Sesavas baznīca

 

                                            (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Baznīca atrodas Sesavas kapu vidusdaļā. Sākotnēji te bijusi pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera pavēles 1567.gadā celta koka baznīca. Mūra baznīca uzcelta 1633. gadā. Lieli pārbūves darbi tika veikti 1855. gadā, pēc kuriem baznīca ieguvusi pašreizējo izskatu. Savulaik te bijusi viena no lielākajām draudzēm - ap astoņi tūkstoši luterticīgo. Baznīcai ir Kurzemes dievnamiem raksturīgas iezīmes – samērā vienkārša āriene, bet dekoratīva iekštelpu apdare, kur galvenā vieta ierādīta altārim. Dievnamā ir apskatāma J. Dēringa altārglezna "Kristus debesbraukšana" (1860. g.) un A. Martina 1860. g. pārbūvētas ērģeles ar 25 reģistriem.

Sesavas baznīcā 1859.gadā pie mācītāja Foigta kristīts vēlākais Latvijas pirmais brīvvalsts prezidents Jānis Čakste. Savukārt 1872.gadā pie mācītāja Krīgera kristīts vēlākais pirmais brīvvalsts tieslietu ministrs Pēteris Juraševskis.

Adrese: Jelgavas novads, Elejas pagasts (koordinātes - 56.421891, 23.731406 )

 

Trapes muiža (Briedenes muiža, Breden) Iecavas pagastā

 

                                            (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

1926.gadā izdevums “Ārpusskolas izglītība” raksta: “Kroņa-Misas pagasts sabiedriskas dzīves ziņā ir viens no klusākiem. Par izrīkojumiem te reti kad ko dzird; varbūt ka attaisnojums tam ir arī izrīkojumu telpu jautājums, kādu pagastā nav. Jau pirms kara vietējā Izglītības biedrība domāja ķerties pie nepieciešamā nama būves, nopirka pat jau pagasta centrā, pie Trapes kroga gruntsgabalu, bet ar to arī tālāku netika. Tagad toreizējās Izglītības biedrības vietā darbojas Kultūras un Lauksaimniecības biedrības. Nama būvesjautājumā iets pat jau drusku tālāk: ieguva savā īpašumā bijušo Trapes muižas kungu dzīvojamo ēku, kuru arī jau gadus divus atpakaļ kā noplēsa un materiālus — kokus aizveda uz jauno vietu, kur tie vēl tagad pūst. Tāpat biedrība jau pagājušā gadā nopirka un apstrādāja lielu daudzumu koku, kuri ari padoti iznīcībai un sapūst, jo biedrībām nav līdzekļu ko iesākto galā vest. Tagad izrīkojumus notur: vasarā, parasti, pie Trapes kroga, biedrības dejas laukumā, kur brīvā dabā spēlē arī teātri. Ziemā izrīkojumus notur parasti „Suganes" skolā, kur telpas arī gan šauras.”

Adrese: Bauskas novads, Iecavas pagasts (koordinātes - 56.566845, 24.316860)

 

Vecsaules mācītājmuiža

 

                                                              (Fotografēts 2023.gadā)

Man nav izdevies atrast agrāko laiku Vecsaules mācītājmuižas ēkas foto. Mūsdienas ēka nav sagaidījusi un tās vietā uzcelta jauna ēka. Privātīpašums. Nofotografēju no liela attāluma un bildes faktiski nav lietojamas, bet es tomēr tās pievienoju. Vecajos laikos mācītājmuižu ar Vecsaules baznīcu savienojusi aleja, pa kuru uz baznīcu gājuši gan dažādu baznīcas svētku viesi un dalībnieki, gan kristāmie un iesvētāmie.

Mācītājmuižas izskats aprakstīts grāmatā “Mācītājmuižas Latvijā, kas izdota 2002.gadā: “lespaidu par baroka krāšņumu mācītājmuižu arhitektūrā sagrauj Vecsaules mācītājmāja, kuras celtniecība aprakstīta 1749. gadā. Jaunā dzīvojamā ēka celta no labi tēstiem baļķiem un segta ar salmu jumtu, tajā atrodas priekšnams un viena istaba labajā pusē, divas gala un divas malas istabas un blakus tualete. Viesistabā un vienā gala istabā ir dēļu grīda. Viesistabas un visu pārējo istabu augšējā daļa, arī priekšnamā ir jau pabeigta. Cita istaba vēl nav gatava, tāpat arī durvis, logi un krāsnis...aizmugurējām durvīm ir caurkalta atslēga un rokturis. Zelmini mūrēti no ķieģeļiem kaļķu javā. Logu rāmji ir jau izgatavoti, tiem pieliktas nepieciešamās lietas no dzelzs, daudz logu apkalumu. Galdnieku un mazie kalēju darbi arī ir jau pilnīgi pabeigti. Ir pievesti vajadzīgie būvakmeņi un 15000 ķieģeļu skursteņa pamatam un izbūvei, kā arī piecas kaudzes dēļu un melni glazēti podiņi trīs krāsnīm. Pārējās pastorāta ēkas bija sekojošas - vecā mācītājmāja - sena un zemē iegrimusi mītne, klēts, jauna rija un nenokrāsota kalpu māja, kurai jānomaina apakšējie baļķi.”

Adrese: Bauskas novads, Vecsaules pagasts (koordinātes - 56.412632, 24.321713)

 

Jaunsaules katoļu baznīca

 

                                                              (Baznīca 2016.gadā)

                                                        (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                  (Viesturs Segliņš)

Necilā baznīciņa pēdējos gadus bija pilnīgi nolaista un ieaugusi meža biezoknī tā, ka tai varēja pabraukt garām to nepamanot. Jāteic, ka baznīca līdz mūsu dienām lielā mērā saglabājusies, pateicoties vietējās iedzīvotājas Marijas Gulbes iniciatīvai – viņa kopā ar ģimeni dievnamu uzturējusi, kopusi, un to turpina viņas bērni.

Bet… Kādā jaukā dienā lauku baznīciņa Jaunsaulē ar draudzi ne vairāk par desmit cilvēkiem saņem Amerikas tēvoča mantojumu – gandrīz 363 000 eiro. Tas vietējā sabiedrībā izraisījis teju vai krusta karus…

2016.gadā stājās spēkā testaments, ar ko ASV latvietis un kādreizējais jaunsaulietis Viesturs Segliņš (1926–2016) novēlēja vairāk nekā pusmiljonu eiro baznīcai, to sadalot Jaunsaules Svētā Konrāda Romas katoļu dievnamam un Skaistkalnes Romas katoļu baznīcai. Draudžu kontos ieskaitīta nauda, attiecīgi 363 000 eiro un vairāk nekā 200 000 eiro. Tas ir viens no ievērojamākajiem privātpersonas ziedojumiem Latvijas otrās brīvvalsts laikā baznīcai un arī kopumā. Viestura Segliņa un viņa sievas pīšļi guldīti dzimtās zemes klēpī līdzās baznīcai Jaunsaulē.

2018.gadā no gaidītās dievnama atdzimšanas joprojām nebija ne vēsts. Vienīgais, kas par mantojuma naudu pagaidām bija iegādāts - jauns vieglais auto mācītāja vajadzībām, un aizgājēja tuvinieki šokēti, no baznīckungiem izdzirdot, ka vienīgais, kas dievnamā jāuzlabo, ir… grīda.

1937. gadā, kad Segliņš bija 11 gadu vecs puika, Skaistkalnes kapucīni nolēma uz katoļiem piešķirtās kapsētas zemes Jaunsaulē būvēt mūra baznīcu ar dzīvokli sargam. Tā paša gada vasarā kapucīnu tēvi jau iesvētīja pamatus, un, kā liecina fotogrāfijas Segliņu dzimtas albumā, roku pamatakmens iecelšanā un ēkas celtniecībā pielicis arī Viesturs ar ģimeni.

Cerēto baznīcā iešanu pārtrauca Otrais pasaules karš, Viestura tēvs Viktors, būdams ne tikai draudzes loceklis, bet arī aizsargs un Vārberģu mājas saimnieks, kopā ar ģimeni – sievu Annu un četriem bērniem (piektais – dēls – palika Latvijā) – bija spiests doties bēgļu gaitās līdz pat Amerikai. Tautiešu un sporta pasaules aprindās Viesturs vēlāk kļuva pazīstams kā šahists, par ko liecina arī paša pasūtīts uzraksts uz kapa pieminekļa: šaha čempions Vācijā 1956. gadā un ASV 1969. gadā.

Paveroties ceļam uz Latviju, Viesturs uz dzimteni pie radiem centies atbraukt vismaz reizi divos vai trijos gados. Un vienmēr apmeklējis Jaunsaules baznīcu. Bērnības atmiņas un piederība katoļu draudzei mūža nogalē bija tik spēcīgas, ka Segliņš izlēma savus iekrājumus un līdzekļus no pārdotajiem īpašumiem novēlēt dzimtās puses baznīcām.

Testamenta izpildītājs, ASV dzīvojošais tautietis Jānis Zommers (aizgājēja māsasvīrs) atklāj, ka “aizgājēja īpaša griba bija Jaunsaules baznīcas pārbūve un labiekārtošana”, kurai, pēc radinieku cerībām, bija jāsākas jau 2018.gadā. Zommers ticies arī ar Jaunsaules baznīcas mācītāju Romualdu Baļčūnu, kuram darījis zināmu gan to, ka ir šāds testaments (tā rakstu tobrīd jau bija saņēmis draudzes priekšnieks Viktors Gulbis) un baznīcai drīz ienāks nauda, gan aizgājēja gribu dievnamu labiekārtot. Tajā pašā reizē viņš Baļčūnu iepazīstinājis ar savu krustmeitu Silviju Jemeļjanovu, kurai lūdzis dievnama rekonstrukcijas procesā palīdzēt un būt par uzraugu.

Atšķirībā no Skaistkalnes baznīcas, kas ir kultūrvēstures piemineklis, tāpēc process ir daudz laikietilpīgāks, Jaunsaules baznīcā izdevies diezgan ātri tikt galā ar formalitātēm, atlicis vien ķerties pie darbiem.

Liels bijis testamenta izpildītāja pārsteigums, jūnija sākumā saņemot krustmeitas ziņu, ka visi plānotie darbi tiek iesaldēti baznīctēvu neizprotamas rīcības dēļ. Par jau padarītajiem darbiem netiek veikti pārskaitījumi no baznīcas konta. Gan darbi, gan maksājumi tika bremzēti, jo tos pēkšņi, kā izrādījās, jāsaskaņo ar Jelgavas diecēzes bīskapu.

“Iznāk, ka baznīcā labā roka nezina, ko dara kreisā?” retoriska ir Silvija, atklādama, ka pirmais pirkums, ko par 15 000 eiro no mantojuma naudas iegādājusies Jaunsaules katoļu baznīca, ir pavisam jauna Škoda priesterim.

“To var saprast – mācītājam ir septiņas draudzes, tāpēc skaidrs, ka transports ir nepieciešams. Taču skaidrs ir vēl kas – naudu par mašīnu mācītājs pārskaitīja nevilcinoties (un to, kā saprotu, iespējams izdarīt tikai ar bīskapa atļauju), bet, kad runa par baznīcas rekonstrukciju, tiek pateikts, ka tik daudz naudas mums nav?” neizpratnē ir aizgājēja radiniece.

Par to, ka mantotās naudas ir pietiekami, lai Jaunsaulē izveidotu ievērojamu katoļu pulcēšanās vietu, ir pārliecināti gan testamenta izpildītāji, gan draudzes pārstāvji, gan arhitekte Vija Ozola. Tikšanās reizē viņa arī izrādīja baznīckungiem skices, kā dievnams varētu izskatīties jau drīzā nākotnē.

Bīskaps uz tikšanos ieradās kopā ar “saviem būvniekiem”, visai ironiski noskaņots. Viņaprāt, “šajā vietā nav cilvēku”, kas uz baznīcu nāktu, tāpēc “kā saimnieks” apšauba rekonstrukcijas lietderīgumu. „Var jau uzcelt šeit katedrāli, un tālāk?” skeptisks bija Pavlovskis. Vietējie iedzīvotāji jau pauduši bažas, ka, izrādot pārsteigumu par testamentu, katoļu baznīcas funkcionāru vēlme varētu būt novilcināt laiku, lai sakārtotu sev izdevīgas shēmas. Vaicāts, vai draudzei ziedota nauda var aizplūst baznīcas kopējā kasē “labākiem mērķiem”, Pavlovskis ir noraidošs, mierinot, ka “to, cik kurai draudzei bankas kontā naudas”, viņš “nezina un nekontrolē”.

Mulsina vēl kāds fakts. Sarunā ar sapulces dalībniekiem bīskaps apliecināja, ka Skaistkalnes katoļu baznīca, kurai ziedots vairāk nekā 200 000 eiro, “nav zem Jelgavas diecēzes, bet gan pieder mūkiem”, tāpēc teikšanas tajā viņam neesot. “Es nezinu, ko baznīca plānojusi darīt par ziedoto naudu, jo par to neatbildu,” paskaidroja Pavlovskis. Tomēr, kā sarunā atklāj Skaistkalnes baznīcas tēvs Jānis Vīlaks, dievnams joprojām ir zem Jelgavas diecēzes un par to, kur izlietot ziedoto naudu, lemšot… bīskaps Pavlovskis.

Tomēr pēc visām šīm peripētijām dievnams ir uzcelts un 2020.gada 27.septembrī piedzīvoja iesvētīšanas misi. Objekta pārbūves projekta autore, arhitekte Vija Ozola jau daudzus gadus ir jaunsauliete, kas viņu iedvesmojis baznīcu uzlūkot ne vien kā dievnamu, bet arī kā garīguma centru, kas šai vietai piešķirtu jaunas iespējas un vizuālo tēlu. „Ēkai radījām torni, kam noteikti jābūt katrā baznīcā, zvanu, garos logus, kas piešķir tiekšanos uz augšu.”

Pārbūves gaitā atjaunotas arī visas baznīcas iekštelpas, izbūvēts otrais stāvs, kur izveidotas omulīgas telpas atpūtai un neformālām tikšanām. Baznīcā, kas iepriekš bijusi bez apkures, nu ierīkota elektriskās apsildes sistēma. Par dievnama atdzimšanu visiem pagastā kopš šīs vasaras sākuma četras reizes dienā – precīzi pulksten 9, 12, 15 un 18 – „ziņo” torņa zvana skaņas. Apliecinājumi, ka objekts bijis to veicēju mīlestības darbs, rodami arī interjerā – tornī zem zvana saules staros zaigo vitrāžas krusts, bet sienas rotā mākslinieces Ievas Jurjānes gleznotas 14 Krusta ceļa pieturas. 

Adrese: Bauskas novads, Skaistkalnes pagasts (koordinātes - 56.342229, 24.470747)

 

Jaunsaules luterāņu baznīca

 

                                                                 (Baznīca senāk)

                                                                                   (Gads nezināms)

                                             (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Jaunsaules pirmā koka baznīca celta ap 1637. gadu. 1700. gadā tiek minēta "koka baznīca ar mazu torni, diezgan veca, tomēr vēl lietojama un labā stāvoklī, ar salmu jumtu". 1737. gada dokumentos minēts, ka tā ir pussabrukusi. Par Jaunsaules muižas īpašnieka Franča Kristofa fon Netelhorsta līdzekļiem uzcēla pildrežģa tehnikā jaunu dievnamu un iesvētīja to 1740. gada 29. oktobrī.

Tagadējo, Kurzemes guberņas arhitekta Frīdriha Šulca projektēto, 1827. - 1830. gadā celto ampīra stila mūra dievnamu iesvētīja 1830. gada 2. augustā.
Pirmā pasaules karā sagrāva baznīcas torni un jumta segumu, baznīcas zvans tika aizvests uz Krieviju. Dievnamu atjaunoja un iesvētīja tikai 1931. gada 11. oktobrī. Otrā pasaules kara laikā sašāva celtnes torni un jumtu. Dievkalpojumi Jaunsaules baznīcā notika līdz 1947. gadam, draudzē kalpoja mācītājs T. Valters. Komunistiskais režīms mācītāju notiesāja un izsūtīja. Baznīcā uzdarbojās vandāļi, izdemolējot ērģeles un sabojājot altārgleznu. 
1953. - 1954. gadā draudze atjaunoja torni. 60. gadu sākumā nodokļu politikas dēļ draudze bija spiesta baznīcu atstāt. Dievnamā kolhozs ierīkoja tukšās taras noliktavu. Baznīca pamazām nonāca avārijas stāvoklī. Pēc baznīcas atgūšanas draudze ar kolhoza "Vecsaule" palīdzību sāka celtnes atjaunošanu. 1990. gadā, kad tika atjaunota draudzes darbība, tika uzsākti arī baznīcas atjaunošanas darbi, kurus vadīt uzņēmās A. Balgalvis, un kuros aktīvi iesaistījās arī draudzes locekļi. 1990. - 1993. gadā atjaunoja celtnes jumtu un interjeru, aizmūrēja torņa laternas logus.
Draudzē sāka kalpot mācītājs V. Parpucis, viņu nomainīja V. Kļaviņš, vēlāk L. Rozentāls. Kopš 1996. gada Jaunsaules baznīcā kalpo tagadējais draudzes mācītājs Jānis Tālums.

Baznīca ir garenbūve ar izvirzītu torni un pusloka kupolu,ko vainago laterna. Celtnes galvenais akcents ir trīspakāpju tornis, ko grezno izteiktās starpstāvu dzegas, pirmā stāva pilastri un otrā stāva toskāniskās kolonnas. Pašreiz zvanu tornī atrodas zvans ar uzrakstu: "Jaunsaules ev. lut. Draudzes baznīcas zvans. Jāņa par. gr. 2.20.1931. g. Dāmu komiteja un draudze."
Baznīcas interjers veidots ļoti askētiski, bet ar greznāku altāra daļu. Ērģeļu lukta balstās uz toskāniskām kolonnām un ērģeļu luktas margas rotā virpoti balustri. 1831. gadā būvētās ērģeles un prospekts gājis bojā pēc otrā pasaules kara.
Mūsdienās altāra retablā atrodas Nellijas Radvilas glezna "Augšāmcelšanās", bet pirms otrā pasaules kara tur atradusies nezināma autora glezna "Kristus apskaidrošana". Šī altārglezna līdz 2009. gadam glabājusies Rundāles pils muzeja fondos, bet pēc tam tā ir atgriezta Jaunsaules draudzei un ir restaurēta Latvijas Mākslas akadēmijā.

Jaunsaules ev. lut. baznīcai kopš 2009. gada ir piešķirts vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statuss.

Adrese:  Bauskas novads, Vecsaules pagasts, Jaunsaule (koordinātes - 56.345566, 24.461901 )

 

 

Bauskas luterāņu baznīca

 

                                               (Fotogrfēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                      (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)
 

                                                              (1930-to gadu foto)

Pirmā Bauskas baznīca, kura nesa Sv. Ģertrūdes vārdu, atradās uz pussalas Mūsas un Mēmeles satekā, netālu no Livonijas ordeņa pils. 16. gadsimta pēdējā trešdaļā tās draudze sadalījās un 1573. gadā patreizējās Bauskas vecpilsētas teritorijā tika uzsākta jaunās latviešu draudzes Sv. Trīsvienības baznīcas celtniecība. Vācu draudze vēl kādu laiku noturēja dievkalpojumus vecajā baznīcā, līdz tā 1584. gadā tika nojaukta.
Jauno, Sv. Gara vārdā nosaukto vācu draudzes dievnamu sāka būvēt 1591. gadā un tā celtniecību pabeidza jau 1594. gadā. Sākotnēji celtne bija bez torņa, kura būve ieilga līdz pat 1614. gadam. Vēl pagāja turpat desmit gadi, līdz 1623. gadā tornis ieguva skaistu noslēgumu ar kupolu, vaļēju galeriju un stāvu, piramidālu smaili. Torņa celtniecība, ko vadīja būvmeistars Mihaels Ulrihs no Arnštates, diemžēl netika pienācīgi pabeigta. Caurā pagaidu jumta dēļ smailes konstrukcija drīz nonāca kritiskā stāvoklī un kopā ar tajā uzkārto zvanu draudēja nogāzties. Briesmas tika novērstas tikai 1638. gadā, kad torņa jumtam uzlika skārda segumu. Pilnībā jumta remontu pabeidza tikai 1639. gadā jūnijā un tas izmaksāja 9328 markas. Šos darbus veica kāds Kristofs Trebavs no Viļņas.
Zviedru sirojumos pa Kurzemi 17. gadsimta 3. ceturksnī Sv. Gara baznīca necieta, taču nopietnus pārbaudījumus tai atnesa Ziemeļu karš. 1701. gadā, kad Bausku ieņēma Kārļa XII vadītais zviedru karaspēks, baznīcā izcēlās ugunsgrēks, kuru tikai ar grūtībām izdevās apdzēst. 1716. gada baznīcas vizitācijā tomēr atzīmēts, ka dievnams ir labā stāvoklī, piebilstot, «cik nu tas šādos grūtos laikos vispār ir iespējams». 1717. gadā no jauna tika apjumta torņa smaile.
1733. gada 24. februārī nodega Bauskas latviešu draudzes baznīca. Vainīgais - skroderzellis M. K. Heinšs gan tika sodīts ar nāvi sadedzinot, taču Sv. Trīsvienības baznīca tā arī netika atjaunota. Latviešu draudze, kas ieilgušā remonta dēļ jau agrāk noturēja dievkalpojumus Sv. Gara baznīcā, tagad bija spiesta pārcelties uz šejieni pavisam. Abu draudžu līdzāspastāvēšana dievnamā ilga līdz pat 1939. gadam.
Nākošo lielāko remontu Sv. Gara baznīca pieredzēja 1756. gadā, kad tika nomainīts jumts un ieklāti jauni griesti. Savukārt, 1766. gadā notika torņa smailes kapitālais remonts. Tā gaitā smailes galā uzstādītajā lodē tika uzieta kapsula ar 1623. gadā ievietotiem dokumentiem, kuri vēstīja par svarīgākajiem notikumiem tā laika pilsētas un baznīcas dzīvē. Vecajiem dokumentiem pēc tradīcijas tika pievienoti jauni un tos ielodēja Bauskas varkaļa Kristofa Fridriha Freizes izgatavotā kārbiņā, kuru savukārt ielika šī paša meistara darinātā un apzeltītā lodē smailes galā. Bez dokumentiem tur ievietoja arī vairākas sava laika monētas un kādu medaļu. Torņa skārda iegādei līdzekļus deva Gothards Fridrihs fon Šrēderss, bet gailis tika izlabots un apzeltīts par tirgotāja J. Ā. Hollenhāgena līdzekļiem. Nākošo nopietno remontu dievnams piedzīvoja 18.gadsimta beigās, kad tika remontēts draudzes telpas jumts, ārsienas, mainīti logu rāmji un labota baznīcas mūra sēta. Kā kora un sakristejas jumta labotājs 1796. gadā minēts Bauskas mūrniekmeistars Karls Fridrihs Drezdens. Lielos remontus vainagoja pavisam nepatīkams gadījums - 1799. gadā dievnama tornī iespēra zibens. Tas pamatīgi bojāja jumta konstrukciju, kura, savlaicīgi nenovēršot bojājumus, pamazām nonāca aizvien bēdīgākā stāvoklī.

Sv. Gara baznīcu skāra arī franču krievu kara notikumi. 1812. gada augustā te tika ieslodzīti kaujā pie lecavas gūstā saņemtie krievu karavīri, bet decembrī baznīcu izmantoja kā armijas pārtikas noliktavu.

Torņa remontu uzsāka tikai 1813. gada maijā. Vecā, zibens bojātā smaile izrādījās vairs nelietojama, tādēļ to nojauca un tās vietā uzbūvēja jaunu - stipri piezemētāku četrslīpu jumtiņu. Šādā izskatā tornis redzams vēl šobrīd. Zemais jumtiņš tomēr izrādījās tikpat nedrošs kā augstā smaile - jau 1815. gada 1. maijā tajā atkal trāpīja zibens. Laimīgā kārtā arī šoreiz baznīca neaizdegās. Bija bojāti vienīgi kārniņi, jumta spāres un draudzes telpas durvis.

Turpmāko divdesmit gadu laikā dievnams tika stipri nolaists. 1839. gada martā sastādītajā baznīcas inspekcijas slēdzienā kā galēji kritisks novērtēts logu stāvoklis un uzsvērta vispārēja remonta nepieciešamība. Tāds arī nekavējoties tika uzsākts. Jau 1839. gada maijā Kurzemes guberņas arhitekts Fridrihs Šulcs izgatavoja attiecīgu projektu un tāmi, kas paredzēja jumta seguma, skursteņu un krāšņu remontu, logu rāmju un durvju nomaiņu, fasāžu un iekšpuses krāsošanu u. c. darbus. Minētos darbus par 385 rbļ. mazāksolīšanā nosolīja Bauskas mūrniekmeistars Johans Gotlībs Kohs. Remonts ilga līdz 1840. gada novembrim, un tā laikā dievkalpojumi notika pilsētas rātsnamā.
Savu kārtu sagaidīja arī baznīcas dārzs. 1853. gadā kāds Bauskas pilsonis Porešs uzsāka līdzekļu vākšanu tā labiekārtošanai. Jau nākamajā gadā naudas bija savākts pietiekami, lai pasūtītu kalt akmens stabus un iepirktu žogam nepieciešamos kokmateriālus. 1855. gadā žoga būve bija pabeigta un tika uzsākta koku un krūmu stādīšana.

Pirmo pasaules karu Sv. Gara baznīca pārlaida samērā veiksmīgi. Jumtu gan ķēra kāds vācu artilērijas lādiņš, taču arī šoreiz celtne neaizdegās. Latvijas Republikas laikā 1932. gadā dievnams kopā ar mākslinieciski vērtīgo inventāru tika iekļauts valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Docenta Paula Kampes vadībā te 1933. gadā notika liels remonts. Tika labots apmetums, remontēts jumts, skursteņi, logailas, krāsotas fasādes. 1934. gadā, atbilstoši toreizējās iekšpolitikas tendencēm, baznīca tika nodota latviešu draudzei, iekšēji vienojoties, ka vācu draudze turpinās aprūpēt dievnama altārtelpu. 1939. gadā, sakarā ar vācbaltu izceļošanu uz Vāciju, vācu draudze baznicā beidza pastāvēt.
Sv. Gara baznīca ievērojami cieta 1944. gada septembrī, kad Bausku ieņēma Sarkanā Armija. Pilnīgi bija nopostīts celtnes dienvidu puses jumta segums, izsisti visi logi, stipri bojāts apmetums. Arī šoreiz kāda augstāka vara pasargāja seno celtni no iznīcības - netālu no kanceles cauri jumtam baznīcā iekrita liela aviobumba, taču tā nesprāga. Kā piemiņa no šiem pārbaudījumiem baznīcas sienā vēl tagad aplūkojams kāds tajā iestrēdzis šāviņš. Dievnama jumts tika salabots jau tā paša 1944. gada rudenī, šim nolūkam izmantojot daudzo sagrauto Bauskas vecpilsētas namu kārniņus.
1961. gadā notika mēģinājums baznīcu aizdedzināt, pielaižot uguni tās malkas noliktavai. Lietas apstākļi ļauj nešaubīties par tīšu ļaunprātību. Pozitīvas pārmaiņas baznīcā iezīmējušās pašos pēdējos gados, kopš savu atbildību par vēsturisko ēku sākusi apzināties pilsētas pašvaldība. 1991. gada rudenī par pilsētas līdzekļiem tika nomainīts jumta segums, bet 1992. gadā baznīcu pieslēdza centralizētajam apkures tīklam.

Pagaidām nav izdevies precizēt, kad Svētā Gara baznīca ieguvusi torņa pulksteni, taču, jādomā, ka tas noticis jau 17. gadsimtā. Dokumentos pulksteņa pastāvēšana pirmoreiz pieminēta tikai 1777. gadā, kad Bauskas kalējs Hauptmanis veicis tā remontu, kā atalgojumu saņemot trīs dālderus.

Bauskas Sv. Gara baznīca, līdzīgi kā ap to izveidotā kapsēta apmēram divus gadsimtus kalpojusi kā pilsētnieku un apkārtnes muižnieku apbedījumu vieta. Te atdusas daudzi draudzes mācītāji, sākot ar 1609. gadā mirušo pirmo šīs baznīcas mācītāju Johanu Bitneru. Pēdējo mājvietu te atraduši gan pilsētas birģermeistari un maģistrāta locekļi, gan tirgotāji un amatnieki. Svētītā zemē te guldīti arī no tālienes atklīduši mākslinieki un svešu zemju karavadoņi. Kā īpaši kolorīta vēsturiska persona šajā sakarā tiek minēts zviedru armijas pulkvedis Johans Lībeks, kas vairāk pazīstams ar iesauku Aklais Valentīns. („Bauskas Sv.Gara baznīca”, 1993)

Adrese: Bauska, Plūdoņa iela 13a

Bija reiz mājas - Doriņi, Vecsaules pagastā

 

                                                       (Foto no 2011.gada Google maps)

                                                                                (2015.gada foto) 

                                           (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Latvijas brīvvalsts laikā bijušas lielas un turīgas mājas. To gadu laikrakstos bieži parādās raksti par izstādēs godalgotiem “Doriņos” audzētiem zirgiem un citiem lopiem. Mūsdienās no senās godības pāri palicis vairs tikai manteļskurstenis un autobusa pietura, kurai joprojām ir šo māju nosaukums.

Adrese: Bauskas novads, Vecsaules pagasts (koordinātes - 56.377866, 24.389985 )