17.10.19

Lediņi (Kalna Lediņi, Berglediņi, Bergledding) Jelgavā







                                       (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Lediņi jeb Bergledding pirms Pirmā pasaules kara bijusi ļoti iecienīta jelgavnieku atpūtas un izklaides vieta. Bet vēlāk tā pārtapa par bērnu tuberkulozes sanatoriju.
1882.gada “Latviešu avīzes” izsludina Jāņu dienas svinēšanu Berglediņos: “Bramberģu labd. biedriba izies zaļumos Jāņu dienā, 24.jūnijā 1882.gadā plskt. 3os pēcpusdienā Vecsvirlaukas lediņos (Berglediņos). Cenas: viesu kungiem un kundzēm 30 kap. Biedriem un biedrenēm 15 kap. Bērnus līdz 12 g. vecuma par velti var ievest. Dancošana pie krietnas mūzikas. Pie jauka laika, tumsai sākoties, krāsu lampu uguņošana.”
 1930.gada “Jaunai zemgalietis” raksta: “Jelgavas-Bauskas šosejas malā ap 5 kilometri no Jelgavas, ziemeļvēju aizsargātā meža stūrī atrodas Kalna Lediņu sanatorija. Tuberkulozes Apkarošanas biedrības Jelgavas nodaļa jau ceturto vasaru strādā lielu un svētīgu darbu, cīnoties ar cilvēces lielāko ienaidnieku – diloni. Pašā šosejas malā redzams agrākais vācu pieminekļa postaments ar uzrakstu – “Tuberkulozes Apkarošanas biedrības Jelgavas nodaļas sanatorija. Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemiņai”.  Ap pāris simts soļu tālāk augstu priežu paēnā paceļas divstāvu, jaukta materiāla celtne, okupācijas varas mantojums, kas ir pati sanatorija. Apkārt sanatorijas mājai rotaļājas mazie vasarnieki – ar plaušu dziedzeriem sirgstošie bērni. Degunā sitas patīkama priežu skuju un sveķu smarža. Okupācijas vara še bija atstājusi lielāku skaitu dažādu viegli būvētu ēku karaspēka vasaras mītnēm, kurās arī pirmos pēckara gados uzturējās mūsu karaspēka daļas. Tagad viss notīrīts, izņemot sanatorijas ēku un kādu saimniecības ēku. Ap puskilometru tālāk atrodas pāris desmit metru augstais, retām prieditēm apaugušais smilšu kalns, no kura visa apkārtne mantojusi savu nosaukumu. Lediņu kalna dienvidu pusê Vircavas upītes krastā redzamas tradicionālās zaļumsvētku vietas. Pāris izrīkojumi esot bijuši arī šogad, lai gan tā ievērība Berglediņiem sen vairs nav, kāda bija pirms pasaules kara, kad uz šejieni izbrauca zaļumos daudzas Jelgavas biedrības.
Laipna sanatorijas māsa iepazīstina ar sanatorijas ēkas istabu iedalījumu un iekārtu. Visur valda spodrība un tīrība. Mēbeles balti lakotas, bet telpu sienas krāsotas ar eļļas krāsu. Lai gan visa apkārtne smilšaina, telpās tomēr neredz ne mazākā puteklīša. Apakšējā stāvā bērnu ēdamistabas, vannas telpa un virtuve, bet otrā stāvā guļamistabas. Nelielās telpas pilnas līdz pēdējai vietai. Pašlaik sanatorijā uzturas 28 bērni 6-12 gadu vecumā. Lai novārgušos organismus padarītu spējīgākus cīnīties ar ļauno slimību, sevišķa vērība tiek pievērsta ēdināšanai, kam rezultātā esot līdz 4 kilogrami svara pieauguma 6 nedēļās. Lielāko dienas daļu bērni pavada rotaļu laukumā, lielo priežu paēnā, māsas uzraudzībā. Katru pēcpusdienu tiem pāris stundas jāiet diendusā. Visi mazie priecīgi, brūni nodegušām sejām, paklausa katram audzinātājas norādījumam. Atstājot kluso vasaras nometni meža stūrī un uzbraucot uz gludās šosejas, skats vēlreiz kavējas pie uzraksta ar Jāņa Čakstes vārdu.  Neviļus doms griežas atpakaļ uz pirmiem valsts tapšanas gadiem un uz tiem ceļa sagatavotājiem Latvijas ierindošanai citu valstu starpā, kuru vairs nav mūsu vidū. Tāds uzraksts katram ceļa gājējam atgādina mūsu lielo valsts vīru darbus un like daudz ko pārdomāt.”
1939.gada “Zemgales balss” raksta, nosaucot Lediņus par Jelgavas Davosu: “Sniega mātes bagātīgā dāvana kā ar baltu mīkstu villaini pārklājusi mūsu laukus un āres. Ja vien lauskis neliek turēt degunus istabā, aizkrāsnes siltumā, tad baltā sniega sega vilināt vilina ārā — laukos un mežā. Vietējo slēpju sporta cienītāju gaitas sākas un beidzas Jelgavas „Davosā" — Kalna Lediņos. Uz Vircavas upes krasta ap 3,5 km no pilsētas paceļas paliels un krietni plašs pakalns, apaudzis varenām priedēm un izvagots ierakumiem. Ģeologs šo vietu vienaldzīgi novērtētu kā otrā ledus laikmeta šļūdoņa gala morēnu, bet Jelgavas slēpotāji jau gadiem ilgi mirdzošām acīm un sārtiem vaigiem bauda šeit ziemas priekus. No Jelgavas izejot, ceļš ved uz augšu pa Lielupi. Zem dzelzceļa tilta pie Platones ietekas slēpotājs uziet uz plašajām Siera muižas pļavām. Te sākas, slēpotāju „šoseja" uz Kalna Lediņiem, un arī nezinātājs tai sekojot nevarēs nomaldīties. Pāri pļavām un tīrumiem, cauri mežam ved slēpotāju iebrauktās pēdas, kas nepazūd visu ziemu. Nonākot „kalna" tuvumā, jau pa gabalu dzirdami jautri smiekli un klaigas. Uz visām pusēm no pakalna lejup trauc veiklie slēpotāji un vietām arī kamaniņu braucēji. Izdevīgu vietu paslēpot šeit var atrast ikviens. Ir stāvas nogāzes, ir zemas, ir vietas, kur jāpieprot griezieni un pat lēcieni, un ir arī vietas, kur pat iesācējs bez bailēm varēs apmest kūleni. „Kūrorts” visplašāk tiek izmantots svētdienās. Sabiedrība raibu raibā. Trokšņa lielāko tiesu taisa skolu jaunatne. Redz arī jautras grupas no mūsu vadošajām iestādēm, karavīrus, aizsargus. Dāmas un kungi, jaunība un vecums šeit sajūk raibā jūklī un bieži vien tikai krēsla ir tā, kas izjauc dienas priekus un atgādina par māju. Izsalkušiem un izslāpušiem Kalna Lediņu saimniece neliedz glāzi karstas tējas un ja kabatā gadās sviestmaize, tad brīvā dabā pavadītā svētdiena, neskatoties uz nogurumu, ir sniegusi nervu atpūtu un enerģiju daudzām nākošām darba dienām. Jau dziļa krēsla klāj slēpotāju ceļu, kad jautrās grupas slīd atpakaļ uz māju.”
Ja atmiņa neviļ, tad padomju okupācijas gados tur bija pionieru nometne, bet tagad, mūsdienās, tur saimnieko “Junda”, rīkojot bērnu vasaras nometnes, kā arī dažādu tradicionālo svētku svinēšanas – Ziemassvētkus, Lieldienas, Līgo svētkus. Teritorija labiekārtota, bet slēgta.

Adrese: Jelgava, Lediņu ceļš 1