.jpg)
.jpg)
Necilā baznīciņa pēdējos gadus bija pilnīgi nolaista un ieaugusi meža biezoknī tā, ka tai varēja pabraukt garām to nepamanot. Jāteic, ka baznīca līdz mūsu dienām lielā mērā saglabājusies, pateicoties vietējās iedzīvotājas Marijas Gulbes iniciatīvai – viņa kopā ar ģimeni dievnamu uzturējusi, kopusi, un to turpina viņas bērni.
Bet… Kādā jaukā dienā lauku baznīciņa Jaunsaulē ar draudzi ne vairāk par desmit cilvēkiem saņem Amerikas tēvoča mantojumu – gandrīz 363 000 eiro. Tas vietējā sabiedrībā izraisījis teju vai krusta karus…
2016.gadā stājās spēkā testaments, ar ko ASV latvietis un kādreizējais jaunsaulietis Viesturs Segliņš (1926–2016) novēlēja vairāk nekā pusmiljonu eiro baznīcai, to sadalot Jaunsaules Svētā Konrāda Romas katoļu dievnamam un Skaistkalnes Romas katoļu baznīcai. Draudžu kontos ieskaitīta nauda, attiecīgi 363 000 eiro un vairāk nekā 200 000 eiro. Tas ir viens no ievērojamākajiem privātpersonas ziedojumiem Latvijas otrās brīvvalsts laikā baznīcai un arī kopumā. Viestura Segliņa un viņa sievas pīšļi guldīti dzimtās zemes klēpī līdzās baznīcai Jaunsaulē.
2018.gadā no gaidītās dievnama atdzimšanas joprojām nebija ne vēsts. Vienīgais, kas par mantojuma naudu pagaidām bija iegādāts - jauns vieglais auto mācītāja vajadzībām, un aizgājēja tuvinieki šokēti, no baznīckungiem izdzirdot, ka vienīgais, kas dievnamā jāuzlabo, ir… grīda.
1937. gadā, kad Segliņš bija 11 gadu vecs puika, Skaistkalnes kapucīni nolēma uz katoļiem piešķirtās kapsētas zemes Jaunsaulē būvēt mūra baznīcu ar dzīvokli sargam. Tā paša gada vasarā kapucīnu tēvi jau iesvētīja pamatus, un, kā liecina fotogrāfijas Segliņu dzimtas albumā, roku pamatakmens iecelšanā un ēkas celtniecībā pielicis arī Viesturs ar ģimeni.
Cerēto baznīcā iešanu pārtrauca Otrais pasaules karš, Viestura tēvs Viktors, būdams ne tikai draudzes loceklis, bet arī aizsargs un Vārberģu mājas saimnieks, kopā ar ģimeni – sievu Annu un četriem bērniem (piektais – dēls – palika Latvijā) – bija spiests doties bēgļu gaitās līdz pat Amerikai. Tautiešu un sporta pasaules aprindās Viesturs vēlāk kļuva pazīstams kā šahists, par ko liecina arī paša pasūtīts uzraksts uz kapa pieminekļa: šaha čempions Vācijā 1956. gadā un ASV 1969. gadā.
Paveroties ceļam uz Latviju, Viesturs uz dzimteni pie radiem centies atbraukt vismaz reizi divos vai trijos gados. Un vienmēr apmeklējis Jaunsaules baznīcu. Bērnības atmiņas un piederība katoļu draudzei mūža nogalē bija tik spēcīgas, ka Segliņš izlēma savus iekrājumus un līdzekļus no pārdotajiem īpašumiem novēlēt dzimtās puses baznīcām.
Testamenta izpildītājs, ASV dzīvojošais tautietis Jānis Zommers (aizgājēja māsasvīrs) atklāj, ka “aizgājēja īpaša griba bija Jaunsaules baznīcas pārbūve un labiekārtošana”, kurai, pēc radinieku cerībām, bija jāsākas jau 2018.gadā. Zommers ticies arī ar Jaunsaules baznīcas mācītāju Romualdu Baļčūnu, kuram darījis zināmu gan to, ka ir šāds testaments (tā rakstu tobrīd jau bija saņēmis draudzes priekšnieks Viktors Gulbis) un baznīcai drīz ienāks nauda, gan aizgājēja gribu dievnamu labiekārtot. Tajā pašā reizē viņš Baļčūnu iepazīstinājis ar savu krustmeitu Silviju Jemeļjanovu, kurai lūdzis dievnama rekonstrukcijas procesā palīdzēt un būt par uzraugu.
Atšķirībā no Skaistkalnes baznīcas, kas ir kultūrvēstures piemineklis, tāpēc process ir daudz laikietilpīgāks, Jaunsaules baznīcā izdevies diezgan ātri tikt galā ar formalitātēm, atlicis vien ķerties pie darbiem.
Liels bijis testamenta izpildītāja pārsteigums, jūnija sākumā saņemot krustmeitas ziņu, ka visi plānotie darbi tiek iesaldēti baznīctēvu neizprotamas rīcības dēļ. Par jau padarītajiem darbiem netiek veikti pārskaitījumi no baznīcas konta. Gan darbi, gan maksājumi tika bremzēti, jo tos pēkšņi, kā izrādījās, jāsaskaņo ar Jelgavas diecēzes bīskapu.
“Iznāk, ka baznīcā labā roka nezina, ko dara kreisā?” retoriska ir Silvija, atklādama, ka pirmais pirkums, ko par 15 000 eiro no mantojuma naudas iegādājusies Jaunsaules katoļu baznīca, ir pavisam jauna Škoda priesterim.
“To var saprast – mācītājam ir septiņas draudzes, tāpēc skaidrs, ka transports ir nepieciešams. Taču skaidrs ir vēl kas – naudu par mašīnu mācītājs pārskaitīja nevilcinoties (un to, kā saprotu, iespējams izdarīt tikai ar bīskapa atļauju), bet, kad runa par baznīcas rekonstrukciju, tiek pateikts, ka tik daudz naudas mums nav?” neizpratnē ir aizgājēja radiniece.
Par to, ka mantotās naudas ir pietiekami, lai Jaunsaulē izveidotu ievērojamu katoļu pulcēšanās vietu, ir pārliecināti gan testamenta izpildītāji, gan draudzes pārstāvji, gan arhitekte Vija Ozola. Tikšanās reizē viņa arī izrādīja baznīckungiem skices, kā dievnams varētu izskatīties jau drīzā nākotnē.
Bīskaps uz tikšanos ieradās kopā ar “saviem būvniekiem”, visai ironiski noskaņots. Viņaprāt, “šajā vietā nav cilvēku”, kas uz baznīcu nāktu, tāpēc “kā saimnieks” apšauba rekonstrukcijas lietderīgumu. „Var jau uzcelt šeit katedrāli, un tālāk?” skeptisks bija Pavlovskis. Vietējie iedzīvotāji jau pauduši bažas, ka, izrādot pārsteigumu par testamentu, katoļu baznīcas funkcionāru vēlme varētu būt novilcināt laiku, lai sakārtotu sev izdevīgas shēmas. Vaicāts, vai draudzei ziedota nauda var aizplūst baznīcas kopējā kasē “labākiem mērķiem”, Pavlovskis ir noraidošs, mierinot, ka “to, cik kurai draudzei bankas kontā naudas”, viņš “nezina un nekontrolē”.
Mulsina vēl kāds fakts. Sarunā ar sapulces dalībniekiem bīskaps apliecināja, ka Skaistkalnes katoļu baznīca, kurai ziedots vairāk nekā 200 000 eiro, “nav zem Jelgavas diecēzes, bet gan pieder mūkiem”, tāpēc teikšanas tajā viņam neesot. “Es nezinu, ko baznīca plānojusi darīt par ziedoto naudu, jo par to neatbildu,” paskaidroja Pavlovskis. Tomēr, kā sarunā atklāj Skaistkalnes baznīcas tēvs Jānis Vīlaks, dievnams joprojām ir zem Jelgavas diecēzes un par to, kur izlietot ziedoto naudu, lemšot… bīskaps Pavlovskis.
Tomēr pēc visām šīm peripētijām dievnams ir uzcelts un 2020.gada 27.septembrī piedzīvoja iesvētīšanas misi. Objekta pārbūves projekta autore, arhitekte Vija Ozola jau daudzus gadus ir jaunsauliete, kas viņu iedvesmojis baznīcu uzlūkot ne vien kā dievnamu, bet arī kā garīguma centru, kas šai vietai piešķirtu jaunas iespējas un vizuālo tēlu. „Ēkai radījām torni, kam noteikti jābūt katrā baznīcā, zvanu, garos logus, kas piešķir tiekšanos uz augšu.”
Pārbūves gaitā atjaunotas arī visas baznīcas iekštelpas, izbūvēts otrais stāvs, kur izveidotas omulīgas telpas atpūtai un neformālām tikšanām. Baznīcā, kas iepriekš bijusi bez apkures, nu ierīkota elektriskās apsildes sistēma. Par dievnama atdzimšanu visiem pagastā kopš šīs vasaras sākuma četras reizes dienā – precīzi pulksten 9, 12, 15 un 18 – „ziņo” torņa zvana skaņas. Apliecinājumi, ka objekts bijis to veicēju mīlestības darbs, rodami arī interjerā – tornī zem zvana saules staros zaigo vitrāžas krusts, bet sienas rotā mākslinieces Ievas Jurjānes gleznotas 14 Krusta ceļa pieturas.
Adrese: Bauskas novads, Skaistkalnes pagasts (koordinātes - 56.342229, 24.470747)
