Jelgavas cukurfabrikas kantora ēka

 

                                                           (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

                                                                     (1938.gada foto)

Lai gan cukurfabrika Jelgavā jau sen nojaukta, tās kantora ēka ir saglabājusies. Ilgāku laiku tā stāvēja noplukusi, bet pēdējos gados tā ir atjaunota, lai gan savu īsto formu un detaļas ir zaudējusi. Ēkā atrodas vairākas firmas, skaistuma studija utt. Padomju okupācijas gados ēkā bija fabrikas klubs.

1938.gada izdevums “Cukurbiešu kultūra un cukurrūpniecība” apraksta valsts pastāvēšans 20 gadu jubilejas svinības valsts cukurfabrikās, tostarp arī Jelgavas: “Valsts divdesmit gadu pastāvēšanas svētki noritēja zem nacionālā ideālisma zvaigznes. Jelgavas cukurfabrikā svētku svinības sākās jau 17. novembrī, kad fabrikas kantorī darbus pārtrauca 10 rītā, lai darbinieki un no darba maiņām brīvie strādnieki sapulcētos svētku zālē un noklausītos fabrikas direktora inž. J. Kazis uzrunu. Sapulcējušos darbiniekus un strādniekus direktors vispirms apsveica no pārvaldnieka un vēlēja laimes arī savā vārdā. Uzrunā pakavējās pie Latvijas likteņgaitām, teikdams, ka cīņā par Latviju mūsu tauta pārdzīvojusi gan baltas, gan nebaltas dienas. Latvju tautas gadsimtus snaudošā spēka atraisītāji bijuši toreizējie un arī tagadējie tās vadītāji — Dr. Kārlis Ulmanis un ģenerālis Jānis Balodis. Pēc Cēsu un Bermonta kaujām Latvija bija tīra no vāciešiem un pēc neilga laika — arī no lielniekiem. Tas bija ievērojamu panākumu laiks Latvijas brīvošanas karā. Tad sākās rosība saimniecībā, celtniecībā, mākslā un zinātnēs un kulturali-sabiedriskā darbā. Mūsu valsts bagātība ir mūsu darbs, un tā ir mūsu laime. Tāpēc parastās darba gaitās iedami izvēlēsimies to pašu lozungu, kas iekvēlosies virs mūsu fabrikas svētku vakarā: „Darbs — mūsu spēks un gods". Pēc tam darbinieki un strādnieki nodziedāja tautas lūgšanu „Dievs, svētī Latviju". 17. un arī 18. novembrī Jelgavas cukurfabrika bija tērpusies īstā svētku rotājumā. Plandijās karogi, bet tumsai iestājoties, ugunīgu spuldžu izveidots tālu lasāms bija augšējais uzraksts”.

Adrese: Jelgava, Cukura iela 22

 

Dubinska muiža (Hiršeita muiža, Dubinskihof, Hirschheydt, Hirschhof) Cēsīs

 

                                                                    (Senāks foto)

                                                 (Muižas vietā uzbūvētais savrupnams 2024.gadā, V.S. foto)
 

                                                                (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

Muiža atradās pie toreizējās Cēsu pilsētas dienvidu robežas. Līdz mūsdienām saglabājies vienīgi muižas dzirnavu ezers jeb Dubinska dīķis.

Dubinskis pieminēts 1590. gadā Cēsu pilsoņu sarakstā. 1635. gadā Dubinska muiža piederēja Bernhardam Hiršam jeb Hiršeitam (Hirscheit), kurš 1639.—1642. gadā bija Cēsu birģermeistars.

1798. gadā Auļu un Dubinska muižas tika uzdāvinātas civilgubernatoram Baltazaram fon Kampenhauzenam un Kampenhauzenu dzimtas īpašumā Dubinska muiža atradās līdz 1908. gadam. 1863. gadā Dubinska muižu mantoja Heinrihs Gotlībs Maksimiliāns fon Kampenhauzens, kuru 1905. gada revolūcijas laikā 1906. gada jūlijā Tiegažos nogalināja revolucionāri.

Pēc 1920. gada agrārreformas muižu atsavināja tās bijušajiem īpašniekiem. Muižas ūdensdzirnavās turpināja darboties ādu ģērētava. 1927. gadā muižas ēku vietā Cēsu alus darītavas īpašnieks uzbūvēja savrupmāju, kurā padomju okupācijas gados ierīkoja mazbērnu novietni (Raiņa iela 7).

Dubinska dīķis ir mākslīgi veidota ūdenstilpe. Ūdenstilpei ir caurteces tipa hidroloģiskais režīms, no dīķa iztek Pirtsupīte, kas ietek Gaujas pietekā Siļķupītē. Dīķī ir saglabājušās hidrotehniskas būves. Dīķis izveidots kā Dubinska muižas dzirnavu dīķis. Dīķis ir veidots no divām daļām, kas ir atdalītas viena no otras ar zemes dambi un betona aizsprostu.

1969.gada “Padomju druva” raksta: “Skaista vieta mūsu pilsētā ir Dubinskas dīķis un tā apkārtne. Tiesa, vēl nesen tas bija aizsērējis un kļuvis nepievilcīgs. Pilsētas saimnieki rūpējas, lai šī vieta atkal kļūtu skaista. Par dīķi priecājas ikkatrs garāmgājējs. Pie tā savos brīvajos brīžos atpūsties un papriecāties par gulbjiem pieiet apkārtējo māju iedzīvotāji. Savās pastaigās pie tā apstājas mazbērnu novietnes mazie audzēkņi. Šo tik ierasto dienas ritmu traucē lielākie bērni, pat pusaudži, kuri nav iemācīti cienīt skaistumu, cita darbu. Pirms dīķis nebija iztīrīts, ik brīdi pie tā bija redzami makšķernieki. Tagad te trenējas cita veida «sportisti»: zēni gulbjus apmētā ar akmeņiem. Tiem seko vēl dažādi koka atkritumi, kas visi tiek noguldīti dīķī. Trīsgadīgie bērni savās pastaigās to novēro un jautā grupas audzinātājām: kādēļ? Ilgi jādomā, ko atbildēt bērnam”.

Kāds Cēsu iedzīvotājs 1988.gada “Padomju druvā” atceras, ka “strautiņā, kas iztek no Dubinskas dīķa, bija daudz vēžu . Toreiz Cēsīs gan bija trīsreiz mazāk iedzīvotāju. Nebija tolaik arī rūpniecības un sadzīves ķīmijas, kas piesārņotu ūdeņus. Tagad dīķī tiek iepludināta gan kanalizācija, gan ķīmija”. 

Adrese: Cēsis (koordinātes +/- 57.308406, 25.270299 )

 

Cēsu ugunsdzēsēju depo

 

                                                    (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

Vecajā Cēsu ugunsdzēsēju depo ēkā šobrīd atrodas restorāns “Kest”. Restorānā saimnieko Latvijā zināmais šefpavārs Māris Jansons. Kāpēc nosaukums Kest? Un kas ir laiviņa restorāna logo? Laiva simbolizē senos laikus, kad Gaujas otrā krastā dzīvojošie lībieši Cēsu pusi sauca par “kest”. Tas nozīmēja “tur, viņa pusē”. Ēka atjaunota ar lielu rūpību, saglabājot daudzus vēsturiskus elementus – garāžu vārtus, radiatorus utt.

2014.gadā Cēsīs uzbūvēja jaunu, modernu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta depo citā vietā. Diemžēl nezinu, kurā gadā būvēta vecā depo ēka, bet 1932.gada izdevumā “Ugunsdzēsējs” rakstīts, ka “Cēsu ugunsdzēsēji ar pilsētas palīdzību ceļ jaunu depo ēku ar visām modernām ērtībām un iekārtotu pēc jaunlaiku prasībām”.

Adrese: Cēsis, Valmieras iela 1