Par Zemgales kroņa muižām visvairāk datu ir no Udzes un Sīpeles. Abas šīs muižas atrodas tuvu viena pie otras un abas tās savā laikā ietilpušas Bērzmuižas pagastā un abas 17. gs. beigās pārvalda pilskungs Ofenbergs.
Udze nav bijusi jau no laika gala kroņa muiža kā Bērzmuiža un Mežamuiža. Tā 17. gadu simtenī vēl ir privāta muiža, un šī gadu simteņa otrā pusē hercogs to atpērk no kāda Torka par 30.000 markām. Īstenībā Udzē bija nevis viena, bet divas muižiņas: Udze un Gaurata. Šis privātās muižas laikmets atstāj Udzes tālākā dzīvē smagu mantojumu. Šēļķins, kas pats nepieder pie muižnieku kārtas, ir paspējis savā laikā Udzes zemniekiem uzkraut pārāk smagas klaušas, ko tie nebija spējīgi nest. 17.gs. beigās Udze neizbēg arī no tā likteņa, ko novērojam arī apkārtējās muižās, t. i. no muižu zemes paplašināšanās uz zemnieku zemes konta. Sīpeles muižai pievieno Sproģu un Vecīšu ciemu un rada jaunu Marijas muižu, Pienavā uz zemnieku zemes rodas Baltā muiža. Arī Udzes muiža pievieno savām zemēm Guldinu mājas un daļu no Vecvagarēm. Šī muižu paplašināšana top par īstu katastrofu pēc 1710.gada, kad pār Zemgali veļas pāri lielais mēris. Grūti būs atrast otru pagastu, kas tik daudz būtu cietis mēra laikā, kā Udze. Iznīkst vairāk kā puse Udzes saimniecību.
Ja citās muižās tas bija smags trieciens, tad Udzē bija jau katastofa. No 31 Udzes saimnieka 1697. gadā, 1739. gadā paliek tikai 12.
Ka šādas smagas klaušas Udzes zemnieku saimniecības ilgi nespēs nest, bija skaidrs. Un bija vēl viens moments, kas jau tā vājo Udzes saimniecību noveda galīgā sabrukumā. Tas bija baļķu un malkas transports. Udzei baļķi un malka ap 1830. g. bija jāved no Saldus mežiem vairāk kā 11 jūdžu tālumā. Vājos zirdziņus šai garajā ceļā, pildot muižu klaušas, jau galīgi nobeidza; par to, ka zemnieki varētu pārvest no turienes baļķus un malku arī savām vajadzībām, nebija ko runāt, un Udzes mājās nevarēja ieraudzīt nevienas sētas; tās visas bija nodedzinātas, un cilvēki sala nekurinātās istabās. Māju ēkas remontiem un jaunbūvēm baļķus pārvest nevarēja, un ēkas krita kopā; visā Udzes pagastā ēku stāvoklis bija ārkārtīgi bēdīgs.
Beidzot nāk 1834. g. katastrofa. Slapjā vasara un rudens samaitā visu Udzes ražu, un no rijas nokuļ tikai kādu sieku sliktas labības, tā kā neiznāk ne sēklai, ne pārtikai. Tā kā iepriekšējos gados arī ir bijusi vāja raža, tad pagasta magazina ir tukša, un nepieciešams atbalsts no muižas un valdības. Udzenieku saimnieki paziņo, ka tie savās mājās tālāk vairs nevar valdīt un uzsaka mājas. Muižas klaušas neviens vairs kārtīgi pildīt nevar. Izsūtītās komisijas lietu izmeklē un vienbalsīgi secina, ka visas nelaimes cēlonis ir pārāk augstās klaušas, ko zemnieki nespējot nest, un bez radikālas saimniecības sistēmas grozīšanas te neko nevar līdzēt.
Barons Ofenbergs 1835. g. savu pētijumu rezultātā paziņo, ka vienīgā izeja esot klaušu sistēmas atcelšana un pāreja uz mūža vai uz 50 gadu renti; tomēr šo projektu neievēro un uzdod meklēt pagaidu līdzekļus. Viens no pirmajiem projektiem domā atradis izeju māju apvienošanā, ko arī izdara, apvienojot abas Rodzes, abus Varkaļus, un Lapačas ar Skursteņiem. To arī izdara, bet izrādās, ka apvienotās saimniecības nav spējīgas veikt pat vienu māju klaušas un nodevas, nerunājot jau par abu māju klaušām. Pēc nepilna gada šo eksperimentu likvidē un apvienotās mājas atkal atšķir. Beidzot izeju atrod, apvienojot Udzi ar Bērzmuižu, ierādot mežu tuvumā un pa daļai apmierinot Udzes saimnieku prasības pēc pļavām.
Udzenieku vēsture gandrīz līdz pašai klaušu atcelšanai ir ļoti drūma, un tiem ir bijuši klaušu laiku smagumi jāizbauda pilnīgā mērā. Mājas iet no vienām rokām otrās un grūti ir iedomāties smagāku stāvokli, kā to, kādā atradās Udzes saimnieki 19. g. s. sākumā.
Bet ar 19. g. s. četrdesmitiem gadiem Udzes dzīvē iestājas lūzums uz labo pusi. Udzenieki ar tādu enerģiju ķeras pie tā, kas aizkavēts, ka viņu sasniegumi ir tiešām apbrīnojami. Tas ir spilgts enerģijas uzplūdums, kas šo nabadzīgo pagastiņu pārvērš īsā laikā turīgā apvidū, kura saimnieki, lai pavairotu savu turību, savus ienākumus cenšas pavairot jau ar labības un lopu tirdzniecību, ejot tādā kārtā tos pašus ceļus, ko bērzmuižnieki sāka iet jau ap 1800. gadu.
Un īsā laikā Udzi vairs nevar pazīt. Lauki izgrāvoti, lopi ieaudzēti, mēslu pietiek, ražas ceļas, turība aug, un uzglabājies ir Udzes Jaunzemju māju ražu saraksts, kas rāda to lielo enerģiju, ar kādu udzenieki ķērušies pie jauna darba. Tas ir jauns, atdzimšanas laikmets, ko sevišķi sekmē vēl klaušu atcelšana un rentes aprēķināšana pēc jauna kadastra. (Jānis Straubergs “Bērzmuiža un viņas vēsture”, 1939)
Mūsdienās nekas liels no senajām ēkām nav saglabājies.
Adrese: Dobeles novads, Bērzes pagasts
