Bumbu kalns

 

                                                     (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

Bumbu kalns ir 16 m augsts paugurs Bolderājas kāpās, Kleistu mežā, Rīgā. Latvijas Brīvības cīņu piemiņas vieta. Bermontiādes laikā 1919. gada novembrī šeit atradās Krišjāņa Berķa vadītais Latgales divīzijas komandpunkts. Rīgas 6. kājnieku pulks, uzbrūkot no Bumbu kalna, ieņēma Sudrabkalniņu. 1939. gadā tika uzstādīta piemiņas plāksne, kuru 1969. gadā izpostīja. Piemiņas vieta atjaunota 1989. gadā. Jāsaka, ka piemiņas plāksne un vieta izpostīta ne tikai 1969.gadā, bet arī vairākas reizes mūsdienās, nozogot vai apķēpājot smago metāla plāksni.

1939.gadā “Pašvaldības darbinieks” raksta: “Bolderājas Bumbu kalnā šī gada 1. novembrī atklāja piemiņas plāksni. Karavīru godasardzes sveikts, svinībās ieradās satiksmes ministrs B. Einbergs, Rīgas lielvecākais R. Liepiņš un armijas pārstāvji. Atklājot plāksni, kara ministra ģenerāļa J. Baloža uzdevumā, satiksmes ministrs teica: «Cilvēku un tautu dzīvē ir brīži un notikumi, kurus saucam par liktenīgiem un vēsturiskiem un kā tādus arī pieminam vēlākās dienās. Tādiem notikumiem bagātas mūsu atbrīvošanas cīņas. Un mēs tās pieminam, lai mācītos un vienmēr atcerētos, ka ticība savai lietai, izturība un varonība ir tās īpašības, kas vajadzīgas, lai notikumus arī visļaunākos apstākļos pagrieztu mums par labu. 1919. gada novembra pirmās dienās no šī uzkalniņa kauju vadīja divīzijas komandieris, toreizējais pulkvedis, tagadējais ģenerālis Berķis, mūsu armijas komandieris. Lai gan cīņas prasīja smagus upurus, tās sasniedza lielu mērķi — mūsu galvaspilsētas atbrīvošanu no ienaidnieka. Šo cīņu atcerei šeit uzcelts piemineklis, kas runās par ticību, izturību un varonību, ar ko vēsturiskā brīdī gūti toreizējās cīņās un līdz ar to mūsu valstij un tautai svarīgi panākumi. Neaizmirsīsim, ka arī tagad mēs pārdzīvojam vēsturiskus brīžus, kuros mums vajadzīga pirmā kārtā ticība, izturība un varonība — tāpat kā 1918. un 1919. gadā.” Tālāk ministrs izteica kara ministra pateicību pieminekļa cēlējiem un atklāja to. Ministra runai sekoja valsts himna.”

2015.gadā Bumbu kalnā uzcēla skatu torni, kas kalpo arī kā ugunsnovērošanas tornis. Ugunsnovērošanas tornim jāpateicas vairākiem cilvēkiem, kuru dēļ Buļļu kāpās vispār ir mežs, ko novērot un sargāt. Viens no viņiem bija Mangaļu mežniecības mežzinis Emīls Šinka, kas 1933. gadā pirmais uzsāka kāpu apmežošanu (no 1933. līdz 1936. gadam teritorija ietilpa Mangaļu mežniecības “Kleistes” apgaitā, bet 1936. gadā to pievienoja Piņķu mežniecībai). 1932. gadā, lai uzsāktu kāpu zonas nostiprināšanu, viņš rakstīja pilsētas nekustamo īpašumu nodaļas vadītājam un norādīja, ka smiltis aizputinot mājas un ielas, tāpēc kāpu kontrole ir steidzīgi nepieciešama; jāparedz ierīkot arī stādaudzētavu. Kāpu nostiprināšanā un meža stādīšanā piedalījās kā profesionāļi, tā bērni, piemēram, no Rīgas 34. pamatskolas Dzirciemā. Tomēr darbus drīz apstādināja Otrais pasaules karš, un tie atsākās tikai 1940. gadu otrajā pusē. 1951. gadā atjaunoja Meža dienas tradīciju, un stādīšanas darbos uzsāka piedalīties Bolderājas 19. vidusskolas (tagad Bolderājas Jaunās pamatskolas)  audzēkņi no 3.–11. klasei. Piecdesmitajos gados daudz darba tieši ar bērniem veica Spilves apgaitas mežsargs J. Dreiers.

Taču pēckara gados viens no nozīmīgākajiem meža personāžiem bija Kleistu apgaitas mežsargs, vēlāk vecākais meistars Pēteris Kupšis (1906–1999), kas Kleistu mežam veltījis 50 savas dzīves gadus un kura dēļ Bumbu kalna apkārtne izskatās tā kā šodien. Par mežkopi izmācījās arī Pētera dēls Uldis, kas šobrīd ir pensijā un piestrādā Bumbu kalna ugunsnovērošanas tornī par sargu. Uldis līdzarbojies arī pie granīta piemiņas akmens tēvam, kas uzstādīts Rīgas mežsaimniecības 27. kvartāla 12. nogabalā un atrodas ceļa malā apmēram pa vidu Apakšgrāvja ielai. 

Adrese: Rīga, Apakšgrāvja iela 4 (koordinātes - 57.004436, 24.021627 ) 

 

Rudbāržu internātskola

 

                                                       (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

Skolas ēka būvēta 1872.gadā.

2016.gada oktorbrī lsm.lv raksta: “Skrundas novada dome izlēmusi likvidēt Rudbāržu internātpamatskolu – rehabilitācijas centru. Likvidācijas process jāpabeidz pusgada laikā, un līdz tam jāatrod cita izglītības iestādes 39 audzēkņiem. Augsts betona žogs ir pirmais, kas ieraugāms, braucot augšup gleznainajā kalnā, kur atrodas Rudbāržu internātpamatskola – rehabilitācijas centrs. Padomju okupācijas laikos šo žogu uzbūvēja kolonijas vajadzībām. Tagad vīteņaugi, kas vietām apvijušies ap draudīgo, sliktā stāvoklī esošo betona žogu, rada pat mājīgas sajūtas, taču pašas skolas vēsture nebūt nav tik romantiska, jo piedzīvoti dažādi laiki. Viens no skolas slēgšanas iemesliem ir vide, jo secināts, ka bērni žoga dēļ dzīvo bīstamā vidē. Skolas vide nav sakārtota, kabineti nav modernizēti kā citur. Pie vainas arī mazais skolēnu skaits. Vēsturiskajā trīsstāvu skolas ēkā drīz svilpos vējš jeb precīzāk būtu teikt - nākotne miglā tīta. Skrundas novada domei būs jālemj, ko darīt ar īpašumu.”

Savukārt 2020.gada februārī lsm.lv raksta: “Pirms trim gadiem slēgtās Rudbāržu internātpamatskolas ēkās tiek īstenota Latvijā jauna ideja par kopienu centru, kurā senioriem būs iespēja sadarboties ar jauniešiem, iekopt savu nelielu saimniecību un turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Rudbāržu internātpamatskolu - rehabilitācijas centru slēdza 2017. gadā. Tas atradās divās lielās ēkās – senajā skolas ēkā un padomju okupācijas laikos būvētajā internāta ēkā. Līdzās ir plaša teritorija. Kopš slēgšanas domāts, ko iesākt ar tukšajām mājām. Nu idejas sāktas īstenot: sadarbojoties trim partneriem - Skrundas novada pašvaldībai, biedrībai “Ventas krasti”, kā arī atbalsta un izaugsmes centram “Droša skola” -, te taps sociālās aprūpes, rehabilitācijas, izglītības un atpūtas centrs “Rudbārži”.

Vienā ēkā būs pansionāts senioriem, savukārt  otrā – vieta profesionālajai izaugsmei, vasaras  nometnēm un citām aktivitātēm jauniešiem. Tie darbosies kā atsevišķi pakalpojumi, taču būs savstarpēji integrēti, veidojot vēl nebijušu konceptu.

"Organizējot vasarā jauniešiem nometnes, arī seniori, kas dzīvo blakus, var nest savu pienesumu, ja ir mākslinieks, var mācīt zīmēšanu, izmantot senioru radošo potenciālu, kas viņiem ir.  Izdarīt ko tādu, kas līdz šim Latvijā nav bijis," sacīja viens no projekta sadarbības partneriem Viesturs Kleinbergs.

Viņš līdzīgu modeli, kā pēdējo dzīvesvietu senioriem veidot mājīgu un aktīvu, nolūkojis Austrijā. Tā kā ēkas ir plašas, tad tiks veidotas istabiņas, lai senioru ciemiņi pie viņiem varētu paviesoties ilgāku laiku, ne tikai dažas stundas.

"Veidot vairāk kā kopienas centru, kur gribas atbraukt. Austrijā veco ļaužu nami ir kā kopienas centrs," saka Viesturs Kleinbergs.”

Adrese: Kuldīgas novads, Rudbāržu pagasts (koordinātes - 56.628215, 21.903729 )

 

Rudes skola

 

                                                       (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

Skola dibināta 1875.gadā, likvidēta 2020.gadā. Neatkarīgās Latvijas sākumposmā tagadējā Otaņķu pagasta teritorijā bija Rudes un Otaņķu 4-kl. pamatskola. Padomju okupācijas laikā darbojās Rudes deviņgadīgā skola.

Vietne liepajniekiem.lv 2021.gadā vēsta: “Izsolē noskaidrots, ka, solot nomas maksu 4078,8 eiro gadā, Rudes pamatskolas ēkā saimniekos biedrība “Latvijas Pirmās palīdzības vienība”. Skolā plānots izveidot izglītības un zinātnes, tūrisma un atpūtas iestādi, tādējādi izpildot pašvaldības iepriekš noteiktās prasības par ēkas izmantošanu.”

Adrese: Dienvidkurzemes novads, Otaņķu pagasts, Rude (koordinātes - 56.373935, 21.090480 ) 

 

Naudītes skola

 

                                              (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                 (Fragments no Gunāra Birkmaņa grāmatas par bērnību un skolas laikiem Naudītē)
 

Naudītes pamatskola dibināta 1882. gadā, šis skaitlis arī izmūrēts no akmentiņiem skolas ēkas pamatā ziemeļaustrumu pusē. Ēka būvēta vienīgi par pagasta sabiedrības līdzekļiem un sākumā apvienojusi zem viena jumta skolu un pagasta namu.
Pirms šīs skolas dibināšanas „Tuntuļu" mājās darbojusies tā sauktā „pagasta skola", kurā par skolotāju strādājis Frīdrihs Elcens, kas ar jaunās skolas nodibināšanu pārgājis uz turieni un sabijis tur par skolotāju līdz 1888. gadam. 1885. gadā par palīgskolotāju bijis Kristaps Pelcs, kas nakamā gadā pārgājis uz Jelgavas kurlmēmo skolu, bet viņa vietā atnācis no Zvārdes pagasta Augusts Dannenbergs, kas savukārt ar Fr. Elcera aiziešanu kļuvis par pirmo skolotāju un par tādu sabijis līdz 1898. gadam. Darbojies skolā viens pats, bijis pazīstams kā centīgs skolotājs un palicis uzticīgs savam darbam līdz mūža galam. Miris pašos spēka gados, nesasniedzis 40. dzīvības gadu, paglabāts Naudītes Jakas kapos, kur viņa skolēni tam vēlāk uzlikuši akmens krustu ar attiecīgu uzrakstu.
Pēc Dannenberga kā pirmais skolotājs no 1898.—1906. g. darbojies Ansis Rudovics no Zemītes, kā palīgskolotāji Mitrevics un Zaļinskis. No 1906.—1915. g. pirmais skolotājs bijis Jānis Ģirupnieks, vēlākais vidusskolas skolotājs Jelgavā un Rīgā. Viņa palīgi bijuši pēc kārtas: Anete Bungša (1908—1911), Miķelis Rozentāls (1911—1913) un Erna Valdmane (1913—1915). Ģirupnieks ļoti rūpējies par skolas apgādāšanu ar mācības līdzekļiem, bieži vien tos dāvinādams. Lielu vērību viņš piegriezis arī skolas ārpuses izdaiļošanai ar augļu u.c. kociņiem, turpinādams sava priekšteča A. Rudovica iesākto darbu.
Līdz 1920. gadam, sakarā ar kara, revolūcijas un vācu okupācijas laikiem, skolas darbība bijusi pārtraukta. 1920.gadā skola atjaunota kā Naudītes pirmās pakāpes pamatskola, bet gandrīz bez jebkāda inventāra un mācības līdzekļiem, tie visi bija gājuši bojā. Tikai to mācības līdzekļu daļu, kas bijusi aizvesta uz Dobeles pamatskolu vācu okupācijas laikā, izdevās dabūt atpakaļ. Ar valdības pabalstu skola tiek remontēta un tiek iegādāti arī nepieciešamie mācības līdzekļi. Skolas pārzinis no 1920. g. bija Arturs Šints, kas 1923. g. septembrī pāriet uz Rīgu un iestājas augstskolā. Ar 1923. /24. māc. gadu tiek atvērta arī piektā klase, un par skolotāju sāk strādāt Zelma Lapaine.
Ar 1924./25. māc. gadu atver arī sesto klasi un pieņem darbā skolotāju Arvīdu Vārdavu no Alūksnes. Šai māc. gadā par pašvaldības līdzekļiem skola iegādājas harmoniju (par Ls 600), bet par Ls 100 valdības pabalsta — elektrības mašīnu; bez tam valdība izsniedz Ls 110 pabalsta trūcīgiem skolēniem.
1928./1929. mācību gadā pie skolas darbojas internāts, kuru izmanto 10—20 skolēni. Iekārtots arī tējas galds apmēram 30 dalībniekiem.
Līdz 1932.gadam bijuši pavisam 8 izlaidumi ar 54 absolventiem, no kuriem lielākā daļa turpinājusi un turpina izglītību gan speciālās arodskolās, gan arī vispārējas izglītības vidusskolās un augstskolās. (Izglītības ministrijas mēnešraksts, 1933)

Īles lielceļa malā stāv pelēks laukakmens pakalniņā, kur reiz atradās Naudītes sešklasīgās pamatskolas sarkanais ķieģeļu divstāvu nams. Tajā līdz 1944.gadam liktenīgajai vasarai mācījās ap astoņi vai deviņi desmiti skolēnu un pagastā bija 300 lauku sētu, mazāku vai lielāku un jaunsaimniecību. Vēl arī pārdesmit turku kara dalībnieku mazmāju. Pati skolas ēka bija krietni ietilpīga. Tajā atsevišķos dzīvoklīšos mita divas skolotājas, pārzinis un apkopēju ģimene. Bija arī virtuve, kopgalda telpa un trīs klašu telpas, pirmklasnieki un otrklasnieki mācījās tā saucamajā skolas zālē, kur rītos pirms mācībām sapulcējās visi, rīta lūgšanai. Bija arī pārziņa kanceleja, kāpņu telpā skolēnu kooperatīva skapis, kurā varēja nopirkt burtnīcas un rakstāmlietas. Zināmās stundās šo skapi apsaimniekoja un pārzināja vairāki vecāko klašu skolēni. Vēl otrajā stāvā atradās plaša bibliotēkas telpa, bet skolas zāle svētku reizēs pārvērtās par skatītāju zāli ar ātri uzbūvētu īstu skatuvi, uz kuras spēlēja teātri, dziedāja kori. Nereti skolā ciemojās pagasta kora un teātra kopa, gan sniedzot priekšnesumus, gan kopā ar vecākiem rīkojot saviesīgus sarīkojumus ar loterijām, cienastiem, ar mazpulcēnu rosībām. Ik gadu pavasaros skolā notika Mežu dienas kopā ar skolēnu vecākiem. Kā liecība tam vēl šodien Īles ceļa malā saglabājusies koku rinda, kas sargāja skolas dārzus no vējiem. Pie skolas nama piederēja arī eglīšu dzīvžoga ieskauts īsts sporta laukums, ābeļdārzs un plašs dārzs ar dažādu ziedu, dekoratīvo augu un stādu dobēm. Te skolēni vasaras praktiskajos darbos mācījās ne vien kopt augus, bet arī uzacot un uzpotēt rožu, ābeļu un citus mežeņus. Brīvajos brīžos varēja pastaigāt pa jauno, pašu iekopto bērzu aleju dīķa malā. Dīķī bija izveidoti kokiem apaugušu miniatūru saliņu labirinti Aiz dīķa atradās kārtīgs šķūnis, kas vasaras beigās piepildījās ar skolas nelielajā zemītē audzētu labību un vecāko klašu skolēni piedalījās labības kulšanā. Bibliotēka ar saviem pāris tūkstošiem grāmatu, kuru iekšvākus rotāja Draudzīgā Aicinājuma ielīmes, atradās skolotājas Lapaines dzīvoklīša plašajā priekštelpā. Daudzās grāmatas Latvijas neatkarības gados bija saziedojuši agrākie skolēni, kas mācījušies šajā skolā iepriekšējo pārziņu Ģirupnieka un Saliņa laikos.

1944.gada sākums pirms krievu iebrukuma Latvijā bija neparasti bagāts grāmatu gads. Izdevniecības Zelta ābele un Latvju grāmata ziedēja kupliem ziediem, kā ābeles pirms nociršanas. Mēs nenojautām, kas sagaida Latviju, Naudīti un tās ļaudis pēc pāris mēnešiem. Drīz pienāca trauksmainas dienas. Ziņas vēstīja par Daugavpils un Rēzeknes bombardēšanu. Tad trīs dienas un naktis liesmas un dūmi plandīja virs horizonta Jelgavas pusē. Nodega līdz pamatiem senā hercogu pilsēta. Pēkšņi melni dūmi uzvijās Dobelē virs pavisam jaunās pamatskolas ēkas. Drīz arī krievi bija klāt. Pēc raibu un dramatisku rudens mēnešu piedzīvojumiem mēs atgriezāmies mājās no Īles. Naudītes skolas austrumu gals bija sagrauts un skolas bibliotēka pa daļai zemē un uz ceļa, kas gāja cieši gar skolas gala sienu. Grāmatas bija lietos samirkušas, dubļainas. Kādā klusā novembra dienā pēkšņi virs Naudītes skolas pakalna uzvijās dūmi un drīz liesmoja visa ēka. Kad jautājām krievu virsniekam kā sācis degt skolas nams, jo nebija dzirdams neviens šāviens frontē, tas atbildēja - „A eto ja padžog, tam bila fašistskaja poļevaja bibļioķeka. Vse kņigi so znakom fašistkovo venka i nomerami.” (To es aizdedzināju. Tur bija fašistu lauku bibliotēka. Visas grāmatas ar fašistu vaiņaga zīmi un numerāciju.) Tā beidz pastāvēt Naudītes skola, kas nebija degusi neseno rudens kauju laikā, kad turpat pie netālās Naudīšmuižas un Niedrupēm palikusi sadegušu krievu tanku T-34 kapsēta. Pēcāk skolas ēkas stipros sarkanos ķieģeļus, kas dedzināti vēl cara laikos pirms 1900.gada, aizvazāja tuvējā poligona zaldāti, pārdodami tos Dobelē privātmājiņu būvētājiem. Tolaik tā sauktā padomju vara gan propagandēja celtniecību, bet būvmateriālu privātajiem būvētājiem vienmēr trūka. 2000.gadā bijušās skolas vietā nolika piemiņas akmeni. Plāksni ar uzrakstu palīdzēja sarūpēt liepājnieki. Akmeni svinīgi iesvētīja prāvests Kavacis, piedaloties Naudītes pagasta vecākajam Šmēmanim.

Kolhozu laikos sagandēts un zudis arī lielceļš, kas reiz savienoja Naudītes pagasta divas puses. No kādreizējā Naudītes centra un jaunās modernās pagastmājas Pētervaldē tas veda uz skolu un tālāk uz Īli un Slagūni. (no novadnieka Gunāra Birkmaņa bērnības atmiņām 2008.gada presē)

Adrese: Dobeles novads, Naudītes pagasts (koordinātes - 56.594938, 23.145305 )

    

Leitnera velosipēdu fabrika Rīgā

 

                                                       (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

                                                                         (Fabrikas īpašnieks A. Leitners)

Fabriku dibinājis un vadījis vācbaltiešu uzņēmējs Aleksandrs Leitners. Fabrikā no 1886. gada Rīgā ražoja divriteņus un to detaļas, bet jau no 1889. gada arī automašīnas.

1886. gadā Rīgā, Ģertrūdes ielā, Aleksandrs Leitners atvēra velosipēdu darbnīcu. Par ārzemēs nopelnīto naudu viņš iegādājās pirmos darbgaldus un noalgoja četrus darbiniekus. Sākumā darbnīca izgatavoja 19 velosipēdus, kas ātri tika pārdoti. Tie bija nestabili - ar lielu priekšējo un mazu aizmugurējo riteni, saukti par „zirnekļiem”. Pieprasījums pēc velosipēdiem auga un Leitners pārgāja uz modernāku — drošo divriteņu modeļu sērijveida ražošanu. Sākumā uzņēmums ražoja velosipēdus ar firmas zīmi „Leitner” .

1889. gadā fabrikā izgatavoja pirmo motociklu „Russia”, triciklu un auto ar tādu pašu nosaukumu. Leitnera paspārnē darbojās arī Vācijas firmu Fafnir, Cudell, Adler, Dixi, NAG, Opel pārstāvniecības, kas piegādāja rezerves daļas un dzinējus. 1892. gadā uzņēmumā bija apguvuši savu dzinēju „Leutner” (3.5zs, 4zs, 4.5zs, 6zs, 6-7zs, 6-8zs, 8zs, 10zs, 12zs) ražošanu un telpas kļuva par šaurām. Tika iegādāts zemes gabals starp tagadējo Brīvības un Cēsu ielām un celtas jaunas ēkas Aleksandra ielā (tagad Brīvības 137). 1894. gadā jaunie fabrikas korpusi bija pabeigti. To arhitekts ir Vilhelms Bokslafs. Jaunajos korpusos strādājošo skaits pieauga līdz 300, bet izgatavoto velosipēdu skaits — līdz 1500, vēlāk līdz 5000 velosipēdiem gadā. Gadsimtu mijā fabrika ražoja arī ap 10 auto gadā. Šīs fabrikas ēkas lielā mērā saglabājušas savu sākotnējo arhitektonisko kolorītu arī mūsdienās. Uz administrācijas ēkas jumta vēl skatāms velosipēds-vējrādis, bet cauri uz mūra ieraugāma pat vecā fabrikas reklāma.

1901. gadā, piedaloties Rīgas 700. gadu jubilejas izstādē, viens no Leitnera automobiļiem ieguva zelta medaļu, bet Glāzgovas izstādē velosipēdi „Rossija” saņēma Goda diplomu. Līdz Pirmajam pasaules karam Leitnera uzņēmums saražoja ap 18 000 velosipēdu, kurus pirka ne tikai Krievijā, Polijā un Somijā, bet arī Rietumeiropas valstīs. Armijas vajadzībām tika ražoti saliekamie velosipēdi. Aeroplānu ražošanas plānam svītru pārvilka Pirmais pasaules karš — tāpat kā vairums Latvijas uzņēmumu, arī Leitnera fabrika tika evakuēta. To evakuēja uz Harkovu. Tur velosipēdu cehs tika ierīkots lauksaimniecības mašīnu fabrikā un turpinājās velosipēdu ražošana. 1923.gadā bijušās Leitnera fabrikas velosipēdu cehs kļuva par pamatu Harkovas velosipēdu rūpnīcai, pirmajai Padomju Savienībā.

Aleksandrs Leitners dzimis Kuldīgā 1864.gadā. Izglītību viņš ieguva Jelgavā (Mītavā), kur apguva inženierzinātni un tehnikas pamatus. Kad viņš pabeidza mācības, viņš pārcēlās uz Rīgu, un sāka strādāt Raše darbnīcā. 1883. gadā viņš brauc uz ārzemēm, lai papildinātu savas zināšanas un uzkrātu pieredzi. Gada laikā viņš apceļo Eiropu. Ženēvā viņš atrod darbu precīzo instrumentu fabrikā, kas specializējas fizikas un elektronikas instrumentu izveidē, bet vēlāk viņš dodas uz Koventriju (Anglijā) un uz Lionu (Francijā), kur atrodas pazīstamas velosipēdu un mašīnbūves rūpnīcas. Papildinājis savas zināšanas un iepazinis velosipēdu izgatavošanas tehnoloģiju, viņš atgriežas Rīgā, lai uzsāktu savu biznesu. Miris 1923.gadā Itālijā.

Adrese: Rīga, Brīvības iela 137

Lancenieku skola (Lanciņu skola)

 

                                                      (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

1882.gadā celtā ēka piedzīvojusi dažādus laikus. Tajā bijis gan kara hospitālis, gan ēdnīca, bet visilgāk tur bijusi skola, kurā vairākus gadu desmitus gadus dzīvojis un strādājis par pasaku tēvu dēvētais skolotājs un folklorists Ansis Lerhs Puškaitis. Tieši Lancenieku skolā strādājot, no apkārtējiem vecajiem cilvēkiem viņš pierakstījis vairāk nekā 431 pasaku. Džūkstē vien Puškaitim bijuši 34 pasaku stāstītāji.

1971.gadā skolu likvidēja, bet 1993.gadā to atkal atjaunoja. Tomēr skola tur ilgi nenoturējās un 2001.gadā šaja ēkā izveidots Pasaku muzejs. Kopš 2016. gada ēka ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Laikraksts „Diena” 1993.gada augustā raksta: ”Pēc 22 gadu pārtraukuma Lancenieku skolā Džūkstē atkal atsākas mācības. Tukuma pusē tas ir ievērojams notikums, jo sena kultūras un piemiņas vērta vieta atgūst sākotnējo pielietojumu. Skolas ēkai šogad aprit 110 gadi. Atjaunotajā Lancenieku skolā 1.septembrī mācības uzsāks 17 bērni. Kā Dienai teica sākumskolas direktore Judīte Timma, apkārtējie cilvēki ļoti vēlējušies, lai skola atjaunotu darbību un atkal kļūtu par apkārtnes kultūras centru. Džūkstē, nodibinoties ciemu visaptverošam kolhozam, sabiedriskā aktivitāte galvenokārt saistījās ar Džūksti, arī Lancenieku skolas likvidēšana noteica vietējo iedzīvotāju orientēšanos uz Džūksti, kur atradās ciema vienīgā skola. Bērnu vecāki un citi Lancenieku iedzīvotāji piedalījušies skolas atjaunošanā, ziedojuši naudu. Džūkstes pagasta valde telpu remontam devusi 0,5 miljonus rubļu. Pirmās trīs klases iekārtotas ēkas pirmajā stāvā, otrajā vēl turpināsies remonts. Paredzēts, ka oktobrī sagatavošanas grupā skolā mācīsies 5 — 6 bērni, bet nākamgad pirmajā klasē vismaz 10 skolēni.”

Adrese: Tukuma novads, Džūkstes pagasts, Lancenieki (koordinātes - 56.811976, 23.347558 )

 

Kundziņsalas skola Rīgā

 

                                                        (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

                                                 (Skolas foto 1954.gada žurnālā "Zvaigzne")

1939.gada laikrakstos parādās ziņa: “Rīgas pilsētas valde apstiprinājusi būvju valdes izstrādāto pilsētas Kundziņsalas pamatskolas jaunbūves projektu. Skolas ēkas divus stāvus paredzēts celt no ķieģeļiem, bet izbūvējamo jumta stāva daļu no siporeksa. Visu ēku celt no siporeksa nav iespējams, jo siporekss domāts vairāk mazām ēkām, vai arī kā pildījums dzelzsbetona skeleta konstrukcijai. Skolas ēkas būvi Kundziņsalā sadārdzina īpatnējie vietējie apstākļi, piemēram, augstais gruntsūdens līmenis pavasaros, kura dēļ jāizdara apkārtnes uzpildīšana, kanalizācijas un ūdenspiegādes atsevišķā izbūve. Būvju valde sāks priekšdarbus skolas ēkas celšanai.”

1941.gadā skolu atklāja, bet visus laurus par tās uzcelšanu piesavinājās padomju okupācijas vara, ar visai smieklīgu patosu paziņojot presē: “Neviena no bijušām valdībām nerūpējās, lai arī kundziņsalieši redzētu uz savas salas ērtu un gaišu mācības iestādi. 1939. gadā gan sāka jauno skolu celt, bet tās būve noritēja pārāk gausi. Tikai nodibinoties padomju varai, jaunceltnes būvdarbi strauji turpinājās un šī gada 12. martā Rīgas pilsētas 62. skola Kundziņsalā varēja sākt savu darbu jaunās, gaišās telpās.” Okupācijas varai gan te vismazākie nopelni, jo, ja skolu nebūtu sākusī celt vēl Latvijas brīvvalsts laikā, Kundziņsalā skola vēl ilgi nebūtu. 

Adrese: Rīga, Kundziņslas 7.šķērslīnija 1 (koordinātes - 57.000760, 24.105149 )