Braucot garām šai vietai, likās, ka te jābūt kādai agrāk dzīvīgai vietai.
Bet kartes te nenorādīja ne muižu, ne skolu vai pagasta valdi. Līdz beidzot
manas aizdomas apstiprinājās – te tiešām bijusi rosīga sadzīve, aktīva kultūras
dzīve, ko paveicis vietējais saimnieks. Tālāk Lilijas Kluces atmiņu stāsts, kas
publicēts 1997.gada “Labietī”.
Stāstu par Stūrīšiem jāiesāk
ar manu tēti Teodoru Graudiņu. Viņš dzimis 1873. g. 1. jūlijā. Izglītība - 6
klases pamatskolā, nodarbošanās - kurpnieks. Pēc apprecēšanās 1900. g. nopircis
no vācu "preilenēm" divas mazas mājas un nosaucis tās par Stūrīšiem.
Nelielo zemes platību šķērsoja divi ceļi - Limbažu-Saulkrastu un Limbažu-Liepupes, kas
sadalīja zemi 3 daļās. Robežas sagāja ar Lādes un Liepupes pagastiem. Visu
laiku zemes grāmatās stāvēja ieraksts Evelinen Ruth oder Schultz. Neatceros,
kad šie vārdi tika mainīti par Stūrīšiem. Jau sākumā tētis bija ierīkojis
veikalu un ar kurpnieka nenodarbojās. Viņš labprāt arī spēlēja vijoli un bieži
tika aicināts spēlēt lauku kāzās un citos saietos. Kādu svētdienu ieradušies
jaunieši un lūguši, lai uzspēlē: viņi gribot dejot. Bet kur? Uz ceļa? Nē! Tētis
aizvedis visus uz netālo auzu lauku, lai dejo tur, kaut gan auzas bijušas jau
sprīdi garas. No tā laika auzu lauks palika par dejas laukumu, kas, katru gadu to
grantējot, ieguva cietu pamatu. Tētim radās doma, ka jauniešiem vajag vietu,
kur sanākt kopā. Sācis domāt par jaunas mājas celšanu. Akmeņu netrūcis. Netālu
arī atradies Zeļķes ķieģeļu ceplis. Kaimiņi piesolījušies palīdzēt ar
pievešanu. 1915. gadā māja jau apakšējā stāvā bija apdzīvojama. Arī veikals
tiek pārcelts uz jauno māju. Otru stāvu cel no ķieģeļiem ar zāli un lielu
skatuvi. Līdz ar Latvijas valsts nodibināšanos, nodibinājās Izglītības biedrība
Imanta ar jaukto kori, teātra trupu, bibliotēku; rīkoja priekšlasījumus, kursus
utt. Biedrība pulcināja kopā cilvēkus no septiņiem pagastiem: Stienes, Lādes,
Nabes, Vidrižu, Skultes, Liepupes, Tūjas un vēl citiem. Parks jau bija
izveidots, apstādīts ar liepiņām, ceriņu un jasmīnu krūmiem, izveidoti grantēti celiņi un atstāts brīvs
laukums, kur rīkoja brīvdabas teātra izrādes. Uzveda tādus gabalus kā Mūsu
senči, Kaupo, Vaidelote, Dzimtene, Seši mazi bundzinieki, Skroderdienas
Silmačos u.c. Režisori, kā Kristaps Linde, Simsons, Gulbis, Ābrams, Celmiņš u.c.
brauca no Rīgas lugas iestudēt. Izbūvēja īpašu skatuvi ar lielām kāpnēm un
platformu. Muzikantiem dejas laukuma malā uzcēla estrādi ar jumtu. To visu
veica tētis par saviem līdzekļiem. Turpat bija klēts ar pagrabu apakšā, kuru
tētis pārbūvēja par dārza vasarnīcu, ko brīvdabas izrādēm izmantoja kā
dekorāciju fonu. Vaļējos stabus apvija ar vītnēm, ja vajadzēja pili. Izdekorēja
ar latviskām segām, ja vajadzēja istabu. Nespēju uzskaitīt tās lugas, ko
spēlēja telpās. To starpā Blaumaņa Indrāni, Pazudušais dēls, Ugunī, Trīnes
grēki u.c. Arī Hugo Krūmiņa laikmetīgās lugas: Vecpuiši, Vecpuiši precas u.c.
Vēl prātā Brigaderes Kad sievas spēkojas un daudzas citas. Nebija svētdienas,
kad kaut kas nenotiktu: mēģinājumi, pilnsapulces, valdes sēdes, sporta
nodarbības utt. Koris piedalījās visos dziesmu svētkos. Rīkoja koncertus un izbraukumus.
Vecākā māsa Alma izmācījās gatavot sierus un sagādāja visus vajadzīgos
piederumus. Sāka pieņemt pienu no tuvākajiem kaimiņiem. To sanāca tik daudz, ka
nespēja visus apmierināt. Tētim radās doma rīkot pienotavu. Viņš atdeva savu
riju, kas atradās ceļa malā par velti, lai rīko pienotavu. Nodibinājās
Lādes-Stienes piensaimnieku sabiedrība. Pēdējos gados tā strādāja ar trim
krejošanas punktiem: Lādes, Nabes un Stienes. Katru nedēlu uz Rīgu aizsūtīja 7
- 8 mucas sviesta. Tētis nodibināja Stienes biškopības biedrību. Pašam bija
12-13 saimes. Rīkoja kursus, priekšlasījumus, demonstrējumus. Viņš arī
izveidoja priekšzīmīgu saimniecību ar 8 brūnām sugas govīm. lerīkoja arī kalēja
darbnīcu, un Šulcu mājiņā vienā pusē dzīvoja kalējs, otrā pusē galdnieks. Veco
māju sadalīja 4 daļās - katrā istaba un virtuve; tur dzīvoja atraitnes. Neviens
īri nemaksāja. Ar izglītības biedrību Imanta bija līgums, ka mums atļauj turēt
tējas galdu un garderobi. Kalējs apkala 2 zirgus, galdnieks ko pielaboja. Viņam
bija dēls, ko tētis izskoloja; puisis beidza Valsts Limbažu ģimnāziju.
Atraitnes palīdzēja lielākos darbos, kā siena novākšanā, ravēšanā vai kartupeļu
un sakņu novākšanā. Veikals sāka uzplaukt. Varēja dabūt visu nepieciešamo, kas
uz laukiem vajadzīgs. Pieņēma arī vilnu pārstrādāšanai Skultes dzirnavās. Apgādāja arī kaimiņus ar zāles pļaujamo un siena grābjamo
mašīnu. Šai rakstiņā tikai īsi esmu varējusi pastāstīt par sava tēta labestību
un apbrīnojamo uzņēmību, kas atnesa uzplaukumu visai apkārtnei.
Adrese: Limbažu novads, Limbažu pagasts, Stienes Stūrīši un apkārtne
