Gulbenes dzelzceļa stacija

 

                                                                 (1936.gada foto)

                                                                        (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Arhitektoniski nozīmīgākā ēka dzelzceļa mezglā ir 1926.gadā pēc pazīstamā arhitekta, profesora Pētera Federa projekta uzbūvētā Gulbenes dzelzceļa stacijas pasažieru ēka. Uzskatāma par vienu no tā laika lielākajām un modernākajām stacijas ēkām Latvijā. Otrā pasaules kara laikā staciju nopostīja. Pēc kara dažu gadu laikā stacijas ēku atjaunoja un saveda kārtībā sliežu ceļus, depo un citas celtnes. Stacijas ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Agrāk Gulbene bija nozīmīga mezgla stacija, bet mūsdienās, pēc līniju Ieriķi–Gulbene un Gulbene–Abrene (Pitalova) slēgšanas, tās nozīme ir neliela. Gulbenē pastāv mazintensīva kravas satiksme, bet pasažieru vilciens no Rīgas kursē tikai brīvdienās.

1926.gada 28.decembra “Latvijas dzelzceļnieku vēstnesis” raksta: “11. decembrī notika jaunceltās Vecgulbenes stacijas ēkas atklāšana. Jaunā stacijas ēka celta pēc profesora Federa projekta, 2 stāvos un to iesāka būvēt 1925. gadā. Apakšējā stāvā telpas paredzētas pasažieriem, bufetei un ekspluatacijas kantorim; otrā stāvā domāts novietot ceļu iecirkņa kontori. materiālu kantori, mašīnu iecirkņa kantori, dzelzceļa policiju u. t. t. Ēkā ierīkota centrālā tvaika apsildīšana. Pavisam būve izmaksājusi 255.000 ls.
Uz stacijas iesvētīšanu ieradās satiksmes ministrs Aronietis, tieslietu ministrs Bite, dzelzceļu galvenais direktors Rode, tehniskais direktors Timuška un daudzi citi. leradušies arī viesi no tālākas apkārtnes un daudz apkārtējo iedzīvotāju. Viesus stacijā sagaida ziediem, stacijas nams greznots zaļumiem”.

 

Adrese: Gulbene, Dzelzceļa iela 8

 

Saikavas muiža (Friedrichswald)

 

                                                (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Muižas kungu mājā bijusi iekārtota Lejasskola. Tagad tā drupu stāvoklī iegusi džungļos, kas agrāk bijis parks.

1950.gadā “Madonas arājs” raksta: “Pagājušajā gadā Saikavas Lejasskolā 4 klasēs mācījās 68 skolēni, bet šogad to skaits pieaugs līdz 120, sakarā ar 7 klašu atvēršanu. Skolas paplašināšanai ciema izpildkomiteja piešķīrusi vēl vienu ēku “Rūķīšos”.
- Kā tad esiet sagatavojušies jaunajam mācību gadam? -jautājam direktoram b. Brīvkalnam.
- Vēl jau nav nekas darīts, bet gan jau sagatavosimies, - viņš pašapmierināti  atbild. - Mums jau ar celtniecības kantori par remontiem līgums noslēgts.

Skolai vajadzīgi lielāki remonti, sevišķi “Rūķīšos”, kur krāsns un durvis sabojājušās, sienas un griesti nokvēpuši. Tas pats ir ar inventāru. Liela daļa solu sabojāti, mētājas ar atlauztām atzveltnēm un kājām. Tie visi jālabo. Bez tam skolēnu pieaugums prasa, lai papildinātu inventāru, bet par to nav padomāts.
Stāvoklis ir kritisks, tas jāatzīst katram. Tāpēc nesaprotama ir skolas direktora b. Brīvkalna bezrūpība un pašapmierinātība. Vai tāpat kā pagājušā gadā viņš atkal domā pieļaut to, ka bērni pulcētos nesakārtotās telpās? Vai par stāvokli savā skolā nederētu nopietnāk padomāt arī bērnu vecākiem un Saikavas ciema izpildkomitejai?”

Mūsdienās visas muižas un skolas ēkas ieaugušas tādā biezoknī, ka droši var pabraukt garām tās nepamanot. Kopta ir tikai viena ēka, kura atrodas pie tautas nama. Bet agrāk muižai bijušas gan dzirnavas, krogi, gan ķieģeļu ceplis.

 

Adrese: Madonas novads, Praulienas pagasts, Vecsaikava (koordinātes - 56.761402, 26.412861 )

 

Jelgava, Svētās Trīsvienības baznīca

 

                                                                  (1920-to gadu foto)

                                                             (pēc Otrā pasaules kara)

                                                            (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

                                                (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                              (Fotografēts 2025.gadā, Līgas Landsbergas foto)
 

 

“1574. gadā hercogiene Anna, Gotharda Ketlera atraitne, bija ar Jelgavas pilsonības un apkārtnes muižniecības palīdzību tagadējās baznīcas būvi iesākuse, un pabeidza tikai 1625. gadā, bet  torni pat vēl vēlāk — 1688. gadā. Sv. Trīsvienības baznīca ir viena no skaistākām baznīcām Zemgalē. Pie baznīcas vārtiem cieši pieslienas no akmeņiem celts divstāvu nams, viens no vecākiem Jelgavā, varbūt, ka viņš agrākos laikos noderējis kā pilsētas domes nams.” (no grāmatas “Zemgales galvas pilsēta Jelgava (1928.), tās rakstības stils tekstā saglabāts)

 Jelgavas pilsēta savā mājas lapā par šo baznīcu raksta sekojošo: “Sv. Trīsvienības baznīca aizsākās 1567.gadā, kad hercogs Gothards Ketlers izdeva rīkojumu par jaunas baznīcas celšanu vācu draudzei Jelgavā. 1574. gadā sāka celt Sv. Trīsvienības baznīcas mūra ēku, kas uzskatāma par vienu no pasaulē pirmajām jaunuzceltām baznīcām luterāņu draudzei. Baznīcas arhitekts ir Joriss Jorisons Frēze. Baznīcas ēkas iesvētīšana notika 1615. gadā.

Baznīcas tornis tika uzcelts 1688. gadā būvju meistara Martina Knoha vadībā, bet 1862. gadā pēc Emīla Strausa projekta torni pārbūvē, paceļot to līdz 80,5 metru augstumam.

Sv. Trīsvienības baznīcai liktenīgs izrādījās Otrais pasaules karš, kura laikā Jelgavas pilsēta tika nopostīta. Lieli postījumi tika nodarīti arī Jelgavas Sv. Trīsvienības dievnamam. 1954. gadā baznīcas altāra daļu uzspridzina, ēkas mūrus novāc, atstājot zvanu torni, kas kļuva par militāru objektu.

2004. gadā torni pārsedza ar stikla jumtu, un tā augstums sasniedza 50,17 metrus, torņa formu saglabājot arhitekta M. Knoha veidotajā izskatā.

Piesaistot Eiropas Savienības finanšu līdzekļus, pēc vairāk kā 60 gadu klusēšanas, baznīcas tornis atdzima 2010. gada 16. novembrī”.

Mūsdienās tornī ir tūrisma informācijas centrs, restorāns, izstāžu zāles.

Baznīcas priekšā uzstādīts piemineklis pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem.

 

Adrese: Jelgava, Akadēmijas iela 1