Dundagas baznīca

 

                                                  (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Pēc Dundagas pils uzcelšanas (13.gs. beigās) katoļu laikos tajā ierīkoja pils kapelu, ko vēlāk izmantoja vācu draudze. Kopš 1830.gada tā vairs nebija lietojama un 1872.gada ugunsgrēkā kopā ar pili nodega. Pili vēlāk atjaunoja, bet baznīciņu vairs ne.

Latviešu draudzes vajadzībām Āžu muižā, 5 km no Dundagas centra, kopš 17.gs. pastāvēja koka baznīca. Apmēram 100 gadu tā darbojās vienlaikus ar pils kapelu.

Tagadējo mūra baznīcu pabeidza celt 1766. gadā ar Dundagas pils īpašnieka firsta Kārļa Ostena–Zakena (1726.-1794.) gādību. Līdz 20.gadsimta 20.gadu sākumam tā kalpoja abām draudzēm - vācu un latviešu. Tā bija daudz plašāka un gaišāka par abām iepriekšējām.

1938.gada presē aprakstīta kāda ekskursija pa Dundagas apkārtni un cita starpā teikts: “Dundagas baznīca gaiša, remontēta. Muižnieku tēli novākti un arī viss cits, kas atgādina katolicismu (agrāk baznīca piederējusi katoļiem). Dundagas baznīca ievērojama ar to. ka tajā ir Jāņa Rozentāla oriģināla altāraglezna “Kristus augšāmcelšanās" (1912.
g.). “ Baznīcā ir arī 1859.gadā latviešu zemnieka Anša Dinsberģa būvētās ērģeles, kā arī Bībele (1689.) un Kārļa Ulmaņa 1936.gadā dāvātā viesu grāmata ar viņa ierakstu.

1980.gadā izdotās grāmatas “Okupētās Latvijas dienas grāmata” 2.daļā autors – novadpētnieks Žanis Skudra raksta: “Tepat Dundagas baznīca, un es eju tikai iekšā. Kāds pavecāks vīrs un divi vecākas sievietes uzpoš baznīcas apkārtni, jo šovakar sestdienas vakars un rītu būšot dievkalpojums. Viņi ielaiž mani apskatīt baznīcu. Ģērbkambarī pie sienas vairāku veco mācītāju ģīmetnes, kas savā laikā darbojušies Dundagā. Virs altāra Jāņa Rozentāla 1912. g. gleznota altārglezna. Logi dievnamam veseli. Pie sienas granīta piemiņas plāksne Latvijas atbrīvošanas cīņās un pirmajā pasaules karā kritušiem 42 varoņiem - dundadzniekiem: Tik tie, kas sevi ziedot prot, var tēvu zemi vainagot! Šī plāksne iesvētīta 1935. gadā. Ērģeles cēlis 1859. gadā Ansis Dinsberģis. Arī te augšā pie ērģelēm viss tīrs, putekļi noslaucīti. Draudzes priekšnieks pastāsta par savu baznīcu un draudzes dzīvi: uz dievkalpojumu sanākot ap 20 līdz 30 cilvēku. Ar nodokļiem galā tiekot. Mācītājs braucot no Ārlavas. Viņš apkalpojot arī Ģipkas, Rojas un Kaltenes baznīcas. Mazirbē jau piecus sešus gadus vairs nenotiekot dievkalpojumi. Tur dievnamā huligāni dedzinājuši ugunskuru. Arī Dundagas baznīcai tie reiz izdauzījuši logus un sabojājuši pieminekļus pie baznīcas. Līdz 1935.gadam tagadējā vaļņa vietā ap baznīcu bijusi egļu vāļu sēta. lesvētāmo tagad vairs neesot, baznīcā kristīts tikai viens bērns. Tagadējie varas vīri gribot piespiest ļaudis atteikties no baznīcas. Un skolā skolotāji apkarojot reliģiju. Reiz baznīcas koris aizbraucis uz Ārlavu uz dievkalpojumu. Arī viņa mazdēls aizbraucis līdz. Tur spiegošanas nolūkā ieradusies kāda skolotāja. Tā pasaukusi puiku sāņus un iztaujājusi, no kurienes viņš, no kuras skolas un no kuras klases. Tad šis Dundagas skolnieks dabūjis uzvedībā 4, bet MRS priekšnieks rājienu par to, ka devis mašīnu braukšanai uz dievkalpojumu. Bet šinī dievkalpojumā piedalījies arī arhibīskapa vietnieks, kas visu to redzējis un par to ziņojis Kultūras ministrijā Rīgā, tā ka skolotāji dabūjuši no ministrijas aizrādījumu. Draudzes priekšnieks vēl pastāsta šādu gadījumu - nomiris kāds ārsts, kas vēlējies, lai viņu apglabātu ar mācītāju. Tā kā Dundagā kapličas nav, ārsta atraitne dabūjusi atļauju ārsta mirstīgās atliekas līdz bēru dienai novietot baznīcā. Tad no izpildkomitejas pie viņas gājuši katru dienu - kā gan inteliģentu cilvēku varot likt baznīcā un pavadīt ar mācītāju, organizācijām taču arī viņš būšot jāpavada ar kolektīviem vainagiem. Bēru dienā tad nu viņi tomēr kolektīvos vainagus ienesuši baznīcā, bet tikai pēc tam, kad mācītājs bijis šķirstu nosvētījis, un tad tūliņ ātri metušies ārā. Ja kāds esot sadomājis laulības vai kristības rīkot ar baznīcas ceremoniju, tad komunisti ejot pie tā katru dienu aģitēdami un piedraudēdami, kamēr šo godību rīkotajiem nervi vairs neturot un viņi no ceremonijas atsakoties. Pa veco liepu aleju var aiziet uz draudzes priekšnieka mājām. Pa ceļam viņš vēl pastāsta par savām mājām - zemi viņš savā laikā pircis no kāda Valmieras Lāčplēša ordeņa kavaliera par 1000 latiem. Platība esot 4 ha. Ēkas viņa paša celtas. Tās vēl tagad labā stāvoklī. Ir arī dārzs ar ābelēm, ogulājiem un citiem kokiem. Visur tīrība un kārtība, kā sētā, tā istabā.”

Adrese: Talsu novads, Dundagas pagasts, Dundaga, Pils iela 8

 

Dundagas aptieka

 

                                                (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

1895. gadā aptieku no dokto­rāta mājas “Dakterlejā” pārvietoja uz moderni iekārtotu divstāvu māju, kurā bija centrālapkure, ūdensvads, kanalizācija un kas bija pielāgota aptiekas vajadzībām. Tas bija iespējams, jo Dundaga bija ienesīga vieta ne tikai ārstiem, bet arī aptiekāriem un to atļāva nopelnītie līdzekļi.

Plašais zemes īpašums tagadējā Talsu ielā 6 robežojās ar barona zemes īpašumu. Tur tapa lielisks aptiekas dārzs drogām, košuma kokiem un krūmiem, puķēm un ar īpaši celtu māju drogu apstrādei. 1899. gadā K.J.Štolcers aptieku pārdeva provizoram Teodoram Aleksandram Tīrmanim, kurš 1902. gadā atrada jaunu aptiekas īpašnieku Paulu Pfeilu. Pēc desmit gadiem aptieka nonāca aptiekāra palīga Kārļa Sinkas īpašumā. Kārlis Sinka bija vidzemnieks no Rankas, kas 1912. gadā pārnāca no Krievijas.

Kārļa Sinka un mantinieku īpašumā Dundagas aptieka, joprojām moderna un bagāta, palika ilgi. Aptiekas dārzu papildināja siltumnīca vīnogulājiem un īpašas šķirnes lazdu riekstkoki.

1940. gada 28. oktobrī padomju okupācijas vara pieņēma dekrē­tu par privāto aptieku, slimnīcu un tām līdzīgo ie­stāžu nacionalizāciju. Visiem īpašniekiem aptiekas atņēma un reģistrēja Galvenajā aptieku pārvaldē. 1941. gadā, kad beidzās padomju okupācija, jūlijā atjaunoja Farmācijas pārvaldi, reģistrēja aptiekas, atjaunoja bijušos nosaukumus, aptiekas atdeva īpaš­niekiem. Dundagas aptieku atguva tās īpašnieks far­mācijas maģistrs Imants Sinka, kurš farmāciju studēja vienīgi ģimenes inte­resēs, jo viņa īstais aicinājums bija glezniecība un studijas Mākslas akadēmijas meistardarbnīcās.

Neatgriezeniskas izmaiņas norisinājās 1944.gadā, kad daudzas aptiekas, to skaitā arī Dundagas, palika bez īpašniekiem. Bēgļu laivās uz Zviedriju devās arī Dundagas aptiekas īpašnieks Imants Sinka, kurš aizbrauca no Latvijas pašā beidzamajā brīdī ar vienu no pēdējām laivām.

Pēckara gados par Dundagas aptiekas pārvaldnie­ci iecēla farmaceiti no Piltenes aptiekas Olgu Helmani-Raikovu. No 1949.gada aptiekas mājas otrajā stāvā dzīvoja un darbojās Iekšlietu tautas komisariāta daļas priekšnieks Aleksandrs Mazurs. 1951. gada oktobrī par pārvaldnieci iecēla no Kri­mas apgabala iebraukušo farmaceiti Lidiju Semjonovu. Šai laikā tika izpostīti daudzi aptiekas plašā dārza stādījumi, izārdīta arī centrālapkure, sabojāts ūdensvads un kanalizācija. Nākošais aptiekas pārvaldnieks bija Staņislavs Žarins no Mogiļevas un postīšanas darbi turpinājās. No 1956. līdz 1957.gadam pār­valdniece bija farmaceite Estra Pūpolberga-Jurševska, bet no 1957. līdz 1967.gadam farmaceite Ārija Apsīte. No 1967. līdz 1991.gadam aptiekas pārvaldniece bija farmaceite Lidija Siliņa. No 1991. gada 16.novembra Dundagas aptiekas pārvaldniece bija Ingrīda Švampe. Aptieku slēdza 2015. gadā.

Veido­jot Dundagas galveno ielu posmā no Pils ielas līdz E.Dinsberga ielai zudībā aizgāja lielākā daļa no aptiekas dārza, kas līdz tam pletās gandrīz līdz “Ķīkaru” mājai. Jauno ceļu sākotnēji nosprauda pavisam cieši gar aptiekas ēku. Vecajai verandai, kas bija stipri cietusi, gandrīz vispār vietas neatradās, līdz ar to veco verandu nojauca un tās vietā uztaisīja jaunu un mazāku, kā arī ceļu no verandas divus metrus nostūma nost.

Adrese: Talsu novads, Dundagas pagasts, Dundaga, Talsu iela 6

 

Dundagas šaursliežu dzelzceļa stacijas ēka

 

                                                                    (1930-to gadu foto)

                                                (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Pēc tam, kad 1936. gada jūlijā Dundagā atklāja jaunbūvēto dzelzceļa stacijas ēku, Dzelzceļu virsvalde nolēma izdaiļot arī ēkas apkārtni.

Dundagas stacijas ceļa meistars A. Cīrulis 1937. gadā par Meža un Spodrības dienu Dundagā paskaidroja, ka dēstīšanā, kas notika divās dienās — 25. aprīlī un 2. maijā, dzelzceļa teritorijā piedalījās tikai dzelzceļa darbi­nieki un strādnieki vien. Iedēstīja 60 ābeles, daudzus citus kokus un krāšņuma krūmus un gar jauno kājceliņu uz Dun­dagas muižu eglīšu dzīvžogu 150 m garumā. Koku dēstīšanu ap jauno Dun­dagas staciju iesāka jau pērn. Dēstus dzelzceļnieki saņēma no Dundagas un Šlīteres virsmežziņiem.

Dundagā pielie­toja jaunu apdēstīšanas veidu: košuma kokus un krūmus jaukti ar augļu kokiem un ogulājiem. Stādīja dažādu sugu ceriņus, akācijas, sudraba un bal­tās egles, sarkanos un baltos skābar­žus, baltērkšķus, dzīvības kokus, zeltpulkstenīšus, vergelijas, hortenzijas u c. košuma krūmus.

Satiksmi šeit beidza 1968.gadā.

Adrese:  Talsu novads, Dundagas pagasts, Dundaga, Bānīša iela 4 (koordinātes - 57.506278, 22.347950 )

 

Dundagas skola (Dundagas baltā skola)

 

                                                 (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                    (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)
 

                                                             (2020.gada foto - no interneta)

                                                              (Fotografēts ap 1910.gadu)

Skola atrodas Dundagas-Ģipkas ceļa malā. 1874. gadā celtajā ēkā skola darbojusies līdz Otrajam Pasaules karam. Pa kreisi no baltās ēkas atrodas sarkanu ķieģeļu ēka - bijusī skolotāju dzīvojamā ēka, kas celta 1902. gadā. Ēkas līdz mūsdienām ir saglabājušās, tās tiek izmantotas kā dzīvojamās mājas.

 Adrese: Talsu novads, Dundagas pagasts, Mazalakste (koordinātes - 57.520816, 22.367503 )

Lubezeres baronu Hānu vasarnīca Kaltenē

 

                                                 (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Ceļveži stāsta, ka mājas “Ilmati” esot Lubezeres barona Hāna vasarnīca. Tomēr vietējie zina stāstīt, ka “Ilmati” ir bijusi kalpu māja, bet kungu māja atradusies vairāk uz jūras pusi vietā, kura tagad apaugusi ar kokiem. Vēlāk “Ilmati” bijusi mežsarga māja. Pie šīs mājas uzbūvēti vairāki burinieki – Magdalēna (1883), Europa (1889), Hedvig (1893), Reinwald (1899), Fortuna (1901).

Adrese: Talsu novads, Rojas pagasts, Kaltene, "Ilmati"

 

Krūmiņu vējdzirnavas

 

                                               (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Netālu no senā Tūteres dižozola vietas ceļa posmā Mazsalaca–Sēļi lauka vidū, uz neliela paaugstinājuma, bezdarbībā snauž senās Krūmiņu dzirnavas. Tās ir kā piemineklis un vēstures liecinieks tā laika latviešu zemnieka dzīvesveidam. Dzirnavu stāvs, kas, domājams, celts 19.gadsimtā, ir no akmens mūra, bet kupols bija no cinkota skārda. Tas varētu liecināt, ka saimnieki ir bijuši ļoti turīgi, jo ne visi šajā laikā to varēja atļauties. Pirmā pasaules kara laikā vējdzirnavas vēl bīdelējušas miltus, taisījušas grūbas un putraimus, bet Otrā pasaules kara laikā apklusušas, jo pagasta vara draudējusi uzlikt lielu nodokli. Mazsalacietis Kārlis Ore atceras, ka bērns būdams (apmēram 1957. gadā) bieži kāpelējis pa dzirnavām, un vēl tagad atceras vārdus, kurus izlasījis, iegravētus kupolā: “Šodien šeit, kur gan rīt?” Kas tos varēja iegravēt – dzirnavu īpašnieki vai karavīri – par to vēsture klusē.

2021.gadā dzirnavas bijušas pārdošanā. Vai tās kāds nopircis?

Adrese: Valmieras novads, Vecates pagasts (koordinātes - 57.842767, 25.142311 )

 

Idus muiža (Idwen)

 

                                              (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Idus muiža senāk piederējusi Rūjienas pils apriņķim. 1625. gadā zviedru karalis Gustavs Ādolfs to atdāvina savam mantas uzraugam Jasparam Matsonam Krūzem. Caur redukciju tā paliek valsts īpašumā līdz 1762. gada jūlijam, kad Katrīna II daļu šīs zemes dāvina Kronštates komandantam ģenerālim Nummersam. Uz šīs dāvinātās zemes nodibinājās Idus muiža un pagasts. Kopš 1762.gada līdz pat agrārreformai 1920.gadā muiža piederējusi fon Nummersu dzimtai.

Muižas kungu māja bijusi vienstāva koka garenbūve ar kogriezumu rotājumiem. Tā pilnībā gājusi bojā. Saglabājies parks, kurš mūsdienās ir privātīpašums, bet nav kopts. Pie parka nolikts piemiņas akmens, kurš atgādina, ka šeit bijusi muiža. Parks veidots laika posmā no 1880.-1900.gadam. Tajā bijuši grantēti celiņi, kanāls, koka tiltiņi un saliņa. Līdz 1929.gadam tas bijis slēgts parks. Vēlāk Idus parkā bijis biedrības nams ar bibliotēku un sarīkojumu zāli ar skatuvi. Otrā pasaules kara laikā muiža un parks sabombardēti. Parks stipri cieta arī 2005.gada janvāra vētrā.

Baronu kapakmeņi no muižas parka padomju okupācijas gados izlauzti un aizvesti iebūvēt Mašēnu fermas pamatos. 2010.gadā, fermu pārbūvējot, viens no kapakmeņiem atrasts - Lorenca Fridriha Antona fon Nummersa kapakmens ar dzimšanas un miršanas gadiem: 1796 – 1826.

 

Adrese: Valmieras novads, Sēļu pagasts, Idus (koordinātes - 57.901532, 25.167307 )