(Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Gaigalavas
pagasta Strūžāni (Strusen) pirmoreiz minēti 16.gadsimtā,
kad tos kopā ar Pilceni un Dricāniem iegādājās muižnieks Riks.
Latgales revīzijas laikā 1782.gadā kā Strūžānu saimnieki
minēti Antons, Felicijans, Johans, Anna, Dominika, Franciska un
Leonora Riki. Muižai piederējuši 324 zemnieki. 1825.gadā sākumā
Strūžānus vai nu iegādājās, vai mantoja (pastāv dažādas
versijas) Benislavsku dzimta no Bērzpils. Tieši Benislavsku laikā
Strūžānos tika dibināta pirmā privātā skola Latgales bērniem,
kas sākotnēji tika iekārtota iesala kaltētavā Mazičas upes
krastā. Mainoties muižas īpašniekiem, mainījās arī ticības
lietas. 1865.gadā Benislavsku Leopolds, būdams katolis, Strūžānu
muižu pārdeva luterticīgajam vācu baronam Ernstam Dālvicam, kurš
pieņēma lēmumu, ka laba vieta evanģēliski luteriskās baznīcas
celtniecībai būtu iesala klēts, kas līdz tam tika izmantota
skolas vajadzībām. Domāts, darīts! Zemnieku skola tika pārcelta
uz katoļu baznīcai piederošo plebaniju un tā pārtapa par katoļu
draudzes skolu, savukārt iesala klēts tika pārveidota atbilstoši
evanģēliski luteriskas baznīcas prasībām. 1873.gadā koka ēkai
tika uzcelts mūra tornis, un baznīca tika iesvētīta. Luterāņu
dievnams veiksmīgi pārdzīvoja gan 1905.-1907.gada revolūcijas
viļņošanos, gan Pirmo pasaules karu un Brīvības cīņas.
1936.gadā
Strūžānu evanģēliski luteriskā baznīca kopā ar Beidziņu
kapsētu tika ieskaitīta Valsts nekustamo īpašumu zemes fondā.
1939.gadā baznīcas pārbūvei tika savākti 4500 lati, un tika
veikta baznīcas iekšējie un ārējie atjaunošanas darbi,
pārbūvēts tornis un atjaunotas ērģeles. Šķiet, ka tas arī
bija pēdējais remonts, ko šī necilā baznīciņa piedzīvoja.
Vēlāk baznīca vairākkārt tika demolēta, piemēram, 1940.gadā
vietējie skolēni tai izsituši logus un nedaudz izpostījuši
muižnieka Dālvica atdusas vietu. Līdzās
baznīcai, kļavu ieskauts, atdusas tās dibinātājs – muižnieks
Ernests Dālvics. Viņa kapa krusts ir zudis, taču kapa plāksne
joprojām stāv. (izmantots lopsalapsa.wordpress.com)
Baznīca līdz mūsdienām ir
saglabājusies samērā labi, neskatoties uz to, ka tā kopš
1984.gada bijusi pamesta, demolēta, grauta. Iespējams par to
jāpateicas tam, ka baznīca grūti pieejama, atrodas purvainā,
dubļainā vietā, kuru ieskauj upītes.
1968.gadā baznīcu apmeklējis novadpētnieks Žanis Skudra un apraksta savā grāmatā “Okupētās Latvijas dienas grāmata”: “Tā
atrodas Ičas
upes lankā, zemā
un
neizskatīgā vietā, tikai tur, kur pati baznīca, mazliet augstāks.
Ap
baznīcu veci koki. Ičas upe tagad izbagarēta. Agrāk tā stipri
pārplūdusi, tā ka palu vai lietus laikā būs bijis grūti pie
baznīcas piekļūt.
Uz
baznīcu gan bijis uztaisīts dambis un pār kādu vecu grāvi
pārlikts tiltiņš. Tiltiņa
vairs nav, bet dambis vēl redzams, tas noaudzis
ar zāli, jo pa to
laikam neviens vairs nebrauc un neiet. Es laipoju pa
Ičas malu, lai
nesaslapinātu kājas, jo te ir tā kā purvā — tik zemā
vietā nekur baznīcu
neesmu redzējis. Ap baznīcu daudz vecu koku, arī
paresnu bērzu, un
vaļņa vietā tai apkārt aug ozoli un liepas. Pret dambīti
ir koka vārti, kuru šķērskokā gadskaitlis
- 1926. Dievnama vakaru
pusē starp
8 liepām kāds dzelzs piemineklis. Šai baznīcas pusē logi
izdauzīti, kāds logs izcelts, un pie tā pieliktas kāpnes. Te
tikko notikusi
postīšana — varbūt
vēl tikai pagājušā naktī. Ērģeles, kancele un
altāra glezna
sabojāta, zvanam izsists robs, lukturi norauti, saplēsti,
arī altāra sega
noplēsta. Baznīcā stāv kaste ar stikliem. Var redzēt,
stikloti agrāk
izdauzītie logi, bet tagad, kad dievnams jau tik tālu
izpostīts, diez vai te
kāds vairs ko stiklos. Logiem pat vairāki rāmji
izņemti.”
Adrese: Rēzeknes novads, Gaigalavas pagasts, Strūžāni (koordinātes - 56.744498, 27.186115 )