(Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)
(Foto no Vaidas Villerušas grāmatas "Gājums")
Tagad Ikšķiles muižas vieta un alusdarītava atrodas
zem ūdens apmēram starp Danču krogu Rīgas ielā 41 un vecās baznīcas drupām.
Skaisto muižas kungu dzīvojamo ēku uzbūvēja 1794.gadā slavenais arhitekts,
francūzis Kristofers Hāberlands. Tā bijusi viena no lielākajām un senākajām
Rīgas apriņķa muižām, tās īpašnieks līdz agrārajai reformai bija Rīgas pilsēta,
bet arendatori – daudz un dažādi, lielākoties poļu izcelsmes. 1755.gadā muižas
rentes tiesības iegūst slepenpadomnieks Otto Hermanis fon Fitinghofs. Viņš šajā
laikā ir daudzu Vidzemes muižu īpašnieks un lepojies ar to, ka no savām muižām
Alūksnē un Lubānā varot atjāt līdz Rīgai, mainot zirgus tikai savās muižās. Viņš ir
izglītots, ar plašiem sakariem un tas jūtams arī Ikšķilē. Tiek ataicināta
Hāberlandu dzimta ar saviem mūrniekiem un celtniekiem, kas veic baznīcas un
muižas ēku pārbūvi. Kristofam Hāberlandam, mūrnieka dēlam, tiek uzticēta jauna kungu
nama būve. Celtniecības beigas pats Fitinghofs nepieredz, jo mirst 1792.gadā,
bet būves pabeigšanu vada viņa atraitne. Pa šo laiku Kristofs Hāberlands kļuvis
jau par Rīgas pilsētas galveno būvmeistaru.
Pēc agrārās reformas te saimniekoja Kārlis Ducēns,
kurš ierīkoja arī gateri un paraugsaimniecību. Blakus muižai atradās arī alus
darītava. Tās nomnieki bija Rīgas sīkpilsonis Hermanis Šlenkers un vēlāk - Rīgas
ģildes tirgotājs Kārlis Kimmels.
Mūsdienās Ikšķiles muižu var apskatīt tikai
fotoattēlos, plānos un iztēloties tās skaistumu, lasot aprakstus par muižu.
Kāda bija muižas tuvākā apkartne tajā laikā? No lielā Polockas ceļa pa labi uz
muižu veda gobu aleja. Tūdaļ aiz vietas, kur aleja atdalas no ceļa, pārsimt
soļus uz priekšu – ķestera māja, draudzes skolas māja, nedaudz tālāk – senās kapsētas
vieta. Ceļa kreisajā pusē – sensenais Danču krogs. Alejas abās pusēs lauku vidū
lielās rijas un šķūņi. Ap pašu muižas ēku puslokā grupējas saimniecības ēkas –
staļļi, ērberģi, klētis, brūzis, piena pagrabi, kūtis un smēde. Muižas dārzs
saplūst ar pirmās kapsētas vietu pie baznīcas. Pašā Daugavas krastā Baznīckrogs
jeb Voitiņkrogs, gar Daugavu uz augšu – muižas kalpu mājas. Upē pretī muižai
liela sala – Muižas sala ar pļavām un šķūņiem.
Otrā pasaules kara laikā ēkas tikai nedaudz
papostītas, bet īsto postu tās piedzīvo pēckara gados, kad tās ieskaita padomju
saimiecības “Budeskalni” īpašumā. Tad neviens par ēkām vairs nerūpējās, tikai
postīja un mēsloja. Bet veidojot Rīgas HES ūdenskrātuvi, to visu pārklāja
ūdens. (no V.Villerušas grāmatas "Gājums")
Adrese: Ikšķile, posmā starp Rīgas ielu 41 un baznīcas drupām, zem ūdens
(Fotografēts 2015.gada, Līgas Landsbergas foto)
Senākā mūra pils Latvijā ir
Ikšķiles bīskapa pils un Ikšķiles baznīca - senākā mūra celtne Baltijā.
Mūsdienās uz Svētā Meinarda salas Rīgas hidroelektrostacijas ūdenskrātuvē esot
saglabājušās pils pagrabstāva un pamatu atliekas.
1201.
gadā bīskaps Alberts pārcēla bīskapa sēdekli uz Rīgu un izlēņoja Ikšķiles pili
bruņiniekam Konrādam no Meiendorpas, sauktam arī par Ikšķiles Konrādu (Conrado de Ykescule), kas uzskatāms par Ikšķiļu dzimtas ciltstēvu. Konrāds Meijendorfs
bija apprecējis Jersikas Visvalža meitu un kļuvis par Visvalža znotu. Pēc
Konrāda nāves meita apprecas ar Johanu Bardevisu. Bardevisi oficiāli pieņem par
uzvārdu sava īpašuma nosaukumu un turpmāk ir Ikskili. Tā ir ļoti plaša dzimta,
no kuras daļa meklējama arī Igaunijā. Pils Ikskiliem piederēja sešās paaudzēs.
Sv. Meinarda baznīca Ikšķilē bija
Livonijas bīskapa baznīca un tieši šeit meklējami pirmsākumi Līvzemes un
Livonijas valsts vēsturei. Tā būvēta vairāk kā pirms 800 gadiem. Līdz ar
baznīcas celšanu iezīmējams kristietības sākums Latvijā - sala ir pirmā
kristietības svētvieta Latvijā. Svētais Meinards (1130.-1196.), pazīstams arī
kā Meinhards, bija pirmais zināmais katoļu misionārs Livonijā, pirmais Ikšķiles
bīskaps un Romas Katoļu baznīcas svētais. Meinards bija priesteris no
Sēgebergas augustīniešu klostera Holšteinā, kurš Latvijas teritorijā ieradās kā
misionārs kopā ar Brēmenes tirgotājiem, uz kuru kuģa Meinards bija pieņemts par
kapelānu.
1184. gadā Meinards uzcēla koka
kapellu Ikšķilē un kalpoja par misionāru. 1184./1185. gada ziemā Ikšķilei
uzbruka lietuvji, Meinards ar lībjiem bija spiests patverties mežā. Lai
aizsargātos pret tālākiem uzbrukumiem, misionārs, apmaiņā pret lībju solījumu
kristīties, ierosināja būvēt akmens pili. Tolaik Baltijā nepazina akmens
celtniecību, tādēļ Sv. Meinards uzaicināja meistaru no Gotlandes, un Baltijā
tapa pirmā mūra celtne - ar lielu nocietinājumu apjozta baznīca, kas laika
gaitā piedzīvojusi neskaitāmus postījumus un pārbūves. Sv. Meinards mira 1196.
gadā un tika apglabāts Ikšķiles baznīcā pie altāra, taču vēlāk (14. gadsimtā)
viņa mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kuras sienas nišā tās
atrodas vēl tagad.1550. gadā baznīcu savā īpašumā
ieguva muižnieks Teodors Šluknigs, kas izpostīto dievnamu pārdeva Rīgas
pilsētai. 1577.gadā karā ar krieviem baznīca atkal tika nopostīta. 1630.gadā, pateicoties
Zviedrijas karalim Gustavam Ādolfam, baznīcu atjauno. Bet 1656.gadā Krievijas
cara Alekseja Mihailoviča karaspēks baznīcu izpostīja un sagrautajos mūros
ierīkoja noliktavu. 1656.gadā pēc krievu karaspēka aiziešanas Rīgas būvmeistara
Indriķa Hennekena vadībā baznīcā tika veikti vērienīgi remontdarbi. Lielā
Ziemeļu kara laikā (1700. – 1721.) Pētera Lielā karaspēks baznīcu kārtējo reizi
nopostīja. 1739.gadā celtne jau bijusi atjaunota. Ievērojamāki remontdarbi
notikuši 1754.gadā, par to liecina gadskaitlis „1754” draudzes telpā.
Baznīcas kapitāla pārbūve pēc arhitekta J.D. Felsko projekta notika 1879. –
1881. gadā. Pārbūvēto baznīcu iesvētīja 1880. gada rudenī. Pēc pārbūves baznīcā
bija 400 sēdvietas un tā saglabāja tādu veidolu līdz pat tās sagraušanai 1915.-
1916. gadā. 1.Pasaules kara laikā baznīcu sagrāva vācu artilērijas šāviņi. Senā
baznīca cieta arī Otrajā pasaules karā - 1944. gada augustā tās tuvumā
norisinājās padomju un vācu tanku kauja.
1976. gadā ekspluatācijā tika
nodots pirms sešiem gadiem celtais ūdenskrātuves aizsargdambis pie Ikšķiles.
Ūdenskrātuves izveide skāra arī Ikšķiles baznīcas drupas, kuras, atbilstoši
ūdens uzstādījumam- 18 metriem virs jūras līmeņa-, atrastos 0,85 metru dziļumā,
un tādējādi tiktu pakļautas izskalošanai. Lai to nepieļautu, saskaņā ar 1973.
gadā izstrādāto projektu tika veikta baznīcas un pils mūru konservācija un
mākslīgās salas izveide, izveidojot smilšu uzbērumu 19 metrus virs jūras
līmeņa, nogāzes nostiprinot ar akmeņiem. Tās mūru daļas, kas palika zem
uzbēruma līmeņa, tika simboliski eksponētas, zālājā izvietojot betona plāksnes
atbilstoši sienu atrašanās vietām.
Adrese: Ikšķile, sv.Meinarda sala, Rīgas ielas 36 tuvumā
