

Ar Nogales pils apkārtni saistās teikas par Bakšķiņu kalnu.  Piemēram, senāk tai vietā, kur tagad Bakšķiņu kalns, augušas trīs liepas. Nogales pirmais kungs licis liepas nocirst. Strādnieki iedami redzējuši, ka pie liepām iet trīs Saules meitas, katra apkampj vienu liepu un gauži raud. Kad strādnieki gājuši klāt, meitas izzudušas. Strādnieki nu nezinājuši ko darīt - cirst liepas, vai ne. Bet kungs liek - jāklausa vien ir. Kad nu liepas cirtuši, no viņām tecējušas asinis. No liepu asinīm ap celmiem sacēlies Bakšķiņu kalns.

 
Adrese: Talsu novads, Valdemārpils lauku teritorija, Nogale, Muižkalni

Baldones sanatorija

                                               

                                              (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                          (Fotografēts 2022.gadā)

 

                                                          (Sanatorijas ēka ap 1940.gadu)

Ordeņa laikos Baldones vārdu diezgan bieži daudzina tieši sakarā ar sēravotu. Tajos laikos Baldone sākumā pieder pie Mežotnes, vēlāk pie Jelgavas un no 1450.gada pie Bauskas pils novada. Baldones sēravots toreiz aicināja pie sevis slimniekus no visiem ordeņa valsts novadiem. Vēsturiskos dokumentos bijis redzams, ka 15.gs. sākumā pie Baldones sēravota atradies tā sauktais „Mestra tornis”, kur vasarās atpūtās un ārstējās Livonijas ordeņa mestrs un Rīgas augstmaņi. No 1477. līdz 1478. gadam Baldonē ārstējās arī Rīgas birģermeistars Soltrumps. Sēravota ūdeni gan dzēra, gan izmantoja peldēm. Dziedniecisko īpašību dēļ avotu dēvēja par „Jaunības avotu”. Kurzemes- Zemgales hercogs Ernsts Bīrons centās Baldonē ierīkot kūrortu, bet šo plānu īstenošanu izjauca viņa izsūtīšana trimdā 1740.gadā.

1780. gados Rīgas garnizonā plosījās mēra epidēmija. Toreizējais ģenerālgubernators Brams nosūtīja visus slimos kareivjus uz Baldoni dzert veselības ūdeni un pats informēja Kurzemes hercogu Pēteri par to, ka ir spiests izmantot viņa avotu. Pie sēravota tika izveidota vesela karaspēka nometne un avota ūdens pierādīja savas dziednieciskās īpašības. Daudzi slimie kareivji izārstējās.

 Šie notikumi atkal pievērš uzmanību sērūdenim un Baldones vārds kļūst populārāks. Baldonē ierodas ārstēties cilvēki no tālākiem novadiem, tai skaitā arī no Pēterburgas, par ko liecina arī galma kunga Valujeva vēstule draugam uz Pēterburgu, kas rakstīta 1793.gadā, kad barons K. fon Līvens, toreizējais Baldones nomnieks, licis uzcelt nepieciešamās ēkas, izbūvēt avotu un uzlikt tam jumtu. No vēstules redzams, ka galma kungs uzturējies Baldonē tanī vasarā, kad dr.Šīmanis, izpildot ģenerālgubernatora pavēli, pētījis sēravota ūdens ķīmisko sastāvu. Slimnieku vasarā bijis ļoti daudz un ēku trūkuma dēļ viņi ir bijuši spiesti apmesties gan zemnieku mājās, gan šķūņos, patālu no avota. No bagātnieku aprindām vien Baldonē ieradušies ārstēties apmēram 100 cilvēku, par kuru dzīves ērtībām barons K. fon Līvens ļoti rūpējies. Pēc viesu lūguma K.fon Līvens 1795.gadā atjaunoja sēravota nostiprinājumu un virs tā uzbūvēja jumtu, zem kura piestiprināja uzrakstu : „ Hailung dem kranken, freude dem gesunden. Aegrotis saluti, sanis laetitial. Больному изцеление, здоровому увеселение” (slimam - veselība, veselam - prieks).

No avota līdz tuvākajam kalnam tika izbūvēts ceļš, pa kuru varēja staigāt atpūtnieki. Kalnā bija uzcelta māja, kurai bija zāle un 2 istabas, iepretim tika uzcelta virtuve – ēdamzāle.

Baldones kūrortu oficiāli nodibināja 1797. gada 25. septembrī. Baldones sērūdeņa avota apkārtējās zemes piederēja valstij. 18.gs.beigās rentnieka barona Karla fon Līvena zeme tika iedota Kurzemes civilgubernatoram Nikolajam Arseņjevam. Šai laikā par Baldones avotiem interesējās daudzi tā laika zinātnieki un ārsti. Pirmais visplašākais Baldones minerālūdeņu pētījums ir aprakstīts Karla Kristiana Šīmaņa monogrāfijā „Baldone”, kura izdota 1799.gadā.  Baldones dziedniecības iestādes apmeklētāju skaits sākot ar 19.gs. sākumu pastāvīgi aug.

1805.gadā N.Arseņjevs iznomā zemi  brāļiem Andrejam un Fjodoram baroniem fon Korfiem, kuri tūlīt sāk celtniecības un labiekārtošanas darbus. Barons Andrejs fon Korfs ir smagi slims ar locītavu reimatismu un pēc neveiksmīgiem ārstēšanās mēģinājumiem ārzemju kūrortos sāk dziednieciskos nolūkos lietot Baldones sērūdeni, un vienas vasaras laikā kļūst vesels. Šis fakts vēl vairāk piesaista slimo cilvēku uzmanību Baldonei.

Baroni ziņo par saviem ieguldītajiem līdzekļiem sēravota apkārtējās teritorijas labiekārtošanā un uzceltajām ēkām, t.i., 24 ēkām – tajā skaitā deju zāle ar divām piebūvēm, kurā bija 6 istabas, virtuve, ledus pagrabs, liela pirts vannu pieņemšanai, nabagmāja, tirgus ar astoņām bodēm un viesnīca. Avota apkārtnē tika izveidots skaists parks ar celiņiem, laukumiem un tiltiem pār Ķekavas upīti. Pateicoties labiekārtošanas darbiem, Baldones sēravota apmeklētāju skaits pieaug ar katru gadu, bet pats kūrorts kļūst par vienu no slavenākajiem kūrortiem Eiropā.

19.gs. sākumā Baldonē, kā vienā no pirmajiem kūrortiem, ārstniecībā sāka lietot dziedniecības dūņas. Baldone kļuva par lielāko sēravotu un klimatisko kūrvietu Krievijas impērijā. Uzlabot savu veselību šajā kūrortā bija ļoti prestiži un to varēja atļauties vien turīgi cilvēki.
Sevišķi liela uzmanība kūrortam tiek pievērsta pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas. 1935.gada 7.septembrī Valsts un Ministru Prezidents, apmeklējot Baldoni, ierosina šīs peldvietas un dziedniecības iestādes plašāku izbūvi. Satiksmi starp Rīgu un Baldoni veicina 1935.gadā atklātā autobusu līnija – Rīga-Baldone, kas kursē 4 reizes dienā, brauciena ilgums ir 1 stunda un 15 minūtes.
1936.gadā uz zemes Ķekavas upes krastā, ko šim nolūkam nopirka Baldones sēravotu labierīcības biedrība, tiek ierīkots 600 m² liels, moderns peldbaseins, kā arī dušas kabīnes, kafejnīca un peldētāju atpūtas telpas. Šis baseins izmaksā apm. – 30 000 Ls. Savukārt 1939. gadā uzbūvēta greznā vannu māja ar klasicisma stila portiku un kolonnām, kuras projekta autors bija būvinženieris K. Cinats. Šī ēka ir sava veida kultūras piemineklis, kam ir īpaša vieta Baldones vēsturē.

Sanatorija slēgta ap 1992. gadu. Savukārt 1993.gada laikrakstā „Padomju Jaunatne” ir raksts, ka sanatorija atkal atsākusi darbu: „Vakar pēc pusgadu ilga pārtraukuma darbu atkal sāka kādreiz populārā un iecienītā Baldones sanatorija Tā ir vecākā sanatorija Baltijas valstīs un dibināta 1796. gadā. Dažādu iemeslu dēl — pacientu skaita samazināšanās, naudas trūkums utt. — dziedinātavu šā gada janvārī slēdza. Taču tā nebūt nebija lemta iznīcībai. Sanatorijas apkalpojošais personāls, kas gan tagad no 250 cilvēkiem samazināts uz 40, visu ziemu un pavasari ir rūpējies par telpu un apkārtnes saglabāšanu. Tiesa, radies parāds uzņēmumam «Latvijas gāze» par sanatorijas apsildīšanu ziemas periodā. Sanatorijas galvenā ārste Ilze Kūkuma pastāstīja, ka tikai tādēļ spēts saglabāt sanatoriju tādu, kāda tā bijusi visu iepriekšējo laiku. Ja telpas nebūtu apkurinātas. flīzes nobirtu, telpas kļūtu mitras, gultasveļa sāktu pūt un diez vai sanatorija varētu atsākt darbu bez kapitālā remonta. Ar vakardienu uz sanatoriju ārstēties un atpūsties var doties jebkurš, kam makā ir cik necik naudas, jo tagad visas procedūras, ēdināšana un dzīvošana šeit maksā naudu. Pilna pansija 24 dienām — ar ārstnieciskām procedūrām un dzīvošanu labiekārtotā istabiņā  vienam cilvēkam izmaksās 100 latus. Ja vēlas, var saņemt tikai procedūras vien. Šāda iespēja ir Baldones un tās apkārtnes iedzīvotājiem. Sanatorija saglabājusi savu līdzšinējo darbības profilu. Tiek ārstētas kaulu, locītavu, nervu sistēmas un ginekoloģiskās slimības. Galvenās procedūras — ārstnieciskās vannas, dūņu procedūras, fizioterapija, zemūdens masāža un citas. Saprotams, par naudu. Piemēram, pacientu iecienītā zemūdens masāža maksā 1 latu. Sanatorijā sākuši darboties arī maksas ārsniecības kabineti — zobārsts, terapeits, tiek veikta adatu terapia. No vakardienas atvērts iridodiagnostikas kabinets, kurā iespējams noteikt slimības diagnozi pēc izmaiņām acs varavīksnenē. Kopumā sanatonjā ir 500 vietas, taču tās nekad nav bijušas aizņemtas pilnībā. Tādēļ sanatorija uzņems arī tūristus. Sporta nodarbībām iekārtoti volejbola, tenisa, futbola laukumi, darbojas sauna. Ja viesu skaits palielināsies, atsāks darboties sanatorijas bārs. Pacienti uz Baldoni var doties arī ar personiskajiem transporta līdzekļiem, jo iekārtota apsargājama  autostāvvieta. Visu šo laiku, kamēr ēkas nedarbojās, nekas nav nozagts vai aiznests, jo ir laba apsardze. Par sanatorijas nākotnes plāniem runāt grūti, jo viss atkarīgs no finansiālajiem ienākumiem. Pagaidām darbojas galvenā astoņstāvu ēka un ēdnīcas māja, bet parka centrā esošā sen celtā vēsturiskā dziedinātavas celtne ir «iekonservēta» un gaida savu atjaunošanu. Varbūt pēc gadiem tur tiks iekārtots rehabilitācijas centrs. Savukārt bijušajā sanatorijas reģistratūras mājā iekārtojusies bankas «Baltija» filiāle. Starp citu, parkam piederošā strūklaka «Vāverīte» jau šonedēļ tiks atjaunota. «Vāverīti» noņēma piesardzības nolūkos, lai to nepiemeklētu strūklakas «Ķirzaciņa» bēdīgais liktenis, proti, tapt nozagtai. Kā nekā — krāsainais metals.”

Man nav informācijas, kurā brīdī atjaunotā sanatorija beidza pastāvēt pavisam, bet 2013.gadā, kad to apmeklēju, viss jau bija izdemolēts, izlaupīts, telpu iekšpusē uz grīdas mētājās ārstnieciskie dokumenti, slimību izraksti.

Sanatorijas parkā ir vairākas sēravotu piekļuves vietas, kurām speciāli izveidotas skulptūras. Tās laika gaitā ir gan demolētas, gan zagtas. Mūsdienās parks un skulptūras ir atjaunotas – Māra, Vāverīte, Ķirzaciņa. To autori ir tēlnieki Voldemārs Jākobsons un Tālivaldis Muzikants.

2023.gadā internetā parādās informācija, ka Baldones sanatorijas septiņstāvu ēkā varētu ierīkot daudzdzīvokļu namu. Attīstītājs esot sagatavojis un domē iesniedzis ieceres koncepcijas skici un turpmāko plānu, kuru plāno īstenot pa kārtām. Pirmajā kārtā paredzēta sanatorijas guļamkorpusa pārbūve par daudzdzīvokļu ēku, nodrošinot autostāvvietas, teritorijas inženiertehnisko apgādi un apkārtnes labiekārtojumu. Iecerēts uzbūvēt vairākas ēkas ar 133 dzīvokļiem un 233 autostāvvietām. Līdz šim jau esot veikta guļamkorpusa ēkas un vēsturiskās ārstniecības procedūru ēkas tehniskā stāvokļa apsekošana, uzsākta pārbūves risinājuma priekšlikuma sagatavošanai, piesaistot "Diānas Zalānes projektu biroju". Lokālplānojuma izstrādei piesaistīta SIA "Grupa93". Sanatorija pieder viesnīcu biznesa uzņēmumam SIA "Villa Joma", kas darbojas Jūrmalā. Uzņēmuma zaudējumi pērn bija 14 350 eiro, īpašnieks ir Baltkrievijas pilsonis Dmitrijs Astašenko.

Adrese: Baldone, Rīgas iela 52