(Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Par
Zemgales kroņa muižām visvairāk datu ir no Udzes un
Sīpeles. Abas šīs muižas atrodas tuvu viena pie otras
un abas tās savā laikā ietilpušas Bērzmuižas pagastā un abas 17. gs. beigās pārvalda pilskungs Ofenbergs.
Udze
nav bijusi jau no laika gala kroņa muiža kā Bērzmuiža un Mežamuiža. Tā 17.
gadu simtenī vēl ir privāta muiža, un šī gadu simteņa
otrā pusē hercogs to atpērk no kāda Torka par 30.000
markām. Īstenībā Udzē bija nevis viena, bet divas
muižiņas: Udze un Gaurata. Šis privātās muižas laikmets atstāj Udzes tālākā
dzīvē smagu mantojumu. Šēļķins, kas pats nepieder pie
muižnieku kārtas, ir paspējis savā laikā Udzes
zemniekiem uzkraut pārāk smagas klaušas, ko tie nebija
spējīgi nest. 17.gs. beigās Udze neizbēg arī no tā likteņa, ko novērojam arī
apkārtējās muižās, t. i. no muižu zemes paplašināšanās uz zemnieku zemes konta. Sīpeles muižai pievieno Sproģu un Vecīšu ciemu un rada jaunu Marijas muižu, Pienavā uz zemnieku zemes
rodas Baltā muiža. Arī Udzes muiža pievieno savām zemēm
Guldinu mājas un daļu no Vecvagarēm. Šī muižu paplašināšana top par īstu
katastrofu pēc 1710.gada, kad pār Zemgali veļas pāri lielais mēris. Grūti būs
atrast otru pagastu, kas tik daudz būtu cietis mēra laikā, kā Udze. Iznīkst vairāk kā puse Udzes saimniecību.
Ja
citās muižās tas bija smags trieciens, tad Udzē bija jau katastofa. No
31 Udzes saimnieka 1697. gadā, 1739. gadā paliek tikai 12.
Ka
šādas smagas klaušas Udzes zemnieku saimniecības ilgi nespēs nest, bija skaidrs. Un
bija vēl viens moments, kas jau tā vājo Udzes
saimniecību noveda galīgā sabrukumā. Tas bija baļķu un malkas transports. Udzei
baļķi un malka ap 1830. g. bija jāved no Saldus mežiem
vairāk kā 11 jūdžu tālumā. Vājos zirdziņus šai garajā
ceļā, pildot muižu klaušas, jau galīgi nobeidza; par
to, ka zemnieki varētu pārvest no turienes baļķus un malku arī savām
vajadzībām, nebija ko runāt, un Udzes mājās nevarēja
ieraudzīt nevienas sētas; tās visas bija nodedzinātas,
un cilvēki sala nekurinātās istabās. Māju ēkas
remontiem un jaunbūvēm baļķus pārvest nevarēja, un ēkas
krita kopā; visā Udzes pagastā ēku stāvoklis bija ārkārtīgi bēdīgs.
Beidzot nāk 1834. g. katastrofa. Slapjā vasara un rudens
samaitā visu Udzes ražu, un no rijas nokuļ tikai kādu sieku
sliktas labības, tā kā neiznāk ne sēklai, ne pārtikai. Tā kā
iepriekšējos gados arī ir bijusi vāja raža, tad pagasta magazina ir tukša, un nepieciešams atbalsts no muižas un valdības. Udzenieku saimnieki paziņo, ka tie savās mājās tālāk vairs nevar
valdīt un uzsaka mājas. Muižas klaušas neviens vairs kārtīgi pildīt nevar.
Izsūtītās komisijas lietu izmeklē un vienbalsīgi secina, ka
visas nelaimes cēlonis ir pārāk augstās klaušas, ko zemnieki
nespējot nest, un bez radikālas saimniecības sistēmas grozīšanas te neko nevar līdzēt.
Barons Ofenbergs 1835. g. savu pētijumu rezultātā paziņo,
ka vienīgā izeja esot klaušu sistēmas atcelšana un pāreja uz
mūža vai uz 50 gadu renti; tomēr šo projektu neievēro un uzdod
meklēt pagaidu līdzekļus. Viens no pirmajiem projektiem domā atradis izeju māju apvienošanā, ko arī izdara, apvienojot
abas Rodzes, abus Varkaļus, un Lapačas ar Skursteņiem. To
arī izdara, bet izrādās, ka apvienotās saimniecības nav spējīgas
veikt pat vienu māju klaušas un nodevas, nerunājot jau par
abu māju klaušām. Pēc nepilna gada šo eksperimentu likvidē
un apvienotās mājas atkal atšķir. Beidzot
izeju atrod, apvienojot Udzi ar Bērzmuižu, ierādot mežu
tuvumā un pa daļai apmierinot Udzes saimnieku prasības pēc pļavām.
Udzenieku
vēsture gandrīz līdz pašai klaušu atcelšanai ir ļoti drūma, un tiem ir bijuši klaušu laiku smagumi jāizbauda pilnīgā mērā. Mājas iet no vienām rokām otrās un grūti ir iedomāties
smagāku stāvokli, kā to, kādā atradās Udzes saimnieki 19. g. s. sākumā.
Bet ar 19. g. s. četrdesmitiem gadiem Udzes dzīvē iestājas
lūzums uz labo pusi. Udzenieki ar tādu enerģiju ķeras pie tā,
kas aizkavēts, ka viņu sasniegumi ir tiešām apbrīnojami. Tas
ir spilgts enerģijas uzplūdums, kas šo nabadzīgo pagastiņu
pārvērš īsā laikā turīgā apvidū, kura saimnieki, lai pavairotu
savu turību, savus ienākumus cenšas pavairot jau ar labības
un lopu tirdzniecību, ejot tādā kārtā tos pašus ceļus, ko
bērzmuižnieki sāka iet jau ap 1800. gadu.
Un īsā laikā Udzi vairs nevar pazīt. Lauki izgrāvoti, lopi
ieaudzēti, mēslu pietiek, ražas ceļas, turība aug, un
uzglabājies ir Udzes Jaunzemju māju ražu saraksts, kas rāda to lielo enerģiju, ar kādu udzenieki ķērušies pie jauna darba. Tas ir jauns, atdzimšanas laikmets, ko sevišķi sekmē vēl klaušu atcelšana un rentes aprēķināšana pēc jauna kadastra. (Jānis
Straubergs “Bērzmuiža un viņas vēsture”, 1939)
Mūsdienās
nekas liels no senajām ēkām nav saglabājies.
Adrese: Dobeles novads, Bērzes pagasts