Mežmuižas medību pils (Forstei) Saulkrastos

                                             (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                   (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

Bijusī Bīriņu barona fon Pistolkorsa medību pils Forstei, saukta arī par Mežmuižu ir viena no pirmajām vasarnīcām Neibādē. Tā saucamajā Mežmuižas viesnīcā 1937. gadā vasaru šeit pavadīja komponists Alfrēds Kalniņš. Tajā vasarā viņš strādāja pie pirmās latviešu operas "Baņuta" jauniestudējuma partitūras.

Adrese: Saulkrasti, Alfrēda Kalniņa iela 10

Barona Kampenhauzena vasarnīca Saulkrastos

                                                (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                    (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

Bijusī barona Kampenhauzena vasarnīca, celta 19. gs. pirmajā pusē. Ainažu ielā Saulkrastos.

16.gadsimta vidū Saulkrastu teritorija nonāca Bīriņu (Kolcenes) muižas pārvaldījumā. Bīriņu muižas grāfa Ludviga Augusta Mellina (1754.-1834.) znots Lēdurgas barons Karls fon Reiterns uz ziemeļiem no Pēterupes uzcēla pirmās vasarnīcas un izveidoja jaunu peldvietu, kuru nosauca par Neubad (Neibādi), tulkojumā – Jaunā peldvieta. 1835.gadā no Kārļa fon Reiterna Neibādes kūrortu nopirka viņa svainis, otrs Bīriņu muižas grāfa Ludviga Augusta Mellina znots Aleksis I. Gērans Pistolkorss (1792.-1870.). Vēlme paplašināt Bīriņu īpašumus ar lielu un plašu atpūtas vietu pie jūras veicināja Neibādes kūrorta uzplaukumu no 1857. gada. Kā vienu no pirmajiem uzcēla Neibādes kūrorta klubu – KUHRHAUS. Cēla arī citas ēka kūrorta vajadzībām: viesnīcu HAUSEN, restorānu, vannūzi un vasarnīcu – viesnīcu apkalpojušam personālam. Blakus kūrmājas laukumam iekārtoja parku. Līdz 19. gadsimta vidum Neibāde piederēja tikai Bīriņu muižai. No 1875.gada Bīriņu muižas īpašnieks sāka pārdot zemesgabalus vasarnīcu būvēm. Īsā laikā Neibādes teritorija tika apbūvēta ar lielām, skaistām, greznām vasarnīcām, kas piederēja gandrīz visiem Vidzemes muižu īpašniekiem. Greznas muižas uzbūvēja grāfs Kampenhauzens, firsts Līvens, baroni Adass, Volfs, Klots, Ulrihs un citi. Arī Ērgļu muižas barons Gustavs Rūdolfs fon Tranzē šeit atpūtās ar saviem uzticamākajiem kalpotājiem, starp kuriem bija arī rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa tēvs Matīsu Blaumanis, muižas pavārs.

Adrese: Saulkrasti, Ainažu iela  38

Marinzejas muiža (Mariensee)

                                          (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas fotogrāfija)

                                                                    (Fotografēts 2017.gadā, V.S foto)
 
Marinzejas pils Marinzejas ezera krastā ir Itālijas vācieša, grāfa Borha "vasaras pils". Viņu dzimtai ir daudz īpašumu Latgalē. Galvenā Borhu rezidence atrodas Varakļānos, bet dēliem dāvinātas muižas Barkavā, Atašienē un Varakļānos.

Marinzejas pils, kur tagad atrodas Brāļu Skrindu Atašienes vidusskola, celta 1845. - 1847. gadā klasicisma stilā. Pili cēla grāfs Josefs Kazimirs Pēteris Mihaels fon der Borhs (1804-1881).
Jozefs fon der Borhs bija precējies ar Aleksandra Puškina sievas radinieci - dižciltīgu dāmu Emmu Holinsku.  1868. gadā grāfs Jozefs Borhs apprec savu bijušo dzimtzemnieci Dorotiju Rozāliju Stalidzāni no Nārtas Stalidzānu sādžas. Laulību laikā abiem ir jau bērni un līgava 31 gadu jaunāka par līgavaini. Kopš pirmās sievas Emmas Holinskas nāves nav pagājis pat mēnesis. Grāfa tēvs bija Varakļānu muižas īpašnieks, zinātnieks, literāts un kolekcionārs Mihaels fon der Borhs.
19. gs. celtajai pilij ir bijis skatu tornītis jeb belveders virs centrālās daļas, bet 2. Pasaules kara laikā tornītis nopostīts un vairs nav atjaunots.Tomēr ēkā saglabājušās krāsnis, daļēji arī interjeru apdare. Gar ezeru aiz pils ir paša grāfa veidots ainavu parks, kas pāriet mežaparkā.

Pils īpašniekam bijusi meita Marija, brīnumskaista daiļava, kura iemīlējusies pils kučierī, bet grāfam meitas nodomi šķituši pilnīgi aplami. Viņš tai aizliedzis satikties ar mīļoto un ieslodzījis pils augstākajā istabā. No bēdām Marija ielēkusi pilij blakus esošajā ezerā, kurš arī nes Marijas vārdu. Runā, ka jaunkundze nereti mēdzot parādīties savā karietē, braucot pa ezera virsmu. Savukārt šejienes skolotāji zina teikt, ka dažkārt vakaros pilī nācies dzirdēt dīvainas skaņas, manīt pēkšņu durvju atvēršanos – vecajam grāfam nav miera, viņš staigā pa pili un lūdz meitai piedošanu…

Adrese: Krustpils novads, Atašienes pagasts, Atašienes vidusskola

Nogales muiža (Nogallen)

                                     (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                 (Fotografēts 2017.gadā, V.S. foto)

                                            (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                             (Muižas pils senāk)

Senāk Nogale bijusi pakļauta Kurzemes bīskapijas Ārlavas iecirknim. Kopš 17. gadsimta sākuma tā bija bruņniecības muiža, un tās īpašnieks bija Piltenes landrāts Frīdrihs Brunnovs. Pēc simts gadiem N. G. Brunnovs muižu ieķīlāja Šķēdes un Oktes kungam Georgam Firksam. Firksiem Nogales pils pieder līdz 19. gadsimta beigām, kad Marija Firksa to pārdeva baronam Otto Tranzē no Jaungulbenes. 1910. g. pili nopirka baronese Marija Nolkene. Tiesas dokumentā kā īpašniece tiek minēta arī baronese Koskula. Patreizējā pils celta ap 1880.gadu. Nogales pili mēdz dēvēt arī par mazo Kurzemes Rundāli. Pils krāšņie interjeri mūsdienās ir restaurēti, no pils terases paveras jauks skats uz parku un Nogales dīķi. Parkā pie pils aug vairāki dižozoli, bet dīķa krastā izveidota grota. Ja grotā dziedot 2-3 cilvēki, klausītāji pie pils dzirdot veselu kori. 2014.gadā, kad apmeklēju šo vietu, pārliecinājos, ka parks ir aizaudzis, teritorijā ir nolūzuši un neaizvākti koki, sēta pusizgāzusies.

2014.gada janvārī la.lv bija raksts „Nogales pils pagaidām slēgta”, kurā kāda lasītāja jautā vai pils kādreiz vēl atvērs durvis apmeklētājiem. Atbilde ir sekojoša:
“Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Kurzemes reģionālās nodaļas inspektore Anda Lase paskaidroja, ka pils ir privatizēta kopš deviņdesmitajiem gadiem. Ēkas cokolstāvā nomainīti logi, iekštelpās – daļa durvju, pils daļēji iekonservēta. Telpu stāvoklis, kā atzīst A. Lase, kopumā esot apmierinošs.
Vai Nogales pils kādreiz atvērs savas durvis arī tūristiem un piļu apceļotājiem? A. Lase pieļauj tādu iespēju. Tiesa, ne katru dienu, bet noteiktu pasākumu laikā, piemēram, Eiropas kultūras mantojuma dienās vai Muzeju nakts laikā. Tāda pieredze jau esot, jo vairāku privāto muižu īpašnieki šo sarīkojumu laikā apmeklētājiem ļauj apskatīt arī atjaunoto piļu un kungu māju iekštelpas.
Sazinājos arī ar pašreizējo Nogales pils pārvaldnieku Nikolaju Napolovu. Viņš apstiprināja valsts inspektores teikto, piebilstot, ka muižas apkārtni ceļotāji varot izstaigāt jau tagad jebkurā laikā, taču informēja, ka ēkai pievienota signalizācija. Savukārt E. Jākobsones kundze aicināta sazināties ar pārvaldnieku (tālruņa numurs redakcijā), lai vienotos par Nogales pils apmeklējumu šovasar.”

Reālā aina gan ir savādāka. Ieiet teritorijā var tikai caur vienu izgāztu sētas posmu un tad, brienot caur nezāļu lauku, kurš ir teju vai līdz padusēm, var aiziet līdz pilij. Neizskatās, ka tur kāds uzturētos vai kaut ko remontētu. Teritorijā ir arī kādās vētrās jeb no vecuma lūzuši un neaizvākti koki. Tomēr ir izvietotas kameras. Varbūt butaforija?

Ar Nogales pils apkārtni saistās teikas par Bakšķiņu kalnu.  Piemēram, senāk tai vietā, kur tagad Bakšķiņu kalns, augušas trīs liepas. Nogales pirmais kungs licis liepas nocirst. Strādnieki iedami redzējuši, ka pie liepām iet trīs Saules meitas, katra apkampj vienu liepu un gauži raud. Kad strādnieki gājuši klāt, meitas izzudušas. Strādnieki nu nezinājuši ko darīt - cirst liepas, vai ne. Bet kungs liek - jāklausa vien ir. Kad nu liepas cirtuši, no viņām tecējušas asinis. No liepu asinīm ap celmiem sacēlies Bakšķiņu kalns.

 
Adrese: Talsu novads, Valdemārpils lauku teritorija, Nogale, Muižkalni