Bolderājas mols un bākas (Daugavgrīvas mols)

 

                                                       (Fotografēts 2023.gadā, V.S.foto)

Daugavas kreisā krasta dambja galā 1788. gadā tiek uzcelta bāka — baļķu tornis ar ugunskuru uz augšējās platformas. Uz Rīgu nākošo kuģu vadītājiem Daugavas grīvas atrašana vienmēr bijusi saistīta ar grūtībām. Dažādu navigācijas zīmju, to skaitā bāku, ierīkošana Daugavas grīvā turpmākajos gadsimtos ir grūti izsekojama. Bākas šajā laikā visbiežāk ir ugunskuri, kurus cenšas pacelt augstāk virs jūras līmeņa ar dažādu ne pārāk ilgmūžīgu koka būvju palīdzību. Šī 1788. gadā ierīkotā bāka nav pirmais gaismas signāls Daugavas grīvā.

No 1782. gada hidrotehniskos darbus Daugavas grīvā vada armijas inženieri Brauers un Gerhards. Viņi pieņem drosmīgu lēmumu savienot Komētfortu un grīvas kreiso krastu ar nepārtrauktu dambi, kas novirzītu Daugavas ūdeņus pa Veismaņa izrakto «Ziemeļu muti» pāri Mangaļsalai. To realizē 1788. gadā. Pasākums izdodas, un Komētforts no Daugavas labā krasta pārceļas uz kreiso, kur atrodas vēl mūsdienās. Pēc dambja izbūves grīva iegūst savu tagadējo virzienu.

19. gadsimta sākumā hidrotehniskie darbi turpinās. No Komētforta jūrā izbūvē ap 600 m garu dambi — mūsdienu kreisā mola daļu. Visā drīzumā jūras nestās smiltis šo dambi no rietumiem savieno ar pludmali, radot norobežotu baseinu aiz dambja starp fortu un cietoksni. Ap 1840. gadu šajā dambī izlauza posmu, tā izveidojot iebrauktuvi līdz tam slēgtajā baseinā. To arī padziļināja, krastā uzbūvēja piestātnes un noliktavas. 1853. gadā jaunajā ostas baseinā, kas galvenokārt bija paredzēts pārziemošanai, iebrauca pirmie kuģi. Daugavgrīvas ziemas osta līdz ar to ieņem savu vietu jūrniecības vēsturē. Agrāk burinieki pārziemoja Kārļa baseinā — Pilsētas kanāla daļā pie un zem tagadējās autoostas, vēlāk — Mīlgrāvja caurtekā.

1921. gadā pabeigta jaunas modernas dzelzsbetona bākas būve grīvas kreisajā krastā, tai blakus loču stacija. Ostā tiek atjaunota kuģu būvētava, piestātnes un citas ierīces Ostas dambī atsākas eksporta kokmateriālu iekraušana kuģos. Lielbritānijā būvētā modernā ledlauža «Krišjānis Valdemārs» ogļu noliktava un ziemas stāvvieta ir Daugavgrīvā — no šejienes tuvāk līdz ledū iestrēgušajām kuģu karavānām jūrā. Jūra diezgan bieži applūdina zemo Daugavgrīvu, tādēļ 1935.gadā ap to pabeidz aizsargdambja būvi. To izdara sabiedriskajos darbos iesaistītie bezdarbnieki.

Otrā pasaules kara laikā tiek iznīcināti dambji, bāka un atlikušie cietokšņa kazemāti. Pašreizējās bākas būve pabeigta 1957. gadā. (“Daugavas raksti”, 1994)

2006. gada “Latvijas jūrniecības gadagrāmatā” rakstīts: “1721. gadā sastādītajā Baltijas jūras locijā atzīmēts akmeņu krāvums, uz kura platformas dedzis ugunskurs. Tas atradies pie toreizējās Daugavas grīvas. 1751.gadā izdotajā locijā bāka vairs nav atzīmēta. 1765. gadā Komētforta ziemeļu daļā uzbūvēja koka bāku ar divām ugunīm jeb ellas lampām, toties 1788. gadā jau pie jaunās Daugavas upes ietekas jūrā pacēlās baļķu tornis kā bāka uz jaunuzceltā akmens mola. Tornis bija atvērts, uz vaļējas platformas tika kurta uguns. Pēc 30 gadiem, 1818. gadā, uzcēla jaunu bāku, tā gaismas signālus sāka raidīt 15. jūnijā. Pie bākas uzstādīja signālmastu vētras un citu signālu standartu pacelšanai. Bākas projekta autors bija Krievijas hidrogrāfijas dienesta priekšnieks L. Spafarjevs (no 1803. gada arī Baltijas bāku direktors jeb uzraugs). Pēc uzbūves bāka bija koka tornis uz astoņstūra mūra pamatnes, kura lieti noderēja Krimas kara laikā, kad bāku 1854. gadā nojauca un uz pamatnes novietoja lielgabalus, kas bija domāti Daugavgrīvas rajona aizstāvībai pret angļu flotes uzbrukumiem. 1818. gadā uzceltās bākas uguns avots bija ellas lampas ar reflektoriem, kas pastiprināja bākas gaismu. Tos uzstādīja 1830. gadā. Bākas gaisma bija nepārtraukta un nemainīga, to nodzēsa vasaras naktīs (laika posmā no maija vidus līdz 1. jūlijam). Bākas gaismas tika izslēgtas arī ziemā. Pēc Krimas kara beigām 1856. gadā tika uzcelts jauns bākas koka tornis, kuru izmantoja līdz 1863. gadam, kad pabeidza jaunās bākas čuguna korpusa montāžu. Tā atradās uz granīta pamata un pēc konstrukcijas bija čuguna tornis, veidots no saliekamām konstrukcijām, kuras tika sastiprinātas kopā ar bultskrūvēm. Tā paša gada rudenī iededzināja bākas ugunis - franču firmas „Soter" rotējošo gaismas aparatūru, kuru papildināja staru metēju lēcas. Bākas baltā zibšņu uguns bija redzama 12 jūras jūdzes tālu. Tās gaismas signāls palielinājās ik pēc 30 sekundēm. Tornī bija arī nepārtraukta sarkana uguns, paredzēta izmantošanai sarežģītos navigācijas apstākļos pavasari, ledus iešanas laikā, un to varēja redzēt piecu jūras jūdžu attālumā. Firmas „Soter" gaismas aparāts Daugavgrīvas bākās kalpoja līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem, ekspluatācijas laikā tas tika iznīcināts divas reizes. Pašas bākas torņa augstums kopā ar granīta pamatni bija 31 metrs. Sākoties 1. pasaules karam, 1914. gada vasarā Daugavgrīvas bākas ugunis tika izdzēstas, lai tās nekalpotu par orientieri vācu kara flotes kuģiem. Pašas bākas mūžs noslēdzās 1915. gadā, kad, atkāpjoties no Rīgas, to uzspridzināja krievu armija. Tūlīt pat vācu armijas daļas uzbūvēja koka pagaidu bākas torni 30 metru augstumā. Tas noturējās līdz 1919. gada 15. oktobrim, kad to nodedzināja Bermonta karaspēka apšaudes laikā no angļu un franču karakuģiem.
Jaunizveidotajai Latvijas Republikai vitāli svarīgs jautājums bija Rīgas ostas darbības atjaunošana un navigācijas zīmju, tai skaitā arī bāku, celtniecība. 1920.gadā tika izstrādāts jaunas dzelzsbetona bākas projekts Daugavgrīvai, un tā paša gada 28. augustā starp Rīgas ostas būvvaldi un uzņēmēju Jūliju Kibermani noslēdza līgumu par tās celtniecību. Jāpiezīmē, ka sākumā bija paredzēts celt koka pagaidu bāku, bet sakarā ar kokmateriālu piegādes problēmām tika nolemts celt dzelzsbetona bāku. Projekta autors baltvācietis Eduards Veiss 1919. gadā bija Latvijas Universitātes docents un vēlāk arī profesors būvmehānikā. Jaunās 32 metru augstās bākas celtniecību pabeidza 1921. gada 11. jūnijā, un tā sāka darboties 1. oktobrī, visas gaismas iededzot 20.oktobrī. Šī bāka stāvēja vecās, uzspridzinātās čuguna bākas vietā. Celtniecības
darbu laikā nevajadzēja dzīt pāļus, jo vecās bākas 88 priedes koka pāļi bija labi saglabājušies. Pašā bākas galā, 28 metru augstumā, atradās bākas sarga telpa ar sešiem logiem. 31 metra augstumā bija ārēja platforma, kura apvija gaismas telpu. Šī Daugavgrīvas bāka kalpoja līdz 1944. gada 11. oktobrim, kad tās pamatus saspridzināja vācu karaspēks, atkāpjoties no Rīgas. Sprādziena rezultātā Daugavgrīvas bāka sašķiebās un nogāzās. Tika sagrauts ari blakus esošais loču tornis.

Tā kā Daugavas grīvā bija steidzami nepieciešama jauna bāka, PSRS Jūras kara flotes hidrogrāfu vadībā uz Komētforta dambja uzcēla koka pagaidu bāku. Tornis bija 20 m augsts. Šīs pagaidu bākas mūžs bija īss - tikai 11 gadi, kad krietni bojātās koka konstrukcijas nopostīja 1956. gada rudens vētra. Bet šajā laikā Daugavgrīvā jau bija sākta tagadējās dzelzsbetona bākas celtniecība, kuru pabeidza 1957. gadā. Jaunais 35 metrus augstais, ar baltām un melnām horizontālām svītrām rotātais dzelzsbetona tornis uzcelts uz 5,6 metrus augstas monolīta dzelzsbetona pamatnes.”

Adrese: Rīga, Flotes iela 25a