Liepāja, Svētās Annas luterāņu baznīca

 

                                                                   (1920.gada foto)

 

 

 (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

1930.gada “Praktisks ilustrēts vadonis pa Liepāju un Dienvidkurzemi” raksta: “Visvecākā Sv. Annas baznīca, kas pirmo reizi pieminēta 1508. gadā, atradās Vecajos kapos, uz salas, kuru iežogoja Liepas upes ietekas jūrā. 1560. gadā vizitātors Funks to atradis sagruvušā stāvoklī, ar melnu altāra akmeni, Sv. Annas tēlu, kuram ļaudis nesuši elku upurus, un nedaudziem mazvērtīgiem baznīcas piederumiem. Baznīca bijusi iegrimusi dziļi zemē un kapu sēta sapostītā stāvoklī. Uz Funka ierosinājumu celta jauna baznīca, kura, domājams, bija pagaidu celtne un atradās tagadējā vietā. Par šo otro baznīcu runā vizitātors Dāvids Gerke 1587. gadā, aizrādīdams, ka baznīcā un tās tuvumā apglabāti Liepājas draudzes bagātākie locekļi, bet pārējie apbedīti Vecajos kapos.

Trešā Annas baznīca iesvētīta tagadējā vietā 1597. gada 12. jūlijā. Kaut gan jau 1561. gadā Liepājas draudze dabūja savu pirmo luterisko mācītāju, tomēr vēl ilgi pēc tam draudzes locekļi turējās pie pagānu parašām. Pat vēl 1638. gadā, izdarot baznīcas vizitāciju, atrasts, ka ļaudis nes upurus Sv. Annas tēlam. Latviešu mācītājam uzdeva Annas tēlu aizgādāt. Baznīca pārbūvēta 1671.—75.gados, apbūvējot koka sienas ar ķieģeļu sienām. Tās tornis uzbūvēts 1688.-93. gados, šīs baznīcas garums 24 asis, platums 10 asis un augstums līdz jumtam 5 asis. Torņa augstums 108 pēdas. Baznīcas velve atbalstījās uz divām rindām apzeltītu koka stabu, pa sešiem katrā rindā. Baznīca apvienoja (līdz 1758.g.) latvju un vācu draudzes

1786. gadā baznīca atradusies sagruvušā stāvoklī, bet tā izlabota par 2000 dālderu. Tomēr drīz tās stāvoklis palika tik ļauns, ka vētras laikā jumts draudēja nokrist un dienvidrietumu sienā radās 10 collu plata plaisa. 1817./18. g. ziemā sakristejas grīda bijusi klāta ar sniegu un daļa ērģeļu kora sagāzusies. Pēc tam savākti ziedojumu ceļā 22.000 rubļu, ar kuriem 1820. gadā 25 nedēļu laikā baznīca izlabota, pēc tam tā paša gada 29. septembrī iesvētīta.

1798. gadā baznīcas tornī iespēra zibens, bet uguni nodzēsa. 1823. gadā tornim noņēma spici un tā vietā uzcēla kupolu. Tornis pārbūvēts 1872./73. gados, palielinot tā augstumu līdz 196 pēdām. Ar to tornis ir augstākā celtne pilsētā.

Baznīca tagadējā veidā pārbūvēta 1892.—93.gados gotiskā stilizējumā, ar plašām, gaišām telpām, kur vietas apmēram 5000 personām. Baznīcas garums 60, platums 20 un augstums 14 metri. Baznīcas krustiski velvētie griesti atbalstas uz divām rindām varenu mūra stabu, pa sešiem katrā rindā. Starp katras puses stabu rindu un ārsienu, sākot no altāra, plaša galereja, uz kurieni uzeja katrā galā no galvenās ieejas un no altāra puses. Altāra sienas pusē melna tāfele ar Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo vārdiem. Ērģeļu koris atbalstās uz 4 apaļiem akmeņa stabiem. Ērģeles ozola, tagadējā veidā pārbūvētas un paplašinātas no Valkera 1913. gadā. Ozolkoka kancele pa kreisi pie pirmā staba, no altāra skaitot. Baznīcā seši lukturi. Starp katras puses trešo un ceturto stabu sānu sienās ir durvis. Soli ozola koka. Logi mazāki apakšējā daļā, lielāki augšdaļā. Baznīcas iekšienē viss jauns, izņemot baroka stila altāri, kurš uzglabājies no 17. gadsimta - trešās Annas baznīcas”.

Šajā ceļveža aprakstā nekur nav pieminēts baznīcas projektētājs. Izrādās, ka pēc zibens spēriena baznīcas tornī Liepājas pilsētas arhitekts Maks Pauls Berči saņēma pasūtījumu uzbūvēt baznīcas torni no jauna. Tas bija grūts uzdevums – vecajai būvei radīt jaunu torni. Baznīca tādējādi kļuva par augstāko celtni pilsētā – M.P. Berči to pacēla līdz 196 pēdām. 

Tikai pēc divdesmit gadiem arhitekts saņēma piedāvājumu projektēt Sv. Annas baznīcai jaunu ēku. Šoreiz vajadzēja pielāgot ēku tornim. Gala rezultātā pilsētnieki bija apmierināti ar neo-gotisko celtni. Tā šķita svinīgi atturīga, tomēr ekspresīva un detalizēti perfekti nostrādāta.

No 2004. līdz 2005. gadam - uzlabota apkures sistēma, iekļaujot zemgrīdas apkures instalācijas un pilnībā nomainot grīdas segumu baznīcā, kā arī atjaunota altārdaļa, nomainot tās grīdas segumu un sētiņu; savukārt laika posmā no 2006. līdz 2007. gadam ir tikusi veikta baznīcas iekštelpu un sienu renovācija.

 

Adrese: Liepāja, Kuršu laukums 5/6

 

Liepāja, Svētās Annas baznīcas mācītājmuiža

 

                                                                    (2019.gada foto)

                                                        (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Sv. Annas latviešu draudzes pastorāts Liepājā Ed. Veidenbauma ielā 12 savā ārējā izskatā ne ar ko neatšķiras no mācītājmājām laukos. Vienīgi piebraucamā ceļa un pagalma vietā ir iela. Mūra ēkai ir vidēji augsts cokols un divslīpju jumts ar daļēji nošļauptiem galiem. Pastāv hipotēze, ka 1775. gadā kreisā ēkas daļa piebūvēta pie jau esošas koka ēkas. No šī būvperioda saglabājušies sešrūšu logi ar furnitūru. (Mācītājmuižas Latvijā, 2002)

Mūsdienās ēka izskatās neizmantota, bet vismaz logi nestāv vaļā.

 

Adrese: Liepāja, Eduarda Veidenbauma iela 12

 

Liepājas eļļas fabrika

 

                                                                   (1910.gada foto)

                                                                                     (1925.gada foto)
 

                                                                   (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

Alfrēda Kīlera eļļas fabrika dibināta 1880.gadā. Vēlāk saukta par Eļlas ekstrakcijas fabriku.

Portāls lsm.lv 2020.gadā raksta: “Liepājā sākta 19. gadsimtā celtās bijušās Eļļas ekstrakcijas fabrikas daļēja nojaukšana, atbrīvojot vietu teritorijas nomnieka – Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas uzņēmuma “Ekers Stividors LP” plānotajam kravu uzglabāšanas laukumam, noliktavām un ražotnei. Daudzi liepājnieki jau pauduši sašutumu par notiekošo un neizpratni, kāpēc pilsētas būvvalde devusi atļauju nojaukt ēkas, ko savulaik projektējis arhitekts Makss Pauls Berči, ar kura atstāto pilsētbūvniecības un industriālo mantojumu pati pašvaldība līdz šim lepojusies, iekļaujot to arī tūrisma maršrutos.

19. gadsimta beigās celtā un aptuveni 6 hektārus lielu teritoriju aizņemošā Liepājas eļļas fabrika darbojās līdz 2003. gadam, un vēlāk to nopirka uzņēmums “Amberhaus”, iznomājot Liepājas ostā strādājošam uzņēmumam “Ekers Stividors LP”, kas bijušās fabrikas pagalmā nodarbojās ar kravu pārkraušanu. Kad nomnieks vēlējās šeit iegūt vietu jaunām noliktavām, 2018. gadā tika veikta vēsturisko ēku un skursteņa apsekošana, atzīstot, ka tie ir avārijas stāvoklī un turpmākai saimnieciskai darbībai nav izmantojami. 

“Liepājā ostas dēļ, kuras uzņēmējiem jāceļ jaunas noliktavas, kas ir metāla kastes, mēs esam gatavi ziedot unikālu pērli, kāpt tam pāri, lai tikai gūtu, iespējams, īslaicīgu peļņu,” situāciju raksturoja liepājniece Kristīne Dzelme.

Pirms vairākiem gadiem fabriku apsekojis arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes speciālists Andris Biedriņš, kurš lūdzis vairākām ēkām noteikt industriālā mantojuma statusu, tomēr priekšlikums nav atbalstīts. 

Arī tad, kad 2012. gadā izstrādāja Liepājas pilsētas plānojumu, Kultūras mantojuma pārvalde neesot uzstājusi uz visu fabrikas vēsturisko ēku saglabāšanu.

“Ja saglabā ēkas, kas atrodas gar Oskara Kalpaka ielu un gar Sliežu ielu, tad teritorijas iekšpusē iespējama arī cita saimnieciskā darbība. Nav prasība saglabāt visu apbūvi,” stāstīja Liepājas būvvaldes sabiedrisko attiecību speciālists Aigars Štāls.

Daudzi liepājnieki sociālajos tīklos jau pauduši neizpratni, kā var nojaukt ēkas, ko projektējis  Makss Pauls Berči – arhitekts, kura atstātās būves iekļautas vietējā tūrisma maršrutos un pirms dažiem gadiem tika lepni prezentētas vēsturnieka Imanta Lancmaņa uzrakstītā grāmatā.

“Mēs – Karostas glābšanas biedrība – vairākas reizes esam piedalījušies industriālā mantojuma dienās. Autobusi bija pilni, cilvēki Liepājā nāca, skatījās – viņiem bija interesanti. Žēl, ka iet postā kaut kādas vietas, vērtības, bet ko lai saka – paši esam tādus cilvēkus ievēlējuši, kas tā ir lēmuši,” sacīja biedrības “Karostas glābšanas biedrība” pārstāve Monta Krafte.

Liepājas būvvaldē uzsver, ka projekta izstrādes laikā vairākkārt esot aicinājuši projektētājus un pasūtītājus pārskatīt ieceri par fabrikas ēku nojaukšanu, taču tas nav darīts. Šajā gadījumā, kad ēkām nav piemērots industriālā vai arhitektūras pieminekļa statuss, pašvaldība privātīpašnieka intereses vairs nevarot ietekmēt”.

 

Adrese: Liepāja, Sliežu iela 4