Zolitūdes muiža (Solitūde, Solitüde, Bērzmuiža, Swanenborgshoff)

 

                                                              (1785.gada zīmējums)

                                                                          (Muiža 1930-to gadu kartē) 

                                                (Viena no iespējamām muižas vietām 2015.gadā)

Muižiņas nosaukums - "solitude" - aizgūts no franču valodas vārda un nozīmē - vientulība. No muižiņas nosaukuma cēlies arī tuvējās Zolitūdes apkaimes nosaukums.

17.gadsimtā muiža saukta par Swanenborgshoff. 18.gadsimtā Zolitūde piederēja Hermanim Frīdriham, zviedru armijas rotmistram un krievu armijas padomniekam, slepenpadomniekam. Viņam piederēja trīs muižas, taču Frīdrihs visbiežāk uzturējās tieši Zolitūdē.

18.gadsimta beigās muižā saimniekoja veiksmīgais uzņēmējs un cara valdības padomnieks Oto fon Fītinghofs Šēls, kam piederēja vairāk kā 20 muižas. Fītinghofi ir sena dzimta, kas Latvijā ienākusi ne vēlāk kā 14.gadsimtā, Konrads fon Fītinghofs bija Livonijas ordeņa mestrs laikā no 1401. līdz 1413.gadam.

Kā stāsta, Fītinghofa plašos īpašumus (ap 30 bruņniecības muižas) vairāk pārvaldījusi viņa sieva, kamēr pats Fītinghofs aizrāvies ar mākslu un reprezentāciju. Lai izveidotu pēc iespējas krāšņu pili, viņš tās izveidē iesaistīja K.Hāberlandu un virkni lielisku amatnieku un mākslinieku. 1772.gadā, par spīti savai lielajai varai, Fītinghofs kļuva par Rīgas teātra direktoru - šāds amats 18.gadsimta beigās tika uzskatīts par nenozīmīgu. Būtībā šāda rīcība lieliski iederas tajā laikā populārajā rokoko stila pasaules uztverē, kurā apvienojās izsmalcinātība, intimitāte un greznums. Šāda bija arī Zolitūdes muiža, kura agrākās Svanenburgas muižas vietā ieguva tagadējo nosaukumu – Solitude.

1780.gadā Oto fon Fītinghofs Šēls aizvien biežāk dzīvoja Vecrīgā, K.Hāberlanda uzceltajā Fītinghofa namā. Miris Pēterburgā 19.gadsimta beigās.

1795.gadā muiža pārdota Oto Heinriham fon Igelstrēmam (Igelström). 1877.gadā muižas teritorija (tajā laikā platība bijusi 1600 pūrvietu) tika pakļauta pilsētas pārvaldei, daļa zemju tika sadalīta apbūvei. 20.gadsimta sākumā muižas zemēm bija aptuveni 235 nomnieki, muižā darbojās kūdras fabrika. Pēc dzelzceļa līnijas Rīga—Tukums uzbūvēšanas daļa no Zolitūdes muižas zemēm palika otrā dzelzceļa pusē.

Zolitūdes muižas apbūve līdz mūsdienām nav saglabājusies, saglabājusies tikai viena bijušā muižas parka aleja. Teritorija muižai bijusi liela, tagad grūti kādu konkrētu vietu atrast Mazās Zolitūdes ielas un Tālavas gatves rajonos.

J.K.Broce muižu attēlojis 1785.gadā - zīmējumā redzama pārsteidzoši grezna rokoko - baroka stila pils ar franču muižu arhitektūras iezīmēm. Kungu namam pieslējās ar marmora skulptūrām greznota oranžērija.

Ēkai bijis stāvs jumts. Uz pili veda divkārša aleja, tai vidū dekoratīvs elements - vāze. Muiža atradās smilšainā augsnē, kurā bija iekopts parks ar zālieniem, alejām, dīķiem, parkam bija gan regulārs, gan brīvais plānojums. Dārzā atradās izpriecu namiņi.

Adrese: Rīga, Mazās Zolitūdes ielas un Tālavas gatves apkārtne

 

Bērzes muiža (Bērzmuiža, Bershof)

 

                                             (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Muiža vēstures avotos pirmoreiz minēta 1492. gadā, kad Livonijas ordeņa mestra delegācija no Kuldīgas  cauri Dobelei atgriezās uz Rīgu un Bērzes muižas pārvaldnieks pa nakti uzņēma un izmitināja mestra delegāciju.

 17.gadsimta sākumā tā pieder pie hercoga Jēkaba audžumātes Elizabetes-Magdalenas muižām, un hercoga Jēkaba laikā Bērzmuižu min bieži. Kad 1660.gadā hercogu Jēkabu atsvabina no zviedru gūsta, 9. jūlijā to Bērzmuižā sagaida Kurzemes kanclers, muižniecība un karaspēks.
Bērzmuižā hercoga Jēkaba laikā ierīko linu austuvi  un etiķa vārītavu; Bērzmuižai jāsūta arī klaušinieki uz Klīves kaļķu cepļiem.
Privātās muižas, kas nodibinājās Bērzmuižas novadā jau ordeņa laikā, ir Līvbērzes muiža, kas atradās Līvenu rokās, un Udzes muiža, ko ordeņa mestrs H. von Brigenejs izlēņo kādam Šēļķinam, kas nepieder pie muižnieku kārtas. Udzi 17.gadsimta beigās hercogs atpērk no Torka par 30.000 markām, tāpat arī kroņa rokās vēlāk pāriet atpakaļ Šķibes, Kreijas, Ķebes un Lustes muižas, tā kā ap Bērzmuižu rodas vesala rinda mazu kroņa muižu, un Bērzmuižai paliek tikai viens liels kaimiņš - Līvbērzes īpašnieks Līvens.

Abas muižas sākumā saucas par Bērzēm, un abas arī ir sākumā saistītas ar kopēju baznīcu Līvbērzes robežās, tagadējo Līvbērzes katoļu baznīcu, kas līdz 1734.gadam ir luterāņu Bērzes - Sāmektes baznīca (Sāmekte agrāk  bija Bērzes lejas gals). Pats vārds Līvbērze rodas jau vēlāk, no Līvenu Bērzes, un Līvbērze nav nekas cits, kā no vecā Bērzmuižas, respektīvi, Bērzes novada atdalīta daļa. Abas šī novada daļas vieno vecā Bērzes upe, kas 18. gadusimteņa pirmā pusē maina savu virzienu, un izrauj jaunu ceļu uz Upes muižu. Vēl 1728.gadā Rente ir muižas zvejnieks, un Bērze tek gar Rentēm pa tā saukto Vecupi uz Līvbērzi, un šīs vecās upes krastos arī atradās Bērzes novada visvairāk apdzīvotais apgabals. 19.gadusimtenī Bērze pat pazaudē savu ieteku Lielupē, un tās ūdeņus novada pa kanālu Svētē. Bijušo Bērzes lejas galu atdzīvina tikai viņas bijušās pietekas: Gaurata, Pienava un Džūkste.
No pārējiem tagadējā Bērzmuižas pagastā neietilpstošiem kaimiņiem visciešākās saites Bērzmuižai ir ar Sīpeli, un visā 19. gadusimtenī pastāv apvienotais Bērzes - Sīpeles pagasts, kura valde atrodas Sīpelē. 18.gadsimtā Bērzmuižai piedala klāt kā blakus muižu Kreijas muižu, ko vēlāk gan atkal padara par patstāvīgu, pievienojot Kreijas muižai klāt vairāk kā trešdaļu no Bērzmuižas vecajiem saimniekiem. Arī Šķibes astoņiem saimniekiem 19.gadsimta pirmā pusē pievieno abas Ķebes, lai kaut cik uzlabotu šīs muižas bēdīgo stāvokli. Kad nodibinājās pirmās pagasta tiesas, tad Bērzmuižas pagasta tiesai bija padoti Bērzmuižas, Sīpeles, Udzes, Lustes, Sprigauļu, M.Mežamuižas, Drukas muižas, Šķibes un Bērzes-Sīpeles mežkunga muižas pagasti, un šī tiesa apkalpoja visus bijušos Bērzmuižas un Sīpeles novadus, izņemot Līvbērzi.
Pēc galīgās pagastu izveidošanas 19.gadsimta beigās un Sīpeles pagasta atdalīšanas no Bērzmuižas, Bērzmuižas pagastā ietilpst vecie Bērzmuižas, Udzes un Mazās Mežamuižas pagasti.

Līdz mūsdienām Bērzmuižā saglabājusies 1857. gadā celta klēts un vēl viena 19. gadsimta vidū celta klēts. Pēc Latvijas agrārreformas Bērzes muižas centru kopā ar 31 hektāriem zemes ieguva ģenerālis Ludvigs Bolšteins, kura uzceltās mājas "Saulieši" arī ir arhitektūras piemineklis.

Adrese: Dobeles novads, Bērzes pagasts, Bērze (koordinātes - 56.681582, 23.444728 )

Mežamuiža (Meža muiža, Gut Buschhof) Jaunbērzes pagastā

                                        (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Visplašāko daļu no Bērzmuižas pagasta aizņem Meženieki, kuru robežās ietilpst plašie Bērzes-Sīpeles meži. Daļa no Meženiekiem ar bijušo Mazo Mežamuižu atrodas Zemgales līdzenumā starp Jelgavas - Tukuma un Jelgavas - Džūkstes ceļiem.

Īstie Meženieki atrodas kādus 4 kilometrus mežā un koncentrējas ap Džūkstes upes lejas galu. Zeme še ir melnāka un vieglāka, un apkārtējās tālās pļavas un meži agrāk sagādāja meženiekiem plašas ganības; tāpat arī plašajos mežos bija daudz medījumu, un medības vai nu ar atļaujām, vai bez tām sagādāja meženiekiem labus ienākumus. Arī zivju netrūka. Šiem meženiekiem, kas no visām pusēm ir ieslēgti mežos, ir visai interesanta vēsture un ziņas par tiem ir uzglabājušās no ļoti veciem laikiem. Kad 1330. gadā ordenis ieņem Rīgu, tad starp citu nosaka arī Rīgas tiesības malku cirst; šis rajons, kurā atļauts cirst malku, iet gar Lielupi līdz Bērzes ietekai, tad pa Bērzes upi divas jūdzes uz augšu. 15. gadu simtenī starp ordeni un Rīgu šo tiesību dēļ izceļas konflikts, jo rīdzinieki Bērzes krastos pārkāpuši līgumā paredzētās tiesības. Tie no turienes veduši uz Rīgu ne tikai malku, bet arī baļķus, un tur arī uzcēluši zemnieku mājas. Šie apstākļi diezgan noteikti norāda uz meženiekiem, kas tā tad 14. g. s. un varbūt jau agrāk ietilpuši Rīgas koncesijas robežās.
Hercoga laikos meženieki ir hercoga mednieki un mežsargi. Vēl 18. gs. kā tādi minēti: Krieviņi, Sēdini un Videkši, un vēl 19. gs. Bālas pieder pie Tīļu muižas pagasta, kur Tīļu muiža bija Dobeles virspilskunga muiža. Meženiekiem pašiem savas muižas nav, un tie ilgus laikus ir pasargāti no lauksaimniecības klaušām. 18. g. s. vairums meženieku pieder pie Sīpeles pagasta, bet no klaušām, pa lielākai daļai atsvabināti kā mežsargi un hercoga mednieki. Pakāpeniska meženieku pievienošana M. Mežamuižas pagastam, kur vēl 1724. g. nav neviena no meženiekiem, notiek 18.g. s. otrā pusē, kad Sīpele nodod Mežamuižai meženieku mājas, bet dažas Mežamuižas mājas, kā abi Sniķeri, pāriet no Mežamuižas uz Sīpeli. Vispārīgi meženieki īstu klaušu dzīvi nepazīst līdz 18. g. s. beigām. Ja tie arī ir dzimtcilvēki, tad tomēr lielākā daļa no tiem ir atsvabināta no parastām klaušām. Tādēļ arī meženiekos mums nākas bieži uzdurties uz tādām vecās godības atliekām, kādas piem. ir Bālu 17. un 18. g. simtenī celtās klētis, lieliski baroka skapji, kas tagad atrodas brīvdabas muzejā, skaisti šķirsti un citas lietas. Kad 18. gadu simteņa beigās smagais klaušu jūgs ķer arī meženiekus, arī meženieku mājām jāpārdzīvo smaga krīze; visdrūmākais un tumšākais laikmets meženieku dzīvē ir 19. g. s. sākums, lai gan tas meženiekus neķer tik smagi kā udzeniekus un apšupniekus; tomēr šis «brīvības» laikmets ir vissmagākais klaušu laikmets meženieku dzīvē un tā posta darbības ietekme jūtama daudzās vietās līdz šim laikam.
Īsto mežamuižnieku 18. g. s. sākumā ir maz: divi Sila Indriķi, divi Baldēri (Baldeļi), vieni Sildedži, divi Aņģi, vieni Sniķeri un trīs Vainas, no kurām vienās dzīvo Evert der Danziger, vēlākais Dancka. Tā kā šo māju zemes ir labas, tad tie pie pārejas no naturālo nodevu sistēmas uz augsto riežu sistēmu sevišķas grūtības nepārdzīvo un vispārīgi dzīvo apmēram tādos pat apstākļos, kā bērzmuižnieki.
Šais mežamuižniekos ir ievērojama ārkārtīgi izkopta dīķu saimniecība, ko ne Bērzmuižā, ne Udzē nesastopam, vai arī sastopam daudz mazākos apmēros. Šai sistēmā dīķus 3 gadus un vairāk  applūdināja, tad nolaida, izķēra zivis un dažus gadus lietoja kā tīrumus, pēc tam atkal applūdināja, tādējādi sakrājot dīķa dibenā dūņas, kas darbojas uz vēlākajiem tīrumiem applūdinājumā kā labākais mēslojums; šie applūdinājumi deva dažus gadus labākas ražas kā parastie tīrumi.
Par šīs sistēmas plašo lietošanu Mežamuižā liecina vēl tagad trīs lielie ezeru dambji bijušās Mežamuižas ganībās, bet tāpat arī katrās Mežamuižas mājās, kā visās Vainās, Svēdros, Silaindriķos, sastopam vecos ezeriņus visos ūdens ceļos. (Jānis Straubergs “Bērzmuiža un viņas vēsture”, 1939)

Adrese: Dobeles novads, Jaunbērzes pagasts