30.03.20

Stienes Stūrīši


                                          (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                        (Pienotavas ēka, 2011.gada foto)

Braucot garām šai vietai, likās, ka te jābūt kādai agrāk dzīvīgai vietai. Bet kartes te nenorādīja ne muižu, ne skolu vai pagasta valdi. Līdz beidzot manas aizdomas apstiprinājās – te tiešām bijusi rosīga sadzīve, aktīva kultūras dzīve, ko paveicis vietējais saimnieks. Tālāk Lilijas Kluces atmiņu stāsts, kas publicēts 1997.gada “Labietī”.
Stāstu par Stūrīšiem jāiesāk ar manu tēti Teodoru Graudiņu. Viņš dzimis 1873. g. 1. jūlijā. Izglītība - 6 klases pamatskolā, nodarbošanās - kurpnieks. Pēc apprecēšanās 1900. g. nopircis no vācu "preilenēm" divas mazas mājas un nosaucis tās par Stūrīšiem. Nelielo zemes platību šķērsoja divi ceļi -  Limbažu-Saulkrastu un Limbažu-Liepupes, kas sadalīja zemi 3 daļās. Robežas sagāja ar Lādes un Liepupes pagastiem. Visu laiku zemes grāmatās stāvēja ieraksts Evelinen Ruth oder Schultz. Neatceros, kad šie vārdi tika mainīti par Stūrīšiem. Jau sākumā tētis bija ierīkojis veikalu un ar kurpnieka nenodarbojās. Viņš labprāt arī spēlēja vijoli un bieži tika aicināts spēlēt lauku kāzās un citos saietos. Kādu svētdienu ieradušies jaunieši un lūguši, lai uzspēlē: viņi gribot dejot. Bet kur? Uz ceļa? Nē! Tētis aizvedis visus uz netālo auzu lauku, lai dejo tur, kaut gan auzas bijušas jau sprīdi garas. No tā laika auzu lauks palika par dejas laukumu, kas, katru gadu to grantējot, ieguva cietu pamatu. Tētim radās doma, ka jauniešiem vajag vietu, kur sanākt kopā. Sācis domāt par jaunas mājas celšanu. Akmeņu netrūcis. Netālu arī atradies Zeļķes ķieģeļu ceplis. Kaimiņi piesolījušies palīdzēt ar pievešanu. 1915. gadā māja jau apakšējā stāvā bija apdzīvojama. Arī veikals tiek pārcelts uz jauno māju. Otru stāvu cel no ķieģeļiem ar zāli un lielu skatuvi. Līdz ar Latvijas valsts nodibināšanos, nodibinājās Izglītības biedrība Imanta ar jaukto kori, teātra trupu, bibliotēku; rīkoja priekšlasījumus, kursus utt. Biedrība pulcināja kopā cilvēkus no septiņiem pagastiem: Stienes, Lādes, Nabes, Vidrižu, Skultes, Liepupes, Tūjas un vēl citiem. Parks jau bija izveidots, apstādīts ar liepiņām, ceriņu un jasmīnu krūmiem,  izveidoti grantēti celiņi un atstāts brīvs laukums, kur rīkoja brīvdabas teātra izrādes. Uzveda tādus gabalus kā Mūsu senči, Kaupo, Vaidelote, Dzimtene, Seši mazi bundzinieki, Skroderdienas Silmačos u.c. Režisori, kā Kristaps Linde, Simsons, Gulbis, Ābrams, Celmiņš u.c. brauca no Rīgas lugas iestudēt. Izbūvēja īpašu skatuvi ar lielām kāpnēm un platformu. Muzikantiem dejas laukuma malā uzcēla estrādi ar jumtu. To visu veica tētis par saviem līdzekļiem. Turpat bija klēts ar pagrabu apakšā, kuru tētis pārbūvēja par dārza vasarnīcu, ko brīvdabas izrādēm izmantoja kā dekorāciju fonu. Vaļējos stabus apvija ar vītnēm, ja vajadzēja pili. Izdekorēja ar latviskām segām, ja vajadzēja istabu. Nespēju uzskaitīt tās lugas, ko spēlēja telpās. To starpā Blaumaņa Indrāni, Pazudušais dēls, Ugunī, Trīnes grēki u.c. Arī Hugo Krūmiņa laikmetīgās lugas: Vecpuiši, Vecpuiši precas u.c. Vēl prātā Brigaderes Kad sievas spēkojas un daudzas citas. Nebija svētdienas, kad kaut kas nenotiktu: mēģinājumi, pilnsapulces, valdes sēdes, sporta nodarbības utt. Koris piedalījās visos dziesmu svētkos. Rīkoja koncertus un izbraukumus. Vecākā māsa Alma izmācījās gatavot sierus un sagādāja visus vajadzīgos piederumus. Sāka pieņemt pienu no tuvākajiem kaimiņiem. To sanāca tik daudz, ka nespēja visus apmierināt. Tētim radās doma rīkot pienotavu. Viņš atdeva savu riju, kas atradās ceļa malā par velti, lai rīko pienotavu. Nodibinājās Lādes-Stienes piensaimnieku sabiedrība. Pēdējos gados tā strādāja ar trim krejošanas punktiem: Lādes, Nabes un Stienes. Katru nedēlu uz Rīgu aizsūtīja 7 - 8 mucas sviesta. Tētis nodibināja Stienes biškopības biedrību. Pašam bija 12-13 saimes. Rīkoja kursus, priekšlasījumus, demonstrējumus. Viņš arī izveidoja priekšzīmīgu saimniecību ar 8 brūnām sugas govīm. lerīkoja arī kalēja darbnīcu, un Šulcu mājiņā vienā pusē dzīvoja kalējs, otrā pusē galdnieks. Veco māju sadalīja 4 daļās - katrā istaba un virtuve; tur dzīvoja atraitnes. Neviens īri nemaksāja. Ar izglītības biedrību Imanta bija līgums, ka mums atļauj turēt tējas galdu un garderobi. Kalējs apkala 2 zirgus, galdnieks ko pielaboja. Viņam bija dēls, ko tētis izskoloja; puisis beidza Valsts Limbažu ģimnāziju. Atraitnes palīdzēja lielākos darbos, kā siena novākšanā, ravēšanā vai kartupeļu un sakņu novākšanā. Veikals sāka uzplaukt. Varēja dabūt visu nepieciešamo, kas uz laukiem vajadzīgs. Pieņēma arī vilnu pārstrādāšanai  Skultes dzirnavās. Apgādāja arī  kaimiņus ar zāles pļaujamo un siena grābjamo mašīnu. Šai rakstiņā tikai īsi esmu varējusi pastāstīt par sava tēta labestību un apbrīnojamo uzņēmību, kas atnesa uzplaukumu visai apkārtnei. 

Adrese: Limbažu novads, Limbažu pagasts, Stienes Stūrīši un apkārtne