Lediņi jeb
Bergledding pirms Pirmā pasaules kara bijusi ļoti iecienīta jelgavnieku atpūtas
un izklaides vieta. Bet vēlāk tā pārtapa par bērnu tuberkulozes sanatoriju.
1882.gada
“Latviešu avīzes” izsludina Jāņu dienas svinēšanu Berglediņos: “Bramberģu labd. biedriba izies zaļumos Jāņu dienā,
24.jūnijā 1882.gadā plskt. 3os pēcpusdienā Vecsvirlaukas lediņos (Berglediņos).
Cenas: viesu kungiem un kundzēm 30 kap. Biedriem un biedrenēm 15 kap. Bērnus
līdz 12 g. vecuma par velti var ievest. Dancošana pie krietnas mūzikas.
Pie jauka laika, tumsai sākoties, krāsu lampu uguņošana.”
1930.gada “Jaunai zemgalietis”
raksta: “Jelgavas-Bauskas šosejas malā ap 5 kilometri
no Jelgavas, ziemeļvēju aizsargātā meža stūrī atrodas Kalna Lediņu sanatorija.
Tuberkulozes Apkarošanas biedrības Jelgavas nodaļa jau ceturto vasaru strādā
lielu un svētīgu darbu, cīnoties ar cilvēces lielāko ienaidnieku – diloni. Pašā
šosejas malā redzams agrākais vācu pieminekļa postaments ar uzrakstu – “Tuberkulozes
Apkarošanas biedrības Jelgavas nodaļas sanatorija. Valsts prezidenta Jāņa
Čakstes piemiņai”. Ap pāris simts soļu
tālāk augstu priežu paēnā paceļas divstāvu, jaukta materiāla celtne, okupācijas
varas mantojums, kas ir pati sanatorija. Apkārt sanatorijas mājai rotaļājas mazie
vasarnieki – ar plaušu dziedzeriem sirgstošie bērni. Degunā sitas patīkama
priežu skuju un sveķu smarža. Okupācijas vara še bija atstājusi lielāku skaitu
dažādu viegli būvētu ēku karaspēka vasaras mītnēm, kurās arī pirmos pēckara
gados uzturējās mūsu karaspēka daļas. Tagad viss notīrīts, izņemot sanatorijas
ēku un kādu saimniecības ēku. Ap puskilometru tālāk atrodas pāris desmit metru
augstais, retām prieditēm apaugušais smilšu kalns, no kura visa apkārtne
mantojusi savu nosaukumu. Lediņu kalna dienvidu pusê Vircavas upītes krastā
redzamas tradicionālās zaļumsvētku vietas. Pāris izrīkojumi esot bijuši arī
šogad, lai gan tā ievērība Berglediņiem sen vairs nav, kāda bija pirms pasaules
kara, kad uz šejieni izbrauca zaļumos daudzas Jelgavas biedrības.
Laipna sanatorijas māsa iepazīstina ar sanatorijas ēkas istabu
iedalījumu un iekārtu. Visur valda spodrība un tīrība. Mēbeles balti lakotas,
bet telpu sienas krāsotas ar eļļas krāsu. Lai gan visa apkārtne smilšaina,
telpās tomēr neredz ne mazākā puteklīša. Apakšējā stāvā bērnu ēdamistabas, vannas
telpa un virtuve, bet otrā stāvā guļamistabas. Nelielās telpas pilnas līdz
pēdējai vietai. Pašlaik sanatorijā uzturas 28 bērni 6-12 gadu vecumā. Lai novārgušos
organismus padarītu spējīgākus cīnīties ar ļauno slimību, sevišķa vērība tiek
pievērsta ēdināšanai, kam rezultātā esot līdz 4 kilogrami svara pieauguma 6
nedēļās. Lielāko dienas daļu bērni pavada rotaļu laukumā, lielo priežu paēnā,
māsas uzraudzībā. Katru pēcpusdienu tiem pāris stundas jāiet diendusā. Visi
mazie priecīgi, brūni nodegušām sejām, paklausa katram audzinātājas
norādījumam. Atstājot kluso vasaras nometni meža stūrī un uzbraucot uz gludās
šosejas, skats vēlreiz kavējas pie uzraksta ar Jāņa Čakstes vārdu. Neviļus doms griežas atpakaļ uz pirmiem valsts
tapšanas gadiem un uz tiem ceļa sagatavotājiem Latvijas ierindošanai citu
valstu starpā, kuru vairs nav mūsu vidū. Tāds uzraksts katram ceļa gājējam
atgādina mūsu lielo valsts vīru darbus un like daudz ko pārdomāt.”
1939.gada “Zemgales balss” raksta, nosaucot Lediņus par Jelgavas
Davosu: “Sniega mātes bagātīgā dāvana kā ar baltu mīkstu villaini pārklājusi
mūsu laukus un āres. Ja vien lauskis neliek turēt degunus istabā, aizkrāsnes
siltumā, tad baltā sniega sega vilināt vilina ārā — laukos un mežā. Vietējo
slēpju sporta cienītāju gaitas sākas un beidzas Jelgavas „Davosā" — Kalna
Lediņos. Uz Vircavas upes krasta ap 3,5 km no pilsētas paceļas paliels un
krietni plašs pakalns, apaudzis varenām priedēm un izvagots ierakumiem. Ģeologs
šo vietu vienaldzīgi novērtētu kā otrā ledus laikmeta šļūdoņa gala morēnu, bet
Jelgavas slēpotāji jau gadiem ilgi mirdzošām acīm un sārtiem vaigiem bauda šeit
ziemas priekus. No Jelgavas izejot, ceļš ved uz augšu pa Lielupi. Zem dzelzceļa
tilta pie Platones ietekas slēpotājs uziet uz plašajām Siera muižas pļavām. Te
sākas, slēpotāju „šoseja" uz Kalna Lediņiem, un arī nezinātājs tai sekojot
nevarēs nomaldīties. Pāri pļavām un tīrumiem, cauri mežam ved slēpotāju
iebrauktās pēdas, kas nepazūd visu ziemu. Nonākot „kalna" tuvumā, jau pa
gabalu dzirdami jautri smiekli un klaigas. Uz visām pusēm no pakalna lejup
trauc veiklie slēpotāji un vietām arī kamaniņu braucēji. Izdevīgu vietu
paslēpot šeit var atrast ikviens. Ir stāvas nogāzes, ir zemas, ir vietas, kur
jāpieprot griezieni un pat lēcieni, un ir arī vietas, kur pat iesācējs bez bailēm
varēs apmest kūleni. „Kūrorts” visplašāk tiek izmantots svētdienās. Sabiedrība
raibu raibā. Trokšņa lielāko tiesu taisa skolu jaunatne. Redz arī jautras
grupas no mūsu vadošajām iestādēm, karavīrus, aizsargus. Dāmas un kungi,
jaunība un vecums šeit sajūk raibā jūklī un bieži vien tikai krēsla ir tā, kas
izjauc dienas priekus un atgādina par māju. Izsalkušiem un izslāpušiem Kalna
Lediņu saimniece neliedz glāzi karstas tējas un ja kabatā gadās sviestmaize,
tad brīvā dabā pavadītā svētdiena, neskatoties uz nogurumu, ir sniegusi nervu
atpūtu un enerģiju daudzām nākošām darba dienām. Jau dziļa krēsla klāj
slēpotāju ceļu, kad jautrās grupas slīd atpakaļ uz māju.”
Ja atmiņa neviļ, tad padomju okupācijas gados tur bija pionieru nometne,
bet tagad, mūsdienās, tur saimnieko “Junda”, rīkojot bērnu vasaras nometnes, kā
arī dažādu tradicionālo svētku svinēšanas – Ziemassvētkus, Lieldienas, Līgo
svētkus. Teritorija labiekārtota, bet slēgta.
Adrese: Jelgava, Lediņu ceļš 1
