Jelgava, Uzvaras parks

 

                                               (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                              (Fotografēts 2025.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Uzvaras parka vēsture cieši savijusies ar tajā esošo Villa Medem ēku. Mēdema villa un parks savā garajā pastāvēšanas mūžā pieredzējuši gan nosaukuma, gan statusa, gan politiskās varas maiņas. Parka pirmsākumi saistās ar Villa Medem celtniecību 1818.gadā. Tā bija grāfu Mēdemu ārpilsētas māja. Pie ēkas ierīkoja dārzu, kurš vēlāk tika atvērts apmeklētājiem. Pēc to laiku aprakstiem var uzzināt, ka tas bijis viens no skaistākajiem Jelgavas dārziem, kura vienā stūrī atradies doriešu stilā būvēts templis. Tur atradies arī krogs un Vasaras klubs. Ievērības cienīgs apskates objekts dārzā bijis grāfa Žanno māsai hercogienei Dorotejai uzstādītais piemineklis, kas veltīts viņas nopelniem hercogistes labā. Tas tika novietots doriešu templī. 1863.gadā pieminekli sabojāja dārza apmeklētāji un tāpēc to pārveda uz Mēdemu pili Elejā un novietoja Tējas namiņā. Līdz mūsdienām piemineklis nav saglabājies. Tā autors bija Kurzemes tēlnieks Eduards Šmits fon Launics un to izgatavoja Itālijā.

Laika gaitā Villa Medem īpašnieki mainījās. Te saimniekojis arī Blankenfeldes muižas īpašnieks Eduards fon Kēnigsfels, bet 1860.gadā to nopircis virsmežzinis fon Kleists. 19.un 20.gadsimta mijā īpašums atgriežas Mēdemu īpašumā. Tā kā Mēdemi 1919.gadā pameta Latviju, ēka uz laiku palika bez īpašnieka. Bet 1920.gadā par blakus esošās linu fabrikas īpašniekiem kļuva tēvs un dēls Hoffi un Villu Medem sāka saukt par Hoffu pili. 1940.gadā pili nacionalizēja un nodeva bērnu silītes vajadzībām. Vēlāk gan plāni mainījās un greznajā ēkā ierīkoja strādnieku klubu.

Parks saistīts arī ar Jelgavas Latviešu biedrību. To dibināja 1880.gadā un 1881.gadā tika iegūtas tiesības pulcēties Medemu dārzā un kādā ēkā, kas bija kalpojusi kā iesalnīca. Ēku piemēroja tā, ka tur varēja izveidot zāli ar nelielu skatuvi. Laika gaitā tiek uzbūvēta arī brīvdabas estrāde, sēdvietas un bufete. 1885.gadā biedrības nams nodega, kas pēc vairākiem gadiem tika atjaunota. Ievērojams notikums Jelgavā bija 4.Vispārējo latviešu dziesmu un mūzikas svētku sarīkošana 1895.gadā. 1895. gada 15. jūnijā no šīs vietas sākās Jāņa Čakstes organizēto IV Vispārējo latviešu Dziesmu un mūzikas svētku gājiens, kam par godu 2008. gadā parkā tika uzstādīts piemiņas akmens "Dziesmu vainags" (autors tēlnieks Ģirts Burvis). Tā kā esošais dārzs šim pasākumam bija par šauru, tika sameklēta cita vieta pilsētas pretējā malā, netālu no dzelzceļa stacijas.

Laika gaitā Medemu dārzā Latviešu biedrība rīko dažādus pasākumus, tostarp arī tolaik modē nākušās riteņbraukšanas pasākumus, uzbūvējot tur velotreku.

Ap 1908.gadu tiek lemts par jaunas Latviešu biedrības ēkas celšanu Katoļu ielā un turpmāk pasākumi notiek šajā ēkā.

No 1914.gada Medema dārzs esot kļuvis tukšs, neizmantots un pilsēta domāja, ka būtu labi to pārņemt savā pārziņā, lai atklātu tur publiski pieejamu parku. Pēc Pirmā pasaules kara jelgavnieku atmiņās dārzs bija palicis kā vieta, kur rīkoti dažādi publiski pasākumi.

1928.gadā Latviešu biedrības runas vīriem radās doma, ka dārzu vajadzētu atgūt, jo tas tomēr saistījās ar biedrības pirmsākumiem. Bez tam, biedrībai trūka vieta, kur rīkot brīvdabas pasākumus. Biedrība par 25 000 latu dārzu atpirka un līdz ar to paralēli Villa Medem dārza nosaukumam parādījās jauns – Latvieši biedrības dārzs.

1933.gadā Latviešu biedrība slēdz līgumu ar pilsētas valdi par dārza pāriešanu pilsētas īpašumā. Iespējams, ka tieši šajā laikā parādās vēl viens nosaukums – Uzvaras parks, jo atradās pie Uzvaras ielas. Tādējādi varēja izvairīties no agrāko parka īpašnieku vārda nosaukumos. Vēlāk, 1935.gadā, sekojot jaunajā nostādnēm, parkam deva citu nosaukumu – Vienības parks. 1936.gadā tika uzbūvēta jauna estrāde, kuras arhitekts bija Vairas Vīķes-Freibergas vīra tēvs A.Freibergs. Parkā ierīkoja 5000 sēdvietas, bet no estrādes torņiem prožektori izgaismoja parku. Ap šo laiku modē bija nācis basketbols un lai šo spēli iemācītos, arī Vienības parkā tika izveidots laukums, kur vingrinājās apkārtējo ielu jaunā paaudze.

Otrā pasaules kara laikā parks tika izpostīts, bet estrāde palika neskarta. 1946.gadā sāka parka atjaunošanu. Tas neveicās pārāk raiti, tika iesaistīts arī sabiedriskais darba spēks. Avīzēs publicēja sabiedriskajos darbos nostrādājušo iedzīvotāju darba stundas. Minēta arī mana vecmāmiņa Emīlija Čabute, kura parkā nostrādājusi 52 stundas. Visus padomju okupācijas laika gadus parkā tika rīkoti koncerti, balles, teātra izrādes. Arī mana bērnība pagāja parkā un tā apkārtnē, jo dzīvojām vienā no blakus ielām.

2020.gadā parkā uzsākta rekonstrukcija un tas faktiski pārvērsts balagānā. Agrākajā koncertu dārzā, kurā vēl joprojām ir skatītāju sēdvietas, bet skatuves vietā … metāla tualete, vairs nav nekā ainaviska, nav kur acis veldzēt. No viena gala līdz otram tas ir pilns ar dažādiem spēļu rīkiem, vietām ir izmainīts reljefs. Es saprotu, ka ir vajadzīga vieta, kur bērniem spēlēties, bet vai par tādu vietu jāpārvērš vēsturisku parku? Gabaliņu tālāk ir milzīgas pļavas, blakus liels dzīvojamais rajons. Kāpēc tur nevarēja veidot atrakciju laukumu bērniem?  Šis ir visneglītākais un izķēmotākais parks Jelgavā.

 

Adrese: Jelgava,  Uzvaras iela 51 (koordinātes - 56.658999, 23.717895 )

 

Jelgava, Pils teātris

 

                                                               (1920. - 1930. gadu foto)

                                       (Vieta, kur atradās Pils teātris, fotografēts 2025.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Pils teātra ēku sāka celt 1913.gada 31.augustā pēc Paula Eples projekta. Tajā bija 1000 skatītāju vietas (salīdzināšanai – Nacionālā teātrī ir 850).

Pagājušā gadsimta 20. – 30. gados kino Jelgavā varēja noskatīties vairākos kinoteātros, piemēram, «Apollo», «Gaisma», «Kristāls», «Kazino», «Modern», tomēr tie nevarēja sacensties ar vērienīgo «Pils teātri». Diemžēl šī grandiozā kinoteātra mūžs nebija ilgs – jau 1940.gada februārī ēku piešķīra Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai (vēlāk -  Latvijas Lauksaimniecības universitātes) un tajā iekārtoja sporta namu. Otrā pasaules kara laikā ēka tika nopostīta, jo atradās tuvu stratēģiski svarīgajiem tiltiem. Lai gan pēc kara daudzas apkārt esošās ēkas, piemēram, Studentu klubu, viesnīcu, pili, atjaunoja, «Pils teātri» šāds liktenis nepiemeklēja. Šo ēku nolīdzināja līdz ar zemi un iztaisnoja ceļu pāri Pils salai.

Mūsdienās teātra ēkas vietā ir mašīnu stāvlaukums un dekoratīva vāze, kura saglabājusies no teātra laikiem.

 

Adrese: Jelgava, Pilssalas iela 1

 

Gulbenes dzelzceļa stacija

 

                                                                 (1936.gada foto)

                                                                        (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Arhitektoniski nozīmīgākā ēka dzelzceļa mezglā ir 1926.gadā pēc pazīstamā arhitekta, profesora Pētera Federa projekta uzbūvētā Gulbenes dzelzceļa stacijas pasažieru ēka. Uzskatāma par vienu no tā laika lielākajām un modernākajām stacijas ēkām Latvijā. Otrā pasaules kara laikā staciju nopostīja. Pēc kara dažu gadu laikā stacijas ēku atjaunoja un saveda kārtībā sliežu ceļus, depo un citas celtnes. Stacijas ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Agrāk Gulbene bija nozīmīga mezgla stacija, bet mūsdienās, pēc līniju Ieriķi–Gulbene un Gulbene–Abrene (Pitalova) slēgšanas, tās nozīme ir neliela. Gulbenē pastāv mazintensīva kravas satiksme, bet pasažieru vilciens no Rīgas kursē tikai brīvdienās.

1926.gada 28.decembra “Latvijas dzelzceļnieku vēstnesis” raksta: “11. decembrī notika jaunceltās Vecgulbenes stacijas ēkas atklāšana. Jaunā stacijas ēka celta pēc profesora Federa projekta, 2 stāvos un to iesāka būvēt 1925. gadā. Apakšējā stāvā telpas paredzētas pasažieriem, bufetei un ekspluatacijas kantorim; otrā stāvā domāts novietot ceļu iecirkņa kontori. materiālu kantori, mašīnu iecirkņa kantori, dzelzceļa policiju u. t. t. Ēkā ierīkota centrālā tvaika apsildīšana. Pavisam būve izmaksājusi 255.000 ls.
Uz stacijas iesvētīšanu ieradās satiksmes ministrs Aronietis, tieslietu ministrs Bite, dzelzceļu galvenais direktors Rode, tehniskais direktors Timuška un daudzi citi. leradušies arī viesi no tālākas apkārtnes un daudz apkārtējo iedzīvotāju. Viesus stacijā sagaida ziediem, stacijas nams greznots zaļumiem”.

 

Adrese: Gulbene, Dzelzceļa iela 8