Hāmaņa muiža

                                             (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                        (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto) 

                                                                   (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto) 

                                                        (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

                                                                              (Foto no interneta)


Kopš 19.gadsimta vidus Rīgā ļoti strauji attīstījās rūpniecība un tieši šī iemesla dēļ jau gadsimta beigās Āgenskalns sāka zaudēt savu piepilsētas vasarnīcu rajona statusu un šarmu. Turīgie pilsētnieki vasarnīcas sāka celt Jūrmalā un brauca tur ar modīgu tvaika bānīti. Savukārt Āganskalnā arvien vairāk un augstāk slējās dažādu fabriku kūpošie skursteņi, kuriem apkārt vēl ātrāk auga tur strādājošo mitekļi. Fabriku svilpes, darba duna, smago ormaņu ratu un pakavu klaboņa arvien vairāk piepildīja apkaimi. Piepilsētas kluso lauku idille ar putnu dziesmām bija zudusi uz visiem laikiem.
Gandrīz pa pašu Zasu un Švarcmuižas robežu kādreiz tecēja neliela upīte, pie kuras pirmais latviešu cilmes uzņēmējs Jānis Šteinhauers jau 1764.gadā uzcēla papīra ražošanas manufaktūru, kas bija vispār pirmā Rīgā. Ražošanas vajadzībām upīti aizdambēja un padziļināja, izveidojot nelielu ezeriņu. Pieaugot konkurencei un Šteinhauera daudzo mantinieku nespējai saglabāt īpašumus, 1806.gadā papīra dzirnavas pārdod Ulbrokas papīra manufaktūrai un demontē, bet blakus ezeriņam sāk veidoties citas manufaktūras. 1874.gadā savu filiāli te uzceļ Vestfāles drāšu fabrika. Tā jau ir nopietna izmēra celtne, kura jau toreiz, knapi spējot apmierināt pieprasījumu, saražo simtiem kilometru telegrāfa kabeļu. Pēc pāris gadiem pasaulei piezvana telefons un kopš tā laika vajadzība arī pēc telefona drātīm vairs nav kontrolējama.
Par stratēģiskā uzņēmuma direktoru Rīgā ieceļ Hermani Rallenbeku no Āhenes. Ap to laiku kļūst populāri fabriku īpašniekiem celt savas villas netālu no ražotnēm, tāpēc arī tiek iegādāts zemes gabals Slokas un Palisādu (tagad Kuldīgas) ielu stūrī, vien pāris simtu metru no fabrikas. 1886. gadā tur uzceļ palielu vienstāva koka privātmāju ar klasicisma iezīmēm. Ēka ir ar tornīti, kolonnām, lieveni, barokāliem elementiem, dekoratīviem skursteņiem un terasi. Uzceļ arī zirgu stalli ar ratnīcu un nelielu ēku kalpotājiem. Lai arī vizuāli ēka atgādina agrāk celtās Āgenskalna muižiņas, tomēr par tādu to neviens nesauc. Drīz vien direktors Rallenbeks darbu drāšu fabrikā un ēku pamet, kas aizsāk nama īpašnieku maiņas karuseli, kurš nav beidzies vēl šodien.
Kas tik nav noticis šai namā! 20.gadsimta sākumā te izveido zīmuļu fabriku, vēlāk ierīko veikalu, kur tirgo malku. 1912.gadā toreizējas īpašnieks izstrādā kinoteātra projektu un iesniedz pilsētas būvvaldē. Ierādņi ilgi pretojas vajadzībai uzstādīt vietēju petrolejas ģeneratoru elektrības ražošanai. Sākas karš un kino vairs nevienam nav prātā. Tomēr pēc ilgām klapatām 1917.gada sinematogrāfs tiek atvērts nelielā piebūvē Baldones ielas pusē. Zālē ir apmēram 300 vietu, atsevišķa tualetes telpa un sauc to visu atbilstoši laikam grandiozi -"kinoteatrs Kometa". Tomēr vairākkārtēju varas maiņu nomocīts tas 20-to gadu sākumā pārstāj darboties.
1922.gadā ēkas nopērk Rīgas Biržas komitejas pārstāvis Zāmvels Zakss un uzsāk nopietnu to pārbūvi. Diemžēl 1927. gadā Z.Zakss mirst, bet viņa mantiniekiem par ēku nav nekādas intereses. Vēlāk tur iekārto veļas mazgātuvi, bet brīvajā gruntsgabala teritorijā 1934.gadā uzceļ nelielu "pagaidu" būvi - veikalu, kurš kā sakņu veikals darbojas vairāk kā 50 gadu.
Padomju okupācijas laika dzīvokļu krīzes ietvaros nams tiek sadalīts dzīvokļos un par nama stāvokli vairs īsti neviens nerūpējas. 90-to gadu sākumā tas nonāk katastrofālā stāvoklī un iedzīvotāji to pamet.
Dīvaini, bet tikai ap šo laiku ēku kompleksu sāk saukt par Hāmaņa muižu. Varbūt no tuvējās ielas, kas nosaukta par godu apgaismības laika vācu filosofam Hāmanim? Kādu laiku dzīvodams Rīgā, Hāgena-Bērensa-Švarca muižā, tas bieži tur pastaigājās. Jautājums ir diezgan aktuāls, vai šis ir autentisks un sens muižiņas nosaukums?
Ap gadsimtu miju ēkām uzrodas "labdaris-attīstītājs" alkohola lieltirgotāja veidolā. Tiek noslēgts līgums ar Rīgas Domi par 25 gadu darbību šai īpašumā, solot ievērot visas saistības un nesen piešķirto pieminekļa statusu. Pāris gadu imitējot rekonstrukciju, patiesībā tiek gatavots vairāku daudzstāvu ēku projekts brīvajai teritorijai. 2007.gada vasarā darbības brīvās platības iegūšanai kļūst ekstrēmākas un ēka tiek aizdedzināta. Par nelaimi dedzinātājiem ugunsgrēku ātri pamana un tik pat ātri nodzēš, jo ugunsdzēsēju depo ir vien pāris kvartālu attālumā. Pēc sabiedrības spiediena vairāku gadu garumā, pilsētas tēvi spiesti iet pie tiesas un prasa līgumu lauzt. Pēc garas stīvēšanās līgumu iemet papīrgrozā. Tomēr nesen atkal tiek celta pretprasība... (izmantoti materiāli no https://www.facebook.com/permalink.php?story_fbid=1139631302736985&id=753802807986505)

2019.gadā muižiņu nopērk tulkošanas birojs “Ad Verbum”. Vai muižai beidzot ir cerība tikt atjaunotai?
 

Adrese: Rīga, Slokas iela 41

Ķirbižu muiža (Kirbisch)

                                            (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                     (Fotografēts 2014.gadā, V.S. foto)
 

                                                                  (Foto no "Latvijas ZA vēstīm" 2002.gadā)
 

Ķirbižu muižas kungu māja celta fon Aderkasa dzimtai 18. gs. beigās, klasicisma stila ēka tika pārbūvēta 19.gs.bēigās -20.gs.sākumā un pirmā stāva logi ieguva tam laikam modernas vācu jūgendstila - t.s. "dzimtenes stila" formas. Laukums kungu mājas priekšā bruģēts ar masīviem dzirnakmeņiem. Muižas apbūves kompleksā ietilpst 19.-20. gs. saimniecības ēkas, stallis.

Šobrīd Ķirbižu muiža ir privātīpašums un nav iespēja to tuvāk aplūkot un izstaigāt. Ēku vismaz var labi redzēt no ceļa. Ķirbižu muižas kompleksa restaurācija sākās 2006. gadā, šobrīd lielākais darba apjoms ir paveikts, turpinās teritorijas labiekārtošana. Pirms tam ēkā bijusi skola. Vienīgā muižas ēka, kura ir ārpus šīs privātā teritorijas, ir klēts, kurā ierīkots Meža muzejs. No 1856. līdz 1858. gadam Ķirbižu muižā Aderkasa ģimenē par majskolotāju strādāja Baumaņu Kārlis, Latvijas himnas "Dievs, svētī Latviju" autors.

Adrese: Limbažu novads, Viļķenes pagasts,  Brīdaga

Īvandes muiža (Lielīvandes muiža, Groß-Iwanden)

                                   Īvandes jaunā pils (Fotografēts 2013.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                   Īvandes vecā pils (Fotografēts 2013.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                       (Fotografēts 2019.gadā, V.S. foto)
 

Vecajai  Īvandes kungu mājai  iepretim uzbūvēta jaunā Īvandes pils. Vecajā ēkā saglabājušās dzegas, koka kāpnes ar margām un krāsns. Jaunā Īvandes pils būvēta 19.gadsimta otrā pusē neoklasicisma stilā pēc arhitekta T. Zeilera projekta. Pils būvēta gravas malā, kurai pāri paveras plašas skatu perspektīvas. Jaunā pils nodedzināta 1905. gadā un ar nelielām izmaiņām atjaunota laikā no 1912. līdz 1913. gadam. No šī laika pilī daļēji saglabājusies interjera plastiskā apdare un parketi zālēs, ieejas vestibilā koka kāpnes, apdare ar iebūvētiem koka soliem un sienu paneļiem. Pēdējais īpašnieks no 19.gadsimta otrās puses līdz 1920. gadam - Edgars fon Heikings.  Viņa valdīšanas laikā 1913.gadā pili atjaunoja klasicisma stilā un veica plašus, tiem laikiem modernus labiekārtošanas darbus arhitekta Teodora Osten-Seka vadībā. Ierīkota centrālapkure un ūdensvads par 6833 rubļiem, apstiprināts plāns elektrības ievilkšanai. Pēc nacionalizācijas pils centrālapkures iekārtas pārdotas tūku fabrikai Kuldīgā. Labiekārtošanas darbus nebija lemts pabeigt, jo divdesmitajos gados zemes reformas laikā barons Heikings ar dēlu aizbraukuši uz Vāciju, bet barona māsas apmetušās Kuldīgā Kalna ielā 17, kur vēlāk arī mirušas. Pēc  pirmā pasaules kara Latvijas neatkarības gados pilī atradās Tautas nams, lauksaimniecības biedrība „Vārpa”, pagasta valde. 1938.gadā tajā izvietojās Īvandes sešklasīgā pamatskola, kuras pirmais izlaidums bija 1939.gada 29.maijā. 1940./41.mācību gadā skolu pārdēvēja par Īvandes pagasta nepilno vidusskolu, kurā mācījās 150 skolēnu un strādāja 5 skolotāji. Tagad Īvandes pilī izvietots jauniešu hostelis.

Adrese:  Kuldīgas novads, Īvandes pagasts

Cīravas muiža (Zierau; Zierau-Wirginahlen)

                                               (Fotografēts 2013. gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                     (Fotografēts 2019.gadā, V.S. foto) 

                                             (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                      (Kungu māja 1930-os gados)

Vārds „Cīrava” kuršu valodā apzīmējot strauju pagriezienu, virziena maiņu, un to dara Durbes upe Cīravas centrā. Novads starp Cīravu un Aizputi piederējis vācu ordenim, kam vajadzēja savienojošu joslu starp Grobiņas un Kuldīgas pilīm, pārējās apkārtnes zemes piederēja Kursas bīskapam. 1560.gadā ar visu Piltenes novadu Cīravu iegūst dāņu hercogs Magnuss, kam Cīravā bijusi pils. 1596. g. Polijas ķēniņš Sigismunds III Cīravu izlēņo savam kambarkungam Hermanim fon Maidelam. Viņa pēcnācēju laikā to mantojumā ieguva Ēvalds fon Bērs. 1752.gadā te uzcēla jaunu kungu māju.  1782.gadā barons Hermanis Frīdriks fon Bērs nodod Cīravas muižu savam znotam, Kazdangas baronam Kārlim fon Manteifelim. 1866.gadā kā pēdējais majorāta kungs pili apsaimniekoja Leons fon Manteifelis. Pēdējie Cīravas baroni bija Manteifeli-Cēges. Viņu laikā notika divas muižas pārbūves – 1818.gadā un 1868.gadā. Pārbūves autors ir T.Zeilers, kurš ēku visai radikāli pārveidoja, pie viena to arī nedaudz paplašinot un orientējot uz Tjūdoru gotikas paraugiem. Ap 1820.gadu te iesākta aitu audzēšana, pirmoreiz Kurzemē lietoti mākslīgie mēsli un tvaika kuļmašīna, sēts āboliņš, stādīti kartupeļi.

Izveidojoties neatkarīgai Latvijai, muižniekiem zemes tiek atņemtas un atdotas latviešu zemniekiem. Cīravas muiža ar pusmuižām tiek sadalīta 55 vecsaimniecībās. Muižas centrs tika nodots Meža skolai un virsmežniecībai. Meža skola pilī darbojas līdz 1953. gadam, tad muižā sāk darbu mehanizācijas skola.

Tagad gan muižas ēka atrodas katastrofālā stāvoklī, arī apkārtne - viens vienīgs nezāļu lauks. Jācer, ka muižai drīz nāks atkal labāki laiki. Jaunākās ziņas par Cīravas muižu, kuras publicētas delfi.lv , ka muiža pārdota itālim: http://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/ciravas-muizas-komplekss-pardots-italu-investoram.d?id=44229701

Cīravas muižas ansamblī ietilpst arī ūdensdzirnavas. Tās celtas 1881. gadā, bijušas divas turbīnas, vienu izmantoja pārstrādei, otra, ar mazāku jaudu, ražoja elektroenerģiju vietējam patēriņam. Atjaunotas kā HES 2002. gada beigās. No skata gan tās neizskatās labākā stāvoklī kā pati muiža.

Adrese: Aizputes novads, Cīravas pagasts, Cīrava