Bērzmuiža (Forstei Angern) Engures novadā

                                       (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Bērzmuiža bija Engures kroņa mežkunga muižas komplekss, kas celts 1870.gadā, uzbuvējot kūti, klēti un ratnīcu, vēlāk arī pirti un divus šķūņus. Ierīkota arī čiekuru kalte, kura vienīgā saglabājusies līdz mūsdienām un tā darbojās līdz 1978.gadam, pēc tam pamesta likteņa varā. Tā bijusi pirmā ražotne Kurzemē, kurā žāvēja čiekurus un ieguva sēklas meža atjaunošanai. Engures mežniecība šeit pastāvēja līdz 1944.gada rudenim. Kara laikā mežniecība nodegusi. Pašlaik ēku pamazām atjauno vietējā mednieku biedrība.
Pie Bērzmuižas aug divas dzeltenās priedes, kas esot retums Latvijā un tās stādītas ap 1906.gadu. 

Adrese: Engures novads, Engures pagasts
 

Sīpeles muiža (Zipelhof)

                                                      (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Par Zemgales kroņa muižām visvairāk datu ir no Udzes un Sīpeles. Abas šīs muižas atrodas tuvu viena pie otras un abas tās savā laikā ietilpušas Bērzmuižas pagastā un abas 17. g. s. beigās pārvalda pilskungs Ofenbergs. (Jānis Straubergs “Bērzmuiža un viņas vēsture”, 1939)
Līdz mūsdienām no muižas nekas nav saglabājies. Tās vietā plešas lauki.


Adrese: Dobeles novads, Dobeles pagasts

Bērzpils muiža (Bērzmuiža, Bērzu muiža) Olaines pagastā

                                                       (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                        (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                           (Fotografēts 2021.gadā, Ināra Bāganta foto)
 
Atrodas Rīgas rajona Stūnīšos, ap 2 km no Rīgas robežas. Stūnīši izveidojušies saplūstot Baložiem, Bērzpilij, Gaismai. Ilgu laiku stāvēja pamesta un ieaugusi garās nezālēs. Pašlaik liekas, ka ēku kāds nopircis (tā visu laiku atradās pārdošanā), jo aizmūrēti  logi, priekšpusē teritorija nolīdzināta.

1930-os gados muižas centrs piederēja kādai Annai Švarcbahai, kura to pārdeva Zaķītim.

 

Jaunais muižas īpašnieks noskaidrojis, ka padomju okupācijas gados ēkā ielaisti dzīvot strādnieki no Krievijas. Pirms ēka netika nolaista līdz kliņķim, tajā esot bijušas greznas mēbeles un interjers.

Adrese: Rīgas rajons, Olaines pagasts, Stūnīši

Bērzmuiža (Bershof) Mežotnes pagastā

                                                   (Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                           (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Muiža līdz pat tās pastāvēšanas beigām piederējusi fon Rennes dzimtai.

Bērmuižas kungu māja celta 18.gadsimta beigās. Tā kā muižas īpašnieka Kristiana fon Rennes brālim Frīdriham Kristofam piederēja tuvumā esošā Garozas muiža, abu ēku būvdarbus paralēli veica kāds vietējais meistars, tāpēc to arhitektūrā vērojamas kopīgas iezīmes. Klasicisma stila Bērzmuižas kungu māja ir divstāvu ēka ar izceltu vidējo rizalītu, ko noslēdz mezonīms ar ovālu logailu. Bērzmuiža plānojumā ir zemāka nekā Garozas kungu māja, arī iekšējo apkuri veidoja tikai 2 dūmeņi.

Lakoniskās klasicisma formas nebija raksturīgas 18.gadsimta Zemgales muižu arhitektūrai, kad galvenā nozīme tika piešķirta grezniem kolonāžu portikiem un plastisko dekoru vinjetēm. 19.gadsimta 1.pusē tieši šāda, vienkāršota pieeja fasādes dalījumam kļuva aktuāla sakarā ar bīdermeijera ietekmi uz savrupmāju izskatu, kam bija jābūt solīdam, bet bez ārišķīgiem greznojumiem.

20. gadsimta 70. gados, kad muižas dzīvojamā ēkā izcēlās ugunsgrēks, gāja bojā durvju vērtnes ar barokāliem pildiņiem, ārdurvju vērtnes, ampīra stila krāsns. Pēc tam celtni ilgu laiku neizmantoja. 1984. gadā tika veikti remontdarbi, pielāgojot ēku dzīvokļiem - uzbūvēja koka starpsienas, tās apšuva ar reģipsi. Pēc šīm pārbūvēm pazudusi ugunsgrēkā saglabājusies ampīra glazētu podiņu krāsns.
2017. gadā ēka atradās avārijas stāvoklī un Bauskas novada dome to pārdeva izsolē. 

Adrese: Bauskas novads, Mežotnes pagasts

Udzes muiža (Udsen)

                                      (Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Par Zemgales kroņa muižām visvairāk datu ir no Udzes un Sīpeles. Abas šīs muižas atrodas tuvu viena pie otras un abas tās savā laikā ietilpušas Bērzmuižas pagastā un abas 17. gs. beigās pārvalda pilskungs Ofenbergs.
Udze nav bijusi jau no laika gala kroņa muiža kā Bērzmuiža un Mežamuiža. Tā 17. gadu simtenī vēl ir privāta muiža, un šī gadu simteņa otrā pusē hercogs to atpērk no kāda Torka par 30.000 markām. Īstenībā Udzē bija nevis viena, bet divas muižiņas: Udze un Gaurata. Šis privātās muižas laikmets atstāj Udzes tālākā dzīvē smagu mantojumu. Šēļķins, kas pats nepieder pie muižnieku kārtas, ir paspējis savā laikā Udzes zemniekiem uzkraut pārāk smagas klaušas, ko tie nebija spējīgi nest. 17.gs. beigās Udze neizbēg arī no tā likteņa,  ko novērojam arī apkārtējās muižās, t. i. no muižu zemes paplašināšanās uz zemnieku zemes konta. Sīpeles muižai pievieno Sproģu un Vecīšu ciemu un rada jaunu Marijas muižu, Pienavā uz zemnieku zemes rodas Baltā muiža. Arī Udzes muiža pievieno savām zemēm Guldinu mājas un daļu no Vecvagarēm. Šī muižu paplašināšana top par īstu katastrofu pēc 1710.gada, kad pār Zemgali veļas pāri lielais mēris. Grūti būs atrast otru pagastu, kas tik daudz būtu cietis mēra laikā, kā Udze. Iznīkst vairāk kā puse Udzes saimniecību.
Ja citās muižās tas bija smags trieciens, tad Udzē bija jau katastofa. No 31 Udzes saimnieka 1697. gadā, 1739. gadā paliek tikai 12.
Ka šādas smagas klaušas Udzes zemnieku saimniecības ilgi nespēs nest, bija skaidrs. Un bija vēl viens moments, kas jau tā vājo Udzes saimniecību noveda galīgā sabrukumā. Tas bija baļķu un malkas transports. Udzei baļķi un malka ap 1830. g. bija jāved no Saldus mežiem vairāk kā 11 jūdžu tālumā. Vājos zirdziņus šai garajā ceļā, pildot muižu klaušas, jau galīgi nobeidza; par to, ka zemnieki varētu pārvest no turienes baļķus un malku arī savām vajadzībām, nebija ko runāt, un Udzes mājās nevarēja ieraudzīt nevienas sētas; tās visas bija nodedzinātas, un cilvēki sala nekurinātās istabās. Māju ēkas remontiem un jaunbūvēm baļķus pārvest nevarēja, un ēkas krita kopā; visā Udzes pagastā ēku stāvoklis bija ārkārtīgi bēdīgs.
Beidzot nāk 1834. g. katastrofa. Slapjā vasara un rudens samaitā visu Udzes ražu, un no rijas nokuļ tikai kādu sieku sliktas labības, tā kā neiznāk ne sēklai, ne pārtikai. Tā kā iepriekšējos gados arī ir bijusi vāja raža, tad pagasta magazina ir tukša, un nepieciešams atbalsts no muižas un valdības. Udzenieku saimnieki paziņo, ka tie savās mājās tālāk vairs nevar valdīt un uzsaka mājas. Muižas klaušas neviens vairs kārtīgi pildīt nevar. Izsūtītās komisijas lietu izmeklē un vienbalsīgi secina, ka visas nelaimes cēlonis ir pārāk augstās klaušas, ko zemnieki nespējot nest, un bez radikālas saimniecības sistēmas grozīšanas te neko nevar līdzēt.
Barons Ofenbergs 1835. g. savu pētijumu rezultātā paziņo, ka vienīgā izeja esot klaušu sistēmas atcelšana un pāreja uz mūža vai uz 50 gadu renti; tomēr šo projektu neievēro un uzdod meklēt pagaidu līdzekļus. Viens no pirmajiem projektiem domā atradis izeju māju apvienošanā, ko arī izdara, apvienojot abas Rodzes, abus Varkaļus, un Lapačas ar Skursteņiem. To arī izdara, bet izrādās, ka apvienotās saimniecības nav spējīgas veikt pat vienu māju klaušas un nodevas, nerunājot jau par abu māju klaušām. Pēc nepilna gada šo eksperimentu likvidē un apvienotās mājas atkal atšķir. Beidzot izeju atrod, apvienojot Udzi ar Bērzmuižu, ierādot mežu tuvumā un pa daļai apmierinot Udzes saimnieku prasības pēc pļavām.
Udzenieku vēsture gandrīz līdz pašai klaušu atcelšanai ir ļoti drūma, un tiem ir bijuši klaušu laiku smagumi jāizbauda pilnīgā mērā. Mājas iet no vienām rokām otrās un grūti ir iedomāties smagāku stāvokli, kā to, kādā atradās Udzes saimnieki 19. g. s. sākumā.
Bet ar 19. g. s. četrdesmitiem gadiem Udzes dzīvē iestājas lūzums uz labo pusi. Udzenieki ar tādu enerģiju ķeras pie tā, kas aizkavēts, ka viņu sasniegumi ir tiešām apbrīnojami. Tas ir spilgts enerģijas uzplūdums, kas šo nabadzīgo pagastiņu pārvērš īsā laikā turīgā apvidū, kura saimnieki, lai pavairotu savu turību, savus ienākumus cenšas pavairot jau ar labības un lopu tirdzniecību, ejot tādā kārtā tos pašus ceļus, ko bērzmuižnieki sāka iet jau ap 1800. gadu.
Un īsā laikā Udzi vairs nevar pazīt. Lauki izgrāvoti, lopi ieaudzēti, mēslu pietiek, ražas ceļas, turība aug, un uzglabājies ir Udzes Jaunzemju māju ražu saraksts, kas rāda to lielo enerģiju, ar kādu udzenieki ķērušies pie jauna darba. Tas ir jauns, atdzimšanas laikmets, ko sevišķi sekmē vēl klaušu atcelšana un rentes aprēķināšana pēc jauna kadastra. (Jānis Straubergs “Bērzmuiža un viņas vēsture”, 1939)
Mūsdienās nekas liels no senajām ēkām nav saglabājies.

Adrese: Dobeles novads, Bērzes pagasts

Paraugstunda vandālismā Bruknas un Mežotnes izpratnē un izpildījumā

Paraugstunda vēsturē ir notikusi! Mežotnes pagasta Garozas muižas mūri ir nojaukti. SLEPENI!!! Ne tad, kad bija izsludināta 2017.gada talka, bet dienu iepriekš. Varbūt teiksiet, ka pils pati sagāzās? Nu citas pašvaldības un privātpersonas varēs mācīties no šo cilvēku pulciņa, kam nekas nav svēts – priestera Andreja Mediņa un Mežotnes pašvaldības darboņiem.  Nu laikam viss aizies kā pa diedziņu arī citās pašvaldībās – ja jau vieni var jaukt un demolēt, tad kāpēc citi nevar un Latvijas zeme paliks tukša no vēstures liecībām. Žēl, ka Latvijā valda tukši, sekli cilvēki, bez jebkādas izpratnes par kultūru un vēsturi. Kā āži par dārzniekiem! Kā man rakstīja no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas, tad Mežotnes pašvaldība pirms 25 gadiem esot cīnījusies, lai iekļautu Garozas pili aizsargājamo objektu sarakstā, bet samērā nesen cīnījusies, lai to no saraksta izņem. Vieglāk, acīmredzot, ir neko nedarīt, nerūpēties par sava novada vēstures pieminekļiem.Tāpat Mežotnes pašvaldība pirms laika izteica vēlmi sakopt baronu kapus Kranču kapsētā. Vai tas ir izdarīts? Šaubos. Drīzāk to varēja talkā izdarīt - kopt n nevis postīt.

Saprotu arī to, ka cilvēks, kurš ir negodīgs sīkās lietās (es lūdzu neizmantot manis fotografēto Garozas pils fotogrāfiju pie raksta par viņa paredzēto vandālismu, bet tas netika ņemts vērā, man pat netikta lūgta atļauja to izmantot, kā to dara citi), tas ir negodīgs arī lielos darbos. Un te nu tas pierādās – Andrejs Mediņš pili nojauc pa kluso, lai uzbūvētu savā muižā šķūni. Nav jau pirmā reize, kad jāsaskaras ar negodprātīgiem, zaglīgiem un viltīgiem svētajiem tēviem, kuriem patiesībā svēts nav nekas. Kas būs nākamais noskatītais objekts postīšanai? Bērzmuiža? Bornsminde? Kaucminde? Varbūt Bauskas pils nerestaurētais gals?

Varu pateikt tikai vienu – Mediņ, svētību tādā vandālisma ceļā iegūtie ķieģeļi jums nenesīs. Es pat novēlu – kaut tie kopā neturētos, kaut barons “parūpētos” par tiem, kas izposta viņa lolojumu.

Izbrīnīts ir arī Lietuvas vēsturnieks Tomas Baranauskas, kurš devās 2017.gada jūlijā pētīt Garozas kaujas vietas un negaidīti atklāja notikušo vandālismu - vēsturiskās muižas ēkas nojaukšanu. Par to ir tapis viņa raksts alkas.lt - http://alkas.lt/2017/08/01/t-baranauskas-garuozos-musio-laukuose-barbariskai-naikinamos-istorijos-pedsakai/ . Tātad šis vandalisma akts ir kļuvis zināms arī starptautiskā mērogā. Mediņ, vai kauns joprojām nav?