Grīvas stikla ceplis

                                              (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

Hercoga Jēkaba laika Grīvas stikla ceplis - vieta, kurai visi braucam garām, braucot uz Dobeli, Līvbērzi, bet nepievēršam tai uzmanību. Izskatās, ka tagad šī vieta pārvērsta par dzīvojamo māju.
Līdztekus Grīvas Stikla ceplim Kurzemes un Zemgales hercogistes gados pastāvēja Dakstiņu darbnīca. Tā darbojās ar pārtraukumiem nebeidzamo karu dēļ, kas plosīja hercogisti. Zināms, ka 1710. gada 13. maijā Grīvas Dakstiņu darbnīca atjaunoja savu darbību. Hercogs noteica, ka Klīves Kaļķu ceplim no Vasarsvētkiem visu vasaru jābūt slēgtam un visiem tā strādniekiem jāstrādā Grīvas Dakstiņu darbnīcā. Tā paša gada 13. novembrī, pēc J.Juškevica ziņām, Klīves Kaļķu ceplis savu darbību atjaunoja kaprāļa Fridriha Bahmeistara pārziņā, bet tā meistars bija kāds Dobeles mūrnieks, kura vārds nav zināms. Domājams, ka Grīvas Dakstiņu darbnīca savu darbību vēl kādu laiku turpināja, lai gan par to ir maz dokumentālu liecību. Biežo karu dēļ hercogistē tika pārtraukta ne vien stikla, bet arī dakstiņu izgatavošana. Nelielos apjomos dakstiņus izgatavoja vēl 19. gadsimtā.
Stikla ceplī izgatavotas stikla krelles, logu rūtis, krāsainais stikls, spoguļu stikls un kristālstikls.

Adrese: Jelgavas novads, Līvbērzes pagasts, Grīva

Esena muiža (Essenhof)

                                            (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

Lauku īpašumu pie Spilves 1615.gadā iegādājās rātskungs Kaspars Drēlings. Dzimtas pēcnācēja Ģertrūde Drēlinga apprecējās ar rātskungu Andreasu Gotānu un šeit ierīkoto muižiņu sāka dēvēt par Gotāna muižiņu.
Muižiņu mantoja abu dēls rātskungs Pauls Gotāns - viņš 1774.gadā to pārdeva māsasvīram Imanuelam Justam Esenam, Doma un Pētera draudžu mācītājam. Viņš bija arī kolekcionārs, kuru 1777.-1778.gada ceļojuma laikā apmeklēja arī Berlīnes akadēmiķis J.Bernulli, kurš Esena kolekcijā redzēja retas, aizliegtas grāmatas, Voltēra, Didro, Lavātera, Zulcera vēstules.
Šajā laikā, 18.gadsimta otrajā pusē, muižu jau dēvēja par Esena muižu un šādi to dēvēja vēl līdz 19.gadsimta otrajai pusei, kad tā bija krievu tirgotāja Popova atraitnes īpašums, kas īpašumā palika līdz 1940.gadam.
Visas savas pastāvēšanas laikā muižai bijuši vairāki nosaukumi - Lielā muiža, Spilves muiža, Gotāna muiža, Gūtiņmuiža, Gothanshof, Essenhof, Drelings Hof.

Vēl pirms dažiem gadiem muižiņas ēka bija apdzīvota, bet 2014. gadā, kad beidzot to apmeklēju, redzēju, ka tur bijis ugunsgrēks un ēka ir katastrofālā stāvoklī. Nebrīnītos, ja tās tur tagad vispār vairs nav. Šķiet, ka ēkai nav pat konkrētas adreses, jo tā atrodas aizaugušu pļavu, brikšņu, pamestu mazdārziņu vidū, pavisam tuvu pie Spilves lidlauka.
Vēlāk tā tiešām nodega pavisam (jeb to nodedzināja).
Kopš 2018.gada jūnija tur iekārtota liela atpūtas vieta ar ūdenskrātuvēm, dārziem, pastaigu takām - Esena dārzi.

Adrese: Rīgas, Dzirciema ielas pats tālākais gals

Līvbērzes muiža (Lieven-Bersen)

                                              (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                             (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 
Caur Līvenu stādītu ozolu aleju var nokļūt Līvbērzes muižā. Nu jau tā vairs nav apdzīvota, tukša, izdemolēta un ja tā turpināsies, tad to sagaida bēdīgais daudzu Latvijas muižu liktenis.

"Līdzās Vidzemes Ungurmuižai Līvbērze bija spilgts piemērs tai netveramajai robežai, kur baroka arhitektūras modernisms 18. gadsimtā bija apvienojies ar tautas celtniecības mūžsenajām tradīcijām" - tā I. Lancmanis raksturo Līvbērzes muižu. 18. gadsimtā pils paplašināta, tai ticis piebūvēts garais koka korpuss, šķērskorpusa pārējā daļa turpinājusi veco mūru apjomus, tā radot simetrisku ēkas plānu T burta izskatā. Augstais mansarda jumts un atsevišķas dekoratīvas detaļas atšķīra pieticīgo kungu namu no saimniecības ēkām. 1774. gadā pabeidza vārtu torni ar pulksteni, kas kļuva par Līvbērzes muižas pazīšanas zīmi. Tornī atradās divi zvani, ko darinājis Jelgavas zvanu lējējs Ernsts Fridrihs Fehters. Bez kungu mājas muižas kompleksā ietilpa vēl 16 koka, mūra un kleķa ēkas ar izteiksmīgiem pildrežģu frontoniem un stāviem kārniņu jumtiem. Tas esot bijis īsts Kurzemes-Zemgales celtniecības brīnums. Latvijas agrārā reforma atsavināja īpašniekiem Līvbērzes muižu, tās centrs tika iznomāts sabiedrībai "Lopkopis". Kā liecina atskaites, nomnieki centušies kaut ko darīt kungu mājas sakopšanai. Otrā pasaules kara beigās muižas ēkas tika izpostītas, pēc tam kungu namā mitinājās tuvējās GULAG 317. pārvaldes labošanas un piespiedu darbu kolonijas darbinieki. Kungu ēkai noplēsa kārniņu jumtu, iebūvēja bēniņu stāvu un pilnīgi pārbūvēja iekštelpas, tika iznīcināta arī skaista rokoko stila keramikas podiņu krāsns (apmēram no 1774.gada). Tornis padomju laikos nojaukts, lai pagalmā varētu iebraukt kolhoza kravas mašīnas. Ēka šai laikā stipri pārbūvēta. Tagad tā pamazām sagrūst. Ja vēl 2014.gadā to nebija pārņēmuši krūmi un koki un ēkā varēja pat ieiet iekšā, tad 2020.gadā ēka ir gandrīz neredzama, jo ieaugusi kokos un krūmos.

2021.gadā kļuvis zināms, ka muiža beidzot nonākusi kāda privātīpašumā. Ir tomēr cerība, ka tā atdzims.

Viens no pirmajiem muižas īpašniekiem bija Andreass Līve (ap 1520.gadu). Vēlāk uzvārds pārvērtās par Līvenu un muiža piederēja vairākām Līvenu paaudzēm. 1847.gadā muižu mantoja Adelheide fon Līvena, kura bija precējusies ar Eduardu fon Kēnigsfelsu. Tā kā viņiem nebija bērnu, muiža pārgāja Adelheides māsas dēla, Lestenes muižas īpašnieka Georga Ferdinanda fon Firksa īpašumā. Pēdējais muižas īpašnieks bija Georgs Eduards fon Firkss.

1787.gadā Līveni uzcēla greznu Līvenu dzimtas kapliču netālajā Upesmuižā. To projektēja Kurzemes hercoga galma arhitekts Severīns Jensens. Kapliča esot bijusi greznākā kapliču būve 18.gadsimta Latvijā. Līdz mūsdienām kapliča nav saglabājusies.

Adrese: Jelgavas novads, Līvbērzes pagasts

Dundagas muiža (Dundagas viduslaiku pils, Dondangen)

                                            (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                              (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                           (Dundaga 20.gadsimta sākumā)

 

Daudzām teikām un nostāstiem apvītā Dundagas viduslaiku pils celta uz Pāces upes apskalotas pussalas un ir lielākā 13. gadsimta 3. ceturksnī būvētā pils Ziemeļkurzemē. Ar slēgto pagalmu, vārtu torni un 2—3 metrus biezajiem mūriem tā atgādina sen pagājušos laikus.
Dundagas pils dibinātājs — Rīgas domkapituls (13. gs. - 1434). No 1711. gada līdz agrārajai reformai 1920. gadā pils piederēja Osten-Zakenu dzimtai. Ilgajā pastāvēšanas laikā pili vairākkārt pārbūvēja, divas reizes tā dega, piedzīvoja karus, tomēr vienmēr tika atjaunota un paplašināta. Pārbūvēs tā no cietokšņa pamazām tapa par greznu muižnieku mītni, kurā redzami vēlāko laiku stilu uzslāņojumi. Pils vairākas reizes ir nodegusi – gan 1872.gada zemnieku nemieru laikā (1973.gadā atjaunota), gan 1905.gada nemieru laikā. Pašreizējo izskatu pils ieguva pirms Pirmā pasaules kara (1909 — 1914). Ēkā tad iebūvēja dzelzsbetona pārsegumus, liftus, centrālo apkuri.

Par pils vēsturi stāsta vārtu torņa fasādē iemūrētie pils īpašnieku dzimtas vapeņi, divas smilšakmens stēlas; pa kreisi no durvīm — bruņinieks, pa labi — bīskaps (20. gs. sākums, vieni no interesantākajiem skulpturālajiem veidojumiem Latvijā), logu metālkalumi, barokāla koka galerija, mansarda jumts un citas detaļas. Parku sāka veidot, iespējams, 18. gadsimtā, īpašnieku Osten-Zakenu valdīšanas laikā.

Ar Dundagas pili saistās daudz nostāstu un teiku: par rūķīšu kāzām, par mazo ganiņu, par bērziņu, kas auga uz akmens pils sienā. Vispopulārākais no tiem ir par Zaļo Jumpravu, kas vēl šodien pilnmēness naktīs staigājot pa pili.

Tagad pils īpašnieks — Dundagas pagasta pašvaldība — to veido par pagasta kultūras, atpūtas un tūrisma centru. Ēkā darbojas mūzikas un mākslas skola, tūrisma informācijas centrs, dažādas pašvaldības struktūrvienības, Dundagas katoļu draudze.

1980.gadā izdotās grāmatas “Okupētās Latvijas dienas grāmata” 2.daļā autors – novadpētnieks Žanis Skudra raksta par Dundagas apmeklējumu: “Aizeju līdz Dundagas pilij. Pils sienas vietām izdrupušas, vienam pils tornim stipri bojāts jumts. Sētā valda senatnīgs drūmums, un arī nekārtība. Pie kādām durvīm, aiz kurām ir izpildkomiteja, plīvo karogs. Parka stūrī aug milzīgais ozols, kas bija attēlots uz mūsu pirmās papīra naudas 100 rubļu zīmes. Parks ir plašs, tikai gribētos redzēt to labāk apkoptu. Parka ūdeņi - dīķi un ezers piesārņoti. Agrākajā muižas laiku spirta brūzī garā, garā ēkā tagad veikals. Muižas laikos barons spirtu ar zirgiem sūtījis uz Stendi un Ugāli. Te bez alus brūža bijis arī gateris. Pašā Dundagā ūdensdzirnavu nav bijis, tikai vējenes, no kurām atlikušas tikai mūra apakšdaļas sienas, kaut arī pirms nedaudz gadiem tām vēl bija “cepure" un viens spārns. Ūdensdzirnavas atradušās tālāk ārpusē. Vējenes esot darbojušās visu Latvijas laiku, un ezers bijis daudz lielāks. Agrākajā alus brūzī tagad pienotava.”

 

Adrese: Dundagas novads, Dundagas pagasts, Dundaga, Pils iela 14