(Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Caur Līvenu stādītu ozolu aleju var nokļūt Līvbērzes muižā. Nu jau tā vairs nav apdzīvota, tukša, izdemolēta un ja tā turpināsies, tad to sagaida bēdīgais daudzu Latvijas muižu liktenis.
"Līdzās Vidzemes Ungurmuižai Līvbērze bija spilgts piemērs tai netveramajai robežai, kur baroka arhitektūras modernisms 18. gadsimtā bija apvienojies ar tautas celtniecības mūžsenajām tradīcijām" - tā I. Lancmanis raksturo Līvbērzes muižu. 18. gadsimtā pils paplašināta, tai ticis piebūvēts garais koka korpuss, šķērskorpusa pārējā daļa turpinājusi veco mūru apjomus, tā radot simetrisku ēkas plānu T burta izskatā. Augstais mansarda jumts un atsevišķas dekoratīvas detaļas atšķīra pieticīgo kungu namu no saimniecības ēkām. 1774. gadā pabeidza vārtu torni ar pulksteni, kas kļuva par Līvbērzes muižas pazīšanas zīmi. Tornī atradās divi zvani, ko darinājis Jelgavas zvanu lējējs Ernsts Fridrihs Fehters. Bez kungu mājas muižas kompleksā ietilpa vēl 16 koka, mūra un kleķa ēkas ar izteiksmīgiem pildrežģu frontoniem un stāviem kārniņu jumtiem. Tas esot bijis īsts Kurzemes-Zemgales celtniecības brīnums. Latvijas agrārā reforma atsavināja īpašniekiem Līvbērzes muižu, tās centrs tika iznomāts sabiedrībai "Lopkopis". Kā liecina atskaites, nomnieki centušies kaut ko darīt kungu mājas sakopšanai. Otrā pasaules kara beigās muižas ēkas tika izpostītas, pēc tam kungu namā mitinājās tuvējās GULAG 317. pārvaldes labošanas un piespiedu darbu kolonijas darbinieki. Kungu ēkai noplēsa kārniņu jumtu, iebūvēja bēniņu stāvu un pilnīgi pārbūvēja iekštelpas, tika iznīcināta arī skaista rokoko stila keramikas podiņu krāsns (apmēram no 1774.gada). Tornis padomju laikos nojaukts, lai pagalmā varētu iebraukt kolhoza kravas mašīnas. Ēka šai laikā stipri pārbūvēta. Tagad tā pamazām sagrūst. Ja vēl 2014.gadā to nebija pārņēmuši krūmi un koki un ēkā varēja pat ieiet iekšā, tad 2020.gadā ēka ir gandrīz neredzama, jo ieaugusi kokos un krūmos.
2021.gadā kļuvis zināms, ka muiža beidzot nonākusi kāda privātīpašumā. Ir tomēr cerība, ka tā atdzims.
Viens no pirmajiem muižas īpašniekiem bija Andreass Līve (ap 1520.gadu). Vēlāk uzvārds pārvērtās par Līvenu un muiža piederēja vairākām Līvenu paaudzēm. 1847.gadā muižu mantoja Adelheide fon Līvena, kura bija precējusies ar Eduardu fon Kēnigsfelsu. Tā kā viņiem nebija bērnu, muiža pārgāja Adelheides māsas dēla, Lestenes muižas īpašnieka Georga Ferdinanda fon Firksa īpašumā. Pēdējais muižas īpašnieks bija Georgs Eduards fon Firkss.
1787.gadā Līveni uzcēla greznu Līvenu dzimtas kapliču netālajā Upesmuižā. To projektēja Kurzemes hercoga galma arhitekts Severīns Jensens. Kapliča esot bijusi greznākā kapliču būve 18.gadsimta Latvijā. Līdz mūsdienām kapliča nav saglabājusies.
Adrese: Jelgavas novads, Līvbērzes pagasts
