28.02.20

Trikātas muiža (Trikātes muiža, Trikaten)

                                                               (1930.gadu foto)

                                                                 (1920.gadu foto)
                                                            (1937.gada foto)





                                   
                                          (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Trikātas muiža atradās blakus pilskalnā būvētajai ordeņa pilij. 1896. gadā Trikātas muižas Baltajā mājā tika ierīkota pienotava, ap 1910. gadu blakus pienotavai uzcēla spirta brūzi. 1972. gadā Valmieras piena kombināta filiāle Trikātā uzsāka siera ražošanu. Viena no muižas kompleksa ēkām pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tika nodota Trikātas ugunsdzēsēju biedrībai, kuri tai piebūvēja torni un auto garāžu. Padomju okupācijas gados to izmantoja   kolhoza noliktavu.  2010.gadā ēka tika renovēta, saglabājot antīko šarmu un iekārtojot tajā Tautas namu. Arī muižas krogs joprojām tiek daļēji izmantots, lai gan palicis bez sava krāšņā jumta. Tagad tajā ir veikals.

“Brīvā zeme” 1937.gada 9.janvārī publicē Viļa Veldres rakstu: “Vēsture zina stāstīt, ka Trikātas novads nekad nav pavisam izmiris. Kari to nav tukšu izkāvuši, mēri to nekad nav iznīdēju ši līdz beidzamajam cilvēkam. Arvien te bijusi labi apdzīvota vieta, un tāpēc reti kādam svešniekam te palaimējies apmesties uz dzīvi. Tad nu arī nebrīnīsimies, ka Trikātas novadā ir vēl veci ozoli, ko šejienieši uzskata par savu senču upurozoliem. Zināms, tagad zem šiem kokiem nekāda upurēšana vairs nenotiek, bet jau tas vien, ka tādi koki vēl pie Trikātas atrodami, liecina, ka Trikāta ir nemirstīgs novads ne tikai tādā nozīmē, ka te nekad nav izmiruši visi ļaudis, bet arī citādi, un protiet: šejienes ļaužu sadzīve paaudzi pēc paaudzes attīstījusies no tiem sadzīves veidiem un parašām, kas kārtoja seno trikātiešu dzīvi un attiecības kādus tūkstoš gadus atpakaļ. Senā Trikāta, virsaiša Tālivalža valsts ievērojamākais novads, nav gājusi bojā tanī sprostā, kur viņas latvisko dabu gribēja nomērdēt sveši kungi. Senā Trikāta ceļas augšā un atkal dzīvo savu latvisko dzīvi, un kaut arī daudzajos apspiestības mūžos trikātieši  aizmirsuši  savas senās dainas, tomēr viņu sirdīs arvien vēl paglabājies un dzīvo seno dainu gars. šis gars ir izcīnījis lielu cīņu, līdz kamēr iemantojis savu lielo uzvaru. Tagad šī uzvara ir pilnīga, jo tā ir vaiņagota ne tikai mājā un tīrumā, bet arī kara laukā. Pagājušās kaujas un cīņas, šīs likteņa un mūsu pašu ar uguni kaldinātās pakāpes pa kurām esam pacēlušies līdz uzvarai, mums vairs otrreiz ar sīvu karošanu nav jāizstaigā. Bet mēs iegūstam lielu spēku, atskatīdamies atpakaļ un redzēdami savas tautas augšupgājienu kopš nepilniem simts gadiem. Un vaicādami, kādi bija trikātieši 88 gadus atpakaļ, mēs varam atbildēt nešaubīdamies, ka viņi savos latviskajos tikumos un tāpat sadzīvē bijuši tādi pat labi ļaudis, kādi pašlaik. Bet ja toreiz Trikāta izskatījusies citāda, tad vienīgi tāpēc, ka toreiz vēl nemirstīgā Trikāta nebija uzvarējusi drīzai miršanai nolemto svešu kungu Trikātu. Lūk, piensaimnieku sabiedrības grāmatvedis Zebiņš, sirms vīrs, izņem no skapja vecu rakstītu grāmatu, kurai uz vāka ir vārdi — „Trikātas pagasta tiesa". Patiesī bā gan tā nav  īsta grāmata, bet gan veci vāki un šajos vākos ir dažas nodzeltējušas loksnes ar Trikātas pagasta tiesas protokoliem no 1848. gada. Visi šie dokumenti bez parakstiem. Acīmredzot, visi svarīgākie spriedumi nekavējoties un tūdaļ ar žagariem un spieķiem uzrakstīti uz notiesāto mugurām. Lasot šos protokolus, jūtamies iegājuši  savādā pasaulē. Nelatviskas varas pasaule bija tā, kas krietnam vīram par pretošanos vagara patvarībai sprieda to pašu kauna sodu, kaut arī uz pusi mazāku, kā zagļiem. Tur lasām: «Kad tas Paul Runge uz tā ceļa no Lubu rijām uz Trikātu iedams tika saņemts ar vienu kulīti miežu, kas iztīrīti bij, tad viņš tika priekšā aicināts un prasīts, kur to ņēmis. Atbildēja, ka no rijām priekš zirga, bet viens pats vien esot bijis. Ta tā tiesa sprieda, ka tas Paul Runge dabū par to zagšanu 20 reiz ar žagariem." „Tas Jakob Skost dabū par to, ka nav iznācis pēc pastellēšanas  uz muižu, 10 reiz ar žagariem." „Par rupjību pie pagasta tiesas un pret muižas valdīšanu dabū tas Jakob Kuksis 15 reiz ar spieķi." „Tas Trikātas mācītāja muižas stārasts Draule sūdzēja par to Drauļa kalpu Dāv Cēber, ka tas Dāv Cēber esot nepaklausīgs un pretīgs bijis, tik tālu ir ar savu pretību gājis, ka jau krūtīs ķēries. Prasīja tam Dāv Cēber, kā tas ir bijis un kā to ir uzdro šinājies darīt. Atbildēja, ka pie tam jau gan vainīgs esot. Kad nu tas stārasts esot sitis, tad gan ar esot  krūtīs ieķēries. Spriedums: tas Dāv Cēber dabū 10 reiz ar spieķi." «Sūdzēja tas Ķepīt saimnieks par savu kalpu Jān Bērziņ, ka tas Jān Bērziņ neir uz viņa pastellēšanu uz muižu gājis, lai gan divi reiz stellējis otreniekos. Kad nu izklausīja, ka tas Jān Bērziņ pie tam ir vainīgs, ko pats ar atzinās, tad tā tiesa sprieda tam Jān Bērziņ 10 reiz ar žagariem." „Par to, ka tas Ratenieku Pēter Gustav neir pastellētā dienā kāršu cirst gājis, tad tā tiesa sprieda tam Pēter Gustav 10 reiz ar žagariem, bet caur to, ka viņš ir tiesas vīra vietnieks, tad jāmaksā 50 kap. sudraba par 2 nedēļām. No muižas valdīšanas tā strāpe pamazināta līdz 25 kap. sudraba." „Tā muižas valdīšana sūdzēja to Jaunrudiņu saimnieku, ka tas nav kājnieku izstellējis. Prasīja tam Jaunrudiņam  un izklausīja, ka viņš vainīgs ir, tad tapēc nospriests spriedums. Tas Jaunrudiņu saimnieks dabū 10 reiz ar spieķi jeb maksā 50 kap. sudraba. Dabūja spieķu strāpi."
Un tad veram šo grāmatu ciet, paskatāmies apkārt un redzam, ka ir pagājuši 88 gadi. No svešās pasaules vairs nav palicis pāri nekas. Vācu kungi nozuduši no zemes virsus ar visu muižas valdīšanu. Tikai mazs mūra šķūnītis, kur vecos laikos izpildīti pagasta tiesas un muižas valdīšanas piespriestie miesas sodi, vēl palicis gravas malā Trikātas muižas pašā viducī. Pa gravu lejup iet ceļš uz Lipškalnu, gravai  un ceļam pāri ved balts kājnieku tiltiņš uz aptieku, piensaimnieku sabiedrību, un šī tiltiņa galā ir, lūk, tas mazais mūra šķūnelis, kur apglabāti vecie laiki. Neviena cita vieta visā Trikātā nesabango cilvēkā tik spēcīgas jūtas, kā taisni šis vecais, mazais mūra šķūnelis, jo vērdami vaļā viņa šaurās durvis un ieskatīdamies šinī pagājušas pasaules kauna vietā, sajūtam nepārprotimāk, nekā jebkad, cik liela ir nemirstīgās Trikātas uzvara pār svešo kungu Trikātu, kas nu pazudusi uz visiem laikiem. Sedu šķūnītis ir vecās un izbijušās Trikātas pēdejā kapliča, kur apglabāti muižas valdīšanas pēdējie varas trūdi. No simtgadu miega ir cēlusies augšā jauna Trikāta, senās un latviskās Trikātas tiešā mantiniece. Un muižas valdīšanas vietā nu Trikātā valda virsaiša Tālivalža un viņa ļaužu tiešo pēcnācēju saderības  un visu citu latvisko tikumu gars.”
  

Adrese: Beverīnas novads, Trikātas pagasts, Trikāta