(1930.gadu foto)
(1920.gadu foto)
(1937.gada foto)
(Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Trikātas muiža atradās blakus pilskalnā būvētajai
ordeņa pilij. 1896. gadā Trikātas muižas Baltajā mājā tika
ierīkota pienotava, ap 1910. gadu blakus pienotavai uzcēla spirta brūzi. 1972.
gadā Valmieras piena kombināta filiāle Trikātā uzsāka siera ražošanu. Viena no muižas kompleksa ēkām pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tika
nodota Trikātas ugunsdzēsēju biedrībai, kuri tai piebūvēja torni un auto
garāžu. Padomju okupācijas gados to izmantoja kā kolhoza
noliktavu. 2010.gadā ēka tika renovēta, saglabājot antīko šarmu un iekārtojot
tajā Tautas namu. Arī muižas krogs joprojām tiek daļēji izmantots, lai gan
palicis bez sava krāšņā jumta. Tagad tajā ir veikals.
“Brīvā zeme” 1937.gada 9.janvārī publicē Viļa Veldres rakstu: “Vēsture zina stāstīt, ka
Trikātas novads nekad nav pavisam izmiris. Kari to nav tukšu izkāvuši, mēri to
nekad nav iznīdēju ši līdz beidzamajam cilvēkam. Arvien te bijusi labi
apdzīvota vieta, un tāpēc reti kādam svešniekam te palaimējies apmesties uz
dzīvi. Tad nu arī nebrīnīsimies, ka Trikātas novadā ir vēl veci ozoli, ko
šejienieši uzskata par savu senču upurozoliem. Zināms, tagad zem šiem kokiem
nekāda upurēšana vairs nenotiek, bet jau tas vien, ka tādi koki vēl pie
Trikātas atrodami, liecina, ka Trikāta ir nemirstīgs novads ne tikai tādā
nozīmē, ka te nekad nav izmiruši visi ļaudis, bet arī citādi, un protiet:
šejienes ļaužu sadzīve paaudzi pēc paaudzes attīstījusies no tiem sadzīves
veidiem un parašām, kas kārtoja seno trikātiešu dzīvi un attiecības kādus
tūkstoš gadus atpakaļ. Senā Trikāta, virsaiša Tālivalža valsts ievērojamākais
novads, nav gājusi bojā tanī sprostā, kur viņas latvisko dabu gribēja nomērdēt
sveši kungi. Senā Trikāta ceļas augšā un atkal dzīvo savu latvisko dzīvi, un
kaut arī daudzajos apspiestības mūžos trikātieši aizmirsuši savas senās dainas, tomēr viņu sirdīs arvien
vēl paglabājies un dzīvo seno dainu gars. šis gars ir izcīnījis lielu cīņu,
līdz kamēr iemantojis savu lielo uzvaru. Tagad šī uzvara ir pilnīga, jo tā ir
vaiņagota ne tikai mājā un tīrumā, bet arī kara laukā. Pagājušās kaujas un
cīņas, šīs likteņa un mūsu pašu ar uguni kaldinātās pakāpes pa kurām esam
pacēlušies līdz uzvarai, mums vairs otrreiz ar sīvu karošanu nav jāizstaigā.
Bet mēs iegūstam lielu spēku, atskatīdamies atpakaļ un redzēdami savas tautas
augšupgājienu kopš nepilniem simts gadiem. Un vaicādami, kādi bija trikātieši
88 gadus atpakaļ, mēs varam atbildēt nešaubīdamies, ka viņi savos latviskajos
tikumos un tāpat sadzīvē bijuši tādi pat labi ļaudis, kādi pašlaik. Bet ja
toreiz Trikāta izskatījusies citāda, tad vienīgi tāpēc, ka toreiz vēl
nemirstīgā Trikāta nebija uzvarējusi drīzai miršanai nolemto svešu kungu Trikātu.
Lūk, piensaimnieku sabiedrības grāmatvedis Zebiņš, sirms vīrs, izņem no skapja
vecu rakstītu grāmatu, kurai uz vāka ir vārdi — „Trikātas pagasta tiesa".
Patiesī bā gan tā nav īsta grāmata, bet
gan veci vāki un šajos vākos ir dažas nodzeltējušas loksnes ar Trikātas pagasta
tiesas protokoliem no 1848. gada. Visi šie dokumenti bez parakstiem.
Acīmredzot, visi svarīgākie spriedumi nekavējoties un tūdaļ ar žagariem un
spieķiem uzrakstīti uz notiesāto mugurām. Lasot šos protokolus, jūtamies
iegājuši savādā pasaulē. Nelatviskas
varas pasaule bija tā, kas krietnam vīram par pretošanos vagara patvarībai
sprieda to pašu kauna sodu, kaut arī uz pusi mazāku, kā zagļiem. Tur lasām: «Kad
tas Paul Runge uz tā ceļa no Lubu rijām uz Trikātu iedams tika saņemts ar vienu
kulīti miežu, kas iztīrīti bij, tad viņš tika priekšā aicināts un prasīts, kur
to ņēmis. Atbildēja, ka no rijām priekš zirga, bet viens pats vien esot bijis.
Ta tā tiesa sprieda, ka tas Paul Runge dabū par to zagšanu 20 reiz ar
žagariem." „Tas Jakob Skost dabū par to, ka nav iznācis pēc pastellēšanas uz muižu, 10 reiz ar žagariem." „Par
rupjību pie pagasta tiesas un pret muižas valdīšanu dabū tas Jakob Kuksis 15
reiz ar spieķi." „Tas Trikātas mācītāja muižas stārasts Draule sūdzēja par
to Drauļa kalpu Dāv Cēber, ka tas Dāv Cēber esot nepaklausīgs un pretīgs bijis,
tik tālu ir ar savu pretību gājis, ka jau krūtīs ķēries. Prasīja tam Dāv Cēber,
kā tas ir bijis un kā to ir uzdro šinājies darīt. Atbildēja, ka pie tam jau gan
vainīgs esot. Kad nu tas stārasts esot sitis, tad gan ar esot krūtīs ieķēries. Spriedums: tas Dāv Cēber dabū
10 reiz ar spieķi." «Sūdzēja tas Ķepīt saimnieks par savu kalpu Jān
Bērziņ, ka tas Jān Bērziņ neir uz viņa pastellēšanu uz muižu gājis, lai gan
divi reiz stellējis otreniekos. Kad nu izklausīja, ka tas Jān Bērziņ pie tam ir
vainīgs, ko pats ar atzinās, tad tā tiesa sprieda tam Jān Bērziņ 10 reiz ar
žagariem." „Par to, ka tas Ratenieku Pēter Gustav neir pastellētā dienā
kāršu cirst gājis, tad tā tiesa sprieda tam Pēter Gustav 10 reiz ar žagariem,
bet caur to, ka viņš ir tiesas vīra vietnieks, tad jāmaksā 50 kap. sudraba par
2 nedēļām. No muižas valdīšanas tā strāpe pamazināta līdz 25 kap.
sudraba." „Tā muižas valdīšana sūdzēja to Jaunrudiņu saimnieku, ka tas nav
kājnieku izstellējis. Prasīja tam Jaunrudiņam un izklausīja, ka viņš vainīgs ir, tad tapēc
nospriests spriedums. Tas Jaunrudiņu saimnieks dabū 10 reiz ar spieķi jeb maksā
50 kap. sudraba. Dabūja spieķu strāpi."
Un tad veram
šo grāmatu ciet, paskatāmies apkārt un redzam, ka ir pagājuši 88 gadi. No
svešās pasaules vairs nav palicis pāri nekas. Vācu kungi nozuduši no zemes
virsus ar visu muižas valdīšanu. Tikai mazs mūra šķūnītis, kur vecos laikos
izpildīti pagasta tiesas un muižas valdīšanas piespriestie miesas sodi, vēl palicis
gravas malā Trikātas muižas pašā viducī. Pa gravu lejup iet ceļš uz Lipškalnu,
gravai un ceļam pāri ved balts kājnieku
tiltiņš uz aptieku, piensaimnieku sabiedrību, un šī tiltiņa galā ir, lūk, tas
mazais mūra šķūnelis, kur apglabāti vecie laiki. Neviena cita vieta visā
Trikātā nesabango cilvēkā tik spēcīgas jūtas, kā taisni šis vecais, mazais mūra
šķūnelis, jo vērdami vaļā viņa šaurās durvis un ieskatīdamies šinī pagājušas pasaules
kauna vietā, sajūtam nepārprotimāk, nekā jebkad, cik liela ir nemirstīgās
Trikātas uzvara pār svešo kungu Trikātu, kas nu pazudusi uz visiem laikiem.
Sedu šķūnītis ir vecās un izbijušās Trikātas pēdejā kapliča, kur apglabāti
muižas valdīšanas pēdējie varas trūdi. No simtgadu miega ir cēlusies augšā jauna
Trikāta, senās un latviskās Trikātas tiešā mantiniece. Un muižas valdīšanas
vietā nu Trikātā valda virsaiša Tālivalža un viņa ļaužu tiešo pēcnācēju
saderības un visu citu latvisko tikumu
gars.”
Adrese: Beverīnas novads, Trikātas pagasts, Trikāta
