Visplašāko
daļu no Bērzmuižas pagasta aizņem Meženieki, kuru robežās ietilpst plašie Bērzes-Sīpeles
meži. Daļa no Meženiekiem ar bijušo Mazo Mežamuižu atrodas Zemgales līdzenumā
starp Jelgavas - Tukuma un Jelgavas - Džūkstes ceļiem.
Īstie Meženieki
atrodas kādus 4 kilometrus mežā un koncentrējas ap Džūkstes upes lejas galu.
Zeme še ir melnāka un vieglāka, un apkārtējās tālās pļavas un meži agrāk sagādāja meženiekiem plašas ganības; tāpat arī plašajos mežos bija daudz medījumu, un medības vai nu ar atļaujām, vai bez tām sagādāja meženiekiem labus ienākumus. Arī zivju netrūka. Šiem meženiekiem, kas no visām pusēm ir ieslēgti mežos, ir visai interesanta vēsture un ziņas par tiem ir uzglabājušās
no ļoti veciem laikiem. Kad 1330. gadā ordenis ieņem Rīgu, tad
starp citu nosaka arī Rīgas tiesības malku cirst; šis rajons, kurā atļauts cirst malku, iet gar Lielupi līdz Bērzes ietekai, tad
pa Bērzes upi divas jūdzes uz augšu. 15. gadu simtenī starp
ordeni un Rīgu šo tiesību dēļ izceļas konflikts, jo rīdzinieki
Bērzes krastos pārkāpuši līgumā paredzētās tiesības. Tie no
turienes veduši uz Rīgu ne tikai malku, bet arī baļķus, un tur
arī uzcēluši zemnieku mājas. Šie apstākļi diezgan noteikti
norāda uz meženiekiem, kas tā tad 14. g. s. un varbūt jau
agrāk ietilpuši Rīgas koncesijas robežās.
Hercoga laikos meženieki ir hercoga mednieki un mežsargi. Vēl 18. gs. kā tādi minēti: Krieviņi, Sēdini un Videkši, un vēl 19. gs. Bālas pieder pie Tīļu muižas pagasta, kur Tīļu muiža bija Dobeles virspilskunga muiža. Meženiekiem pašiem savas muižas nav, un tie ilgus laikus ir pasargāti no lauksaimniecības klaušām. 18. g. s. vairums meženieku pieder pie Sīpeles pagasta, bet no klaušām, pa lielākai daļai atsvabināti kā mežsargi un hercoga mednieki. Pakāpeniska meženieku pievienošana M. Mežamuižas pagastam, kur vēl 1724. g. nav neviena no meženiekiem, notiek 18.g. s. otrā pusē, kad Sīpele nodod Mežamuižai meženieku mājas, bet dažas Mežamuižas mājas, kā abi Sniķeri, pāriet no Mežamuižas uz Sīpeli. Vispārīgi meženieki īstu klaušu dzīvi nepazīst līdz 18. g. s. beigām. Ja tie arī ir dzimtcilvēki, tad tomēr lielākā daļa no tiem ir atsvabināta no parastām klaušām. Tādēļ arī meženiekos mums nākas bieži uzdurties uz tādām vecās godības atliekām, kādas piem. ir Bālu 17. un 18. g. simtenī celtās klētis, lieliski baroka skapji, kas tagad atrodas brīvdabas muzejā, skaisti šķirsti un citas lietas. Kad 18. gadu simteņa beigās smagais klaušu jūgs ķer arī meženiekus, arī meženieku mājām jāpārdzīvo smaga krīze; visdrūmākais un tumšākais laikmets meženieku dzīvē ir 19. g. s. sākums, lai gan tas meženiekus neķer tik smagi kā udzeniekus un apšupniekus; tomēr šis «brīvības» laikmets ir vissmagākais klaušu laikmets meženieku dzīvē un tā posta darbības ietekme jūtama daudzās vietās līdz šim laikam.
Īsto mežamuižnieku 18. g. s. sākumā ir maz: divi Sila Indriķi, divi Baldēri (Baldeļi), vieni Sildedži, divi Aņģi, vieni Sniķeri un trīs Vainas, no kurām vienās dzīvo Evert der Danziger, vēlākais Dancka. Tā kā šo māju zemes ir labas, tad tie pie pārejas no naturālo nodevu sistēmas uz augsto riežu sistēmu sevišķas grūtības nepārdzīvo un vispārīgi dzīvo apmēram tādos pat apstākļos, kā bērzmuižnieki.
Šais mežamuižniekos ir ievērojama ārkārtīgi izkopta dīķu saimniecība, ko ne Bērzmuižā, ne Udzē nesastopam, vai arī sastopam daudz mazākos apmēros. Šai sistēmā dīķus 3 gadus un vairāk applūdināja, tad nolaida, izķēra zivis un dažus gadus lietoja kā tīrumus, pēc tam atkal applūdināja, tādējādi sakrājot dīķa dibenā dūņas, kas darbojas uz vēlākajiem tīrumiem applūdinājumā kā labākais mēslojums; šie applūdinājumi deva dažus gadus labākas ražas kā parastie tīrumi.
Par šīs sistēmas plašo lietošanu Mežamuižā liecina vēl tagad trīs lielie ezeru dambji bijušās Mežamuižas ganībās, bet tāpat arī katrās Mežamuižas mājās, kā visās Vainās, Svēdros, Silaindriķos, sastopam vecos ezeriņus visos ūdens ceļos. (Jānis Straubergs “Bērzmuiža un viņas vēsture”, 1939)
Hercoga laikos meženieki ir hercoga mednieki un mežsargi. Vēl 18. gs. kā tādi minēti: Krieviņi, Sēdini un Videkši, un vēl 19. gs. Bālas pieder pie Tīļu muižas pagasta, kur Tīļu muiža bija Dobeles virspilskunga muiža. Meženiekiem pašiem savas muižas nav, un tie ilgus laikus ir pasargāti no lauksaimniecības klaušām. 18. g. s. vairums meženieku pieder pie Sīpeles pagasta, bet no klaušām, pa lielākai daļai atsvabināti kā mežsargi un hercoga mednieki. Pakāpeniska meženieku pievienošana M. Mežamuižas pagastam, kur vēl 1724. g. nav neviena no meženiekiem, notiek 18.g. s. otrā pusē, kad Sīpele nodod Mežamuižai meženieku mājas, bet dažas Mežamuižas mājas, kā abi Sniķeri, pāriet no Mežamuižas uz Sīpeli. Vispārīgi meženieki īstu klaušu dzīvi nepazīst līdz 18. g. s. beigām. Ja tie arī ir dzimtcilvēki, tad tomēr lielākā daļa no tiem ir atsvabināta no parastām klaušām. Tādēļ arī meženiekos mums nākas bieži uzdurties uz tādām vecās godības atliekām, kādas piem. ir Bālu 17. un 18. g. simtenī celtās klētis, lieliski baroka skapji, kas tagad atrodas brīvdabas muzejā, skaisti šķirsti un citas lietas. Kad 18. gadu simteņa beigās smagais klaušu jūgs ķer arī meženiekus, arī meženieku mājām jāpārdzīvo smaga krīze; visdrūmākais un tumšākais laikmets meženieku dzīvē ir 19. g. s. sākums, lai gan tas meženiekus neķer tik smagi kā udzeniekus un apšupniekus; tomēr šis «brīvības» laikmets ir vissmagākais klaušu laikmets meženieku dzīvē un tā posta darbības ietekme jūtama daudzās vietās līdz šim laikam.
Īsto mežamuižnieku 18. g. s. sākumā ir maz: divi Sila Indriķi, divi Baldēri (Baldeļi), vieni Sildedži, divi Aņģi, vieni Sniķeri un trīs Vainas, no kurām vienās dzīvo Evert der Danziger, vēlākais Dancka. Tā kā šo māju zemes ir labas, tad tie pie pārejas no naturālo nodevu sistēmas uz augsto riežu sistēmu sevišķas grūtības nepārdzīvo un vispārīgi dzīvo apmēram tādos pat apstākļos, kā bērzmuižnieki.
Šais mežamuižniekos ir ievērojama ārkārtīgi izkopta dīķu saimniecība, ko ne Bērzmuižā, ne Udzē nesastopam, vai arī sastopam daudz mazākos apmēros. Šai sistēmā dīķus 3 gadus un vairāk applūdināja, tad nolaida, izķēra zivis un dažus gadus lietoja kā tīrumus, pēc tam atkal applūdināja, tādējādi sakrājot dīķa dibenā dūņas, kas darbojas uz vēlākajiem tīrumiem applūdinājumā kā labākais mēslojums; šie applūdinājumi deva dažus gadus labākas ražas kā parastie tīrumi.
Par šīs sistēmas plašo lietošanu Mežamuižā liecina vēl tagad trīs lielie ezeru dambji bijušās Mežamuižas ganībās, bet tāpat arī katrās Mežamuižas mājās, kā visās Vainās, Svēdros, Silaindriķos, sastopam vecos ezeriņus visos ūdens ceļos. (Jānis Straubergs “Bērzmuiža un viņas vēsture”, 1939)
Adrese: Dobeles novads, Jaunbērzes pagasts
