Mežainajā apvidū Kurzemes hercogistes laikā ierīkotas
vairākas manufaktūras. Vēl 20.gadsimta 40-os gados mežā ap 10 km no Mežmuižas
atrastas pamatu atliekas un domājams, ka tur bijis darvas ceplis. Bijusi arī
linaustuve un zāģeru gateris, kurā izstrādātos kokmateriālus liellaivās sūta uz
ostām, kur tos labprāt pērk holandieši. 1701.gadā uzcelts viens no diviem
Mežmuižas ērberģiem un ķieģeļi esot vesti no Vecmuižas (Vecumnieku) cepļa.
Bijis ābeļdārzs, gara aleja un ozolu un kļavu stādījumi. Darbojies gateris un
linu austuve. Pēc mežsaga vārda nosaukta mežsargu māja “Abiķi”. Mežsargi
dzīvojuši arī “Sarkangalvjos”. 19.gadsimtā Mežmuiža kļūst par rentes muižu un
taja audzē liellopus tirgum. To pārvaldīja kāds baltvācietis. Vēlāk to rentējis
Krišus Mucenieks. (A.Zaļaiskalne
“Valles pagasts”, 2002)
1971.gadā
novadpētnieks Žanis Skudra apmeklējis šo vietu un raksta savā grāmatā "Okupētās Latvijas dienas grāmata": “Kādā vecā muižas ēkā motora dzirnavas un
zāģētava, bet pie pašas lecavas upes kāda cita liela
muižas ēka ar „glāžu" jumtu. Tā ir pilnīgi pamesta, un tanī neviens
nedzīvo. Liekas, te dzīvojis agrākais dzirnavu īpašnieks.
Tas laikam nomiris, un viss palicis — ar gultām, skapjiem un citu iedzīves inventāru. Var teikt — viss palicis tā, kā stāv.
Pat pie galda, var redzēt, ir ēsts, te vēl visi
saimniecības trauki. Bet tas jau tā stāvējis ilgāku
laiku, jo no caurā jumta vietām griesti jau iegāzušies, sienām apmetums krīt
nost, uz kāpnēm, kas ved augšstāvā, no lielā
manteļskursteņa sagāzusies vesela kaudze mālu. Bēniņos vēl veci ratiņi, un vesela kaste nagliņu, vecas zirgu lupatu segas, koka
dreija (virpa). Apakšstāvā ap gultu eglītes — varbūt, šai
gultā saimnieks izbeidzis savu mūžu. Bet uz galda kārbiņā daudz izpīpotu
papirosu galu. Skapī steļļu atspoles, nītis, un vēl šādi tādi
papīri, dziesmugrāmatas, baznīcas dziesmu lapiņas. Dažā
vietā mantiņām no griestiem sagāzušies virsū gruži.”
Adrese: Vecumnieku novads, Valles pagasts, Mežmuiža
.JPG)