Bērzes piemineklis Latvijas brīvības cīnītājiem

                                                        (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                             (Foto no 1977.gada "Latvija Amerikā", fotografēts ap 1963.gadu)

                                                  (Foto no interneta, 1920-to gadu otrā puse)


Kāda Bērzes iedzīvotāja, kura 1963.gadā izceļojusi uz Kanādu, 1977.gadā raksta laikrakstā “Latvija Amerikā”: “Esmu no Bērzes, un atvadījos no dzimtās Bērzes baznīcas un kapsētas 1963.g. 1. septembrī. Tad kapsētā vēl stāvēja apsūnojušais krusts ar uzrakstu: "Ulmaņa familija 1891.g." Kapa kopiņa bija iegrimusi, stabiņi ar ķēdi nogāzti. Uz kopiņas krājās sagrābto lapu un vecu ziedu kaudze. Plāksnes vairs nebija. Brāļa Jāņa melnais marmora krusts bija salauzts trīs daļās, kuras gulēja uz kapiņa. Sašauts bija arī K. Ulmaņa audžu vecākiem uzliktais piemineklis. Piemineklis kritušiem varoņiem tad vēl stāvēja, tikai apstādījumi bija nocirsti. Tanī bija iekalti arī LKOK brāļu Grundmaņu vārdi. Nikolajs — studentu rotas komandieris — krita kopā ar Kalpaku Airītēs. Kad jau biju Kanādā, man atrakstīja, ka piemineklis noārdīts un viņa vietā ir puķu dobe.”
Pirmais piemineklis, kura atklāšanā 1926. gadā piedalījās Valsts presidents Čakste, bija veidots skaista granīta staba veidā ar virspusē plandošu liesmu, izgatavots Kuraua firmā Rīgā. Tas bija 20 pēdas augsts. Tajā bija iegravēti to Bērzes pagasta 32 iedzīvotāju vārdi, kuri bija krituši Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas neatkarības cīņu laikā no 1918. – 1920. gadam. 
1990. gadā 11. novembrī nopostītā pieminekļa vietā uzstādīja jaunu piemiņas zīmi 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Bērzes pagasta iedzīvotājiem. Akmenī iekalts teksts: "DUS, VIŅI ZEMĒ, PAR KURU TIE DZĪVĪBU ATDEVA SAVU, DZĪVIE IET GARĀM UN TĀLĀK NES VAROŅU SLAVU...". Zemāk - zobens un ozollapu vainags ar tekstu vidū: "BĒRZES DĒLIEM LATVIJAS BRĪVĪBAS CĪNĪTĀJIEM". 2019.gadā pieminekļa augšpusē esošais teksts, diemžēl, jau kļuvis nesalasāms.

Adrese: Dobeles novads, Bērzes pagasts, Bērze, pie baznīcas

Butautu muiža (Butovtu muiža, Butautų dvaras, Gut Butowty)

                                                      (Fotografēts 2019.gadā, V.S. foto)

1750. gadā zemes īpašnieki Tarnovski ierīkoja Butautu muižu 13 km attālumā no Biržiem un tikai 1,5 km attālumā no Latvijas robežas. Vēlāk Butautu muižas attīstībā iesaistījās Džons Krafts, kuram kopā ar brāli Sanktpēterburgā piederēja restorāns. Krafts ar jaunām idejām un uzkrāto pieredzi tajā laikā pārveidoja Butautu muižas alus darītavu par labi zināmu alus darītavu Lietuvā. Viņš sāka kolekcionēt dažādus alus darīšanas instrumentus no Krievijas, Vācijas, kas vēlāk kļuva par izveidotā muzeja eksponātiem. Krafta iesākto pārņēma viņa dēls Leons Krafts. Tieši L.Krafts sāka sadarboties ar Rīgā esošajiem uzņēmējiem un eksportēt Butautu muižas ražoto alu. Tolaik Butautu muiža pārdzīvoja zelta laikmetu – tā bija iecienīta vieta, kur, dodoties uz Rīgu, cilvēki piestāja un apmeklēja slaveno alus darītavu.

2004.gadā aldaris Darius Vizbaras ar entuziasmu sāk atjaunot alus darītavu un pašu muižu. Gadu vēlāk sāk ražot alu pēc grāfa Tiškeviča 1858.gadā izveidotas receptes. Tas tiek pildīts ekskluzīvās 1 litra pudelēs. Tas ieguvis Lietuvas Gada produkta zelta medaļu.

Adrese: Lietuva, Biržu rajons, Butautai

Latviešu Labdarības biedrības vasaras mītne Ropažos (tag. Garkalnē)

                                                      (Fotografēts 2016.gadā, V.S. foto)

                                                   (Fotografēts 2017.gadā, V.S. foto)

                                                            

1932. gadā Ropažos uzcēla Latviešu labdarības biedrības vasaras mītni. Te pansijā uzturējās labi situēti rīdzinieki, arī rakstnieki, kuri iestādīja liepu aleju, kas tagad grezno Vidzemes šoseju cauri Garkalnei. 1940. gadā te bija pirmā pionieru nometne Latvijā. Ēka tika pielāgota arī Garkalnes 7-gadīgās pamatskolas vajadzībām. Tagad ēka rekonstruēta un pārveidota par ekskluzīvu dzīvojamo namu un saucas „Rakstnieku nams”.

1936.gada laikraksts “Rīts” ziņo, ka “Rīgas Latviešu Labdarības biedrība  Ropažos bērnu vasaras kolonijā pieņem bērnus no  4—12 gadiem. Pieteikšanās līdz 23. maijam biedrības kancelejā, Avotu ielā Nr. 29”.

Kas ir Latviešu labdarības biedrība? Par to raksta 1929.gada “Izglītības ministrijas mēnešraksts” un 1958.gada 11.aprīļa “Londonas avīže”: “Tā ir vecākā latviešu labdarības biedrība un arī vecākā latviešu biedrība vispār, jo dibināta vēl pirms Rīgas latviešu biedrības. Toreiz latviešu tautas nacionālie centieni vēl bija tapšanas stadijā. Cara režīms skatījās ar neuzticību uz latviešu biedrošanos, un latviešu biedrības dibināšanai nepieciešamā iestāžu atļauja nezin vai būtu dota, ja biedrības dibinātāji nebūtu par biedrības sākotnējo mērķi izvēlējušies labdarības akciju kaimiņu igauņu tautai (1867. Gadā igauņus piemeklēja neauglīgs gads un līdz ar ziemu iestājās trūkums. Paši igauņi nodibināja Rēvelē palīdzības komiteju, kura uzaicināja visus Baltijas iedzīvotājus nākt palīgā trūkuma cietējiem. Uz šo aicinājumu atsaucās Rīgas latvieši, un enkurnieku vecākais J. Roze sasauca I868.gada 19. februārī pirmo apspriedi, kas izvēlēja īpašu komiteju un nolēma pie šī labdarīgā darba pieaicināt arī “latviešu sievas" un dibināt “Latviešu sievu komiteju"). Biedrības pirmais nosaukums bija Latviešu palīdzības biedrība trūkumcietējiem igauņiem, un ar šo nosaukumu atļauja dibināšanai netika liegta. Savā vēlākajā darbībā biedrība pieņēma savu tagadējo nosaukumu un aprobežoja darbību ar palīdzības sniegšanu latviešiem. Biedrība apvienoja pilsoniski domājošos latviešus un veica svētīgu darbu labdarības laukā. Līdz 1905. gadam biedrības priekšniece bija Katerina Dombrovska, no 1905. —1907. gadam Šarlote Bergs, no 1907. —1908. gadam Katrina Einbergs, bet no 1908. g. līdz pēdējam laikam Līvija Meņģele. Biedrības darbības pēdējais posms neatvairāmi saistīts ar biedrības pēdējās priekšnieces Livijas Meņģeles vārdu, jo viņa veltīja visu savu laiku biedrības plaukšanai. Biedrības darbība aizvien paplašinājās un guva arvien lielāku atsaucību latviešu sabiedrībā. Kad Līvija Meņģele pārņēma biedrības priekšnieces amatu, jau pastāvēja Katrīnas bērna patversme, siltas zupas izdalīšana Avotu ielā 29 (biedrības namā), naudas pabalstu sniegšana reizi mēnesī trūcīgām ģimenēm, 4 klasīga meiteņu skola un veco ļaužu mītne. Darbībai paplašinoties, nāca klāt šūšanas un rokdarbu kursi, ambulance, pansija lauku meitenēm, bērnu vasaras kolonija Asaros un vēlāk biedrības īpašumā Ropažos. Darbojās arī biedrības bibliotēka. Pirmā pasaules kara laikā Rīgas latviešu labdarības biedrība vēl uzņemas ievainoto karavīru ēdināšanu Krasta stacijā un ierīkoja slimnīcu savā namā Rīgā, Avotu ielā 29. Par šo darbu biedrība saņēma arī toreizējo krievu iestāžu atzinību — biedrības priekšnieci 1916. g. Krievijas Sarkanais krusts apbalvoja ar atzinības zīmi. Arī vēlākā laikā Līvija Meņģele saņēmusi vairākus apbalvojumus no Latvijas valdības un Latvijas sarkanā krusta. Tāpat vienu no rosīgākām biedrības darbiniecēm Mariju Tautu apbalvoja ar Triju zvaigžņu ordeni par 40 gadu nepārtrauktu darbību biedrībā. Līdzek]u iegūšanai labdarības darbam biedrība ik gadus rīkoja tradicionālos sarīkojumus. Sākotnēji tās bija mantu izlozes, parasti pirmajā oktobra svētdienā. Tā vēl Katrīnes Dombrovskas laikā bija sarīkota pirmā šāda veida mantu izloze, kas izvērtās par īstiem tautas svētkiem. Vēlākos gados parasti sarīkoja vienu vai vairākas pēcpusdienas tējas ar vai bez mantu izlozēm. Vislielāko atzinību vienmēr izpelnījās biedrības tradicionālais janvāra mēneša karnevāls, kas parasti ievadīja karnevālu sezonu un notika Virsnieku kluba telpās. Ja liktenis nebūtu laupījis mums dzimteni, tad mēs visi šogad svinētu Rīgas Latviešu labdarības biedrības pirmo simts gadu jubileju. Diemžēl noticis citādi, un biedrības darbība tika pārtraukta. Biedrības priekšniece Līvija Meņģele pārcēlusies uz Franciju, kur veco ļaužu mītnē nosvinēja 80. dzimšanas dienu.”

Adrese: Garkalnes novads, Garkalne, Sporta iela