Dundagas muiža (Dundagas viduslaiku pils, Dondangen)

                                            (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                              (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                           (Dundaga 20.gadsimta sākumā)

 

Daudzām teikām un nostāstiem apvītā Dundagas viduslaiku pils celta uz Pāces upes apskalotas pussalas un ir lielākā 13. gadsimta 3. ceturksnī būvētā pils Ziemeļkurzemē. Ar slēgto pagalmu, vārtu torni un 2—3 metrus biezajiem mūriem tā atgādina sen pagājušos laikus.
Dundagas pils dibinātājs — Rīgas domkapituls (13. gs. - 1434). No 1711. gada līdz agrārajai reformai 1920. gadā pils piederēja Osten-Zakenu dzimtai. Ilgajā pastāvēšanas laikā pili vairākkārt pārbūvēja, divas reizes tā dega, piedzīvoja karus, tomēr vienmēr tika atjaunota un paplašināta. Pārbūvēs tā no cietokšņa pamazām tapa par greznu muižnieku mītni, kurā redzami vēlāko laiku stilu uzslāņojumi. Pils vairākas reizes ir nodegusi – gan 1872.gada zemnieku nemieru laikā (1973.gadā atjaunota), gan 1905.gada nemieru laikā. Pašreizējo izskatu pils ieguva pirms Pirmā pasaules kara (1909 — 1914). Ēkā tad iebūvēja dzelzsbetona pārsegumus, liftus, centrālo apkuri.

Par pils vēsturi stāsta vārtu torņa fasādē iemūrētie pils īpašnieku dzimtas vapeņi, divas smilšakmens stēlas; pa kreisi no durvīm — bruņinieks, pa labi — bīskaps (20. gs. sākums, vieni no interesantākajiem skulpturālajiem veidojumiem Latvijā), logu metālkalumi, barokāla koka galerija, mansarda jumts un citas detaļas. Parku sāka veidot, iespējams, 18. gadsimtā, īpašnieku Osten-Zakenu valdīšanas laikā.

Ar Dundagas pili saistās daudz nostāstu un teiku: par rūķīšu kāzām, par mazo ganiņu, par bērziņu, kas auga uz akmens pils sienā. Vispopulārākais no tiem ir par Zaļo Jumpravu, kas vēl šodien pilnmēness naktīs staigājot pa pili.

Tagad pils īpašnieks — Dundagas pagasta pašvaldība — to veido par pagasta kultūras, atpūtas un tūrisma centru. Ēkā darbojas mūzikas un mākslas skola, tūrisma informācijas centrs, dažādas pašvaldības struktūrvienības, Dundagas katoļu draudze.

1980.gadā izdotās grāmatas “Okupētās Latvijas dienas grāmata” 2.daļā autors – novadpētnieks Žanis Skudra raksta par Dundagas apmeklējumu: “Aizeju līdz Dundagas pilij. Pils sienas vietām izdrupušas, vienam pils tornim stipri bojāts jumts. Sētā valda senatnīgs drūmums, un arī nekārtība. Pie kādām durvīm, aiz kurām ir izpildkomiteja, plīvo karogs. Parka stūrī aug milzīgais ozols, kas bija attēlots uz mūsu pirmās papīra naudas 100 rubļu zīmes. Parks ir plašs, tikai gribētos redzēt to labāk apkoptu. Parka ūdeņi - dīķi un ezers piesārņoti. Agrākajā muižas laiku spirta brūzī garā, garā ēkā tagad veikals. Muižas laikos barons spirtu ar zirgiem sūtījis uz Stendi un Ugāli. Te bez alus brūža bijis arī gateris. Pašā Dundagā ūdensdzirnavu nav bijis, tikai vējenes, no kurām atlikušas tikai mūra apakšdaļas sienas, kaut arī pirms nedaudz gadiem tām vēl bija “cepure" un viens spārns. Ūdensdzirnavas atradušās tālāk ārpusē. Vējenes esot darbojušās visu Latvijas laiku, un ezers bijis daudz lielāks. Agrākajā alus brūzī tagad pienotava.”

 

Adrese: Dundagas novads, Dundagas pagasts, Dundaga, Pils iela 14