20.08.23

Naudītes skola

 






                                              (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)


Naudītes pamatskola dibināta 1882. gadā, šis skaitlis arī izmūrēts no akmentiņiem skolas ēkas pamatā ziemeļaustrumu pusē. Ēka būvēta vienīgi par pagasta sabiedrības līdzekļiem un sākumā apvienojusi zem viena jumta skolu un pagasta namu.
Pirms šīs skolas dibināšanas „Tuntuļu" mājās darbojusies tā sauktā „pagasta skola", kurā par skolotāju strādājis Frīdrihs Elcens, kas ar jaunās skolas nodibināšanu pārgājis uz turieni un sabijis tur par skolotāju līdz 1888. gadam. 1885. gadā par palīgskolotāju bijis Kristaps Pelcs, kas nakamā gadā pārgājis uz Jelgavas kurlmēmo skolu, bet viņa vietā atnācis no Zvārdes pagasta Augusts Dannenbergs, kas savukārt ar Fr. Elcera aiziešanu kļuvis par pirmo skolotāju un par tādu sabijis līdz 1898. gadam. Darbojies skolā viens pats, bijis pazīstams kā centīgs skolotājs un palicis uzticīgs savam darbam līdz mūža galam. Miris pašos spēka gados, nesasniedzis 40. dzīvības gadu, paglabāts Naudītes Jakas kapos, kur viņa skolēni tam vēlāk uzlikuši akmens krustu ar attiecīgu uzrakstu.
Pēc Dannenberga kā pirmais skolotājs no 1898.—1906. g. darbojies Ansis Rudovics no Zemītes, kā palīgskolotāji Mitrevics un Zaļinskis. No 1906.—1915. g. pirmais skolotājs bijis Jānis Ģirupnieks, vēlākais vidusskolas skolotājs Jelgavā un Rīgā. Viņa palīgi bijuši pēc kārtas: Anete Bungša (1908—1911), Miķelis Rozentāls (1911—1913) un Erna Valdmane (1913—1915). Ģirupnieks ļoti rūpējies par skolas apgādāšanu ar mācības līdzekļiem, bieži vien tos dāvinādams. Lielu vērību viņš piegriezis arī skolas ārpuses izdaiļošanai ar augļu u.c. kociņiem, turpinādams sava priekšteča A. Rudovica iesākto darbu.
Līdz 1920. gadam, sakarā ar kara, revolūcijas un vācu okupācijas laikiem, skolas darbība bijusi pārtraukta. 1920.gadā skola atjaunota kā Naudītes pirmās pakāpes pamatskola, bet gandrīz bez jebkāda inventāra un mācības līdzekļiem, tie visi bija gājuši bojā. Tikai to mācības līdzekļu daļu, kas bijusi aizvesta uz Dobeles pamatskolu vācu okupācijas laikā, izdevās dabūt atpakaļ. Ar valdības pabalstu skola tiek remontēta un tiek iegādāti arī nepieciešamie mācības līdzekļi. Skolas pārzinis no 1920. g. bija Arturs Šints, kas 1923. g. septembrī pāriet uz Rīgu un iestājas augstskolā. Ar 1923. /24. māc. gadu tiek atvērta arī piektā klase, un par skolotāju sāk strādāt Zelma Lapaine.
Ar 1924./25. māc. gadu atver arī sesto klasi un pieņem darbā skolotāju Arvīdu Vārdavu no Alūksnes. Šai māc. gadā par pašvaldības līdzekļiem skola iegādājas harmoniju (par Ls 600), bet par Ls 100 valdības pabalsta — elektrības mašīnu; bez tam valdība izsniedz Ls 110 pabalsta trūcīgiem skolēniem.
1928./1929. mācību gadā pie skolas darbojas internāts, kuru izmanto 10—20 skolēni. Iekārtots arī tējas galds apmēram 30 dalībniekiem.
Līdz 1932.gadam bijuši pavisam 8 izlaidumi ar 54 absolventiem, no kuriem lielākā daļa turpinājusi un turpina izglītību gan speciālās arodskolās, gan arī vispārējas izglītības vidusskolās un augstskolās. (Izglītības ministrijas mēnešraksts, 1933)

Īles lielceļa malā stāv pelēks laukakmens pakalniņā, kur reiz atradās Naudītes sešklasīgās pamatskolas sarkanais ķieģeļu divstāvu nams. Tajā līdz 1944.gadam liktenīgajai vasarai mācījās ap astoņi vai deviņi desmiti skolēnu un pagastā bija 300 lauku sētu, mazāku vai lielāku un jaunsaimniecību. Vēl arī pārdesmit turku kara dalībnieku mazmāju. Pati skolas ēka bija krietni ietilpīga. Tajā atsevišķos dzīvoklīšos mita divas skolotājas, pārzinis un apkopēju ģimene. Bija arī virtuve, kopgalda telpa un trīs klašu telpas, pirmklasnieki un otrklasnieki mācījās tā saucamajā skolas zālē, kur rītos pirms mācībām sapulcējās visi, rīta lūgšanai. Bija arī pārziņa kanceleja, kāpņu telpā skolēnu kooperatīva skapis, kurā varēja nopirkt burtnīcas un rakstāmlietas. Zināmās stundās šo skapi apsaimniekoja un pārzināja vairāki vecāko klašu skolēni. Vēl otrajā stāvā atradās plaša bibliotēkas telpa, bet skolas zāle svētku reizēs pārvērtās par skatītāju zāli ar ātri uzbūvētu īstu skatuvi, uz kuras spēlēja teātri, dziedāja kori. Nereti skolā ciemojās pagasta kora un teātra kopa, gan sniedzot priekšnesumus, gan kopā ar vecākiem rīkojot saviesīgus sarīkojumus ar loterijām, cienastiem, ar mazpulcēnu rosībām. Ik gadu pavasaros skolā notika Mežu dienas kopā ar skolēnu vecākiem. Kā liecība tam vēl šodien Īles ceļa malā saglabājusies koku rinda, kas sargāja skolas dārzus no vējiem. Pie skolas nama piederēja arī eglīšu dzīvžoga ieskauts īsts sporta laukums, ābeļdārzs un plašs dārzs ar dažādu ziedu, dekoratīvo augu un stādu dobēm. Te skolēni vasaras praktiskajos darbos mācījās ne vien kopt augus, bet arī uzacot un uzpotēt rožu, ābeļu un citus mežeņus. Brīvajos brīžos varēja pastaigāt pa jauno, pašu iekopto bērzu aleju dīķa malā. Dīķī bija izveidoti kokiem apaugušu miniatūru saliņu labirinti Aiz dīķa atradās kārtīgs šķūnis, kas vasaras beigās piepildījās ar skolas nelielajā zemītē audzētu labību un vecāko klašu skolēni piedalījās labības kulšanā. Bibliotēka ar saviem pāris tūkstošiem grāmatu, kuru iekšvākus rotāja Draudzīgā Aicinājuma ielīmes, atradās skolotājas Lapaines dzīvoklīša plašajā priekštelpā. Daudzās grāmatas Latvijas neatkarības gados bija saziedojuši agrākie skolēni, kas mācījušies šajā skolā iepriekšējo pārziņu Ģirupnieka un Saliņa laikos.

1944.gada sākums pirms krievu iebrukuma Latvijā bija neparasti bagāts grāmatu gads. Izdevniecības Zelta ābele un Latvju grāmata ziedēja kupliem ziediem, kā ābeles pirms nociršanas. Mēs nenojautām, kas sagaida Latviju, Naudīti un tās ļaudis pēc pāris mēnešiem. Drīz pienāca trauksmainas dienas. Ziņas vēstīja par Daugavpils un Rēzeknes bombardēšanu. Tad trīs dienas un naktis liesmas un dūmi plandīja virs horizonta Jelgavas pusē. Nodega līdz pamatiem senā hercogu pilsēta. Pēkšņi melni dūmi uzvijās Dobelē virs pavisam jaunās pamatskolas ēkas. Drīz arī krievi bija klāt. Pēc raibu un dramatisku rudens mēnešu piedzīvojumiem mēs atgriezāmies mājās no Īles. Naudītes skolas austrumu gals bija sagrauts un skolas bibliotēka pa daļai zemē un uz ceļa, kas gāja cieši gar skolas gala sienu. Grāmatas bija lietos samirkušas, dubļainas. Kādā klusā novembra dienā pēkšņi virs Naudītes skolas pakalna uzvijās dūmi un drīz liesmoja visa ēka. Kad jautājām krievu virsniekam kā sācis degt skolas nams, jo nebija dzirdams neviens šāviens frontē, tas atbildēja - „A eto ja padžog, tam bila fašistskaja poļevaja bibļioķeka. Vse kņigi so znakom fašistkovo venka i nomerami.” (To es aizdedzināju. Tur bija fašistu lauku bibliotēka. Visas grāmatas ar fašistu vaiņaga zīmi un numerāciju.) Tā beidz pastāvēt Naudītes skola, kas nebija degusi neseno rudens kauju laikā, kad turpat pie netālās Naudīšmuižas un Niedrupēm palikusi sadegušu krievu tanku T-34 kapsēta. Pēcāk skolas ēkas stipros sarkanos ķieģeļus, kas dedzināti vēl cara laikos pirms 1900.gada, aizvazāja tuvējā poligona zaldāti, pārdodami tos Dobelē privātmājiņu būvētājiem. Tolaik tā sauktā padomju vara gan propagandēja celtniecību, bet būvmateriālu privātajiem būvētājiem vienmēr trūka. 2000.gadā bijušās skolas vietā nolika piemiņas akmeni. Plāksni ar uzrakstu palīdzēja sarūpēt liepājnieki. Akmeni svinīgi iesvētīja prāvests Kavacis, piedaloties Naudītes pagasta vecākajam Šmēmanim.

Kolhozu laikos sagandēts un zudis arī lielceļš, kas reiz savienoja Naudītes pagasta divas puses. No kādreizējā Naudītes centra un jaunās modernās pagastmājas Pētervaldē tas veda uz skolu un tālāk uz Īli un Slagūni. (no novadnieka Gunāra Birkmaņa bērnības atmiņām 2008.gada presē)

Adrese: Dobeles novads, Naudītes pagasts (koordinātes -
 56.594938, 23.145305 )