Bērzu muiža (Bērzmuiža, Bērziņu muiža, Bershof) Bikstos

                                         (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                             (Muižas atrašanās vieta 1900.gada kartē)

Bikstu muižas blakus muiža. Padomju okupācijas laikā kolhoza “Biksti” ciemats izveidojies ap agrāko Bērzkrogu, Bērzu muižu un Bikstu (Palejas) ūdensdzirnavām, apmēram 4 kilometrus no Bikstu muižas. 

Adrese: Dobeles novads, Bikstu pagasts, Biksti
 

Zolitūdes muiža (Solitūde, Solitüde, Bērzmuiža, Swanenborgshoff)

 

                                                              (1785.gada zīmējums)

                                                                          (Muiža 1930-to gadu kartē) 

                                                (Viena no iespējamām muižas vietām 2015.gadā)

Muižiņas nosaukums - "solitude" - aizgūts no franču valodas vārda un nozīmē - vientulība. No muižiņas nosaukuma cēlies arī tuvējās Zolitūdes apkaimes nosaukums.

17.gadsimtā muiža saukta par Swanenborgshoff. 18.gadsimtā Zolitūde piederēja Hermanim Frīdriham, zviedru armijas rotmistram un krievu armijas padomniekam, slepenpadomniekam. Viņam piederēja trīs muižas, taču Frīdrihs visbiežāk uzturējās tieši Zolitūdē.

18.gadsimta beigās muižā saimniekoja veiksmīgais uzņēmējs un cara valdības padomnieks Oto fon Fītinghofs Šēls, kam piederēja vairāk kā 20 muižas. Fītinghofi ir sena dzimta, kas Latvijā ienākusi ne vēlāk kā 14.gadsimtā, Konrads fon Fītinghofs bija Livonijas ordeņa mestrs laikā no 1401. līdz 1413.gadam.

Kā stāsta, Fītinghofa plašos īpašumus (ap 30 bruņniecības muižas) vairāk pārvaldījusi viņa sieva, kamēr pats Fītinghofs aizrāvies ar mākslu un reprezentāciju. Lai izveidotu pēc iespējas krāšņu pili, viņš tās izveidē iesaistīja K.Hāberlandu un virkni lielisku amatnieku un mākslinieku. 1772.gadā, par spīti savai lielajai varai, Fītinghofs kļuva par Rīgas teātra direktoru - šāds amats 18.gadsimta beigās tika uzskatīts par nenozīmīgu. Būtībā šāda rīcība lieliski iederas tajā laikā populārajā rokoko stila pasaules uztverē, kurā apvienojās izsmalcinātība, intimitāte un greznums. Šāda bija arī Zolitūdes muiža, kura agrākās Svanenburgas muižas vietā ieguva tagadējo nosaukumu – Solitude.

1780.gadā Oto fon Fītinghofs Šēls aizvien biežāk dzīvoja Vecrīgā, K.Hāberlanda uzceltajā Fītinghofa namā. Miris Pēterburgā 19.gadsimta beigās.

1795.gadā muiža pārdota Oto Heinriham fon Igelstrēmam (Igelström). 1877.gadā muižas teritorija (tajā laikā platība bijusi 1600 pūrvietu) tika pakļauta pilsētas pārvaldei, daļa zemju tika sadalīta apbūvei. 20.gadsimta sākumā muižas zemēm bija aptuveni 235 nomnieki, muižā darbojās kūdras fabrika. Pēc dzelzceļa līnijas Rīga—Tukums uzbūvēšanas daļa no Zolitūdes muižas zemēm palika otrā dzelzceļa pusē.

Zolitūdes muižas apbūve līdz mūsdienām nav saglabājusies, saglabājusies tikai viena bijušā muižas parka aleja. Teritorija muižai bijusi liela, tagad grūti kādu konkrētu vietu atrast Mazās Zolitūdes ielas un Tālavas gatves rajonos.

J.K.Broce muižu attēlojis 1785.gadā - zīmējumā redzama pārsteidzoši grezna rokoko - baroka stila pils ar franču muižu arhitektūras iezīmēm. Kungu namam pieslējās ar marmora skulptūrām greznota oranžērija.

Ēkai bijis stāvs jumts. Uz pili veda divkārša aleja, tai vidū dekoratīvs elements - vāze. Muiža atradās smilšainā augsnē, kurā bija iekopts parks ar zālieniem, alejām, dīķiem, parkam bija gan regulārs, gan brīvais plānojums. Dārzā atradās izpriecu namiņi.

Adrese: Rīga, Mazās Zolitūdes ielas un Tālavas gatves apkārtne

 

Bērzes luterāņu baznīca (Bērzmuižas baznīca)

                                           (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Sākotnēji tā celta kā koka baznīca 1743.gadā un pārbūvēta 1820.gadā pēc arhitekta H. E. Pihta projekta. Baznīcā ir 500 sēdvietas. 1821. gadā sabruka baznīcas tornis. 1849. un 1887. gadā baznīcu pārbūvēja un remontēja. Baznīca cieta Pirmajā pasaules karā un to atjaunoja laikā no 1923. līdz 1924. gadam. Baznīca cieta arī Otrajā pasaules karā, kad bojā gāja visa baznīcas iekārta un interjers. Tuvumā sprāgusi bumba daļēji sagrāva baznīcas portālu un draudzes telpas sienas, torņa un draudzes telpas jumta konstrukcijas. 1949. gadā sākās dievnama atjaunošana, pēdējie remontdarbi pabeigti 1958. gadā. Baznīcas tornis atjaunots 1985. gadā. Baznīcā atrodas 18.gs. būvētais harmonijs un 1939.gadā prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvinātais zvans ar veltījumu baznīcai, kurā viņš kristīts un iesvētīts. Bērzes iedzīvotāji izglāba zvanu, kurš šobrīd atkal uzstādīts atjaunotās baznīcas tornī.
1935.gadā Bērzei kapliču dāvina Sīpeles pagasta Lieldegaiņu māju saimnieks, Sprigauļu-Lustes labdarības biedrības dibinātājs Kristaps Brambergs. Tā atrodas blakus baznīcai. Viņš apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni.
2004.gada “Latvijas vēstnesī” Velga Kince publicē rakstu rakstu “Viņš nosargāja Bērzes baznīcu”: “Skaistā atvasaras dienā - 28. augustā tika svinēti Bērzes evaņģēliski luteriskās baznīcas 180 gadu svētki. Joprojām daudzus kopā aicina zvans ar tajā iegravētiem Kārļa Ulmaņa vārdiem “Mana tauta, tevi saucu. Tu nāci. Palieci modra. Augsti sniegsi saulei pretī.” Pēc kupli apmeklētā svētku dievkalpojuma ļaudis vēl uzkavējās kopīgās atmiņās un varēja pāršķirstīt vairākus albumus, kuros apkopotas vēstures liecības par baznīcu un draudzi. Leģendāra ir mācītāja Alfona Vecmaņa 57 gadus ilgā (1939-1996) kalpošana un neaizmirstamais Pļaujas svētku dievkalpojums 1939. gada 8.oktobrī, kad arī Kārlis Ulmanis saņēmis svēto vakarēdienu un izteicis mācītājam vēlēšanos tikt izvadītam no Bērzes baznīcas un apglabātam dzimtas kapos. Baznīcas (protams, citas ēkas) vēsture jau kopš hercoga laikiem plaši un interesanti aplūkota brāļu Jāņa un Kārļa Straubergu sastādītajā krājumā “Bērzmuiža un viņas vēsture” (izdots Rīgā 1939. gadā). Taču tajā nav pieminēta kāda dramatiska epizode, kas saistīta ar Auziņu māju saimnieka, savulaik Bērzes pagasta vecākā Kristapa Grīnvalda (1860- 1919) vārdu. Tā ir traģiska lappuse mūsu dzimtas vēsturē, jo Kristaps Grīnvalds bija manas mātes tēvs. Ieskatam mazliet Bērzes pagasta vēstures. Te izsenis dzīvojuši garīgi rosīgi ļaudis. Jau 1824. gadā uzcelta pagasta skola. 19. gadsimta otrajā pusē dibināts vīru koris, kas deviņu cilvēku sastāvā piedalījies pirmajos Dziesmu svētkos. Līdz trešajiem svētkiem jau izveidojies jauktais koris ar 21 dziedātāju, bet ceturtajos piedalījušies 43 dziedātāji. Bērzenieki bijuši arī ļoti rosīgi teātra spēlētāji, kā tas atzīmēts minētajā Straubergu krājumā: “.. par to gaišu liecību nodod 1893. gada rudenī sarīkotā teātra izrāde Bērzmuižas “Līčos”. Izrādei izvēlēta dziesmu spēle “Trīs klenderi” ar paprāvu personāžu (vairāk par 40), kora dziesmām un dejām. Par sevi, protams, ka tik plaša vēriena uzveduma sagatavošana prasījusi daudz laika mēģinājumiem un dziesmu iestudējumiem. Ne mazums pūļu prasījis darbs lauku istabā uzstādīt skatuvi, sagādāt dekorācijas un kostīmus. Sarīkojuma iniciators bijis Grīnvalds, kurš arī vēlāk bijis čakls sabiedriskā darba veicējs, sevišķi teātra saimē tēlojis rakstura lomas. Arī kā ērģelnieks viņš darbojies Bērzes baznīcā. Vectēvs kopā ar sava pagasta ļaudīm bija arī 3. un 4.Dziesmu svētku korī. Kad 1892. gadā nodibināja lauksaimniecības biedrību “Druva”, viņš kļuva par tās bibliotēkas komisijas locekli. Piektā gada revolūcijas un Pirmā pasaules kara laikā Kristaps Grīnvalds ar ģimeni ir bēgļu gaitās, no kurām atgriežas 1918. gada rudenī. Atgriežas ar cerībām savā jaunajā valstī, savā pagastā, savā saimniecībā, kur jāsāk daudz iecerētu darbu. Viņš ir arī atjaunotās Bērzes ugunsapdrošināšanas biedrības vadītājs un pērminderis, pie kura glabājas baznīcas atslēga. Bet klāt ir 1919. gads un Stučkas valdība. Kā lasāms avīzē “Jelgavas Komunists”, bērzenieki tiek kaunināti, ka viņi negrib uzklausīt no Jelgavas atbraukušo komisāru un turpina nodarboties ar kumēdiņu rādīšanu, dziesmām un dejām. Pēc neilga laika komisārs ierodas vēlreiz un ne jau viens. Paagrā rīta stundā (datums īsti nav noskaidrots, tikai zināms, ka tas bijis februārī) tiek pavēlēts ierasties pārstāvim no katras lauku sētas. Šajā sapulcē Kristapam Grīnvaldam liek atdot baznīcas atslēgu, lai jaunā vara šo ēku varētu izmantot savām vajadzībām. Nostāsti liecina - bijis iecerēts zirgu stallis... Grīnvalda vārdi bijuši: “Jūs šo atslēgu man neesat devuši, un es to neatdošu.” Ar to pieticis, lai viņš tiktu nogādāts Jelgavas cietumā kopā ar vēl kādu saimnieku Šiliņu. Tālāko vēsta Kārlis Skalbe publicistiskā rakstā “Asiņainā Jelgava”. “Mēs izejam netīrā cietuma sētā. Sarkana ķieģeļu siena. Zem mēsliem izraktas divas platas bedres, līdz pusei pilnas ar mālainu ūdeni. Pret sienu atspiežas nomīdīta smilšu kaudze - ešafots, uz kura pakāpās notiesātie. Man ienāk prātā stāsts, ko Liktenis, šis asiņainais fantasts, rakstījis šais smiltīs. Divi saimnieki, Auziņš (tā nosaukts Grīnvalds pēc māju vārda - V.K.) un Šiliņš, abi no viena pagasta, reizē izvesti uz nošaušanu un nostādīti bedres malā. Auziņš bijis spēcīgs vīrs, liela auguma, Šiliņš - vājš un sīks... Ķerts no lodes pakausī, Auziņš kritis un, sviezdams ar rokām atpakaļ, ierāvis Šiliņu sev bedrē līdzi (..) Pusmiris aiz bailēm, Šiliņš gulējis zem līķiem un asinīm.” Tas noticis 18. martā. Tālākā notikumu gaita zināma tuviniekiem - atgriezies Bērzē, Šiliņš par notikušo traģēdiju izstāstījis
Grīnvalda sievai, kura nākamā rītā aizbraukusi vīram pakaļ. Viņš apglabāts Bērzes kapsētā, bet 13.aprīlī baznīcā notikušas iesvētības (iesvētīta arī Grīnvalda vecākā meita). Zirgu stalli tomēr nevarēja baznīcā iekārtot! Un nu jau Jelgavas apkārtne no sarkanās valdības bija atbrīvota. Šī nelielā publikācija lai ir piemiņa manam vectēvam - pirms 85 gadiem nonāvētajam Bērzes baznīcas aizstāvētājam Kristapam Grīnvaldam.”

Adrese: Dobeles novads, Bērzes pagasts, Bērze


 

Paraugstunda vandālismā Bruknas un Mežotnes izpratnē un izpildījumā

Paraugstunda vēsturē ir notikusi! Mežotnes pagasta Garozas muižas mūri ir nojaukti. SLEPENI!!! Ne tad, kad bija izsludināta 2017.gada talka, bet dienu iepriekš. Varbūt teiksiet, ka pils pati sagāzās? Nu citas pašvaldības un privātpersonas varēs mācīties no šo cilvēku pulciņa, kam nekas nav svēts – priestera Andreja Mediņa un Mežotnes pašvaldības darboņiem.  Nu laikam viss aizies kā pa diedziņu arī citās pašvaldībās – ja jau vieni var jaukt un demolēt, tad kāpēc citi nevar un Latvijas zeme paliks tukša no vēstures liecībām. Žēl, ka Latvijā valda tukši, sekli cilvēki, bez jebkādas izpratnes par kultūru un vēsturi. Kā āži par dārzniekiem! Kā man rakstīja no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas, tad Mežotnes pašvaldība pirms 25 gadiem esot cīnījusies, lai iekļautu Garozas pili aizsargājamo objektu sarakstā, bet samērā nesen cīnījusies, lai to no saraksta izņem. Vieglāk, acīmredzot, ir neko nedarīt, nerūpēties par sava novada vēstures pieminekļiem.Tāpat Mežotnes pašvaldība pirms laika izteica vēlmi sakopt baronu kapus Kranču kapsētā. Vai tas ir izdarīts? Šaubos. Drīzāk to varēja talkā izdarīt - kopt n nevis postīt.

Saprotu arī to, ka cilvēks, kurš ir negodīgs sīkās lietās (es lūdzu neizmantot manis fotografēto Garozas pils fotogrāfiju pie raksta par viņa paredzēto vandālismu, bet tas netika ņemts vērā, man pat netikta lūgta atļauja to izmantot, kā to dara citi), tas ir negodīgs arī lielos darbos. Un te nu tas pierādās – Andrejs Mediņš pili nojauc pa kluso, lai uzbūvētu savā muižā šķūni. Nav jau pirmā reize, kad jāsaskaras ar negodprātīgiem, zaglīgiem un viltīgiem svētajiem tēviem, kuriem patiesībā svēts nav nekas. Kas būs nākamais noskatītais objekts postīšanai? Bērzmuiža? Bornsminde? Kaucminde? Varbūt Bauskas pils nerestaurētais gals?

Varu pateikt tikai vienu – Mediņ, svētību tādā vandālisma ceļā iegūtie ķieģeļi jums nenesīs. Es pat novēlu – kaut tie kopā neturētos, kaut barons “parūpētos” par tiem, kas izposta viņa lolojumu.

Izbrīnīts ir arī Lietuvas vēsturnieks Tomas Baranauskas, kurš devās 2017.gada jūlijā pētīt Garozas kaujas vietas un negaidīti atklāja notikušo vandālismu - vēsturiskās muižas ēkas nojaukšanu. Par to ir tapis viņa raksts alkas.lt - http://alkas.lt/2017/08/01/t-baranauskas-garuozos-musio-laukuose-barbariskai-naikinamos-istorijos-pedsakai/ . Tātad šis vandalisma akts ir kļuvis zināms arī starptautiskā mērogā. Mediņ, vai kauns joprojām nav?