09.09.23

Bauskas luterāņu baznīca

 

                                               (Fotogrfēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)
                                                             (1930-to gadu foto)



Pirmā Bauskas baznīca, kura nesa Sv. Ģertrūdes vārdu, atradās uz pussalas Mūsas un Mēmeles satekā, netālu no Livonijas ordeņa pils. 16. gadsimta pēdējā trešdaļā tās draudze sadalījās un 1573. gadā patreizējās Bauskas vecpilsētas teritorijā tika uzsākta jaunās latviešu draudzes Sv. Trīsvienības baznīcas celtniecība. Vācu draudze vēl kādu laiku noturēja dievkalpojumus vecajā baznīcā, līdz tā 1584. gadā tika nojaukta.
Jauno, Sv. Gara vārdā nosaukto vācu draudzes dievnamu sāka būvēt 1591. gadā un tā celtniecību pabeidza jau 1594. gadā. Sākotnēji celtne bija bez torņa, kura būve ieilga līdz pat 1614. gadam. Vēl pagāja turpat desmit gadi, līdz 1623. gadā tornis ieguva skaistu noslēgumu ar kupolu, vaļēju galeriju un stāvu, piramidālu smaili. Torņa celtniecība, ko vadīja būvmeistars Mihaels Ulrihs no Arnštates, diemžēl netika pienācīgi pabeigta. Caurā pagaidu jumta dēļ smailes konstrukcija drīz nonāca kritiskā stāvoklī un kopā ar tajā uzkārto zvanu draudēja nogāzties. Briesmas tika novērstas tikai 1638. gadā, kad torņa jumtam uzlika skārda segumu. Pilnībā jumta remontu pabeidza tikai 1639. gadā jūnijā un tas izmaksāja 9328 markas. Šos darbus veica kāds Kristofs Trebavs no Viļņas.
Zviedru sirojumos pa Kurzemi 17. gadsimta 3. ceturksnī Sv. Gara baznīca necieta, taču nopietnus pārbaudījumus tai atnesa Ziemeļu karš. 1701. gadā, kad Bausku ieņēma Kārļa XII vadītais zviedru karaspēks, baznīcā izcēlās ugunsgrēks, kuru tikai ar grūtībām izdevās apdzēst. 1716. gada baznīcas vizitācijā tomēr atzīmēts, ka dievnams ir labā stāvoklī, piebilstot, «cik nu tas šādos grūtos laikos vispār ir iespējams». 1717. gadā no jauna tika apjumta torņa smaile.
1733. gada 24. februārī nodega Bauskas latviešu draudzes baznīca. Vainīgais - skroderzellis M. K. Heinšs gan tika sodīts ar nāvi sadedzinot, taču Sv. Trīsvienības baznīca tā arī netika atjaunota. Latviešu draudze, kas ieilgušā remonta dēļ jau agrāk noturēja dievkalpojumus Sv. Gara baznīcā, tagad bija spiesta pārcelties uz šejieni pavisam. Abu draudžu līdzāspastāvēšana dievnamā ilga līdz pat 1939. gadam.
Nākošo lielāko remontu Sv. Gara baznīca pieredzēja 1756. gadā, kad tika nomainīts jumts un ieklāti jauni griesti. Savukārt, 1766. gadā notika torņa smailes kapitālais remonts. Tā gaitā smailes galā uzstādītajā lodē tika uzieta kapsula ar 1623. gadā ievietotiem dokumentiem, kuri vēstīja par svarīgākajiem notikumiem tā laika pilsētas un baznīcas dzīvē. Vecajiem dokumentiem pēc tradīcijas tika pievienoti jauni un tos ielodēja Bauskas varkaļa Kristofa Fridriha Freizes izgatavotā kārbiņā, kuru savukārt ielika šī paša meistara darinātā un apzeltītā lodē smailes galā. Bez dokumentiem tur ievietoja arī vairākas sava laika monētas un kādu medaļu. Torņa skārda iegādei līdzekļus deva Gothards Fridrihs fon Šrēderss, bet gailis tika izlabots un apzeltīts par tirgotāja J. Ā. Hollenhāgena līdzekļiem. Nākošo nopietno remontu dievnams piedzīvoja 18.gadsimta beigās, kad tika remontēts draudzes telpas jumts, ārsienas, mainīti logu rāmji un labota baznīcas mūra sēta. Kā kora un sakristejas jumta labotājs 1796. gadā minēts Bauskas mūrniekmeistars Karls Fridrihs Drezdens. Lielos remontus vainagoja pavisam nepatīkams gadījums - 1799. gadā dievnama tornī iespēra zibens. Tas pamatīgi bojāja jumta konstrukciju, kura, savlaicīgi nenovēršot bojājumus, pamazām nonāca aizvien bēdīgākā stāvoklī.

Sv. Gara baznīcu skāra arī franču krievu kara notikumi. 1812. gada augustā te tika ieslodzīti kaujā pie lecavas gūstā saņemtie krievu karavīri, bet decembrī baznīcu izmantoja kā armijas pārtikas noliktavu.

Torņa remontu uzsāka tikai 1813. gada maijā. Vecā, zibens bojātā smaile izrādījās vairs nelietojama, tādēļ to nojauca un tās vietā uzbūvēja jaunu - stipri piezemētāku četrslīpu jumtiņu. Šādā izskatā tornis redzams vēl šobrīd. Zemais jumtiņš tomēr izrādījās tikpat nedrošs kā augstā smaile - jau 1815. gada 1. maijā tajā atkal trāpīja zibens. Laimīgā kārtā arī šoreiz baznīca neaizdegās. Bija bojāti vienīgi kārniņi, jumta spāres un draudzes telpas durvis.

Turpmāko divdesmit gadu laikā dievnams tika stipri nolaists. 1839. gada martā sastādītajā baznīcas inspekcijas slēdzienā kā galēji kritisks novērtēts logu stāvoklis un uzsvērta vispārēja remonta nepieciešamība. Tāds arī nekavējoties tika uzsākts. Jau 1839. gada maijā Kurzemes guberņas arhitekts Fridrihs Šulcs izgatavoja attiecīgu projektu un tāmi, kas paredzēja jumta seguma, skursteņu un krāšņu remontu, logu rāmju un durvju nomaiņu, fasāžu un iekšpuses krāsošanu u. c. darbus. Minētos darbus par 385 rbļ. mazāksolīšanā nosolīja Bauskas mūrniekmeistars Johans Gotlībs Kohs. Remonts ilga līdz 1840. gada novembrim, un tā laikā dievkalpojumi notika pilsētas rātsnamā.
Savu kārtu sagaidīja arī baznīcas dārzs. 1853. gadā kāds Bauskas pilsonis Porešs uzsāka līdzekļu vākšanu tā labiekārtošanai. Jau nākamajā gadā naudas bija savākts pietiekami, lai pasūtītu kalt akmens stabus un iepirktu žogam nepieciešamos kokmateriālus. 1855. gadā žoga būve bija pabeigta un tika uzsākta koku un krūmu stādīšana.

Pirmo pasaules karu Sv. Gara baznīca pārlaida samērā veiksmīgi. Jumtu gan ķēra kāds vācu artilērijas lādiņš, taču arī šoreiz celtne neaizdegās. Latvijas Republikas laikā 1932. gadā dievnams kopā ar mākslinieciski vērtīgo inventāru tika iekļauts valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Docenta Paula Kampes vadībā te 1933. gadā notika liels remonts. Tika labots apmetums, remontēts jumts, skursteņi, logailas, krāsotas fasādes. 1934. gadā, atbilstoši toreizējās iekšpolitikas tendencēm, baznīca tika nodota latviešu draudzei, iekšēji vienojoties, ka vācu draudze turpinās aprūpēt dievnama altārtelpu. 1939. gadā, sakarā ar vācbaltu izceļošanu uz Vāciju, vācu draudze baznicā beidza pastāvēt.
Sv. Gara baznīca ievērojami cieta 1944. gada septembrī, kad Bausku ieņēma Sarkanā Armija. Pilnīgi bija nopostīts celtnes dienvidu puses jumta segums, izsisti visi logi, stipri bojāts apmetums. Arī šoreiz kāda augstāka vara pasargāja seno celtni no iznīcības - netālu no kanceles cauri jumtam baznīcā iekrita liela aviobumba, taču tā nesprāga. Kā piemiņa no šiem pārbaudījumiem baznīcas sienā vēl tagad aplūkojams kāds tajā iestrēdzis šāviņš. Dievnama jumts tika salabots jau tā paša 1944. gada rudenī, šim nolūkam izmantojot daudzo sagrauto Bauskas vecpilsētas namu kārniņus.
1961. gadā notika mēģinājums baznīcu aizdedzināt, pielaižot uguni tās malkas noliktavai. Lietas apstākļi ļauj nešaubīties par tīšu ļaunprātību. Pozitīvas pārmaiņas baznīcā iezīmējušās pašos pēdējos gados, kopš savu atbildību par vēsturisko ēku sākusi apzināties pilsētas pašvaldība. 1991. gada rudenī par pilsētas līdzekļiem tika nomainīts jumta segums, bet 1992. gadā baznīcu pieslēdza centralizētajam apkures tīklam.

Pagaidām nav izdevies precizēt, kad Svētā Gara baznīca ieguvusi torņa pulksteni, taču, jādomā, ka tas noticis jau 17. gadsimtā. Dokumentos pulksteņa pastāvēšana pirmoreiz pieminēta tikai 1777. gadā, kad Bauskas kalējs Hauptmanis veicis tā remontu, kā atalgojumu saņemot trīs dālderus.

Bauskas Sv. Gara baznīca, līdzīgi kā ap to izveidotā kapsēta apmēram divus gadsimtus kalpojusi kā pilsētnieku un apkārtnes muižnieku apbedījumu vieta. Te atdusas daudzi draudzes mācītāji, sākot ar 1609. gadā mirušo pirmo šīs baznīcas mācītāju Johanu Bitneru. Pēdējo mājvietu te atraduši gan pilsētas birģermeistari un maģistrāta locekļi, gan tirgotāji un amatnieki. Svētītā zemē te guldīti arī no tālienes atklīduši mākslinieki un svešu zemju karavadoņi. Kā īpaši kolorīta vēsturiska persona šajā sakarā tiek minēts zviedru armijas pulkvedis Johans Lībeks, kas vairāk pazīstams ar iesauku Aklais Valentīns. („Bauskas Sv.Gara baznīca”, 1993)

Adrese: Bauska, Plūdoņa iela 13a